- Zedelgemā būs Brīvības laukums latviešu karavīru nometnes piemiņai.
- Pieminekli latviešu tēlnieks Gulbis veidos kā bišu stropu.
- Bijušo nometnes vietu nākotnē plāno atvērt sabiedrībai.
- Brīvības pieminekļa kopija pazudusi bez pēdām.
- Arī Zedelgemā aizvien grūti paskaidrot vēstures notikumus.
Izkāpjot no vilciena Zedelgemas mazpilsētā, kas atrodas Flandrijas austrumos, netālu no Briges, uz perona jau sagaida Pols Denīss. Viņš ir vietējais amatieru vēsturnieks. Ārā ir spēcīgs vējš, tādēļ saruna notiek viņa automašīnā.
“Darbs te vēl nav pabeigts. Tas būs pilnīgi jauns rajons ar privātmājām. Un mēs gribējām, lai šeit būtu arī skvērs, kas atrastos blakus zaļajai zonai un kalpotu kā buferis starp namiem, kas te varētu tikt uzcelti nākotnē,” stāsta Denīss.
Laukums latviešiem, ko viņi ir pelnījuši
Tik tiešām, pagaidām šī laukuma apkaime atgādina Mārupes vai Piņķu pļavas, kas tiek plānveidīgi aizbūvētas ar jaunām privātmājām. Tās ir modernas divstāvu ķieģeļu ēkas ar lieliem logiem. Un malā ir laukums, kuram pa vidu aug zāle. Denīss saka, ka laukums ir izveidots pietiekami liels, lai latviešiem būtu iespēja tajā sapulcēties.
Jā, karagūstekņi savulaik nometnē tiešām izveidoja Brīvības pieminekļa kopiju un tās tuvumā svinēja 1945. gada 18. novembri.
Vai vēsturnieks ir pārliecināts, ka vietējiem iedzīvotājiem nebūs grūti izrunāt vārdu “brīvība” laukuma nosaukumā.
“Nē. Protams, ka mēs to izrunājam kā “Briviba”, bez garumzīmēm. Esmu pārliecināts, ka šī laukuma nozīmi būs viegli izskaidrot ikvienam,” saka Denīss.
Līdzība starp cilvēkiem un bitēm
Denīss piedalījās arī žūrijā, kas atlasīja jauno pieminekli. Šo procesu Latvijā organizēja Okupācijas muzejs. Komisijā bija gan muzeja, gan pašvaldības pārstāvji. Uzvarēja tēlnieks Kristaps Gulbis. Viņa veidotais piemineklis izskatīsies kā bronzā kalts bišu strops, kas stāvēs uz stabam līdzīga paaugstinājuma.
Tēlnieks martā Latvijas Radio raidījumā “21. gadsimta latvietis” raksturoja savu ieceri, stāstot, ka “var saskatīt diezgan daudz līdzību starp bitēm un cilvēkiem”.
“Ja mēs paņemam bišu stropu, kurā ir minimums 12-15 tūkstoši bišu, pēc būtības tā ir viena valsts, viena armija. Piedāvājot šo ideju konkursam, man likās svarīgi atrast ideju, kas ir saprotama visiem cilvēkiem, nevis tikai tiem, kas zina vēsturi, kuri zina, kas tur ir noticis, nevis kaut ko ļoti latvisku vai lokālu, bet tādu starptautisku, konvertējamu ideju, kas ir saprotama cilvēkiem bez tulkošanas,” skaidroja tēlnieks.
Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs stāstīja, ka sadarbība ar Zedelgemas pašvaldību radās, kamēr Okupācijas muzeja filmēšanas grupa 2014.gadā veidoja filmu par kādreizējo karagūstekņu nometni. Vispirms pašvaldība izdomāja dot topošajam laukumam Brīvības vārdu.
“Un tad nu nācis tas nākamais, ka mums vajag pieminekli, lai atzīmētu, kas ir šis "Brivibaplein". Un tajā pašā laikā tie noteikumi bija tādi, ka šim piemineklim būtu jāsimbolizē vispirms jau brīvība augstākā, abstraktā nozīmē, tad leģionāri, kuri šajā nometnē bija ieslodzīti 1945.-1946.gada ziemā, un arī šis Brīvības piemineklis, Latvijas neatkarības pieminēšana,” stāstīja Nolendorfs.
Bijušo nometnes vietu plāno atklāt sabiedrībai
“Te būs galvenā ieeja, kad šī vieta kļūs pieejama sabiedrībai 2020. gadā,” vietu, kur savulaik bija nometne, izrāda Pols Denīss.
“Tur būs recepcija, kur varēs iegādāties grāmatas un iedzert kafiju. Savukārt šeit tiks novietoti dažādi mākslas darbi,” turpina Denīss.
Te meža nomalē atrodas vārti, uz kuriem rakstīts “Militārais objekts. Ieeja nepiederošām personām ir aizliegta”. Izrādās, ka karagūstekņu nometne atradās Beļģijas armijas bāzes teritorijā. Tā tika izveidota pagājušā gadsimta divdesmitajos gados un darbojās līdz pat 1995. gadam. Tādēļ arī apmeklēt kādreizējo nometni ilgus gadus nemaz nebija iespējams.
Kad armija atstāja šo vietu, aptuveni 20 gadus varasiestādes mēģināja vienoties, ko ar to darīt tālāk. Tajā laikā daudzas ēkas pamatīgi cieta. Ap 2014.gadu teritoriju pārņēma Flandrijas reģiona valdība un nodeva to vietējās Dabas un mežu aģentūras valdījumā. Aiznākamajā gadā šo teritoriju ir plānots atvērt sabiedrībai kā dabas un vēstures vietu.
Daudzas no ēkām ir nojauktas, jo tās visas ir grūti uzturēt. Bet dažas ir atstātas, lai parādītu, kā te ir kādreiz bijis.
Kopējā bijušās militārās bāzes platība ir 150 hektāri. No tiem 35 būs pieejami apmeklētājiem, bet pārējais paliks slēgts, lai aizsargātu dabu, jo te aug efejas.
“Mēs saglabāsim to, kas ir palicis pāri. Un ar dažādām lielformāta fotogrāfijām un kartēm mēģināsim parādīt, kā te kādreiz ir izskatījies,” ieceres atklāj Denīss.
Pie ieejas vēl rosās daži strādnieki, bet, ejot dziļāk mežā, iestājas Beļģijai neraksturīgs klusums un var labi dzirdēt, kā dzied putni. Pēc nelielas pastaigas var nonākt pie baraku rindām, kuras atdala zemes uzbērumi. Šur tur var redzēt, ka te kādreiz ir bijušas arī dzelzceļa sliedes.
“Redzat to zemes uzbērumu? No tās vietas līdz pirmajām ķieģeļu mājām visur bija barakas, barakas, barakas... Tur tālāk bija mazgātava, dušas, apkures katls, virtuves ar ūdenssūkņa telpu, lai varētu iegūt ūdeni. Un tad tālāk atkal slejās šādas ķieģeļu mājas,” stāsta Denīss.
Barakas tiešām izskatās kā vidēja izmēra vienstāvu mājas no sarkaniem ķieģeļiem. Tās tika celtas, lai glabātu munīciju. Bet pēc Otrā pasaules kara ieroču vietā tur izmitināja gūstekņus. Papildus uzceļot vēl simtiem koka ēku, kas vairs nav saglabājušās.
“Tā apmēram te arī ir izskatījis. Vienīgi šis jumts tagad ir savādāks. Toreiz bija cinka jumts. Pa vidu stāvēja krāsns, pāris galdi un krēsli. Visur citur bija divstāvīgās gultas. Un šādā telpā kopā bija jādzīvo 120 cilvēkiem,” stāsta Denīss.
Var nojaust, ka barakās toreiz bija visai saspiesti. Pols Denīss stāsta, ka pa dienu ieslodzītajiem nebija atļauts atrasties iekštelpās. Tādēļ daudzi laiku īsināja, nodarbojoties ar sportu, izdodot avīzes par vietējiem notikumiem un arī taisot mākslas darbus.
Viens no tā laika zīmējumiem joprojām ir saskatāms uz kāda barakas sienas.
Tā ir sieviete, kas stāv aiz letes. Redziet, te ir vīna pudeles, glāzes. Viņa pārdot šokolādi, cigārus un cigaretes, kā arī cepumus. Un augšā ir nolikti šķīvji ar vācu tautas teicieniem.
Brīvības pieminekļa kopija pazudusi bez pēdām
Līdzīgi tapa arī slavenā Brīvības pieminekļa kopija.
“Latvieši te ir palikuši, ja nemaldos, no 1945. gada septembra līdz 1946. gada maijam. Viņu bija 12 tūkstoši. Un, protams, viņiem te bija sava kopiena. Jūs jau zināt, ka latvieši ir ļoti nacionāli noskaņoti, krietni vairāk nekā daudzi citi. Viņi šeit ir radījuši Brīvības pieminekļa kopiju. To atklāja 1945. gada 18. novembrī. Un tad februārī to aizveda ar vilcienu uz Briseli, uz Kara muzeju. Bet šis piemineklis nekad tur tā arī nav nonācis. Esmu pētījis šo jautājumu, bet tas ir pilnībā pazudis. Neviens nezina, kas ar to ir noticis,” atzīst vēsturnieks.
Vēsturnieks Denīss stāsta, ka Zedelgemas nometnē bija arī citi latviešu mākslas darbi.
“Bija simtiem dažādu objektu, gan lielu, gan mazu. Bija arī Lāčplēša skulptūra, turklāt visai liela,” saka Denīss.
Tagad starp tukšajām barakām skraida vairākas aitas un kazas. Tās te ir palaistas, lai nodrošinātu dabīgu zāles apcirpšanu un nepieļautu, ka visa teritorija aizaug ar kokiem.
Ejot tālāk uz mežu, var nonākt pie dīķa.
“Mēs tagad atrodamies vietā, kur bija 2227. nometnes otrais nodalījums, kur arī stāvēja piemineklis. Tagad te nesen ir izrakts ezers, ko pēta Ģentes Universitāte. Viņi nav tajā palaiduši nedz zivis, nedz kādus insektus, un tagad vēro, kā viņi paši dabīgi tur parādās,” stāsta vēsturnieks.
Šī kādreizējās nometnes daļa, kur tagad ir mežs un visas ēkas ir sen nojauktas, arī turpmāk nebūs pieejama apmeklētājiem.
Krieviski runājošas kopienas vēstule ar muļķībām
Atceļā Zedelgemas vietējais vēsturnieks stāsta, ka viņu ārkārtīgi interesē karagūstekņu stāsts, jo par šo vēstures lapaspusi vietējie lielākoties bija aizmirsuši un tikai tagad sāk atcerēties.
To apliecina arī Ārpuslatvijas luterāņu baznīcas mācītāja Klāva Bērziņa atmiņas par kādreizējo vizīti Zedelgemā.
“Mēs vairākiem vietējiem, galvenokārt vecākās paaudzes cilvēkiem, jautājām, vai viņi zina, kur ir tā gūstekņu nometne bijusi. Neviens par to neko nezināja. Mūs sūtīja no vienas vietas uz otru, kamēr mums apnika un mēs aizbraucām prom. Tā kā tagad mums palīdz pašvaldība darīt zināmu arī viņiem pašiem uz vietas, kas ir bijis viņu vēsturē un ka tur nav tikai vācieši bijuši, ka tie bija baltieši, latvieši un tā tālāk,” stāsta Bērziņš.
Tomēr Denīss atzīst, ka viņam joprojām mēdz būt grūti paskaidrot šos vēstures notikumus un arī nepieciešamību pēc topošā pieminekļa brīvībai Zedelgemā.
Viņš stāsta, ka interesi par šo monumentu ir izrādījusi arī kāda organizācija, kas rūpējas par krieviski runājošo cilvēku interešu aizsardzību Beļģijā.
Vēstulē domes priekšsēdētājai un deputātiem viņi mudina Zedelgemu atteikties no šīs ieceres.
“Vēstule bija pilna ar... dažādām muļķībām. Viņi piesauca holokaustu un ebrejus, kuriem ar šo nav nekā kopīga,” stāstīja Denīss.
“Mēs esam mēģinājuši paskaidrot, ka šis piemineklis ir domāts, lai simbolizētu brīvību visus tās aspektos. Un, protams, tam ir saikne ar karagūstekņu nometni un tur uzcelto Brīvības pieminekļa kopiju,” uzsver vēsturnieks.
Savukārt Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Nollendorfs piebilst, ka, viņaprāt, šajā piemiņas vietā ir būtiski arī tas, ka Latvijas vēstures sarežģīto līkloču skaidrošanā iesaistās ne tikai latvieši, bet arī ārzemnieki.
“Vai nav svarīgi, ka mūsu stāsts caur citu, mums labvēlīgi noskaņotu cilvēku, Zedelgemas flāmu interesi nokļūst plašāk? Mēs jau savu stāstu varam stāstīt. Bet, ja citi pārņem un stāsta to tālāk, tad tam jau ir pievienota vērtība,” saka Nollendorfs.
Tēlnieka Kristapa Gulbja bišu strops kā simbols brīvībai Zedelgemā tiks atklāts rudenī. Nevar izslēgt, ka uz ceremoniju ieradīsies ne tikai tie, kas šo ieceri atbalsta, bet arī tās pretinieki.
Tomēr Zedelgemā cer, ka jaunais Brīvības laukums kļūs gan par vietu, kur ik pa laikam varēs pulcēties latvieši, gan arī kalpos kā atgādinājums vietējiem iedzīvotājiem par Otrā pasaules kara notikumiem viņu pilsētiņā.
