Krimas tatāru līderis Čubarovs: Valsts valoda vieno iedzīvotājus

Valsts valoda ir viens no tiem faktoriem, kas vieno šīs valsts pilsoņus. Tā ekskluzīvā intervijā Latvijas Televīzijai atzinis Krimas tatāru līderis Refats Čubarovs – dienu pirms vēsturiska balsojuma par Ukrainas valsts valodu un arī, vērtējot Latvijas Satversmes tiesas lēmumu par mācību valodu Latvijas skolās.  

Pirms 5 gadiem Krimā bija izveidojusies situācija, kad daļa sabiedrības dzīvoja Ukrainas, bet daļa – Krievijas informatīvajā telpā. Vai var sasaistīt to ar Latvijas situāciju, kad gandrīz 30 gadus pēc neatkarības sabiedrība ir sadalīta, ir liela daļa krievvalodīgo, kas skatās prokremliskos kanālus? Vai būtu jārīkojas jau šodien?

Jums ir absolūta taisnība. Dažās sabiedrībās var pastāvēt plaisa kaut kādas vēsturiskas attīstības dēļ. Bet Krievija ne tikai izmanto pastāvošās atšķirības, tā pati veido šī dalījuma līnijas, un informācija šeit ir viens no instrumentiem. Ar informācijas palīdzību sabiedrībā tiek pretstatītas vērtības, tiek izmantotas ļoti jūtīgas sfēras, piemēram, valoda, reliģija, tradīcijas – tas, kas cilvēkam palīdz izprast savu identitāti.

Ļoti bieži ar kādas valsts pūliņiem, lai, ievērojot šīs atšķirības, apvienotu cilvēkus, var būt nepietiekami Krievijas ārējā spiediena dēļ, un Krievija to ļoti veiksmīgi izmantojusi Ukrainā.

Ukrainas bēdīgajai pieredzei pirmajos Krievijas agresijas gados jākļūst par pamudinājumu citām valstīm.

Lai tās ir aktīvākas attiecībā uz savas informācijas telpas aizsardzību un arī attiecībā uz skaidrošanu starptautiskajai sabiedrībai – ko šīs valstis dara to savu pilsoņu labā, kuriem ir dažāda tautība un dažāda reliģija.

Mēs zinām, kādus procesus Krievija centās izmantot arī Baltijas valstīs, taču konsekventa politika, tostarp attiecībā uz valsts valodu, traucē Krievijai iejaukties.

Ukrainā notiks balsojums par likumu par Ukrainas valsts valodu. Tas ir sarežģīts, tur bija ap 2000 grozījumu, ieskaitot manējos, daļa atbalstīta, daļa – nē. Esmu iepazinies arī ar Latvijas Konstitucionālās tiesas lēmumu par mācību valodu skolās. Tas ir tas, kas jādara valstij, lai dotu dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājiem iespēju runāt savā valodā, bet tai pašā laikā ļoti skaidri regulētu valsts valodas izmantošanu.

Valsts valoda ir viens no tiem faktoriem, kas vieno šīs valsts pilsoņus. Un Krievija, ļoti labi to apzinoties, ne tikai aizsargā, bet arī, kaitējot pamatnāciju interesēm, maksimāli ievieš krievu valodu.

Komentējiet, lūdzu, Ukrainas prezidenta vēlēšanu iznākumu. Kādus pavērsienus tagad var gaidīt no jaunievēlētā Volodimira Zelenska?

Izskatās, ka Ukrainas prezidenta vēlēšanām bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Es nepārspīlēju. Daudzi vēlējās uzzināt, cik demokrātiskas un godīgas ir vēlēšanas Ukrainā, jo Maskava priekšvēlēšanu mēnešos pauda viedokli, ka diez vai šīs vēlēšanas pasaulē var tikt atzītas, jo pilsoņiem tur nav nekādas izvēles un valdība kontrolē visu.

Patiesībā tās tika sarīkotas tā, ka līdz pēdējam brīdim pat ukraiņu tauta nezināja, kādi būs rezultāti. Zelenska kungs ieguvis absolūtu vairākumu balsu, mums tagad ir jauns prezidents.

Taču arī esošais prezidents Petro Porošenko guvis būtisku sabiedrības atbalstu – 25 procentus. Porošenko teica, ka jaunajam prezidentam būs opozīcija, kuras darbība būs vērsta uz valsts interesēm, taču tai pašā laikā viņš skaidri norādīja, ka ir gatavs dalīties ar jaunievēlēto prezidentu ar visām savām iestrādēm un rezultātiem, ko viņš panāca sava termiņa laikā. Tas ir ļoti patiess solis.

Tagad galvenais visiem ir gūt mācību no atklātām un skarbām diskusijām, kas priekšvēlēšanu laikā notika Ukrainas sabiedrībā. Un, lai šo mācību gūst arī tie, kas kļūdas nav pieļāvuši, jo viņi tās var atkārtot.

Korupcija nekur nepazūd, neatkarīgi no tā, kurš ir ievēlēts par prezidentu. Ja nespēja to apkarot bijusi galvenā sabiedrības apsūdzība esošajam prezidentam, tad šī prasība uzreiz tiks attiecināta uz jaunievēlēto prezidentu. Viņam te būs jāizdara kas reāls, nevis jāimitē cīņa pret to.

Kā jūs kā pieredzējis politiķis varat raksturot Volodimiru Zelenski? Kas ir nākamais Ukrainas prezidents?

Jūs uzdevāt ļoti likumsakarīgu jautājumu, bet es uz to vienkārši nevaru atbildēt.

Zelenska gadījumā praktiski neviens Ukrainā nevarēs dot skaidru novērtējumu par jaunievēlētā prezidenta priekšstatu par konkrētiem virzieniem: turpmāku integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, Ukrainas suverenitāti, par Krimas pussalu vai tās pamatiedzīvotāju - Krimas tatāru - tiesību atjaunošanu. Tāpēc viņam pēc iespējas ātrāk un skaidrāk ir jāpauž savas pozīcijas par daudziem Ukrainas iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem.

Vai notiks Zelenska sarunas ar Putinu?

Ja kāds lūgtu manu padomu, es Zelenskim ierosinātu nesēsties pie sarunu galda ar Putinu bez citiem dalībniekiem un bez ASV. Lai kādi būtu Putina paziņojumi, gala rezultāts būs apmāns.

Atgriežoties pie Krimas, kas patlaban notiek ar Krimas tatāriem?

Krievija patlaban pārveido Krimu par militāro cietoksni. Tas ir Krievijas priekšpostenis NATO dienvidu flangā, liela telpa, kas saistīta ar Melnās un Azovas jūras reģionu, turpat Vidusjūra, Sīrija. Tuvākās NATO dalībvalstis – Rumānija, Bulgārija, Turcija. Šajā reģionā arī Gruzija ar ļoti smagām problēmām Abhāzijā un Dienvidosetijā. Tepat Ukraina un Krievijas vēlme maksimāli ierobežot tās izeju uz Melno un Azovas jūru, arī vēlme pilnībā kontrolēt Ukrainas valsti.

Lai sasniegtu šos mērķus, Krievija maksimāli izspiež tos iedzīvotājus, kuri tai nav lojāli, kuri atklāti nostājās pret okupāciju, kuri nenoliec galvu pat okupācijas apstākļos.

Krimas tatārus Krievija noteica kā objektu, kas pussalā nav vēlams. Represiju ceļā Krievija cenšas piespiest šos cilvēkus pašus pamest Krimu.

Paralēli Krievija izmitina Krimā savus pilsoņus, pēc pieticīgākajām aplēsēm, tur jau ir apmetušies vairāk nekā 500 000 cilvēku vai pat līdz miljonam. Krimai tie ir milzīgi cipari. Pamatiedzīvotāju – Krimas tatāru – savā zemē šodien ir ap 300 000 cilvēku.

Medžliss ir aizliegts, un Krimas tatāru telekanāls slēgts, Krimas tatāri ir palikuši bez balss, bet represijas turpinās. Tas nozīmē, ka Kremlis no viņiem joprojām jūt draudus, vai tas ir veids, kā izdarīt spiedienu?

Maskavai šķiet, ka tā zina, kā likt cilvēkiem apklust. Bet daudzas noziedzīga rakstura darbības drīzāk apvieno cilvēkus, nekā vājina tos. Skaidrs, ka šodien Krimā nav apstākļu, lai cilvēki iznāktu ielās, absolūti nav vārda brīvības, nav iespējama nesaskaņotu mītiņu rīkošana.

Tomēr šīs represijas Krimas tatārus tiešām vairāk apvieno.

Maskava it kā zina mūsu Krimas tatāru vēsturi, bet izdara nepareizus secinājumus.

Lielākā daļā mūsu tautiešu tiek apsūdzēti ekstrēmistiskās un teroristiskās aktivitātēs, bet te ir paradokss – mēs 23 gadus dzīvojām Ukrainas faktiskās un juridiskās suverenitātes apstākļos, un Krimā nebija neviena terorakta gadījuma un neviena cilvēka, kas pat tiktu turēts aizdomās par šādām darbībām. Krievijas okupanti izmanto dažādas metodes, lai ierobežotu citu valodu izmantošanu, izņemot krievu.

Pirmajos okupācijas mēnešos tika slēgtas visas skolas ar ukraiņu mācību valodu, tiek vājinātas skolas ar Krimas tatāru mācību valodu. Notiek arī Krimas tatāru reliģiskā apspiešana.

Pastiprinot represijas, tā panāk, ka cilvēki nevar iziet ielās, taču cilvēki nekrīt uz ceļiem.

Viņos rodas arvien lielāks iekšējais protests un nepiekrišana.

Ir teiciens, ka ar Krieviju var tikt galā tikai ar tās pašas metodēm. Bet Krimas tatāri tādas nelieto, arī Rietumos ir demokrātiskās vērtības, ar agresiju neviens neatbildēs. Vai ir izredzes šādā negodīgā un nelīdzvērtīgā cīņā?

Krimas tatāru nacionālā kustībā gadu desmitiem sludināja nevardarbības principu. Taču neviens pasaulē nevar pieprasīt tādu pašuzupurēšanos, kas tautai nozīmētu tūlītēju iznīcināšanu: 300 000 Krimas tatāru un Krievijas valsts ar tās milzīgo militāro potenciālu! Tāpēc mums jādomā par to, kā vispār nepieļaut situāciju, kad nelielas valstis – vai pēc izmēra, vai pēc militārā potenciāla – kļūtu par upuriem lieliem agresoriem.

Kad runa ir par tautām, kas ir apspiestas, jo to teritorijas ir okupējis agresors, starptautiskajām organizācijām īsā termiņā jāatrod risinājumi, kas ļauj atbrīvot šīs teritorijas un šīs tautas no iznīcināšanas riskiem.

Vai var apgalvot, ka jūs neesat apmierināts ar starptautisko reakciju? Vai sankcijām ir efekts?

Ukrainai būtu ļoti grūti aizstāvēt savas valstiskās intereses Krievijas uzbrukuma gadījumā, ja nebūtu starptautiskās sadarbības un starptautisko sankciju pret Krieviju. Starptautiskās sankcijas apturēja Krieviju no tiešās agresijas pret Ukrainas valsti un, iespējams, arī pret citiem kaimiņiem.

Taču tai pašā laikā godīgi jāpasaka, ka ar patlaban piemērotajām sankcijām absolūti nepietiek, lai piespiestu Krieviju ievērot starptautiskās tiesības.

Neviens neprasa, lai pret valsti – agresoru, šajā gadījumā Krieviju, - tiktu vērstas militārās metodes, taču tām ir jābūt ļoti stingrām, tostarp ekonomikas jomā. Šodien ir tikai dažas sankciju formas, kas liks Krievijai sēsties pie sarunu galda – tas ir embargo energonesējiem - gāzei - un Krievijas atslēgšana no starptautiskās banku sistēmas SWIFT. Eiropas valstu atteikšanās no Krievijas naftas un gāzes būtu postošs trieciens Krievijas ekonomikai vai vienkāršāk – Putinam un viņa lokam.

Taču daudzām valstīm un politiķiem nav vienotas gribas un dažiem šķiet, ka viņi ar Putinu var vienoties atsevišķi – tā notiek ar gāzes vada “Nord Stream 2” būvniecību.

Jā, ir dzirdēts par Putina biznesa saitēm ar politiķiem un par šo politiķu darbošanos Krievijas interesēs. Jūs apmeklējat dažādas valstis, runājat par situāciju Krimā, vai jūs tiekat sadzirdēts?

Es nedomāju, ka šis temats ir kaut kāda atklāsme Eiropas valstīm, tostarp Latvijai. Pašiem cilvēkiem ir jābūt uzmanīgiem pret to, kas notiek viņu valstī. Godīgi jāatzīstas sev, cik ļoti tas, ko dara viņu politiķi, tiek darīts sabiedrības labā. Ir pilnīgi acīmredzams, ka Krima ir negodīgi anektēta, ka tur cieš tūkstošiem cilvēku, ka Ukrainas austrumos nogalināti jau 13 000 Ukrainas iedzīvotāju un Ukrainas bruņoto spēku karavīru. Visi zina par to, ka krievu militāro noziedznieku vadībā ir Putins, visi zina, ka Krievijas politisko režīmu veido tās valdošās partijas, tostarp “Vienotā Krievija”.

Latvijas politiskajā vidē ir partijas, kurām ar šo partiju tiešie līgumi par sadarbību. Starp politiķiem ir eiroparlamentārieši, kuri nelikumīgi apmeklē Krimu, Donbasu.

Protams, var teikt, ka mēs dzīvojam demokrātiskā pasaulē un šiem cilvēkiem ir tiesības uz personīgu politisko pozīciju, bet ja dažiem Latvijas politiķiem ir līgumi ar noziedznieku partiju...

Putins deva rīkojumu ievest savu karaspēku Krimā, katru dienu pieņem rīkojumu sūtīt ieročus un sagūstīt ukraiņu jūrniekus un īstenot citus šaušalīgus noziegumus, tāpēc Latvijas sabiedrībai vajadzētu padomāt, ja viņiem ir politiķi, kuri sadarbojas ar Krievijas politiķiem, vai tas Latvijai nedraud ar briesmām, ka rīt šie Krievijas politiķi sūtīs karaspēku uz Rīgu vai Daugavpili? Uz šiem jautājumiem ir jāatbild pašu Eiropas valstu sabiedrībām, mēs aicinām uz to.

Dažreiz mēs runājam vienkāršoti – jums nav jāzina, kur atrodas Krima, jūs varat nepazīt Krimas tatārus, ja jūs esat noguruši, varat aizmirst arī par Ukrainu, kaut arī tā ir ļoti liela valsts, bet jums ir pienākums domāt par savu valsti un savu tautu.

Ja jūs tiešām domājat par savu valsti, jums nav citas izejas, kā sākt ar Krimu, ar Krimas tatāriem un ar Ukrainu. Uz to mēs aicinām Eiropas politiķus.

Protams, kas attiecas uz Latviju, ar lielu pateicību jāpasaka, ka katrā sabiedrībā, kas pagātnē, 20.gadsimtā, pati ir pārdzīvojusi lielu katastrofu, to politiķu skaits, kas apzinās, kas notiek pasaulē un kas patiesībā ir Krievija, viņu ir daudz vairāk nekā tādu politiķu, kuri bezatbildīgi izturas pret savu tagadni un savu pagātni.

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti