Ar Erdoganu nemierā, taču opozīcija ir vāja
Tikmēr premjers devies vizītē uz Ziemeļāfriku, un uzskata, ka ceturtdien vai piektdien atgriežoties valstī, situācija būs normalizējusies.
Kopš pagājušās nedēļas nogales Turcijā notiekošie plašie protesti uzliesmoja negaidīti arī pašiem turkiem. Vispirms tie bija sēdstreiki pret plāniem pārveidot Stambulas Taksima laukumu un tam blakus esošo Gezi parku, uzceļot tirdzniecības kompleksu. Tad iejaucās policija, desmitiem demonstrantu izdzenājot, izmantojot asaru gāzi un ūdens lielgabalus.
Pēc pārmērīga spēka izmantošanas no varas iestāžu puses notiekošais ātri pārauga valsts mēroga neapmierinātības izpausmē ar vairāk nekā desmit gadus valdošo konservatīvo Taisnīguma un attīstības partiju un premjera Redžepa Tajipa Erdogana valdību.
Protestētāju prasības un iebildumi ir dažādi - sākot no jautājumiem par vidi, par nesenajiem ierobežojumiem attiecībā uz alkohola tirgošanu un beidzot ar politiku attiecībā uz Sīrijas nemieriem. Gadiem aktuāls bijis jautājums arī par pārlieka spēka izmantošanu un mediju brīvība. Vienojošais elements ir - vairākus gadus pie varas esošas valdības un premjera, kā uzskata protestētāji, nerēķināšanās ar minoritāšu un mazākuma viedokli.
Erdogans norādījis, ka vēlēšanās viņa partiju atbalstīja gandrīz puse balsotāju. Tomēr Turcijas televīzijas kanāla NTV žurnālists Džans Ertuna norāda, ka ir vēl otra puse, kas ar valdību nav apmierināta, un notikumi pie Gezi parka bija dzirksts, kas tam lika izlauzties uz āru. „Pirmo reizi mums ir masveida protestu vilnis, ko nevada kāda politiska partija, arodbiedrība vai organizācija. Tas cilvēkus ir ļoti pārsteidzis. Cilvēki organizējas „Facebook”, „Twitter”, sociālajos medijos, sazvanoties. Un neviena no opozīcijas partijām vai arodbiedrībām nav piesavinājusies šo kustību. Tās to tikai atbalsta. Varam teikt, ka šie ir masu protesti, kas apvieno dažādus cilvēkus. Pat konkurējošu futbola komandu fanus un konkurējošu politisko spēku biedrus,” stāsta Ertuna.
No otras puses, analītiķi norāda, ka Turcijas iedzīvotājiem tā pa īstam nav politiskas alternatīvas. Opozīcijas partijas pastāv, taču tās nav nopietns konkurents Erdogana Taisnīguma un attīstības partijai. „Problēma Turcijā ir tā, ka nav spēka, kas līdzsvarotu arvien pieaugošo Taisnīguma un attīstības partijas ietekmi,” saka domnīcas „Eiropas Ārlietu padome” eksperts Dimitars Bečevs. „Opozīcija ir sašķelta. Galvenā opozīcijas ir partija ir sadalīta starp demokrātiem un tiem, kas vēlas vecās sistēmas atgriešanos, kad armija un autoritāra birokrātija dominēja pār civilām partijām. Tādēļ Turcijā nav pieņemamas opozīcijas,” norāda Bečevs.
Eksperti: Erdoganam jāapvalda sava kareivīgā retorika
Grūti spriest, cik ilgi vēl turpināsies protesti. Tie varētu beigties tuvākajās dienās vai ieilgt. Daudz ir atkarīgs tieši no premjera Erdogana rīcības. Ja viņš paziņos, ka ir ņēmis vērā mācības un ir gatavs mainīt valdības stilu, un ierobežot drošības struktūru vēršanos pret demonstrantiem, tad protesti var ātri norimties. Un tad atliks vērot, kā viņš savus solījumus pilda. „Ir jābeidz valdīšanas stils, kas balstīts uz vairākumu parlamentā un pieņēmumu, ka, pamatojoties uz šo vairākumu, viņš var uzspiest savu gribu pārējai valsti. Viņam ir jāmaina savs pārvaldības stils, politikai jākļūst visaptverošākai, tolerantākai pret dažādiem viedokļiem, kas pastāv Turcijas sabiedrībā. Un jāņem tie vērā, pat ja tie ir mazākuma viedokļi,” turpmāko rīcību iesaka Pētniecības centra „Kārnegī Eiropa” eksperts Sinans Ulgans.
Analītiķi norāda uz otru variantu - ja Erdogans ieturēs savu līdz šīm kareivīgo toni, protestētājus saucot par „vandāļiem”, tad demonstrācijas var ieilgt. Tāpat pastāv iespēja, ka protesti ar laiku norims, pat ja viņš nepiekāpsies, taču tad, ja tā var teikt, uguns turpinās gruzdēt, un jebkurā brīdī cilvēki var atkal iziet ielās. „Es nesagaidu būtiskas izmaiņas valsts pārvaldībā, ne arī to, ka Erdogans vai iekšlietu ministrs atkāpsies. To ir par agru prognozēt,” nākotni ieskicē Ertuna. „Bet valdībai vairs nekad nebūs tik viegli īstenot savu politiku, kā iepriekš. It īpaši attiecībā uz iedzīvotāju dzīvesveidu. Valdība tagad redz, ka cilvēki ietu ielās un radītu lielas nepatikšanas. Tādēļ tai būs jābūt daudz uzmanīgākai ar savu politiku.”
Interesants aspekts šo protestu laikā bijis premjera Erdogana un prezidenta Abdullas Gila atšķirīgie vēstījumi protestētājiem. Kaut gan abi gadiem bijuši sabiedrotie, atšķirībā no kareivīgā Erdogana, prezidents Gils ieņēma samiernieciskāku nostāju, paziņojot, ka demonstrantu vēsts ir sadzirdēta. Kā norāda Dimitars Bečevs, nākamgad gaidāmas Turcijas prezidenta vēlēšanas, un par nākamo valsts vadītāju pirmo reizi lems tauta. „Erdogans varētu vēlēties kļūt par prezidentu un pat mainīt konstitūciju, lai prezidentam būtu vairāk pilnvaru,” norāda eksperts. Tas nav pa prātam pašreizējam prezidentam Gilam, un šobrīd viņam ir iespēja nostiprināt savu pozīciju. Daudzi gan saka, ka abi vienkārši spēlē labo un slikto policistu.
Protesti nemainīs Turcijas un ES attiecības
Negaidītie protesti pārsteiguši arī Rietumvalstis, kaut gan tām jau iepriekš bijuši pārmetumi Turcijas valdībai par cilvēktiesībām un vārda brīvību. Pētniecības centra „Kārnegī Eiropa” eksperts Sinans Ulgans uzskata, ka, runājot par Turcijas tēlu, šo protestu ietekme ir divējāda. Tie pozitīvā gaismā parāda iedzīvotājus, bet - kādā gaismā tie parādīs valdību, jāvērtē pēc tās rīcības, proti, vai tā spēs atrisināt situāciju nevardarbīgā veidā.
Kas attiecas uz Turcijas ceļu uz Eiropas Savienību - tas ir krietni ieildzis un praktiski apstājies, tādēļ protesti šo procesu ilgtermiņā, domājams, neietekmēs, uzskata analītiķi. „Grūti iedomāties, ka šie nemieri varētu ietekmēt sarunas,” viedokli pauž ārpolitikas eksperte Žaneta Ozoliņa. „Tādēļ, ka nemieri ir raksturīgi gandrīz vai visās valstīs. Jautājums ir par to, kā šie nemieri tiek risināti. Ja valdība neradīs pragmatiskus un miermīlīgus risināšanas ceļus, tad, protams, ietekme var būt lielāka. Savukārt, ja meklēs šos miermīlīgos ceļus, tad, iespējams, šie notikumi ar laiku tiks aizmirsti.”
Savukārt Sinans Ulgans no „Kārnegī Eiropa” norāda - ja Erdogans izlems vairāk ņemt vērā iedzīvotāju viedokli, tad var mainīties Turcijas politika attiecībā uz Sīriju. Proti, daudz turku ir neapmierināti ar valdības līdz šim, viņuprāt, pārāk kareivīgo retoriku pret Bašara al Asada režīmu, kaut gan to nosoda.
