Atteikšanās no plastmasas maisiņiem nozīmē mainīt ne vien paradumus, bet arī domāšanu

No Azoru salām Atlantijas okeānā līdz Antigvai Karību jūrā. Tādus ceļu turpmākās trīs nedēļas okeānā mēros socioloģe Nita Jirgensone. Viņa ir viena no 300 sievietēm, kas piedalās īpašā ekspedīcijā, lai kopīgiem spēkiem rastu risinājumu arvien pieaugušajai plastmasas piesārņojuma problēmai.

Atteikšanās no plastmasas maisiņiem nozīmē mainīt ne vien paradumus, bet arī domāšanuSandra Kropa

    Par neatņemamu iepirkšanās sastāvdaļu nu jau labu laiku ir kļuvusi dažāda veida plastmasa – iepakojums un maisiņi pie kasēm čab uz nebēdu.

    Vidēji viena plastmasas maisiņa aktīvās dzīves ilgums ir 12 minūtes. Pēc tam tas uz planētas turpinās uzturēties pārsimt gadus atkritumu veidā.

    Lai pievērstu cilvēku uzmanību arvien augošajai plastmasas atkritumu problēmai, 300 sievietes no vairāk nekā 30 valstīm apvienojušās kopīgā ekspedīcijā apkārt zemeslodei. Lai saprastu, kāda plastmasa un no kurienes nonākusi pasaules okeānā, ekspedīcijas otrajā posmā piedalīsies arī socioloģe Nita Jirgensone no Latvijas.

    ''Mērķis savākt dažādāku cilvēku kopumu, lai iepsējami plašāk paskatītos uz plastmasas  problēmu. Katra posma sākumā un beigās tiekamies ar vietējiem iedzīvotājiem piekrastē, skatāmies, kas viņiem ir vai nav sakārtots atkritumu saimniecībā, un tad ar savu pieredzi es varu domāt, ko ieteikt vai darīt citādāk pie mums,'' saka Jirgensone.

    Nita šajā komandā cer saprast, kā mainās un jau ir mainījušies cilvēku patēriņa paradumi, vai pie tā, ka atkritumu kalni joprojām aug, vainojama nezināšana vai arī piedāvātie risinājumi ir neērti un pārāk sarežģīti. Nita atzīst, ka

    Latvijā atslēgas vārds tomēr būtu izpratnes trūkums, jo esam to valstu vidū, kur atkritumus redzam salīdzinoši maz – tos izmetot, tie ir prom no acīm un rada mānīgu sajūtu, ka problēma pie mums nav aktuāla:

    ''Mēs neaizdomājamies, ka krūzīte kafijas, ko paņemam, paliek dabā krietni ilgāk un ka tā nav tas atkritumu veids, ko var pārstrādāt. Mēs neaizdomājamies arī, kas notiek ar to plastmasu, kas tajā iekšā un kā tā ietekmē mūsu veselību. Arī polietilēna maisiņi ir problēma, pat ja papīra maisiņš ir ar plastmasas daļu ap vidu, tas vairs nav papīra maisiņš, – un ja patērētājam pie atkritumu tvertnes tas jāšķetina pa frakcijām, tas nav labs risinājums. Var teikt – ražotājs nepiedāvā risinājumu, ražotājs var teikt, ka patērētājs neprasa, bet vienam jābūt šim sociāli atbildīgajam, kas sāk.''

    Iespēja sākt patērētājam ir jau labu laiku - veikalos līdzās polietilēna maisiņiem ir iespējams izvēlēties papīra turzas, arī bieži piesauktie maisiņi, kuros jāiesver augļi vai dārzeņi, nu jau pieejami vairākkārt lietojamo veidolā. Un tomēr atliek vien nedaudz uzkavēties lielveikala augļu un dārzeņu stendā, lai saprastu, ka plastmasas maisiņi joprojām ir lielākā cieņā. Tos lietot ir ērtāk, lētāk, ātrāk, un tā vienkārši ir pierasts. Bet tieši šie maisiņi veido lielu daļu plastmasas atkritumu, kas mikroplastmasa veidā atgriežas uz mūsu pusdienu šķīvjiem. Ūdens un saules ietekmē plastmasa sadalās mazās, ar aci nesaskatāmās daļiņās, kas nonāk dzīvniekos, ko tālāk apēd cilvēki. Kā atzīst inženierzinātņu doktore Jana Simanovska, tieši par mikroplastmasas ietekmi ir vēl ļoti daudz nezināmā.

    ''Mēs zinām ļoti maz par to, ko mikroplastmasa nodara mums, tomēr ir pētījumi, kas jau parāda, ka tā ietekmē, piemēram, augsnes organismus. Tas savukārt tālāk aizkavē kompostēšanās procesu. Mums liekas, ka mikroplastmasa ir maza, bet tādai sliekai tā jau ir liela,'' saka Simanovska.

    Vistiešāk šobrīd no plastmasas cieš augsnes organismi, kā arī putni, jūras zīdītāji, rāpuļi, arī zivis.

    Par to, cik lielu ietekmi var radīt plastmasas maisiņu lietojuma aizliegums, piemēri no valstīm, kas to jau ir izdarījušas, ir pārliecinoši. Viena no tādām ir Kenija.

    ''Kādreiz viņiem katrs trešais dzīvnieks, kas nonāca lopkautuvē, bija ar plastmasas maisiņu kuņģī, bet tagad tas ir katram desmitajam. Tas ir trīs reizes mazāk. Arī jūras dzīvnieki tos sajauc ar savu medījumu, jo nevar tos atšķirt. Kad maisiņš nonācis viņu kuņģa un zarnu sistēmā, tas  nenāk ārā, jo tas nepārstrādājas,'' skaidro Simanovska.

    Nereti kā alternatīva esošajiem maisiņiem tiek piedāvāti materiāli, kas dabā noārdās. Tādi pieejami arī ne vienā vien veikalā Latvijā. Vai tas ir risinājums?

    ''Ja mēs gribēsim visu plastmasu, ko izmantojam, aizstāt ar bioloģijas izcelsmes priekšmetiem, mēs nespēsim to saražot. Bet vēl ir jautājums – kur tas noārdās? Tam vajag specifiskus apstākļus. Vēl arī jāņem vērā laiks, kamēr tas notiek, – tas vienalga notiek lēni, un to tikmēr apēd dzīvnieki. Vēl nevar aizmist, ka tas noārdās līdz mikrodaļiņām un tas vienalga atstāj ietekmi uz vidi. Arī politikas veidotāji izteikuši bažas, ka šādu maisiņu lietošana nemaina paradumus un liek cilvēkiem izmest tādus maisiņus dabā, domājot, ka tie taču sadalīsies,'' slāsta Simanovska.

    Bioloģiski noārdāmie maisiņi nav risinājums, ja patērētāju paradumi nemainās.

    Tā kā līdz 2030. gadam Eiropā paredzēts pārstrādei nodot 80 procentus visu veidu iepakojuma, tostarp polietilēnu, visticamāk, Eiropas Savienībā patērētais iepakojums tepat arī tiks pārstrādāts un tas varētu likt mainīt patēriņa paradumus. Plastmasa ir ļoti ērts materiāls, kas īstermiņā atvieglo dzīvi, tāpēc no tā atteikties nav viegli. Taču ilgtermiņā tai ir pilnīgi cita seja, un tā prasa mainīt ne tikai paradumus, bet arī domāšanu.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti