- Kāda ir lielā bilde: kas divu gadu laikā ir izdevies, bet kas īsti ne?
- Kā karš attīstījies militāri? Skatāmies kartes un runājam ar trim militārajiem ekspertiem.
- Ieroči un munīcija – kas Ukrainai ir pieejams un ar ko ir grūtības?
- Kāda ir bijusi Rietumu palīdzība? Starp valstīm dramatiskas atšķirības, un skopākās izrādās – daudzas NATO lielvalstis Eiropā.
- Kādi ir iespējamie nākotnes scenāriji, kādas ir bīstamības un riski?
- Kāda ir gatavība atbalstīt līdz Ukrainas uzvarai?
- Igauņu plāns Ukrainas uzvaras panākšanai.
Lielā bilde
Gandrīz pirms diviem gadiem – 2022. gada 24. februāra rītā – Krievija sāka uzbrukumu Ukrainai, Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu tautai, pats gan šo saucot nevis par karu, bet speciālo militāro operāciju. Viņš veltīja pārmetumus Rietumiem, NATO un īpaši ASV, kas apdraudot Krieviju.
Putins operēja ar apgalvojumiem, ka NATO esot solījis uz austrumiem nepaplašināties, taču nāk un nāk tuvāk un tagad gribot arī Ukrainu. Turklāt ukraiņi esot teju vai fašisti. Putins nosauca Krievijas divus galvenos mērķus: "Mēs tieksimies uz Ukrainas demilitarizāciju un denacifikāciju."
Vēl viena būtiskā lieta, ko kā vecu plati griež gan Krievijas varas mediji, gan Putins, ir Ukrainas valstiskuma apšaubīšana, sakot, ka tā ir padomju varas mākslīgi sastiķēta valsts ar vēsturiskām Krievijas impērijas zemēm.
Līdz ar Putinu runu un raķešu krusu 24. februāra rītā Ukrainas robežas šķērsoja arī Krievijas armija gan no dienvidiem, gan no austrumiem, gan no ziemeļiem galvaspilsētas Kijivas virzienā.
Brukingsa institūta Ārpolitikas pētniecības direktors Maikls Ohanlons:
Es sāktu ar to, ka Vladimirs Putins nevarēja kļūdīties vairāk, nekā apgalvojot, ka Ukraina nav īsta valsts. Es domāju, ka pasaule ir redzējusi, kā Ukrainas tauta un valdība apvienojas ar apņēmību, ar raksturu, ar spēcīgu nacionālās identitātes apziņu, ar spēcīgu izpratni par to, kas ir pareizi un nepareizi, un, neraugoties uz iekšēji savijušos vēsturi ar Krieviju, vai varbūt tieši šīs vēstures dēļ parāda, ka vēlas atšķirties no Krievijas, tāpēc tas patiešām ir punkts numurs viens. (..)
Punkts numurs divi ir tas, ka Krievijas visambiciozākie plāni tika apturēti, kad Krievija gribēja gāzt valdību, iespējams, ieņemt vismaz pusi Ukrainas vai izveidot vēl vienu Baltkrieviju ar Lukašenko līdzīgu personu pie varas, kas būtībā būtu gandrīz vai PSRS samazināta versija, jo, pat ja būtu neatkarīgas republikas vai nācijas, tās visas būtībā būtu Maskavas kalpi. Viņš neko no tā nedabūja.
Nenobijās paši ukraiņi, un nenobijās arī daudzas pasaules valstis, kas nolēma nostāties Ukrainas pusē. Kā pretspars Krievijas agresijai radās ASV koordinēta tā sauktā Ramšteinas valstu grupa, kurā šobrīd ir aptuveni 50 valstis – Eiropas Savienības, NATO, arī Austrālija, Japāna un Dienvidkoreja. Grupa pirmo reizi sanāca 2022. gada aprīlī Vācijā izvietotajā ASV Ramšteinas militārajā bāzē.
To eksperti aicina nenovērtēt par zemu, saprotot, ka Krievija ir militāra lielvara.
Džordža Vašingtona universitātes profesors ASV ārpolitikā Kolins Klīrijs:
Mēs esam divus gadus vēlāk, un kurš gan būtu domājis pat tajās pirmajās simts dienās, ka Ukraina varētu izturēt divus gadus. Tas ir milzīgs ieguvums. Tas ir pirmais ieguvums. Mums tas vienkārši ir sev jāatgādina.
Lai cik ironiski tas nebūtu, Putina kara runā Krievijas deklarētie mērķi ir piepildījušies precīzi apgriezti. Piemēram, iebilstot pret NATO paplašināšanos Krievijas virzienā, Krievija pie savas robežas ir dabūjusi vēl vienu NATO valsti – Somiju.
Vai ir panākta Ukrainas demilitarizācija? Drīzāk otrādi – Ukraina šobrīd ir bruņotāka kā nekad.
Vai Putins ir panācis denacifikāciju? To pēdējā intervijā pajautāja arī Takers Karlsons. "Nē, mēs vēl neesam sasnieguši savus mērķus, jo viens no tiem ir denacifikācija," sacīja Putins.
Vai ukraiņi kļuvuši mazāk nacionālistiski un vairāk mīl krievus? Diez vai. Nemaz nerunājot par pašām kara šausmām, bojā gājušajiem un cietušajiem, tieši Putina dēļ daudzas ukraiņu ģimenes šobrīd ir devušās bēgļu gaitās, bet palikušie spiesti regulāri slēpties bumbu patvertnēs.
Putina rīcības dēļ cieš arī daudzi Krievijas cilvēki. Krieviju atstājuši daudzi rietumvalstu uzņēmumi, Krievijas mākslinieki īsti nav gaidīti uz rietumvalstu skatuvēm, bet sportisti olimpiskajā spēlēs nedrīkstēs startēt zem Krievijas karoga, kā arī Krievijas iedzīvotāji nevar aizlidot ar lidmašīnu tiešā ceļā uz Parīzi, Londonu vai Romu.
Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka 18% no Ukrainas teritorijas šobrīd tomēr atrodas Krievijas okupācijā, tostarp 2014. gadā okupētā Krima. Otrkārt, Krievijai tomēr ir jauni draugi – Ķīna, Irāna un Ziemeļkoreja. Treškārt, nekas vēl nav beidzies, un Krievijas rūpnīcas sākušas ražot artilērijas šāviņus tādā apjomā, kādu nav nedz Eiropas Savienībā, nedz ASV.
Kā karš attīstījies militāri?
Vērtēt situāciju LTV aicināja vairākus ekspertus:
- ASV pētniecības organizācijas "Rand Europe" pārstāvi Džeimsu Bleku,
- ASV Armijas kara koledžas profesoru, bijušo armijas pulkvedi Robertu Hamiltonu,
- Saeimas deputātu un rezerves pulkvedi Igoru Rajevu.
Viens no būtiskākajiem momentiem, kādēļ Krievija šobrīd nav okupējusi visu Ukrainu, bija kara sākums un notikumi pirmajās kara dienās.
Raugoties kartē, redzams, ka vēl pirms iebrukuma bija okupēta Krima un daļa no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, par kuriem cīņas notika kopš 2014. gada.
Savukārt 2022. gada martā redzams, ka Krievijas karaspēks bija iegājis Ukrainā, nākot virsū teju no visām pusēm: no Krimas puses dienvidos, no austrumu robežas nāca uz Harkivu, no Baltkrievijas teritorijas tuvojās Kijivai.
Igors Rajevs:
Nu, tas bija idiotisks plāns, kurš bija balstīts uz nepatiesu informāciju un pilnīgi aplamiem pieņēmumiem.
Roberts Hamiltons:
Man nebija šaubu, ka Krievija iebruks, es gaidīju ierobežotāku militāro operāciju, kurā varbūt būs iesaistīti lielāki spēki, bet ierobežotāki mērķi. (..) Es sagaidīju, ka tā tiks koncentrēta Austrumukrainā.
Taču Krievija nāca ar vērienu, bet bez īsta kara plāna.
Džeimss Bleks:
Viņi bija domājuši, ka Ukrainas pretestība būs ierobežota, bet politiskā vadība ātri sabruks un bēgs, ka sava veida militārā atbilde no Ukrainas būs ļoti nesaskaņota un apjukusi.
Roberts Hamiltons:
Daudzi no mums palaida garām to, cik lielā mērā Putins bija apmānījis sevi, ticot savai propagandai.
Ticot, ka Ukrainā kāds gaida Krieviju, agresors izvirzīja mērķiem neatbilstošus resursus, arī nepārdomāja loģistiku. Un pretim tam bija drosmīgs un arī izšķirīgs Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska lēmums.
Džeimss Bleks:
Atteikums atstāt prezidenta pili un atstāt Kijivu šajā izšķirošajā laikā pirmajās 24–48 stundās un vēlme palikt un palīdzēt iedvesmot karaspēku – tas bija ļoti svarīgs brīdis. Tas bija signāls, ka valdība neveidos opozīciju kaut kur Amerikā vai Lielbritānijā, vai Vācijā, vai kur citur. Tā bija valdība, kas grasījās palikt cīņā un arī ticēja, ka ir iespējams palikt cīņā un uzvarēt.
Svarīgi, ka ukraiņi tobrīd spēja apturēt Krievijas gaisa desantu Hostomeļas lidlaukā.
Džeimss Bleks:
Ja krievi to būtu sagrābuši, tas būtu reāli ietekmējis izvērsušos galveno kauju, jo tas būtu ļāvis viņiem ievest spēkus, izmantojot gaisu, kas viņiem tajā brīdī lielā mērā bija kontrolē, un pārņemt spiedienu pār šo galveno bruņoto grupējumu, kas bija mūsu pusē, – šoseju no Baltkrievijas.
Tālāk sekoja taktika "šauj un bēdz". Sašautie auto radīja sastrēgumus, Krievijas spēki uz priekšu netika. Tas iebrukuma agrīnajā stadijā bija izšķiroši. Ukraiņi ieguva vērtīgo laiku, Rietumi paguva ieraudzīt, kas notiek, un steidza piegādāt ieročus.
Džeimss Bleks:
Sākumā ar tādām lietām kā "Javelin" un NLAW prettanku raķetes. "Javelin" gadījumā piedāvāja labu tēmēšanu lielā attālumā ar ļoti labu optiku, kas spēj redzēt cauri dūmiem un tumsai un spēj darboties ļoti lielos attālumos, un tad uzbrukt augšējā uzbrukuma režīmā, kas nozīmē, ka raķete it kā izlido gaisā un tad nokrīt uz tanka vai bruņumašīnas augšpuses, kas ir to visvājākā daļa.
Jāņem vērā, ka Ukrainas armijai jau kopš 2014. gada bija cīņu pieredze pret Krievijas atbalstītājiem separātistiem Ukrainas austrumos.
Rezultātā Krievijas armijas virzienā uz Kijivu tika apturēta, tā sāka atkāpties, aiz sevis atstājot pilnībā nopostītas Kijivas piepilsētas – Buču un Irpiņu. Putins gan apgalvo, ka Krievijas armija aizgājusi pati, jo tobrīd Stambulā starp Ukrainas un Krievijas delegācijām ritējušas pirmās un šajā kara periodā arī vienīgās miera sarunas. Esot gandrīz esot tikusi panākta vienošanās, ka Krievija atvelk visus spēkus un Ukraina atsakās no idejas par NATO.
Karš gan turpinājās, un Ukrainas dienvidos Krievijai pēc ilgām kaujām izdevās ieņemt Mariupoli, kas bija nozīmīgi, lai Krievija vēlāk ar apgādi spētu savienot Ukrainas austrumus ar Krimu. Ukrainas armija savukārt guva panākumus ziemeļu frontē, padzenot Krieviju no Harkivas puses. Lielas cīņas arī pie Dņipras upes; sākumā Krievija tika tai pāri un ieņēma Hersonu, tad ukraiņu to atguva.
Ieroči un munīcija
Kā īpaši izcilus eksperti vērtēja Ukrainas panākumus Melnajā jūrā, 2022. gada 14. aprīlī nogremdējot Krievijas jūras flotes lepnumu, raķešu kreiseri "Moskva".
Igors Rajevs:
Melnās jūras flote pārstāja eksistēt tanī brīdī, kad nogrima kreiseris "Maskava". Jo fiziski flote kā flote vairāk nevar operēt, jo tas bija vienīgais kuģis šajā jūrā, kurš bija spējīgs nodrošināt pretgaisa aizsardzību pārējiem kuģiem. (..) Tagad kuģi vienkārši fiziski visi ir ārkārtīgi ievainojami un maksimums, ko viņi var izdarīt, viņi var iziet jurā – izšaut astoņas "Kalibr" raķetes un tad ātri atgriezties ostā. Melnās jūras flote vairs neeksistē.
Roberts Hamiltons:
Tas ir diezgan nozīmīgs sasniegums Ukrainai, un tas ir izdarīts ar gaisa droniem, ar piekrastes raķešu baterijām un tamlīdzīgi. Tātad tas ir patiešām kaut kas, ko es nezinu, es vienkārši brīnos, ka cilvēki par to nerunā.
Nespējot brīvi operēt jūrā, Krievija nevar krastā izsēdināt arī jūras desantu.
Visu šo notikumu rezultātā 2022. gada beigās Ukrainas kartē bija redzams: jā, dienvidaustrumi zaudēti, bet ziemeļi ir brīvi no Krievijas armijas un dziļāk valstī Krievija nav tikusi nekur tālu.
Ielūkojoties kartē, kas bija gadu vēlāk – 2023. gada beigas, lielu atšķirību īsti nav. Pērn Ukrainas armija gaidīja un uzkrāja Rietumu militāro palīdzību un gatavojās pretuzbrukumam, tikmēr Krievija raka pamatīgas aizsardzības līnijas ap ieņemtajām teritorijām. Rezultātā Ukrainas pretuzbrukums bija, bet atgūtu teritoriju īsti ne.
Eksperti skaidroja iemeslus.
Roberts Hamiltons:
Rietumu atbalsts, ko Ukraina domāja, kas viņiem ir vajadzīgs, nebija ieradies. (..) Krieviem bija deviņi mēneši un vairāk, lai izstrādātu aizsardzības joslas, kas bija trīs līdz 12 jūdžu dziļas, kas bija mīnas, šķēršļi, grāvji. Bija ļoti efektīvi segti ar tiešo uguni un netiešo uguni. Viņi šīs zonas novēroja 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. (..)
Ukraina uzbruka it kā trīs galvenajos virzienos. Bija galvenais virziens, bet es domāju, ka Ukrainas Rietumu partneri vēlējās, lai galvenajam uzbrukumam tiktu atvēlēti lielāki spēki, un vēlējās, lai tie tiktu novirzīti varbūt citā vietā.
Viņi izdarīja kaut ko tādu, ko neviens NATO karaspēks nekad nedarītu, proti, viņi uzsāka lielu sauszemes pretuzbrukumu bez gaisa pārsvara. (..) Tas ir kaut kas tāds, ko Rietumos militārajā jomā jūs nekad nedarītu, ja vien tā nebūtu ārkārtas situācija.
Šeit jāatgādina ASV prezidenta Džo Baidena teiktais 2023. gada februārī, kad Ukraina vēl tikai plānoja pretuzbrukumu un gribēja saņemt iznīcinātājus F-16. "Mēs viņam [Zelenskim] sūtām to, ko mūsu pieredzējusī militārā vadība uzskata, ka viņam ir vajadzīgs. Viņam vajag tankus, artilēriju, viņam vajag pretgaisa aizsardzību, tāpat arī papildus HIMARS. Mēs viņam sūtām to, kas būtu vajadzīgs, lai šajā pavasarī, vasarā un rudenī varētu sasniegt teritoriju atgūšanu. (..) Nē, viņiem šobrīd nevajag F-16," tolaik sacīja Baidens.
Tagad, 2024. gadā, aina ir sarežģīta.
Džeimss Bleks:
Pašlaik ukraiņi ir nonākuši situācijā, kad Rietumi viņiem ir piešķīruši tik daudz dažādu ieroču sistēmu un transportlīdzekļu, iekārtu veidu. Viņi darbojas ar šāda veida "zooloģisko dārzu" un dažādu spēju "rasolu". Tātad jums ir dažādas brigādes, dažādi bataljoni, kas izmanto dažādu tipu tankus. Jūs zināt, ka tie izmanto atšķirīgu munīciju, kas ne vienmēr der no viena ieroča citā ierocī. Tie darbojas ar atšķirīgām piegādes ķēdes prasībām un tā tālāk. Ir patiešām sarežģīti to pārvaldīt: nav skaidrs, vai jums būs pareizā rezerves daļa, kad jūs ieejat tehniskās apkopes zālē un mēģināt kaut ko salabot. Tāpēc es domāju, ka jācenšas vairāk konsolidēt nedaudz mazāk transportlīdzekļu un aprīkojuma tipu un piešķirt viņiem lielāku skaitu.
Te arī stāsts par haubicēm, ko arī Rietumi dod visdažādākās un arī atšķirīgā stāvoklī.
Igors Rajevs:
Ukraiņi ļoti būtiski ir cēluši ražotni daudzās kategorijās, (..) un viņiem tagad ir jaunā haubices "Bohdana", un viņi ir spējīgi ražot sešas haubices mēnesī, tas ir 72 gadā. Tas nozīmē, ka ukraiņi paši diezgan labi spēj kaut ko izdarīt. (..) Varbūt tas arī ir risinājums. Nevis mēģināt kaut ko izvilkt no savām noliktavām, un to vienalga vajag restaurēt un atjaunot, tad varbūt palīdzēt ukraiņiem, lai viņi mēnesī taisa nevis sešas haubices, bet 12 haubices.
Bet haubicēm vajag artilērijas šāviņus, un te aina ir pat bēdīga. Ne pašā Ukrainā, ne Eiropas Savienības valstīs, ne arī ASV to ražošanas jaudas nav ne tuvu tādas, kādas šobrīd ir attīstījusi Krievija.
Igors Rajevs:
Krievija palaida savas rūpnīcas. Diemžēl tagad visi tie ziņojumi, kuri atnāk par viņu munīcijas daudzumu, ko viņi saražo, diemžēl nekā iepriecinoša tur nav.
Rajevs sarēķinājis, ka 2023. gada beigās ASV 155 milimetru artilērijas munīcijas ražošanas maksimālā jauda bija 36 000 vienību mēnesī, Eiropas Savienības valstīs – 33 000 vienību mēnesī, bet Krievijā 152 milimetru lādiņu ražošanas jauda – 290 tūkstoši vienību mēnesī. Tātad Krievija spēj saražot vismaz četras reizes vairāk nekā ASV un Eiropas Savienība kopā.
Artilērijas šāviņus gan var daļēji aizvietot ar droniem, un ukraiņi arī plaši to dara.
Roberts Hamiltons:
Abas puses ir pārgājušas uz mazo, lēto, Ukrainas gadījumā galvenokārt vietējās ražošanas dronu spietiem.
Igors Rajevs:
Pagaidām droni strādā, nu tad lai ukraiņi arī izmanto tos pēc iespējas vairāk.
Droni var lidot tālu un nodarīt postījumus, pat nogremdēt kuģus. Bet vai gluži ar droniem var atgūt valsts teritorijas?
Aizsardzības vajadzībām Ukrainai pašai un arī no Rietumiem ir piegādātas labas pretgaisa aizsardzība sistēmas, ar kurām var notriekt lidmašīnas, raķetes un dronus. Taču par gatavību pretuzbrukumam ekspertiem nekā laba sakāma nav. Starp citu, pērn tomēr tika pieņemts lēmums Ukrainai piešķirt F-16 lidmašīnas, ko darīs Dānija un Nīderlande, un ukraiņu piloti šobrīd mācās ar tām apieties. Vai tas varētu šobrīd ko būtiski mainīt?
Igors Rajevs:
Ja mēs agrāk runājam par 24 F-16 lidmašīnām, tagad izskatās, ka tas skaits ir 40+. Tas ne tuvu nav pietiekošs tam, lai ne tikai dominētu gaisa telpā, lai vienkārši mestu izaicinājumu Krievijas gaisa spēkiem. Ar to nepietiks. Un arī šis lidmašīnu daudzums, kurš tiks iedots, tikai aizvietos to "Mig" un "Su" iztrūkumu, kurš jau tagad ir radies.
Roberts Hamiltons:
Tātad F-16 var darīt daudz ko. Tas var veikt pretgaisa aizsardzības darbības, tas varētu notriekt lidmašīnu. Tas var veikt tuvu gaisa atbalstu, tas var atbalstīt sauszemes karaspēku, un tas ir manevrētspējīgs. Tas ir ātrs, bet Krievijas lidmašīnas ir tikpat ātras, tikpat manevrējamas, un dažas, piemēram, Su-35, Su- 57 ir ātrākas un manevrējamākas.
Džeimss Bleks:
Šis ir punkts, kur ir galvenā atšķirība starp to, kā ukraiņi cīnās un kā NATO cīnās. Pēdējos 30 gados NATO ir pieradusi cīnīties bez īpašas pretestības gaisā. Jūs zināt, ka Afganistānā nav bijis "Taliban" gaisa spēku, par kuriem viņiem būtu bijis jāuztraucas. Tāpēc viņi ir pieraduši, ka viņiem ir pārsvars gaisā un ka viņi var ne tikai nodrošināt izlūkošanas novērošanu un lidmašīnas, bet arī uguns atbalstu. (..) Bet ukraiņiem, protams, šādas greznības nav. Viņiem nav pārsvara gaisā, tāpēc viņiem patiešām ir nācies pieņemt, ka šis karš ir kļuvis par sava veida artilērijas karu, daudz vairāk pozicionētu un noturības karu ar lielākiem zaudējumiem.
Roberts Hamiltons:
Atklāti sakot, es neredzu sudraba lodi, es neredzu nevienu aprīkojuma vienību šajā karā, kas mainītu kara militāro līdzsvaru tādā mērā, ka viena puse varētu sasniegt savus militāros mērķus.
Igors Rajevs:
Lai nomainītu situāciju par labu Ukrainai, es domāju, ka Ukrainai vienkārši fiziski ir vajadzīga palīdzība, ir vajadzīgs kaut kāds trešais spēks, kas iesaistīsies šajā konfliktā.
Par situāciju frontē pagājušās nedēļas Latvijas Televīzijas raidījumā "Šodienas jautājums" runāja arī latviešu brīvprātīgais karotājs segvārdā Spoks, kurš Ukrainas aizsardzībā pavadījis pusotru gadu. Viens no viņa secinājumiem – Rietumi ir piemirsuši par to, ka Ukrainā notiek smags karš.
Kāda ir bijusi Rietumu palīdzība?
Kāda īsti ir pašreizējā Rietumu iesaiste, ko panākušas Ramšteinas valstu grupas regulārās sanāksmes.
Izmantojot Ķīlē (Vācijā) bāzēta institūta datus, LTV aplūkoja to, cik daudz dažādas valstis palīdzējušas Ukrainai. Dati aptver gandrīz abus Krievijas uzbrukuma gadus – no 2022. gada 24. janvāra līdz 2024. gada 15. janvārim.
Dati par finansiālo palīdzību, kā arī finansiālā izteiksmē novērtētu militāro palīdzību Ukrainai:
- ASV – 66 miljardi eiro,
- Vācija – 19 miljardi eiro,
- Lielbritānija – 15 miljardi eiro.
Vēl ar ievērojamām summām Ukrainai gājušas palīgā:
- Dānija – 8,5 miljardi eiro,
- Norvēģija –7 miljardi eiro,
- Kanāda – 5,5 miljardi eiro,
- Nīderlande – 5,5 miljardi eiro,
- Polija – 4 miljardi eiro.
Baltijas valstīm rocība ir mazāka, tomēr pa visām kopā sanāk aptuveni divi miljardi eiro.
Jāizceļ vairākas valstis, kas visas ir NATO dalībnieces, bet kuru atbalsts bijis pat mazāks nekā Baltijas valstu kopā sniegtā palīdzība:
- Francijas – 1,44 miljardi eiro,
- Itālija – 1,1 miljards eiro,
- Spānija – 0,86 miljardi eiro.
Vēl niecīgāk tas izskatās, kad parēķina, kā šis atbalsts izskatās pret šo valstu iespējām, proti, pret šo valstu divu gadu budžetu:
- Spānija – 0,06%,
- Itālija – 0,05%,
- Francija – 0,05%.
Tātad no katriem sava budžeta 1000 eiro Francija atvēlējusi Ukrainai 50 centus. Tikmēr Baltijas valstis atvēlējušas ap 2%, tātad no katriem 1000 eiro tie ir aptuveni 20 eiro Ukrainai.
Te prātā nāk Francijas prezidenta Emanuela Makrona biežās telefonsarunas ar Vladimiru Putinu kara sākumā. Makrons gan ir viesojies arī Irpiņā un jutis līdzi Volodimiram Zelenskim, arī retorikā bijis ļoti brašs.
Arī ASV šādā griezumā nav pārāk devīga, lai gan absolūto skaitļu sarakstā ieņem pirmo vietu – finansiālais un militārais atbalsts pret kopējiem budžeta izdevumiem ir 0,37%.
Aprēķinus par ASV izdevumiem veicis arī uzrunātais eksperts Roberts Hamiltons, paužot pārsteigumu par to, cik proporcionāli maz tas sanāk pret kopējiem ASV tēriņiem aizsardzībai.
Roberts Hamiltons:
Tātad, piešķirot Ukrainai 3,2% no tā, ko mēs iztērējām aizsardzībai kara laikā, Ukraina ir nospiedusi lielāko militāro apdraudējumu Amerikas Savienotajām Valstīm un NATO, kāds tām pašlaik pastāv. Tāpēc tas, ka mēs nerūpējamies par mūsu stratēģiskajām interesēm, ir apkaunojoši.
Reiz gan Zelenskis ir izteicies: "Visi raud, apskauj tevi, saka, ka tu esi tik izturīgs, tik spēcīgs, tu esi vecis, tu esi brīvās pasaules līderis, tu glāb mūsu demokrātiju. Ja ukraiņiem nebūtu tāds prezidents, ja jums nebūtu tāda ukraiņu tauta, mēs zaudētu pusi Eiropas. Krievija tad uzbruktu NATO, Eiropas valstīm. Mums jums ir jādod pilnīgi viss. Jums būs viss! Un tad – CUT. (..) Viņi iepriekš ir daudz palīdzējuši.
Viņi ir daudz palīdzējuši, lai mēs noturētos. Es domāju, ka viņi daudz vairāk varētu palīdzēt, lai mēs uzvarētu."
Turklāt Francija, Itālija, arī Spānija kopā ar vairākām citām valstīm 2023. gadā aizvien neizpildīja NATO vienošanos – aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Piemēram, Beļģija, kur izvietota NATO galvenā mītne, aizsardzībai atvēlējusi vien 1,13% no IKP.
Attiecībā uz finansiālo atbalstu – pēc ilgām debatēm un Ungārijas vilcināšanās Eiropas Savienība šogad vienojās, ka Ukrainai četros gados atvēlēs 50 miljardus eiro, tātad gadā 12 miljardus eiro, no kuriem lielāka daļa ir kredīts. Palīdzību Ukrainai plāno arī ASV – šogad aptuveni 60 miljardu ASV dolāru apmērā. Taču šis lēmums līdz galam vēl nav pieņemts, jo iestrēdzis politiskajās batālijās starp ASV demokrātiem un republikāņiem un noskaņās par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.
Šāda neskaidrība var atstāt ietekmi arī uz Ukrainas karavīru cīņas sparu, saprotot, ka nav labas aizmugures.
Kādi ir scenāriji?
Par situācijas attīstības turpmākajiem scenārijiem LTV uzrunāja vairākus ekspertus no dažādām pasaules universitātēm.
Bātas Universitātes asociētais profesors Krievijas un postpadomju politikā Stīvens Hols:
Es joprojām ticu, ka Amerika sakārtos savu jautājumu par līdzekļu piešķiršanu. (..) Es domāju, ka arī Rietumu politiķiem ir jāsāk strādāt. Viņi ir iebāzuši galvu smiltīs. Viņiem ir jāsaka saviem vēlētājiem, ka šī ir kara ekonomika. Tas sasaucas ar vēl vienu saukli, par kuru Kremlis ir runājis ne tikai kopš pilna mēroga iebrukuma: "Mēs esam karā ar Rietumiem. Ukraina ir tikai kaujas lauks." Viņi ir bijuši ļoti skaidri par to, un tomēr Rietumu valstis katru reizi bāž galvu smiltīs. (..) Kamēr Krievijas karavīri nebūs tikuši līdz Berlīnei, es negribu pat domāt par to, ka varbūt viņi nonāktu līdz Madridei un tikai tad Rietumi reaģētu.
ASV Nacionālās aizsardzības universitātes profesore stratēģijā Marija J. Omeličeva:
Krievijas interesēs ir gaidīt un tērēt laiku. (..) Mums ir jādomā par šāda veida, jūs zināt, drastiskām izmaiņām, kas samazinās Krievijas ekonomiku vai kaut kas tāds, kas var ticami novest krievus pie sarunu galda un piespiest to veikt dažas piekāpšanās. Bet tajā pašā laikā diemžēl tas neizskatās reāli.
Likt ciest Krievijas ekonomikai – tāds sākotnēji bija arī daudzo Rietumu sankciju plāns. Taču kara dēļ pieauga naftas un gāzes cenas, un Krievija to varēja pārdod pat dārgāk un tikt budžetā pie vairāk līdzekļiem. Lai gan daudzas Eiropas Savienības valstis, arī Latvija, vairs neko nepirka, Krievija palielināja pārdošanas apjomus ar Ķīnu. Turklāt Krievijas gāzi pērk arī Putina draugs Eiropas Savienībā – Viktors Orbāns, kura vadītā valsts Ungārija nav palīdzējusi Ukrainai militāri un kas nedod "zaļo gaismu" Zviedrijas uzņemšanai NATO.
Kādas ir cerības par turpmāko – Putins pats aizies no Ukrainas vai labākajā gadījumā stāvēs uz vietas?
Sandjego štata universitātes profesors politikas zinātnē Mihails Aleksejevs:
Viņam ir plāns B un plāns C. Tāpēc viņš nebija visai pārsteigts, kad viņa sākotnējais uzbrukums neizdevās, jo – labi, "ja mēs to nesasniedzām šādā veidā, mēs pārgrupēsimies un sasniegsim to citā veidā, mēs pāriesim uz noturības karu un salami taktiku – teritorijas pakāpenisku iekarošanu pa slāņiem". Cerot, ka Ukrainas sabiedrība galu galā sabruks no iekšienes un kritīs, tāpēc tas nenozīmē – ja Krievija paņems tikai vienu kilometru teritorijas, teiksim, pusgada laikā uz frontes līnijas, ka nāksies gaidīt mūžību, lai sasniegtu Ukrainas rietumu robežu. Nē, plāns ir tāds, ka tas nogurdinās Ukrainas sabiedrību, ka tur būs ekonomikas sabrukums. Tādējādi arī fronte sabruktu, un tad Krievija varētu ļoti strauji pārvietoties un būtu vēl viens uzbrukums Kijivai.
Stīvens Hols:
Kremlis gaida, kad Rietumi piekāpsies. Krievija skaidri ir pateikusi, ka Rietumiem vienkārši apniks.
Marija J. Omeličeva:
Putinam ir daudz kas likts uz spēles. Šis karš kļūs par Putina mantojumu.
Viņasprāt, Putina biežās ekskursijas vēsturē nav jāuztver nevērīgi.
Marija J. Omeličeva:
Mēs to nolaidīgi ignorējām un saucām par vēl vienu propagandas darbu, bet es domāju, ka Ukraina ir kritiski svarīga Krievijas identitātei. Tikai noliedzot Ukrainas neatkarību, suverenitāti, vēsturisko mantojumu, Krievija var kļūt par īpašnieci šīm lietām. Šis ideoloģijas aspekts ir ļoti svarīgs.
Džordža Vašingtona universitātes profesors ASV ārpolitikā Kolins Klīrijs:
Ukrainai šis ir izaicinošs brīdis. Viņi cīnās par savu tautu. Ja Putins pārņems varu, mēs zinām, kas notiks: ikviens, kas pretojas, tiks arestēts, tiks ieviesta apspiešana, ukraiņu tautība tiks pilnībā apspiesta.
Ņemot vērā esošo situāciju frontē, ekspertu vidū izskan minējumi par vēl vienu scenāriju – samierināties ar daļas teritoriju okupāciju.
Brukingsa institūta Ārpolitikas pētniecības direktors Maikls Ohanlons:
Es domāju, ka mums un Ukrainai var nākties samierināties ar pasauli, kurā tā kontrolē 85% no savas sākotnējās teritorijas. Tas joprojām ir diezgan labs iznākums salīdzinājumā ar to, ko vēlējās Krievija, un salīdzinājumā ar to, kas varētu būt. Tas nebūtu ideāli, bet tas, manuprāt, būs visdrīzākais scenārijs. Bet es nevēlos izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā pieņemtu šādu iznākumu vismaz vēl pusotru gadu, jo viņi ir pelnījuši vēl vienu mēģinājumu atbrīvot savu okupēto teritoriju.
Stīvens Hols:
Tas var būt kaut kas, kas diemžēl pagaidām Ukrainai neizdosies, un Ukrainai var nākties samierināties ar to. Diemžēl tie ir fakti.
Vēl viena versija ir atdot daļu teritorijas, panākt pamieru un tad ātri Ukrainu uzņemt NATO. Par to, ka šādas domas varētu kļūt arvien populārākas, bažījas profesors no Ukrainas.
Odesas I. Mečņikova Nacionālās universitātes profesors starptautiskajās attiecībās Volodimirs Dubovņiks:
Tā ir zīme par noteiktām problēmām, ar kurām mēs saskaramies šajā karā, kas šobrīd nenotiek tik labi. Mēs tagad atzīstam, ka varbūt ir pata stāvoklis, tāpēc mums nav nekādu iespēju tūlītēji turpināt ofensīvu. Šis nav labs brīdis Ukrainai. Es uztraucos par to, kā to uztver Rietumos, jo cilvēki varētu teikt: izskatās – ukraiņi paši nav pārliecināti par sevi, viņi nezina, vai viņi var uzvarēt, tāpēc varbūt ir pienācis laiks mums pārtraukt viņus atbalstīt un varbūt ir pienācis laiks mums patiesībā virzīt Zelenski uz sarunām.
Gatavība atbalstīt līdz uzvarai?
Pašā Ukrainā nekas neesot mainījies – visi mērķi un uzvara ir izteikta 10 punktu miera plānā, kurā ir gan punkti par kodolenerģijas un energoapgādes drošību, gan par taisnīgumu un ieslodzīto atbrīvošanu, gan par pilnīgu Ukrainas teritorijas atgūšanu un Krievijas armijas izvešanu. Tikai tā būšot Ukrainas uzvara.
Šādu mērķi ir deklarējusi arī Latvija. "Vienīgā stratēģija, kas mums tagad ir – Ukrainas uzvara. Ko nozīmē Ukrainas uzvara? Es bieži dzirdu šo jautājumu no ārvalstu žurnālistiem. Atbilde ir ļoti skaidra – atgūt visu teritoriju. Man ir grūti iedomāties kādu Amerikā vai Eiropā antihitleriskajā koalīcijā 1942. gadā diskutējot, kāda būs pilnīga uzvara pār Vāciju – vai mēs atgūsim vienu vai trīs valstis, vienu vai piecas pilsētas. Tikai tad, kad ienaidnieks ir sakauts, kad teritorija ir iegūta kontrolē," uzsvēris Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs.
Bet ASV šādas mērauklas precīzi nesauc. Baidena retorikā figurē jēdziens "atbalstīsim Ukrainu, cik ilgi tas būs nepieciešams". "Es ticu, ka mums būs vajadzīgais finansējums, lai atbalstītu Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams," sacījis ASV prezidents.
"Rietumu problēma ir tā, ka mēs sakām, ka atbalstīsim Ukrainu tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, bet tā nav uzvaras stratēģija," sacījis Rinkēvičs.
Stīvens Hols:
Viena lieta, kas mani padara traku – katru reizi, kad dzirdu Baidenu sakām, ka mēs jūs atbalstīsim tik ilgi, cik nepieciešams. Nē! Tam vienmēr būtu bijis jābūt – mēs atbalstīsim Ukrainu tik daudz, lai tā uzvarētu pēc iespējas ātrāk. Mēs nodrošināsim viņus ar visu nepieciešamo, lai uzvarētu šajā karā.
Igauņu plāns Ukrainas atbalstam
Vai ASV vai NATO ir kāds plāns Ukrainas uzvaras panākšanai? Publiski šobrīd vienīgo plānu un stratēģiju pērnā gada nogalē prezentēja ne Vācija, ne ASV, ne Lielbritānija un arī ne Francija, bet gan Igaunijas Aizsardzības ministrija. Šī stratēģija domāta gan sabiedrībai, gan arī Ramšteinas grupas valstīm, jo, izrādās – tāda šo divu gadu laikā nav bijusi.
"Droši vien katrs sabiedrotais un katra alianses aizsardzības ministrija un ģenerālštābs varētu sagatavot līdzīgu dokumentu. Jautājums nav par zināšanām kā tādām, bet tiešām par politisko gribu to darīt," pauda Igaunijas Aizsardzības ministrijas plānošanas departamenta vadītājs Kristjans Mae.
24 lapu plāns publiski nerunā par to, kādas militārās operācijas veikt, bet tas nosprauž mērķi. "Tas nav par to, ka jāatbalsta Ukraina tik ilgi, cik var, bet par to, ka jāatbalsta Ukraina tik ilgi, līdz tā gūst uzvaru. Tas ir fokuss," sacīja Mae.
Plānā fiksētie galvenie uzdevumi dažādās jomās, kā šo mērķi sasniegt, kā vājināt Krieviju ekonomiski, kā apmācīt ukraiņus un kā organizēt ieroču piegādes.
Igaunija visām Ramšteinas grupas valstīm piedāvā vienoties par regulāru finansiālu atbalstu Ukrainai, atvēlot 0,25% no IKP katru gadu. Tādā gadījumā ukraiņiem ik gadu tiktu apmēram 120 miljardi eiro.
"0,25% no IKP izklausās gandrīz kā statistikas kļūda. Mēs par to īsti pat nedomājam, kad runājam par ekonomikas izaugsmi vai samazināšanos par tādiem vai tādiem procentiem. Tātad būtībā tas ir neliels kļūdas procents, kas mums visiem ir nepieciešams, lai nodrošinātu mūsu uzvaru," sacīja Mae.
Šo stratēģiju Igaunija ir atrādījusi Eiropas Savienības valstu līderiem, un bijis paredzēts par to diskutēt arī Ramšteinas valstu grupas sanāksmēs, bet vienošanās šobrīd nav.
Saistībā ar Ukrainas nākotni šobrīd galvenie skati bieži vērsti ASV virzienā gan par atbalstu, gan ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Tikmēr Francijas prezidents Makrons februārī ar Ukrainas prezidentu Parīzē parakstīja īpašu drošības vienošanos, tomēr vēl nav skaidrs, ko precīzi tā nozīmē un vai Francija beidzot pa īstam atvērs savu maku, lai atbalstītu Ukrainu.
