Polija pirmdien piemin 75.gadskārtu kopš Otrā pasaules kara sākuma, taču šoreiz piemiņas pasākumi norit pret Ukrainu vērstās Krievijas agresijas ēnā, kas poļiem biedējoši atgādina austrumu kaimiņa kādreizējo sadarbību ar nacistisko Vāciju, iznīcinot viņu valsts neatkarību.
Kopš brīža, kad pirmie vācu lielgabalu šāviņi 1939.gada 1.septembra agrā rītā krita uz poļu Vesterplates fortu pie toreizējās Dancigas (šobrīd Gdaņskas), līdz pat Otrā pasaules kara beidzamajām dienām, Polijai nācās piedzīvot vissmagākos pārbaudījumus, un arī kara beigas poļiem nenesa mieru un brīvību, jo nacistus viņu zemē nomainīja otrs agresors – lielinieki.
Otrais pasaules karš Polijai prasīja gandrīz sešu miljonu dzīvību jeb aptuveni 17% no iedzīvotāju kopskaita, tostarp gāja bojā aptuveni trīs miljoni ebreju.
Atmiņas par drausmīgo karu īpaši uzjundīja martā notikušais Krievijas iebrukums Krimā, kam sekoja šīs Ukrainai piederošās pussalas aneksija. Taču pēc Krievijas regulārā karaspēka ieiešanas arī Ukrainas kontinentālajā daļā, par ko parādījušās ziņas pēdējo dienu laikā, paralēles ar 75 gadus senajiem notikumiem kļuvušas īpaši nepārprotamas.
"Spēka izmantošana pret saviem kaimiņiem, lai anektētu viņu teritoriju, lai neļautu tiem brīvi izraudzīties savu vietu pasaulē, sniedz satraucošu atgādinājumu par Eiropas 20.gadsimta vēstures tumšākajām lapaspusēm," drūmās gadadienas priekšvakarā publicētajā komentārā norāda Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis.
Poļu vēsturnieks Andžejs Friške savukārt atgādina bēdīgi slaveno Minhenes vienošanos, ar kuru Lielbritānija un Francija 1938.gadā piekrita atdot nacistiskajai Vācijai toreizējās Čehoslovākijas Sudetu apgabalu, velti cerot novērst karu.
"Tagad atkal ir mēģinājums ziedot dažus, lai nopirktu miera ilūziju pārējiem," intervijā aģentūrai AFP norāda Friške.
1939.gada 23.augustā nacistiskā Vācija un lielinieciskā Padomju Savienība parakstīja bēdīgi slaveno Molotova-Ribentropa paktu, vienojoties par Austrumeiropas sadalīšanu abu slepkavniecisko režīmu starpā.
Jau pēc nedēļas Vācijas līnijkuģis "Šlēsviga-Holšteina" raidīja pirmos šāviņus uz Vesterplati, ievadot Otro pasaules karu.
Tieši Vesterplatē pirmdien notiks galvenās piemiņas ceremonijas, kurās līdz ar Komorovski piedalīsies viņa vācu kolēģis Joahims Gauks.
Viena no pirmajām pilsētām, uz kuru 1939.gada 1.septembrī sāka krist vācu aviācijas bumbas, bija Veluņa, kas atrodas pie kādreizējās Polijas-Vācijas robežas.
Jau pirmajās kara minūtēs pilsēta tika pārvērsta drupās, un pirmajā bombardēšanā gāja bojā 1200 iedzīvotāji.
"Tas rosināja priekšnojautas par kara turpmāko gaitu, par asiņaināko, briesmīgāko konfliktu visā vēsturē," sarunā ar AFP norāda vēsturnieks un Gdaņskas jaunā Otrā pasaules kara muzeja līdzstrādnieks Jans Škudlinskis. "Konflikts, kas atšķirībā no 1914-18.gada kara prasīja vairāk civilo upuru nekā militārpersonu dzīvības."
Reaģējot uz nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai, Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu.
Taču jau 17.septembrī Polijai, kas bija iesaistīta nevienlīdzīgā cīņā ar vāciešiem, no Austrumiem uzbruka arī PSRS armija. Tūkstošiem poļu gūstekņus, kas krita Sarkanās armijas gūstā, lielinieki 1940.gada pavasarī noslepkavoja, un šis noziegums kļuvis pazīstams kā Katiņas slaktiņš.
Taču 1941.gadā nacistiskās Vācijas vadonis Hitlers uzbruka arī savam līdzšinējam sabiedrotajam, un tas noveda pie tā, ka Rietumu sabiedroto aliansei pievienojās arī lielinieciskā Padomju Savienība.
Šīs piespiedu alianses uzvara Otrajā pasaules karā un nacistiskās Vācijas sagrāve Polijai tomēr brīvību nenesa, jo tās teritoriju atkal okupēja PSRS, kas uzspieda poļiem komunistisku marionešu valdību.
Poļiem gandrīz vēl pusgadsimtu nācās aizvadīt totalitāra režīma jūgā, līdz antikomunistiskā kustība leģendārās arodapvienības "Solidaritāte" vadībā spēja gāzt uzspiesto marionešu valdību, dodot iespēju arī pārējām Austrumeiropas tautām atgūt brīvību un beidzot "pabeigt" Otro pasaules karu.
Barbarai Ribečko-Tarnoveckai 1939.gadā bija deviņi gadi, un viņa ar vecākiem tolaik dzīvoja Varšavā.
"Es joprojām atceros bumbu svilpoņu un biedējošo logu šķindoņu, tiem visiem vienā mirklī sašķīstot," AFP stāsta Ribečko-Tarnovecka. "Un es joprojām atceros skatu, kad gar mūsu māju soļoja vācu karavīru kolonna, dziedot no pilnas krūts."
Tagad, kad pagājuši 75 gadi, viņas prāts atkal ir nemierīgs.
"Esmu ļoti satraukta par to, kas notiek starp Krieviju un Ukrainu," atzīst 1939.gada traģēdijas aculieciniece. "Godīgi runājot, es cenšos izvairīties no ziņām, jo tās liek drebuļiem skriet pār muguru."
Ievadot sēru ceremoniju, Polijas premjerministrs Donalds Tusks dalījās ar saviem bērnības iespaidiem, kad ceļā uz skolu viņš mēdza lasīt uzrakstus uz Gdaņskas mājām,: "Vairs nekad nevajadzētu būt karam". Tusks bija spiests atzīt, ka, raugoties uz notikumiem Austrumukrainā, pārliecības par šiem vārdiem vairs nav.
Tādēļ nupat ievēlētais Eiropadomes priekšsēdētājs vēlreiz aicinājis NATO izstrādāt pienācīgu stratēģiju savu dalībvalstu aizsardzībai.
