Pasaules kausa sacensībās Miks pirmo reizi piedalījās 2016. gadā vienā posmā Somijā, bet šosezon viņš aizvadīja pirmo pilnvērtīgo sezonu pasaules elitē. Miks joprojām pārstāv "World Racing Academy" komandu, kur trenējas pie Itālijas kalnu slēpošanas speciālistiem. Par sezonā labāko rezultātu viņš uzskata 21. vietu Eiropas kausa posmā Šveicē, kas ir Zvejnieka labākais sasniegums šajās sacensībās. Pasaules čempionātā slalomā latvietim 39. vieta, pērn debijā olimpiskajās spēlēs Pekinā milzu slalomā Miks atkārtoja brāļa Kristapa labāko rezultātu – 26. vieta.
Reinis Ošenieks: Kas ir bijis nogurdinošāks – mājupceļš no sacensībām Somijā vai tomēr aizvadītā sezona?
Miks Zvejnieks: Viss kopā, viss sakrājies. Sezonas sākumā vēl ar pilnu jaudu braucu, kur acis rāda. Uz sezonas beigām sāku jau kilometrus skaitīt, cik uz spidometra vēl palicis.
Kalnu slēpotāji ir tādi novērotāji – globālās sasilšanas novērotāji. Kā ar sniegu bija? Vai šim sporta veidam ir jāsāk uztraukties?
Domāju, ka manā dzīves laikā vēl ne, bet pamazām kaut kāds uztraukums noteikti pavada. Mēs tiešām esam pirmie, kas redz, kur sniega ir vairāk, kur tas jau ir beidzies. Tas ir kaut kas, par ko mums jādomā.
Pirms gada bija Pekinas olimpiskās spēles. Pēc izstāšanās olimpisko spēļu slalomā teici, ka kalnu slēpošana dažreiz var būt ļoti pretīga, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti skaista un baudāma. Kāda bija aizvadītā sezona? Vairāk tas pirmais vārds vai…?
Nē. Es teiktu, precīzi. Ļoti interesants komentārs, ko es toreiz pateicu, bet tā arī ir.
Dažreiz pats nesaprotu, kā tādā sporta veidā var piedalīties. Nevis tās vides, bet sporta veida sarežģītības dēļ.
Tajās labajās dienās savukārt saprotu, ka tas taču ir mans sporta veids, ne velti es ar to nodarbojos.
Mik, sezonas sākums jaudīgs. Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) kategorijas sacensībās uzvara Austrijā un Šveicē, pēc tam iekļūšana ranga TOP150, kas garantēja tev vietu Pasaules kausa sacensībās. Apskaidro nezinātājiem – kur tu nokļuvi? Pats teici, ka vairākkārt TV ekrānos skatījies un sapņoji tur nokļūt...
Tā laikam ir lielākā skatuve, uz kādas sportists var nonākt. Īpaši kalnu slēpošanā, zinot, ar kādām lielvalstīm jācīnās un jākonkurē. Tā ir skatuve, kur piedalās tikai sportisti, kas ceļazīmi ir nopelnījuši, nevis kāds ir to iedevis vai viņiem pienākas. Ir 150 labākie sportisti – iekļūstot starp viņiem, esi tiesīgs startēt Pasaules kausā. Iedomājieties, ka tām lielvalstīm komandas ir diezgan iespaidīgas, personāls ir divreiz lielāks nekā sportistu skaits. Tu nokļūsti tādā arēnā, kur sākumā brīnies, kur esi nokļuvis. Tikai ar laiku tu sāc pierast un sajust savu vietu tur.
Ko tas nozīmē tev? Tu noteikti gatavojoties jau nojauti, ka, labi nostartējot sezonas pirmajos FIS posmos, varētu tikt pie iespējas piedalīties Pasaules kausā? Kas tavā kalendārā mainās, kādas ir izmaiņas tieši tev?
Mērķis bija diezgan skaidrs. Vasarā trenējoties un arī strādājot pie fiziskās sagatavotības un gatavojoties sezonai, mērķis bija kvalificēties pēc iespējas ātrāk. Ka es to izdarīšu pašā sezonas sākumā, – ne es to īsti paredzēju, neviens – arī treneris ne. Tas izdevās, un tā bija baigā motivācijas deva, jo
sapratu, ka viss darbs, kas vasarā tika ieguldīts, tiešām ir nostrādājis – vienkārši super! Tas pavēra iespējas.
Plāns līdz galam nemainījās, tas varēja realizēties.
Piedalījies astoņos Pasaules kausa posmos. Daudzos no tiem – saskaitīju sešos – tu biji 32. vai 33., nespēji kvalificēties TOP 30 un otrajam braucienam. Tu biji ļoti tuvu. Kas ir tik grūti sasniedzams, lai iekļūtu trīsdesmitniekā?
Atsevišķos posmos es biju diezgan tuvu, atsevišķos posmos biju patālāk. Arī trases stāvoklis, sarežģītība, tajā skaitā arī klimats. Atsevišķos mēnešos vai nu pietuvināja tai iespējai, stāvot uz starta, vai arī attālināja. Tas trīsdesmitnieks jau ir, kā man brālis Kristaps teica, tāds auglis, ko tu mēģini sasniegt, bet izdodas tikai nosacīti retajam. Trīsdesmitnieks ir iespēja startēt otrajā braucienā. Tā diena var beigties diezgan ātri – tas ir tas pretīgais tajā sporta veidā. Diena var beigties jau ap pulksten 11.30, kamēr pārējie 30 džeki turpina sasniegt savu vēlamo rezultātu. Tu esi atbraucies, patrenējies, nobraucis vienu braucienu un vari jau doties uz nākamo posmu un domāt, kas nav sanācis, ko esi izdarījis nepareizi, kas jādara. Sākas visādas domas.
Pieļauju, ka Pasaules kauss tev vispār deva iespēju izbaudīt kalnu slēpošanu, kad jau ir tumšs – vakarā, kad notiek lielākais tusiņš vairākos kūrortos. Eiropas kausā vai FIS kategorijas sacensībās pārsvarā viss notiek pa dienu...
Jā, nakts slalomi bija super pieredze. Pasaules kausā pēkšņi uzmanība tā sakoncentrējās. FIS līmeņa sacensības ar šodienas acīm tiešām ir kaut kur, nezin kur. Es tur laikam mazliet par daudz laika pavadīju. Iespējams, es jau būtu bijis gatavs ātrāk pakāpties solīti augšā uz Pasaules kausu, bet ne par to ir stāsts. Es esmu tur, esmu izbaudījis pilnu sezonu.
Nakts slalomi bija superīgi, jo tiešām cilvēku masas ir ārkārtīgi lielas.
Īpaši atceros Šladmingā 25. janvārī Austrijā, kur notika Pasaules kausa nakts slaloms, bija tā kā "Prāta vētras" koncertā. Cilvēki tur pārbļaut viens otru vairs nevar. Tu dzirdi gan startā, gan finišā, gan diemžēl pat trasē, kur nevajadzētu dzirdēt neko, tu dzirdi no malas cilvēkus bļaujam. Savā ziņā tas sporta veidu padara tikpat baudāmu ne tikai sportistam, bet arī skatītājam.
Tev sestais pasaules čempionāts šogad aiz muguras, 39. vieta. Kā pats "Instagram" rakstīji: "Viens no sezonas labākajiem startiem, taču joprojām esmu sava perfektā slēpojuma meklējumos." Kas ir tas perfektais slēpojums?
Domāju, ka biju diezgan tuvu savam perfektajam slēpojumam, vismaz tajā konkrētajā brīdī. Bet trases augšējā sektorā lietu, pie kā esmu strādājis visu sezonu, es nespēju novest līdz rezultātam tieši tajā pasaules čempionāta dienā. Viens no sektoriem patiesībā bija diezgan lēns, bet pārējie trīs bija super ātri TOP30 sektori. Bija baigā, latviski sakot, škrobe. Es zināju, ka esmu tam gatavs. Visa sezona bija tā attīstījusies, un es jutos labi uz slēpēm, bet tāds šis sporta veids ir. Te kļūdas nepiedod, un vieta trīsdesmitniekā ir 30 cilvēkiem, pārējie 30, 40 vai 50 paliek aiz strīpas. Šoreiz arī es paliku aiz strīpas. Otrajā braucienā vairs nebija tāds adrenalīna pieplūdums. Dažreiz no aizmugures, no vietas ārpus trīsdesmitnieka sanāk ielauzties, jo pasaules čempionātā 60 startē otrajā braucienā. Par to man bija kādu ilgāku laiku žēl, bet tas noteikti bija viens no maniem labākajiem sniegumiem šosezon.
Kā tu pats vērtē savu progresu? Viens ir izcīnītā vieta. Nākamais, ko var skatīties, cik zaudēji līderim. Vai tu skaties ātrumu, vai FIS punktus rēķini un pēc tā vērtē savu progresu?
Pasaules kausā tā ir vieta. Nevienu neinteresē FIS punkti vai cik tu atpaliec. Dažreiz vari atpalikt divas sekundes un būt piektais vai desmitais. Tu vari atpalikt divas sekundes un būt arī ārpus trīsdesmitnieka. Tas nav rādītājs. To sniegumu es jūtu nobraucot. Respektīvi, iebraucot finišā…
Jūti labāk vai sliktāk?
Jā, pilnīgi pēc sajūtām. Tas ir tīri no manām sajūtām. Tās prasmes tik autonomi ir iestrādātas. Jau iebraucot finiša līnijā, jūti, vai šis tiešām būs labs. Dažreiz ir tāda naiva cerība, ka šim vajadzētu būt labam, bet tad paskaties uz tablo un saproti, protams, ka tas nebija labi. Tas vairāk pēc sajūtām. Pat ar superīgu braucienu, ja es palieku ārpus trīsdesmitnieka, esmu 35., 40. – tam nav nozīmes, jo sezona ir tik intensīva. Janvārī ir tik daudz posmu.
Vienā posmā, ja ar superbraucienu paliec ārpus trīsdesmitnieka, nākamajā posmā tas jau sāk pārvērsties stabilā TOP30 braucienā.
Latvija nav slēpošanas lielvalsts, bet par banānu es arī sevi nesauktu.
Vai tu sauc sevi par profesionāli?
Jā, es saucu sevi par profesionāli. To, ko es daru, es daru pēc labākās sirdsapziņas, arī ieguldu ārkārtīgi daudz laika, lai sasniegtu labākos rezultātus. Tas, kas izdodas, stāvot uz starta līnijas, ir to darba stundu rezultāts. Vai izdosies vai ne, tas atkal ir cits jautājums. Tik daudz apstākļu spēlē lomu mūsu sporta veidā. Es esmu profesionāls kalnu slēpotājs.
Kā ir ar disciplīnām? Vai tev ir iespējas ņemt klāt kombināciju vai nobraucienu Pasaules kausā? Kas ir jāizdara, lai piedalītos tajās disciplīnās?
Kritērijs ir diezgan līdzīgs – jābūt TOP150 FIS rangā. Es teiktu, kas esmu pārfokusējies kā tāds standarta latvietis – kalnu slēpotājs.
Slalomu mēs spējam braukt Latvijā pietiekami normālos apstākļos un normāla garuma trasēs.
Es esmu tāds labs piemērs – slaloma braucējs, kurš ir specializējies diezgan konkrēti. Taču mums Latvijā ir bijuši ļoti labi milzu slaloma braucēji. Jautājums ir par laika menedžēšanu.
Tu nefokusējies uz to vai tev nepatīk?
Es nesaku, ka nepatīk, bet tas vienkārši dabiski ir novedis līdz slalomam. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj visas disciplīnas braukt. Marko Odermats – Šveices jau titulētais kalnu slēpotājs. Viņš startē visās disciplīnās, izņemot slalomu. Tas grafiks ir nenormāls, bez brīvdienām. Visām disciplīnām vajag laiku. Kalnu slēpošanā pamats ir milzu slaloms, tad no tā it kā atvasinās tehniski visas pārējās disciplīnas. Tas laiks ir ārprātīgs – lai uzvarētu, tie cilvēki, man liekas, vispār neguļ.
Esi apostījis gaisu Pasaules kausa seriālā, sapratis, kas un kā. Joprojām cīnies par labāko trīsdesmitnieku, lai tiktu pie rezultāta. Esi apradis tur un piederīgs tai videi? Kā skaties uz nākamajām sezonām?
Es jūtos piederīgs. Godīgi sakot, pirmais posms man bija Valdizērā Francijā, 10. decembrī. Man likās, ka esmu gatavs, esmu jau pieredzējis slēpotājs, varēšu aprast ar tām sajūtām. Godīgi sakot, tā arēna bija vairāk pieredzējusi nekā es. Pēc pirmā posma es jutos labi – tad jau paliks tikai labāk. Tā arī bija. Sezonas gaitā jau sāc aprast pirmkārt ar tām cilvēku masām – jau sāc tās ignorēt. Tādā mērā, ka – vienkārši pierast. Tu saproti: jā, tā ir daļa šī pasākuma. Nākamais ir tāds –
esmu nonācis līdz līmenim startu un pieredzes ziņā, ka jautājums ir, cik es labi varēšu realizēt sevi sacensību dienā.
Tas ir mans galvenais jautājums. Cik laba būs gatavošanās, cik labi es jutīšos tieši sacensību dienā. Cik labi fiziski, cik labi garīgi. Es jūtu, ka vairāk ir jautājums par to, cik psiholoģiski spēcīgs es būšu. Vienkārši, cik labi es spēšu sevi realizēt tieši tajā dienā. Es pats jūtos ļoti ātrs uz slēpēm. Ļoti iespējams, ka es, treniņos slēpojot, esmu tajā trīsdesmitniekā, tikai jautājums, vai sacensību dienā esmu spējīgs sevi realizēt.
Ar nepacietību gaidām nākamo ziemu, nākamo sezonu. Paldies, Mik!
