Eiduka pērn sezonu noslēdza kā U-23 vecuma grupas spēcīgākā distanču slēpotāja. Šogad elites līmenī viņai karjeras veiksmīgākā sezona ar 17. vietu kopvērtējumā. Prestižajās "Tour de Ski" sacensībās, kas iekļautas arī Pasaules kausa ieskaitē, viņa atkārtoja savu labāko sasniegumu, izcīnot 5. vietu. Tūres kopvērtējumā Eiduka bija astotā, kas viņai ir jauns karjeras rekords.
Reinis Ošenieks: Tu sezonu sāki pirms vairāk nekā četriem mēnešiem. Kā ir tagad? Baterija tukša?
Patrīcija Eiduka: Jā, pilnībā.
Tam vēl klāt pēcsezonas ballīte? Kā distanču slēpošanā atpūšas? Tāpat kā snovbordisti?
Tai [ballītei] daudz enerģijas nevajag. Man grūti teikt, kā atpūšas snovbordisti, bet tā mierīgi visi kopā sanākam, varbūt mazliet uzdejojam, parunājamies.
Sniegs, protams, ir būtisks faktors tavā sporta veidā. Kā bija tagad, kad mēs jau domājam par pavasari, vai Pasaules kausa posmā Zviedrijā vēl bija sniedziņš?
Pirmās dienas bija lietus un nekā nebija. Pēdējās divās uznāca sniegs. Vienā dienā sasniga tik daudz, ka visa zeme bija balta un jutos kā riktīgā ziemā.
Vēl gan jāprecizē – sezona nav galā. Vēl ir atsildīšanās posms. Kur vēl to ziemu noķert un kur atslēpoties?
Jā, pagājušajā gadā man neizdevās, jo es pēdējās sacensībās nokritu un salauzu skapulu [lāpstiņu]. Šajā sezonā tas beidzot ir plānā.
Doma ir braukt uz Šušenu Norvēģijā, kur es kopā ar komandas biedriem varēšu atslēpoties un varbūt aprīļa beigās nobraukt kādu maratonu Norvēģijā.
Ko nozīmē "atslēpoties"? Kaut kāds konkrēts pulsa rādītājs?
"Atslēpoties" nozīmē gatavoties jaunajai sezonai, pavadot maksimāli daudz laika uz slēpēm un strādājot uz tehniku un tādām lietām.
Cik kilometri tiek noslēpoti vienā treniņā?
Man šobrīd ir grūti konkrēti pateikt.
Varbūt stundu skaitu vari pateikt? Cik ilgi ir treniņš?
Dienā ir jābūt četrām stundām. Četras līdz sešas stundas – kā nu kurā dienā.
Tev ir kopvērtējumā augstākais rezultāts karjerā – ko tas prasīja no tava ķermeņa, un kā tas jūtas šobrīd?
Tas ir prasījis diezgan daudz. Kad biju lidmašīnā uz pēdējo Pasaules kausa posmu, sapratu, ka fiziski esmu vienkārši izsmelta un man nav vairs laika atjaunoties. Tas nav tik īss process –
es jau sapratu, ka braucu vienkārši izdzīvot un izturēt tās pēdējās dienas, jo es tiešām cīnījos par kopvērtējumu, katra pozīcija ir ļoti svarīga finišā.
Bija ļoti grūti, un visi mani rādītāji jau liecināja par to, ka būs grūti. Piemēram, pulss nosēžas tā, ka to nemaz nevar augšā dabūt. Atšķirība ir vismaz desmit sitieni starp to, kādam tam būtu jābūt, bet ir sezonas beigas un es domāju, ka tas viss īstenībā ir normāli, jo sezona ir bijusi gara, ļoti smaga, ar daudz dažādiem pārdzīvojumiem. Tomēr prieks, ka izdevās noslēgt uz tādas pozitīvas nots.
Par pulsu – tas nozīmē, ka pēc finiša tu nevari dabūt lejā?
Nē.
Kad tu sāc trenēties, tas nekāpj augšā?
Jā, miera stāvoklī tas ir pārāk zems. Tā, ka pat nenoreaģē uz iepriekšējās dienas sacensībām, kad vajadzētu mazliet pacelties. Vai arī sacensību laikā maksimālais pulss atšķiras par desmit sitieniem no tā, kā ir parasti, kad esi formā.
Varbūt baterijas jānomaina?
Jā, tas būtu ļoti labi, ja tā varētu (smejas).
Ja kaut kas nav kārtībā, vispirms baterijas jāpārbauda. Par kopvērtējumu minēji, ka ļoti svarīgs ir katrs punktiņš. Tu finišēji 17. vietā. Ja būtu TOP15, ko tas mainītu tavā karjerā? Vai ir finansiāls atbalsts konkrētam posmam, kamēr tu esi TOP15? Ja atstāj piecpadsmitnieku, tad tev pašai jāmaksā?
Tur vairāk ar sarkano grupu tas viss, bet sarkanajā grupā neskatās tavu lielo kopvērtējumu, tur skatās tikai distances vai sprinta kopvērtējumu. Līdz ar to šobrīd man tas pat neko daudz nebūtu mainījis – 17. vai 15. vieta – vai būtu lielāks atbalsts sezonā, ko nopelnu no Starptautiskās Slēpošanas federācijas.
No sacensību viedokļa tev ir labāks starta numurs un tādas lietas garantētas?
Par lielo kopvērtējumu tā īsti nav, bet, protams,
jo es turpināšu labāk startēt distances sacensībās, jo man būs labāka starta pozīcija masu startos, kas ir ļoti svarīgi.
Protams, viss jau beigās aiziet tādā kā vilcieniņā, kad viss ir no kaut kā atkarīgs.
Pasaules kausa posmā 8. vieta Minesotā, precīzāk laikam Mineapolisā. Ko tu pati izceltu? Ir bijis daudz sacensību ārpus TOP20, un ir bijušas dažas ar TOP20. Kas ir tavs fokuss, un kāpēc neizdodas regulāri būt tik tuvu TOP10?
Mēs paši bijām cerējuši, ka šajā sezonā es būšu mazliet stabilāka, bet tā īsti nebija. Bija tā – ja kritu, tad zemu, ja cēlos, tad augstu. Es pieļauju domu, ka tas ir saistīts ar manu treniņu procesu iepriekšējā vasarā. Mēs vēl neesam visu apsprieduši ar treneriem.
Vai pārāk lielas galējības liki treniņos, pārbaudījumus sev? Kas vasarā bija citādi?
Nē, vienkārši visas tās izmaiņas, kas ir bijušas vasarā. Tāpat treniņu process tika pamainīts. Man ir grūti teikt, jo man ir arī bijis diezgan sarežģīts sezonas sākums ar veselības problēmām.
Ar potīti?
Ar papēža kaulu. Tā ka man šobrīd ir grūti pateikt.
Atceros no sižeta, ka pilnīgi izzāģēts papēdis zābakam. Vai tas tā būs vienmēr, vai tikai uz brīdi, lai nesāpētu?
Diemžēl tas tā ir joprojām, bet pozitīvā lieta ir tāda, ka es šobrīd varu uzvilkt kājās jebkurus citus apavus, kas ir normāli, kuriem nav nekas jāgriež ārā, tikai ne slēpju zābakus.
Skrējēji bieži vien ir teikuši, ka nepareizi apavi skrienot ietekmēs celi vai gūžu. Kur ir vainojams papēdis? Kas tur par izskaidrojumu? Vai tieši ar slēpošanu – kā pēdu kustina?
Nē, tas ir atkarīgs no konkrētā zābaka modeļa, jo aizmugure, pret kuru papēdis atbalstās, ir bijusi par cietu. Spiež, spiež uz to kauliņu…
Un tu jau nejūti...
Man laikam ir tā problēma, ka es mazas sāpes nejūtu. Es jūtu tikai tajā brīdī, kad vairs nevaru zābaku uzvilkt kājā.
Tas ir tikai tad, kad tu sporto, vai arī, gatavojot maltīti nejūti, ka iegriez ar nazi pirkstā? Vai šobrīd mēs runājam par brīdi, kad tu ej uz rezultātu, smagi moki sevi?
Jā, es laikam vairāk par treniņiem.
Man vienmēr gribas sekot tam plānam izdarīt visu. Varbūt pat nepiefiksēju tādas sāpes un palaižu garām.
Tad vienā dienā pamostos: "O, šodien ļoti slikti."
"Tour de Ski" – tieši turpinot par sāpēm. 5. vieta, atkārtots karjeras rezultāts. Kadros, ko var redzēt, siekalas šķīst pa gaisu, acis varbūt iet katra uz savu pusi. Es to kaut kā salīdzinu ar dzemdībām – esmu piedalījies [un redzējis]. Nezinu, tur kaut kāds kosmoss ir ieslēdzies. Vai vari raksturot to cīņu un to, ka vairs nejūti sāpes? Vai tu runā ar kaut kādām savām iekšējām balsīm vai ar kosmosu? Kā raksturot to sajūtu cilvēkam, kurš varbūt ne reizi nav bijis tādā sevis mocīšanas augstākajā punktā?
Ja dzemdībām var tik labi sagatavoties, tad nebūs nemaz tik smagas. Protams, mēs tam visam gatavojamies. Nav tā, ka mums tas ir kaut kas pārdabisks, tāpēc es trenējos.
Dažbrīd izskatās, ka ir...
Tāpēc mēs trenējamies tik daudz. Protams, tā ir sava veida izdzīvošana, bet pozitīvais ir tas, ka mums visām apstākļi ir pilnīgi vienādi.
Man liekas, ka beigās, pēdējās sacensībās, runājot arī ar citām meitenēm, tur nevienai vairs nav tās jaudas iet šodien uz startu, ka jūti, ka esi baigā formā.
Tu vienkārši ej, startē un skaties, kā būs, tā būs.
Tu runā ar sevi, skaties uz slēpēm? Kā tu saproti, ka šis ir tas brīdis, kad šķiet, ka te ir beigas, bet patiesībā tu kaut kur rodi papildu motivāciju? Kur tu to ņem? Kā tu pati sevi apmāni?
Es varbūt baigi nemotivēju, bet es drīzāk nesaku, ka es nevaru. Es vienkārši zinu, ka man šodien jāiet, jāizdara. Neatkarīgi ne no kā es iešu un izdarīšu. Kā būs, tā būs. Man ir ļoti laba treneru komanda un visa komanda, kas man ir apkārt, jo viņi māk noņemt spiedienu, ka es tiešām varu iet ar domu – kā būs, tā būs, ka es izdarīšu maksimumu.
Cik daudz tu šausti sevi? Tu sasniedz TOP5, kopvērtējumā 8. vieta "Tour de Ski", kas ir prestiži, skaisti, ne katrs vispār to var izdarīt. Tu saki, ka ļoti lielu uzsvaru liec uz kopvērtējumu Pasaules kausā. Cik ļoti tev iegriež tās sacensības? Tev pēc tam ir grūtāk atjaunoties? Īsā laikā tik daudz sacensību, kas ir grūtas, un tev pēc tam rezultējas sliktākos rezultātos sezonas turpinājumā pēc "Tour de Ski".
Jā, es domāju, ka pēc "Tour de Ski" man likās, ka tā laikam bija sezonas kulminācija, jo tu katru dienu ej uz 100% un neko netaupi. Tajā brīdī man likās, ka varētu būt, ka mana sezona beigsies ar augstvērtīgiem rezultātiem. Sezonas turpinājumā izdevās tāpat labi startēt, bet man liekas, ka
vislielāko punktu pielika 50 kilometru klasika. Jau tāpat nebija mana diena, bet es gāju un atdevu sevi visu, kas beigās maksāja vēl vairāk nekā tad, kad jūtos labi.
Tad es sapratu, ka pēdējais posms būs izdzīvošana.
Domājot par nākamo sezonu, ja treneris liek plānu, fizisko sagatavotību, "Tour de Ski" TOP3 vai sezonas kopvērtējumā pasaulē TOP10? Ja tu noliec tos svaru kausus, uz ko likt lielo akcentu?
Ja uz nākamo sezonu, tas noteikti būs pasaules čempionāts, kas ir reizi divos gados. Nākamais ir tas gads. Tas būs galvenais, uz ko būs uzsvars. Es domāju, ka vēl būs jautājums, vai iesim "Tour de Ski" līdz galam.
Šonedēļ pirmizrādi piedzīvo arī mana kolēģa Dāvida Ernštreita filma ar nosaukumu "Patrīcija". Es saprotu, ka ir arī satraukums, ko tur viņš būs salicis, ko parādījis. Cik tuvu tu pielaidi sev? Cik grūti tev bija pieņemt to, ka būs tagad tā, ka kaut kādos brīžos staigās līdzi ar kameru? Arī brīžos, kad varbūt tu negribi, lai tevi filmē?
Man liekas, ka mēs sākumā pat nesapratām, kas notiek un kā tas viss izvērtīsies.
Es ticu, ka varbūt, filmējot mani un manu ģimeni, ir gājis diezgan sarežģīti un grūti, jo sevišķi no paša sākuma, kamēr mēs vispār saprotam to procesu.
Mēs esam diezgan introverti, es gribētu teikt. Mēs neesam baigie runātāji. Protams, Dāvidam arī gribas tomēr tikt dziļāk iekšā un redzēt to visu, un dzirdēt, ko es patiesībā domāju. Ar laiku kaut kā pieradām. Man liekas, ka pat diezgan daudz un labi sanāca atvērties. Tās pēdējās reizes vispār bija tā, ka es to kameru nemaz vairs nejutu, ka tā tur ir. Es vienkārši daru savas lietas, un Dāvids noķers to, kas viņam būs vajadzīgs. Es tikai turpinu darīt savu, ko es parasti daru.
2018. gadā bija pašas pirmās sarunas pēc olimpiādes vai olimpiādes laikā? Mēģinu saprast, cik ļoti tu sākumā teici: "Nē, ļaujiet man sportot."
Man liekas, ka tas viss sākās ar interviju pēc olimpiskajām spēlēm. Tas notika vēl olimpiskajās spēlēs, bet pēc visiem startiem.
Vai tev bija tāds iekšējais "nē", pretestība "ļaujiet man vēl pasportot, pamācīties, kāda vēl te filma"?
Ja godīgi, man liekas, ka mēs pat īsti tā līdz galam neapspriedām. Varbūt Dāvids bija vairāk ar manu tēti runājis nekā ar mani. Man liekas, ka es pat daudz ko nesapratu, kas tur sākumā notiek. Es šobrīd nevaru atcerēties, kā tas vispār sākās.
Man liekas, ka pat nebija tā, ka man pienāca klāt un teica: "Tagad mēs par tevi taisīsim filmu".
Liels paldies, ka atnāci. Lai tev tagad kārtīgi izdodas atslēpoties un, protams, pirms tam izbaudīt kino.
Paldies.
