Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Tallinā veiksmīgi izmanto iespēju sarīkot augstas klases sieviešu tenisa turnīru

Pludmales volejboliste Graudiņa: Treneris ļoti palīdzēja veiksmīgajā turnīrā Parīzē

Krās svaigumu ar skatu uz olimpisko Parīzi. Saruna ar pludmales volejbolisti Tīnu Graudiņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Tīna Graudiņa duetā ar Anastasiju Samoilovu aizvadītajā nedēļas nogalē izcīnīja sezonā otro sudraba medaļu pludmales volejbola profesionālās tūres TOP 16 turnīrā, pievienojot vēl vienu godalgu Eiropas čempioņu titulam. Graudiņa sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pastāstīja, ka pēc veselu gadu ilgušas sezonas ir nepieciešama pauze atpūtai, lai laukumā atgrieztos ar jaunu spēku.

Pasaules tūrē šī bija pārmaiņu sezona, un jaunajā turnīru izspēles kārtībā Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova apliecināja, ka ir piederīgas pasaules elitei. Divas reizes Latvijas dāmas spēlēja finālā, bet Eiropas čempionātā otro reizi izcīnīja zeltu. Vasaras gaitā notika jauna trenera meklējumi, tāpat gan Tīna, gan Anastasija uzspēlēja kopā ar citām pāriniecēm. Ceļš uz 2024. gada Parīzes olimpiskajām spēlēm gan tiks lauzts kopā, un nākamā sezona būs īpaša ar punktu krāšanu cīņā par kvalificēšanos olimpiskajam startam.

Dāvids Ernštreits: Kāpēc esi viena bez pārinieces?

Tīna Graudiņa: Nastja [Samoilova] jau aizbrauca uz Portugāli atpūsties. Sezonas beigas galu galā.

Paldies, ka man vismaz nav jāstomās un es zinu, kādā uzvārdā tevi uzrunāt. Nastjai jauns uzvārds – Samoilova. Medusmēnesī aizbrauca?

Jā. Medus dažās nedēļās vai dienās. Nezinu, cik daudz viņiem tur laiks būs, jo Miša [Samoilovs] arī sāks spēlēt pasaules tūrē kopā ar Mārtiņu Pļaviņu. Tā ka viņiem tagad tieši sāksies sezona.

Tu mums neliec kreņķēties, ka būs jauni uzvārdi jāiegaumē?

Nē, viss ar to vēl ir kārtībā.

Tīna Graudiņa (pa kreisi) un Anastasija Samoilova
Tīna Graudiņa (pa kreisi) un Anastasija Samoilova

Spēlējāt Parīzē, "Roland Garros" laukumā, kas vasaras viducī piesaista visas pasaules uzmanību. Kā tur jutāties?

Mums bija tas gods atklāt pirmo spēli. Pirmā pludmales volejbola spēle "Roland Garros" bija tieši mums pret brazīlietēm. Tiešām bija īpaša sajūta, bija interesanti sajust visu vēsturi tajā stadionā, bet galu galā visas sacensības foršas padara cilvēki. Es varu teikt, ka franči diezgan labi mācēja izbaudīt pludmales volejbolu.

Liels prieks tevi, Tīna, redzēt ar visu medaļu. Tik priecīga sudraba medaļas ieguvēja, arī fotogrāfijās pēc turnīra likās, ka parasti, ja zaudē finālā, tad deguns ir zemē, bet šoreiz tā nav. Vai tomēr bija gan kādu brīdi?

Man patiesībā ir tāds rūgtums tāpēc, ka zinu, ka mēs šo [Nīderlandes] komandu varam uzvarēt un vajadzēja uzvarēt. Kopš pēdējo reizi spēlējām pret nīderlandietēm Eiropas čempionātā, viņas kā zaudētājas pamainīja savu spēles plānu. Viņas nāca ar jaunu iniciatīvu darīt kaut ko citu. Mēs ar Nastju nespējām atrast atbildi tieši tajā svētdienā. Priecīgas esam tāpēc, ka tā ir mūsu otrā medaļa Pasaules kausā, nav viegli to izdarīt.

Tai arī jābūt sakritībai, ka pirmo sudraba medaļu šosezon jūs izcīnījāt pret šīm pašām pretiniecēm?

Jā. Tieši tā, tāpēc man bija tik liela motivācija iet un uzvarēt, parādīt, ka mēs varam viņas uzvarēt. Mēs Eiropas čempionātā viņas diezgan viegli uzvarējām. Es teiktu, ka savus lielākos spēkus mēs atstājām tieši sestdien spēlē pret Brazīliju.

Tā laikam bija vēsturiska uzvara. Jūs nekad nebijāt Dudu un Anu Patrīsiju uzvarējušas...

Jā, mēs no rīta uzvarējām šveicietes un vakarā spēlējām pret brazīlietēm.

Tik liela enerģijas atdeve, kādu mēs patērējām, lai uzvarētu savas spēles, nekad nebija bijusi.

Godīgi sakot, svētdien mazliet pietrūka enerģijas.

Liekas, ka vienu brīdi jūsu firmas zīme bija atspēlēšanās. Tajā spēlē likās, ka tas ir pilnīgi pierasts...

Man apmēram likās, ka tajā brīdī mums iedegas acis atkal uz spriedzīti nospēlēt.

Tā spēle daudz prasīja un daudz arī nozīmēja?

Jā. Pret brazīlietēm bija viena no manā karjerā labākajām spēlēm, ja ne vislabākā. Esmu ļoti lepna, kā mēs to spēli nospēlējām.

Kas pretiniecēs tik īpatnējs? Ar Anastasiju mēs skatījāmies, kā viņas Jūrmalā spēlēja. Anastasija visu laiku priecājās par to, kā viņas spēj regulēt spēles ritmu pat brīžos, kad neiet, un izmantot pretinieču katru vājuma brīdi. Tas ir killera instinkts?

Jā, ļoti labs jautājums. Vispār par brazīliešu komandām ir tāda sajūta, ka viņām ir kaut kāds motīvs iekšā, karstasinīgums vai saule, kas liek ļoti labi spēlēt. Dudai ir ļoti asa roka, viņa nereāli stipri sit un viņa ļoti labi pieņem lēmumus sekundes simtdaļā. Savukārt Ana Patrisija ir milzīgi gara – 1,93 metri.  Tas spēks, ar kādu viņa sit, ir kā čalim. Tāpēc Nastja saka: "Tīna, lūdzu, bloķē, lai man pa seju netrāpa."  Nav viegli.

Šosezon jaunais formāts – šis "Elite 16" – ir kā slēgts loks, tomēr ne līdz galam, jo caur kvalifikāciju var ielauzties. Pirms šīs sezonas jūsu vidē visi šūpoja galvu, nevarēja saprast, būs labi vai slikti. Kāds ir tavs secinājums? Jūs nostabilizējāties TOP 16, laikam ne reizi nebija kvalifikācijā jāspēlē.

Jā. Parīzes turnīrā bija diezgan tuvu tam, ka mēs varbūt spēlētu kvalifikācijā, bet pietiekami daudzas komandas atteicās.

"Elite 16", es teiktu, joprojām nav pārbaudīts produkts, un spēlētāju vidū vēl ir lielas šaubas, vai šis ir pareizais virziens, kādā pludmales volejbolam vajadzētu doties.

Jo?

Jo ir bijuši daudzi turnīri, kur kvalifikācijas komandas ir tikušas līdz pat medaļām, kas pierāda, ka spēku līdzīgums ir daudz plašāks par 16 komandām. Tas aizstiepjas līdz pat 24. komandai. Klīst runas, ka varbūt nākamgad turnīru paplašinās, kas varbūt ir labi, jo tāpat kā citos sporta veidos, piemēram, tenisā, ir masveidīgums, milzīgs turnīrs un kurš tad izsitīsies kā uzvarētājs.

Jums pirmais turnīrs kopā ar jaunu treneri – poli Damjanu Vojtasiku, un jau medaļa. Viss sanāk? 

Jā, Damjans mums ļoti palīdzēja šajā turnīrā, un bija labi dzirdēt viņa domu gājienu, kā viņš jūt volejbolu, jo tas ir citādāks nekā pārējiem treneriem. Es tomēr par sevi varu teikt, ka Parīzes rezultāts bija visas šīs vasaras rezultāts, pieredzes un treniņiem, kas mums iepriekš bija ar [treneri] Gustavo [Roču]. Damjans spēja mūs pareizi novadīt, viņš mūs pārāk daudz nesačakarēja, nemēģināja pārāk mainīt, jo zināja, ka ir tikai divas nedēļas kopā bijušas, vajag ļaut mums vēl nospēlēt savā vecajā stilā. Nākamgad viņš tad kārtīgāk ies iekšā. 

Tīna Graudiņa un Damjans Vojtasiks
Tīna Graudiņa un Damjans Vojtasiks

Vai šīs izmaiņas ir nepieciešamas? Gustavo Roča, kurš ir tavs ASV augstskolas treneris, fiziski nevarēja būt klāt. Vai šis mentālais restarts ir nepieciešams? Vai arī brīvprātīgi jūs būtu ar mieru reizi divos, trijos gados mainīt treneri? Kāda ir tā prakse?

Pats treneru mainīšanas process ir ļoti nepatīkams.

Vergu tirgus?

Īsti neatbilst pludmales volejbolam rīkot intervijas, jo ne jau no intervijām sapratīsi, kurš ir labs treneris. Drīzāk vajag mēģināt. Tāpēc nav tā, ka mēs gribam mainīt trenerus. Noteikti nē. Tās ir bijušas sakritības, ka mums treneri ir mainījušies.

Tas jau kaut ko jaunu dod...

Pluss ir tāds – kad ir jauns treneris, tu kaut vai neapzināti vēlies sevi parādīt no labākā skatu punkta.

Ir tāds mazliet asums un dzinulis iekšā. Es domāju, tieši tas arī palīdzēja mums šajā turnīrā labi nospēlēt.

Galvenais, lai sapas personības – tie bija tavi vārdi, kad tika prezentēts jaunais treneris. Vai sapas?

Jā, esam jau tuvāk iepazinuši viens otru. Viņa sieva ir bijusī pludmales volejboliste Kinga. Viņa arī brauks uz Latviju, dzīvos šeit. Esmu priecīga arī par to, jo būs jauki, ka ir vēl kāds cilvēks, kurš augstā līmenī ir spēlējis pludmales volejbolu un būs kopā ar mums komandā.

Jāuzlabo bloks un aizsardzība. Tie savukārt bija trenera vārdi, stājoties amatā. Taisnība?

Protams, jā. Es teiktu, ka mēs ar Nastju tuvojamies 90% līmenim gandrīz visos elementos, bet tādās spēlēs kā pret brazīlietēm, šveicietēm, nīderlandietēm arī viena punkta atšķirība ir tā, kas nosaka uzvaru vai zaudējumu. Runa ir par detaļām, kuras gan blokam, gan aizsardzībai mēs noteikti varam uzlabot.

"Ja godīgi, mēs šoreiz nebijām pārāk iespringuši, ļāvāmies plūsmai, uzticējāmies paši sev un tam treniņu procesam, kas mums ir bijis." Atceries, par ko tu teici šos vārdus?

Nē.

Pēc Eiropas čempionāta zelta medaļas izcīnīšanas tu izskaidroji procesu, kāpēc tas nāca salīdzinoši vieglāk.

Tas bija salīdzinoši nesen, nevaru to atcerēties. Jā, Eiropas čempionātā mūs izcili novadīja Aigars Birzulis. Tur arī bija viņa redzējums, viņš ir izcils stratēģis, tur viņš arī mums ļoti labi palīdzēja. Tā kā viņš novadīja mūsu spēli pret nīderlandietēm, tagad Parīzē neizdevās tā nospēlēt. 

Anastasija Kravčenoka (pa kreisi) un Tīna Graudiņa ar Eiropas čempioņu zelta medaļām
Anastasija Kravčenoka (pa kreisi) un Tīna Graudiņa ar Eiropas čempioņu zelta medaļām

Bet pret šveicietēm atkal izdevās lauzt?

Jā, pirmais pagrieziena punkts – salauzām šveicietes Minhenē. Parīzē viņas nāca uz spēli,  domādamas, ka jāparāda tām latvietēm, ka tā bija kļūda, mēs uzvarēsim. Godīgi sakot, man arī, ejot uz spēli, bija tāda sajūta, ka es nezinu, kurš uzvarēs, mēs vai viņas, jo viņas ir ļoti labas. Tomēr izdevās salauzt viņas vēlreiz. Tā kā tagad viņām varbūt apziņā būs: "Latvietes ir atkodušas mūs."

Tu iepriekšējos gadus biji daudz prom no Latvijas un spēlēji savas augstskolas komandas sastāvā Amerikas studentu čempionātā. Tagad tu esi politisko zinātņu bakalaure, bet šīs sezonas pēcgarša tāpat palika, ka pietiekami daudz gan tu nospēlēji ar vairākām partnerēm Amerikā, gan pasaulē, un arī Nastja arī nospēlēja pāris turnīrus ar citām. Tas ir apzināti, lai izvēdinātu galvu?

Jā, arī lai izvēdinātu galvu. Es pirmkārt pabeidzu universitātes karjeru šogad maijā. Diezgan nesen.

Kā čempione...

Jā, kā čempione.

Tagad, kad es pilnīgi oficiāli skaitos kā profesionāla sportiste un visu savu dzīvi pakārtoju sportam, man ir iespēja piedalīties arī citās sacensībās ārpus Pasaules tūres,

piemēram, AVP – Amerikas tūrē. Tas man ļoti palīdz attīstīties kā spēlētājai vispusīgāk, jo man bija iespēja uzspēlēt aizsardzībā ar Sāru Pavānu vai arī ar Heiliju Hārvardu – universitātes partneri – mums izdevās uzvarēt turnīru. Tas ļoti palīdz attīstībai.

Tajā profesionālajā turnīrā kopā ar Heiliju tevi atzina par vērtīgāko spēlētāju. Jūs esat izcīnījušas 35 uzvaras pēc kārtas. Vai tā ir ierasta lieta pasaules pludmales volejbolā?

Nē, nav. Lielākā daļa no tām uzvarām ir koledžas karjerā, bet pēdējās sešas – profesionālā tūrē. Par tām uzvarām esmu ļoti lepna, jo mēs uzvarējām visas stiprākās Amerikas komandas. Es ļoti ceru, ka Heilijai arī izdosies ielauzties Pasaules tūrē, tādā gadījumā es ļoti negribētu spēlēt pret viņu, jo viņa ir ļoti laba spēlētāja.

Redzot konkurenci, kas ir Amerikā, gan koledžās, gan profesionālajā līmenī, kādas domas piezogas? Cik forši būt latvietei?

Jā, un tajā pašā laikā arī žēl, ka Latvijā nav tā kvantitāte. Esmu ļoti priecīga par mūsu jaunajām meitenēm, kuras izcīnīja U-22 medaļu. Mums arī konkurence lēnām sāk rasties, bet, salīdzinot ar Ameriku.. jā, tur ir cits līmenis.

Tūrē vēl viens turnīrs ir novembrī Brazīlijā, pēc tam janvārī fināls Dohā, Katarā. Kaut kas ļoti, ļoti izstiepts. Kā tu uz to skaties? Vai sezona ir cauri?

Jā, sezona ir cauri, jo es personīgi esmu trenējusies bez apstājas kopš pagājušā gada septembra – sanāk jau 12 mēneši, iet 13. mēnesis.

Es fiziski nespēju tik augstā līmenī noturēt savu fizisko slodzi, līmeni. Tāpēc mēs ar treneriem, arī Andri Eikenu – fizisko treneri – sapratām, ka gudrāk ir paņemt kārtīgu atpūtu oktobrī, novembrī, lai var ar pilnu jaudu sākt gatavoties decembrī nākamajam gadam, kas ir olimpiskās kvalifikācijas gads, kur tad arī katrs turnīrs skaitīsies daudz svarīgāks. Labāk uz to gadu būt svaigam, nekā vēl izspiest to pēdējo sulu novembrī un būt pavisam beigtam uz pārējo.

Studijas turpinās, cik saprotu, dienas kārtībā ir maģistrantūra – šajā gadījumā gan attālināti, bet olimpiskais skrējiens sākas jau pavisam drīz?

Jā, tieši tā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti