Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Agnese Puisāne, neraugoties uz redzes problēmām, mācās vispārizglītojošā skolā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

"Re:Check": Maldi par Covid-19 jeb deziformācijas pandēmijas izplatība

Sporta izglītības sistēma Latvijā: Kāpēc vecāki to uzlūko skeptiski

Sapņos par bērna karjeru profesionālajā sportā vecāki meklē ceļus uz ārzemēm. Cik pamatoti?

Regulāras un pareizas fiziskās aktivitātes ir katra bērna attīstības stūrakmens - ieguldījums gan ķermeņa, gan prāta pilnveidē. Nereti mūsdienās bērnu vecāki gan mēģina caur atvašu sporta gaitām realizēt savus nepiepildītos sapņus. Viena izpausme, kas par to liecina, ir nepamatota neuzticība vietējai sporta sistēmai, ka tajā bērns varētu izaugt līdz profesionāla sportista līmenim, tā vietā cenšoties savu atvasi par katru cenu iekārtot kādā ārzemju sporta skolā.

ĪSUMĀ

  • Normunds Sējējs Latvijas jauniešu hokeja sistēmas efektivitāti apšauba
  • Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms iesaka līdz 18 gadiem trenēties Latvijā
  • Sporta veidu federācijas cenšas samazināt vecāku spiedienu uz bērniem
  • Basketbolā aģenti noskata arvien jaunākus talantus
  • Ārzemes piesaista ar iespēju apvienot sportu un augstākās izglītības iegūšanu

Latvijā sporta skolās ķermeņa spējas un izpausmes ar mērķi vēlāk tās samērot sāncensībā pilnveido 39 858 bērni. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, visvairāk bērnu Latvijā trenējas basketbolā. Otrs masveidīgākais sporta veids ir futbols, bet trešajā vietā  - vieglatlētika. 

Nereti par bērniem notiek sava veida cīņa, sporta skolām sacenšoties audzēkņu piesaistē. Vieglatlētika ir jebkura sporta veida pamats, bet

bieži vien tiek aizmirsts mazajam ķiparam iemācīt vispusību, pirms ķerties pie specializācijas.

Pašreizējā sistēma daudz atbildības uzliek uz jaunā sportista vecāku pleciem. Nogādāšana uz treniņiem un spēlēm, nodarbību apmaksa un inventāra iegāde, sekošana līdzi sekmēm mācībās. Tas bieži vien veicina to, ka jauniešu sacensībās tribīnēs sēdošie vecāki skaļi un rupji lamā trenerus vai pat sporta skolās diktē savus noteikumus. Īpaši izteikti tas novērojams hokejā, bet futbolā un basketbolā ne tik ļoti.

Jau 12 vai 13 gadu vecumā jaunajam sportistam bieži vien ir iespēja nokļūt kāda aģenta paspārnē,

kurš ir ieinteresēts viņa attīstībā. Tad nu vecākiem jālemj, vai piekrist aģenta piedāvājumam. 

Jau pilngadīgo dvīņu Nila un Naura Sējēju tēvs Normunds apmēram 20 gadu bijis profesionāls hokejists, bet pēc karjeras – treneris un Rīgas „Dinamo” ģenerālmenedžeris. Viņš savus puikas jau 14 gadu vecumā iekārtoja klubā Šveicē. Šāds plāns ģimenei esot bijis jau tad, kad puikas spēra pirmos soļus uz ledus. Tīņa vecumā dodoties uz ārzemēm, var apvienot hokeja spēlēšanu un izglītības iegūšanu.

„Dumjš hokejists nevienam nav vajadzīgs. To arī viņiem pateicu," paskaidroja Sējējs seniors. "Hokejs vienā jaukā dienā var beigties. Izvēlējāmies Šveici, jo tur, nospēlējot piecus gadus, var iegūt vietējo hokeja pilsonību – neesi leģionārs. Pēc tam ar šo licenci var vairāk nopelnīt profesionālajā līmenī. Prieks [skolot dēlus Šveicē] gan nebija lēts. Latvijas hokeja sistēma… Es pat negribu iztēloties, kas būtu, ja viņi būtu palikuši te. Ir jābrauc prom, ja vēlies izaugt par hokejistu. Ja dēli paliktu Latvijā, noteikti ieteiktu viņiem hokeju atstāt hobijam un iet studēt.”

Sējējs saskata, ka

galvenais iemesls aizbraukšanai ir iespēja tīnim ārpus Latvijas apgūt vajadzīgās zināšanas un prasmes lielākā konkurencē,

kas viņu sagatavos profesionālajam hokejam. Turklāt hokeja lielvalstis ir lielāka skatuve, kas palielina iespējas tikt pamanītam.

„Entuziastu” hokeja līgas izveidotāja Jāņa Puriņa deviņgadīgais dēls Alberts hokeja zinības apgūst pašvaldības hokeja skolā „Rīga”. Puriņš atzīst, ka ne viņa, ne citu pazīstamo hokejistu vecāku mērķis nav realizēt savus nepiepildītos sapņus vai par katru cenu puiku izaudzināt par labi atalgotu profesionāli. Atsevišķās situācijās šāda motivācija tomēr piezogas. Arī Puriņš uzskata, ka 14 vai 15 gadu vecumā puikam jābrauc uz valsti, kur ir spēcīga hokeja sistēma.

„Ar prātu jau saprotam, ka galvenais mērķis, lai puikas izaug veseli, attīstīti, ar kaut ko nodarbojas," sacīja Puriņš. "Visi zinām, ka tikai niecīga daļa no tiem, kas trenējas hokejā, izaug par profesionāļiem. Bet tik un tā katram galvā ir doma, ka par profesionāli izaugs tieši mans sīkais. Tajā visā [dēla hokejista karjerā] tomēr tiek ieguldīts daudz laika un līdzekļu. Arī man ir izveidots naudas uzkrājums nākotnei, ja pēc pieciem gadiem vajadzēs dēlu sūtīt uz kādu ārzemju hokeja skolu.”

Latvijas basketbola izlases kapteiņa Jāņa Blūma 14 gadus vecais dēls trenējas vienā no galvaspilsētas sporta skolām.

Blūms aizstāv vietējo basketbola sistēmu un uzskata, ka tā var sagatavot bērnu profesionāla sportista karjerai.

„Uzskatu, ka Latvijā ir laba sistēma, kas bērnu var sagatavot profesionālajam basketbolam. Līdz 18 gadu sasniegšanai noteikti iesaku palikt tepat, bet pēc tam gan jādodas uz ārzemēm. Latvijā nav konkurētspējīgu klubu, kas dotu jaunajiem iespēju spēlēt augstā līmenī,” paskaidroja Blūms.

Futbola, basketbola un arī hokeja federācija ieviesušas arī īpašus noteikumus, lai agrīnā vecumā bērniem nebūtu jādomā par savu individuālo statistiku.

Nereti tas vecākiem ir tik svarīgi, ka viņi par katru vārtos neiemesto ripu vai grozu izdara psiholoģisku spiedienu uz bērnu, Latvijas Radio atzina aptaujātie treneri.
 
Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs Viesturs Koziols pastāstīja, ka LHF aktīvi sadarbojas ar visām mazā hokejista attīstībā iesaistītajām pusēm. Vecāku asamblejas sēdes notiek regulāri, ir arī taustāmi rezultāti. Nekārtības tribīnēs, kad vecāki zākā trenerus, krietni mazinājušās.

„Ir izstrādāti un apstiprināti īpaši uzvedības kodeksi – sportistiem, vecākiem, treneriem, skatītājiem un administrācijai. Esam iezīmējuši sarkanās līnijas," teica Koziols. "Ir vecāki, kas nešaubīgi zina, kurā [Nacionālās hokeja līgas] NHL komandā viņu atvases spēlēs un kur blakus arēnai būs viņiem māja. Ja vecāki mēģina realizēt savus sapņus caur bērniem, ar to vecākiem jātiek galā pašiem.”

Savukārt basketbola aģents Raivis Ušackis vienmēr cenšas komunicēt ar visām iesaistītajām pusēm.

Arvien vairāk esot gadījumu, kad vecāki nepamatoti vēlas bērnu iekārtot citas valsts sporta skolā, jo neuzticas sistēmai Latvijā.

Šādos gadījumos aģents veic konsultatīvo funkciju, piedāvājot iespējas, bet bieži nākoties pārliecināt, ka labāk tomēr palikt Latvijā. Taču aģenti skata arvien jaunākus basketbolistus, jau 13-14 gadu vecumā.

„Esmu saskāries ar gadījumiem, kad vecāki saka, ka vēlas, lai bērns brauc jebkur prom, tikai ne paliek Latvijā… Noteikti nevar teikt, ka visiem jābrauc prom. Bet tas gan ir taisnība, ka neviens aizbraukušais negrib braukt atpakaļ.”
 
Ušackis piekrīt Jānim Blūmam, ka jaunatnes basketbola sistēma Latvijā strādā labi, bet Ahilleja papēdis ir zema līmeņa vietējais klubu čempionāts, proti Latvijas-Igaunijas līga. Tādēļ pirmie soļi profesionālajā basketbolā bieži jāsper ārzemju kluba sistēmā.
 
"Daugavas" sporta nama basketbola treneris Mārtiņš Fomins sakās pieredzējis dažādas aģentu komunikācijas metodes. Viņaprāt, sadarbība jāveido tā, lai viedokļiem var apmainīties gan bērna treneris un vecāki, gan aģents. Fomins par ļoti svarīgu uzskata savstarpēju komunikāciju, lai neveidojas sistēma, ka treneris par audzēkņa aizbraukšanu uzzina pēdējais. Viņaprāt, katrs gadījums ir individuāls, bet vispirms jāizvērtē vietējās iespējas. 

Vairums arī ārpus ētera aptaujāto bērnu vecāku uzticas vietējās sistēmas spējai izaudzināt jauno atlētu līdz profesionālam līmenim

komandu sporta spēlēs, bet tēvi un mātes ar vīziju par bērnu kā profesionālu sportistu komandu sporta veidos tomēr sliecas izmantot ārzemju skolu piedāvājumus.

Piemēram, hokejā vietējās sistēmas spēja izaudzināt profesionāļus atspoguļojas tajā, cik vietējā sistēmā uzaugušo šobrīd ir Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubos. Atbilde: četri no pieciem Latvijas NHL hokejistiem jau 14 gadu vecumā vai agrāk devās uz ārzemju klubiem. Piektais to izdarīja 17 gadu vecumā.

Basketbolā vietējā sistēma vēsturiski sevi pierādījusi kā funkcionējoša, lai sagatavotu jaunieti profesionālam līmenim,

bet šobrīd Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) spēlējošie latvieši pašmāju klubus vai sporta skolas atstāja pirms pilngadības sasniegšanas. Tas saskan ar Blūma un Ušacka sacīto.

Futbolā, kas ir otrs populārākais sporta veids Latvijā pēc trenējošos bērnu skaita, pagaidām valda liela nenoteiktība, jo nav piemēru, kā Kristaps Porziņģis un Rodions Kurucs basketbolā vai hokejā Zemgus Girgensons un Teodors Bļugers, kad, izvēloties vienu konkrētu attīstības ceļu ārzemēs, tas ar augstu koeficientu aizvedīs līdz profesionāļa karjerai visaugstākajā līmenī.

Latvijā populārāko komandu sporta veidu sistēmas darbojas, bērnam iemācot konkrētās spēles pamatus, kā arī tos attīstot līdz noteiktam vecumam.

Tuvojoties pilngadībai, visi perspektīvie sportisti kā no piltuves saplūst galvaspilsētā,

kur tradicionāli ir lielākas iespējas pēc tam nonākt profesionālā līmenī.

Vēl viens aspekts, kas vieno ārzemju ceļu atbalstošos vecākus, ir iespēja apvienot mācības un sportu. Latvijā to var darīt basketbolā, ko piedāvā „Latvijas Universitāte” – spēlēt augstākajā iespējamajā līmenī un bez maksas iegūt augstāko izglītību. Līdzīgi ir Valmierā, kur ir „Vidzemes Augstskolas” basketbola komanda. Hokejā līdzīgu ceļu iet klubs „Zemgale”, kas sadarbojas ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Jau pirms vairākiem gadiem hokeja treneris Oļegs Sorokins publiski pauda, ka visās Latvijas pilsētās, kur atrodas augstskolas, vajadzētu būt pa hokeja un basketbola komandai, kas darbotos tieši pēc šāda principa.

Ja Ventspils, Liepāja, Jelgava, Valmiera, Daugavpils un Rēzekne izveidotu studentu sporta komandas, kas startētu visaugstākajā līmenī Latvijā, jauno sportistu vecākiem noteikti būtu saistošāk savas atvases mudināt pievienoties šīm vienībām, nevis doties uz ārzemēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sporta politika
Sports
Jaunākie
Interesanti