Bijušais hokejists Kaspars Saulietis sarunā ar Latvijas Televīziju atzina, ka uzreiz pēc karjeras beigām sāka mērķtiecīgu pašiznīcināšanos. Lai arī konkrēta nodoma pašnāvības rituālam viņam prātā nebija, visa ikdiena uz to vedinājusi.
"Tu sevi tajā brīdī tik traki iznīcini. Lieto nereāli daudz alkohola, narkotiku. Sēdi telpās – neej ārā, nestaigā. Neko nedari. Visu laiku eksistē," sacīja Saulietis. "Vienā brīdī var būt par daudz – sirds apstājas, un tādēļ aizej mūžībā."
Kā iemeslus šādam vairākus mēnešus ilgušam dzīves posmam Saulietis uzskaita gan neziņu par nākotni, gan strauju cilvēku intereses sarukumu par viņa gaitām. No emocionālās bedres viņš izkļuva, sākot nodarboties ar sabiedrisko ēdināšanu un automašīnu apkopi.
Bijušais basketbolists Kristaps Janičenoks uzskata, ka
sportistu salauztos likteņus pēc karjeras beigām veido dzīves pieredzes trūkums un tas, ka sportošana ir izteikta nišas nodarbe,
jo iegūtajām prasmēm parastā darba tirgū nav praktiskas pievienotās vērtības. Elementāru dzīves pieredzes trūkumu izceļ arī bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs. Sākumā problēmas sagādā pat atcerēšanās, kā un kur jāmaksā rēķini.
Janičenoks uzsvēra, ka profesionāli sportisti nav tik izglītoti un zinoši, bet tam ir izskaidrojums. Ierasts dzīves režīms ar diviem treniņiem dienā, diendusu un nakts režīmu neatstāj daudz laika.
Savukārt Gorkšs pastāstīja, ka
bez pietiekamas pašiniciatīvas vai pamudinājuma no malas ir viegli ieslīgt pašplūsmas dzīves ritmā.
"Ja ģimenē netiek uzspiests vai pašam nav kāda dziņa pēc citas dimensijas, ko gribētu pētīt, tad lēnā garā atrofējies un kļūsti par laika dedzinātāju un zaudē ļoti daudz laika," paskaidroja Gorkšs. "Ja man prasītu, ko es nožēloju, ko es varēju darīt vairāk, es noteikti varēju izmantot laiku stipri lietderīgāk, nekā guļot divreiz dienā diendusu vai skatoties visus iespējamos seriālus pēc kārtas, ko man teorētiski pietika laika darīt."
Gorkšs arī atminas gadījumu, kad uzreiz pēc karjeras beigām tika uzaicināts vadīt vieslekciju jauniešiem, un atskārtis, ka ikdienas dzīvē nav ar lielāku pieredzi kā viņa uzrunātā auditorija.
"Es stāvu viņu priekšā, man ir gandrīz 40 gadu, bet esmu turpat, kur viņi šobrīd. Ir kaut kāda pieredzes bagāža kā sportistam, bet, ja runājam par tādām būtiskām sadaļām kā izglītība, ikdienas prasmes, ikdienišķu procesu pieredze, es esmu tieši turpat, kur tajā dienā mans klausītājs – respektīvi, 18–19 gadus vecs jaunietis."
Arī Janičenoks uzsver, ka
augstskolas absolventam, kurš kāpis pa karjeras kāpnēm, attīstījies un kritis, ir daudz lielāka pieredze.
Latvijas vīriešu basketbola izlasē sešus gadus mentālā sagatavotība bija Mārtiņa Martinsona pārraudzībā. Martinsons, kurš vēlāk ir strādājis arī ar citiem sportistiem un komandām, uzskata, ka sportistu mentālā veselība ir tēma, kurai Latvijā pievērš pārlieku mazu uzmanību. Lielā mērā to veicina arī pašu sportistu kūtrums un pašlepnums, lai arī pēc karjeras teju visi saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem.
"Lielākais izaicinājums ir identitātes sagrūšana. Ir jārada jauna identitāte. Ir jārada jauns es," sportistu situāciju pēc karjeras beigām raksturoja Martinsons. "Ļoti daudzi profesionāli sportisti, kad beidz karjeru, to salīdzina ar nokrišanu no kraujas. Tur ir tukšums. Ko tagad? Kāds ir mans nolūks? Kāds ir mans mērķis? Ko es tagad darīšu? Ko man vispār apgūt? Tur ir nulle, tur ir tukšums."
Martinsons vēlētos, lai sportisti palīdzību mentālās veselības jautājumos pie speciālistiem meklētu jau karjeras sākumā. Gorkšs tikmēr akcentē mentora nepieciešamību pārejas posmam uzreiz pēc karjeras beigām, lai ir kāds, ar ko parunāt par jaunajiem izaicinājumiem. Latvijā pagaidām nav iedibināta nekāda sistēma, kā sportistiem sniegt mentālo palīdzību uzreiz pēc karjeras beigām.
