ĪSUMĀ:
“Tā ir vairāku gadu analīze. Mēģināju atrast cēloņus un sakarības, kāpēc burāšana attīstās tā, kā viņa attīstās šobrīd Latvijā, un vēlāk sapratu, ka ir kaut kādas paralēles arī ar citiem sporta veidiem,” teica Balodis, kurš nav apmierināts ar pašreizējo sporta atbalstu. Viņš paskaidroja, ka sportisti nesaņem pietiekami lielu finanšu atbalstu kvalitatīvam sagatavošanās procesam un iespējai sacensībās startēt ar labāko ekipējumu. Turklāt potenciālie sponsori nav ieinteresēti ieguldīt savas finanses, ja vien uzņēmuma vadītājiem nav personīgās intereses. Savukārt medijos tiekot publicēta informācija teju tikai par komandu sporta veidiem.
“Visiem jau ir labi tāpat,” situāciju sporta nozarē kritizēja burātājs. Balodis ir apņēmības pilns arī rīkoties, lai veiktu radikālas pārmaiņas Latvijas sporta attīstībā. “Vai nu tu sēdi kā suns, asti kājstarpē iežmiedzis, vai arī tu cīnies, un man vēl ir spēks cīnīties ar tādiem paņēmieniem, kādi man šķiet pieņemami,” teica aktīvists.
Iepriekš Balodis centies diskusiju aktivizēt arī sociālās tīklošanas vietnē “Facebook”, taču toreiz plašāku interesi tēma neizraisīja. Viņš saskata, ka
pašreizējā problēma nebūt nav parādījusies pēdējos gados – tās saknes stiepjas vēl dziļi padomju laikos.
“Toreiz visu laiku mala vienu un to pašu, bija cenzūra. Nomainījās krāsas, karogi un nosaukumi, bet cilvēki jau palika tie paši,” stāstīja sporta aktīvists. Viņš arī norādīja, ka šie uzskati un viedokļi tālāk tiek nodoti no paaudzes paaudzē. “Tas notiek visās sabiedrības jomās – žurnālistikā, sportā, politikā. Nāk iekšā jaunie, un jaunos māca vecie,” paskaidroja Balodis.
Balodis gan slavēja jauniešus par savu attieksmi un domāšanu, cerot, ka tas varētu nest jaunas vēsmas Latvijas sportā. “Ceru, ka izmainīs attieksmi pret sportu kā tādu un arī pašu sporta dzīvi,” cerības pauda Balodis.
Informatīvā telpa pateicīga lielajiem komandu sporta veidiem
Tāpat Balodis asi kritizēja mediju darbu, uzsverot, ka tajos tiek atspoguļota ļoti šaurs informācijas spektrs. “Savā ziņā esam īstenojuši veco komunistu sapni, ka bez piespiešanas, speciāla valdības rīkojuma, medijs labprātīgi runā to, ko kādam gribētos,” uzskata burātājs. Arī sporta žurnālistikā viņš saskata līdzīgas problēmas, norādot, ka atspoguļota tiek tikai daļa sporta veidu, turklāt bieži vien dažādu ziņu portālu topos iekļūst jaunumi par Ziemeļamerikas klubu rezervistiem.
“Tas nav tikai šodien, jau 30 gadus tā notiek,” piebilda Balodis.
“Latvijā ir tikai hokejs un basketbols. To žurnālisti liek labprātīgi, tā ir viņu izpratne un pasaule,” vienveidību kritizēja Balodis.
Iepriekš Balodis par šo tematu ir diskutējis ar vairākiem sporta žurnālistiem, secinot, ka nav konkrētu regulējumu, kādas ziņas tiek pieprasītas, – žurnālisti paši nosaka, ko publicēs. Viņš arī atzina, ka tieši padomju laikos PSRS investēja šo sporta veidu attīstībā un popularitātes veicināšanā, uzsverot, ka šis mums ir palicis kā mantojums.
Burātājs arī norādīja, ka, par spīti popularitātei, Latvijas hokejs un basketbols pašlaik neuzrāda augstvērtīgu sniegumu. Problēmas hokejā viņš saskata jau kopš 2000. gada vēsturiskās uzvaras pār Krieviju. “Gribējām par katru cenu parādīt, cik mēs esam neatkarīgi. Nu, labi, parādījām, vajadzēja tad likties mierā un sākt domāt, ko varam darīt savādāk,” teica burātājs, norādot, ka pēc tās spēles esam zaudējuši neskaitāmas reizes.
Balodis uzskata, ka sabiedrības interese par hokeju un basketbolu skaidrojama ar to, ka 30 gadu garumā nepārtraukti ir uzspiestas basketbola un hokeja ziņas.
“Ja 30 gadus būtu runājuši par pingpongu, tad kāds būtu rezultāts? Mēs būtu pingponga lielvalsts,” klāstīja Balodis.
Tāpat viņš minēja salīdzinājumu ar bērnu audzināšanu. “Bērns neizlemj pats ar savu galvu, kādu rotaļlietu viņam gribas. Vecāki viņam nopērk to rotaļlietu, par kuru sapņoja bērnībā,” skaidroja sporta pazinējs. “Tas pats notiek ar sportu. Ir ļoti daudz piemēru, kur bērns gribot vai negribot realizē vecāku sapņus.”
Kā otru faktoru viņš min apkārtējo vidi – sabiedrība pakļaujas apkārtējam spiedienam un pūļa efektam. “Ja tu gribi starp vilkiem dzīvot, tad ir jākauc līdzi,” sacīja Balodis.
Arī burātāja dēls pievērsās basketbola spēlei, jo skolā visi draugi nodarbojās ar šo sportu.
Balodis pauda, ka viņa pārstāvētā burāšana un daudzi citi sporta veidi paliek ēnā mediju vienpusīgās informācijas dēļ.
Viņš arī ir pārliecināts, ka augstskolās ik gadu sagatavo jaunus žurnālistus, no kuriem daļa karjeru turpina tieši sporta redakcijās. Tomēr ne visi jaunie profesionāļi ir sporta eksperti, kas spēj sagatavot daudzpusīgas un kompetentas ziņas. “Aprakstīt tehniskos sporta veidus vai vienkārši par skriešanu pastāstīt ir daudz grūtāk [nekā rakstīt par komandu sporta spēļu rezultātiem],” uzskata Balodis. Tāpat žurnālistikā nepieciešama interese, kas ne vienmēr visiem ir.
Balodis uzskata, ka daļa sporta žurnālistu raksta par populārajiem sporta veidiem, jo tā ir vieglāk veidot karjeru, nekā publicējot rakstus par mazāk populārajiem sporta veidiem. Viņš arī norādīja, ka izveidojusies situācija, ka medijiem ir grūti publicēt ziņas par mazāk populāriem sporta veidiem, jo cilvēkiem vismaz sākotnēji nebūtu liela interese par to. Tās ir sekas konstantai vienveidībai vairāku gadu desmitu garumā, skaidroja Balodis.
Burātājs netic dažādām aptaujām, kurās noteikta sporta veidu popularitāte, norādot, ka vienmēr pastāv dažādi mainīgie, kas ietekmē varbūtību un rezultātu patiesumu. “Tā ir zinātne, kas bieži, ļaunprātīgi vai aiz nezināšanas, praksē tiek nepareizi izmantota,” pauda Balodis.
Viņš kritizēja medijus, jo arī pats agrāk par burāšanu neko nav zinājis tādēļ, ka informācija par šo sportu nekur neparādījās. “Es neko nezināju ne jau tāpēc, ka neinteresējos, bet tāpēc, ka informācijas telpa bija noslēgta,” teica sportists, skaidrojot, ka mūsdienās ir tieši tāda pati situācija.
“Padomājiet paši, vai jūs savu darbu darāt labi un esat tieši tajā vietā, kur gribat būt un neko nevarat darīt labāk,” mediju nozares pārstāvjus aicina apdomāt Balodis.
Viņš arī piebilda, ka Latvijā trūkst žurnālistu, kas ir gatavi meklēt un iedziļināties problēmās, lai atrastu sensācijas.
Pētnieciskā žurnālistikas nozare Latvijā attīstījusies vien pēdējo gadu laikā, taču Balodis uzskata, ka tai vajadzēja sākties jau 1992. gadā.
“Beigās sanāk, ka pats nabaga sportists par sevi raksta,” absurdo situāciju skaidroja Balodis.
Viņš arī minēja, ka pats karjeras laikā vairākkārt ir par savi rakstījis un mēģinājis panākt, lai šīs ziņas publicē kādā medijā.
Sadarbību ar sponsoriem nenosaka radniecīgas nozaru interese
Balodis kritizēja Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, kas cīnās pret slēptajām reklāmām. “Tu mēģini izdarīt kaut ko sabiedrībai labu, tev ir sponsors, tu mēģini viņam atdarīt, bet par to tevi nogāna un uzliek naudas sodu,” sacīja burātājs.
Mediju uzmanība ir saistīta arī ar sponsorēšanu, jo bieži vien uzņēmumi vēlas savam atbalstam pretī redzēt kādu labumu, piemēram, reklāmu uz sportista ekipējuma un redzamību medijos. ”Ja paskatāmies “Vikipēdijā”, tad sponsora oficiālais tulkojums ir uzņēmējs, kurš necerot uz nekādu peļņu, finansē kādu kultūras vai sporta pasākumu,” teica Balodis, norādot, ka realitātē šie atbalstītāji lielākoties cer pretī saņemt kādu labumu. “Es biju ļoti naivs, cerot, ka tas [sponsorēšana] tā nostrādās. Tas tā nestrādā jau 30 gadus,” norādīja Balodis.
Realitātē lielākoties ar sponsorēšanu nodarbojas ieinteresētas puses. Balodis minēja, ka arī Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) savos konkursos mēdz izstrādāt kritērijus, kuriem atbilst tikai konkrēti atbalstītāji. Viens no LOK atbalstītājiem ir būvniecības uzņēmums “LNK Industries”. “Kāpēc viņiem vajadzētu atbalstīt LOK? Būvniecības uzņēmums. Varētu būt situācija, ka komitejai vajadzēs kaut ko būvēt, viņi radīs nosacījums, lai viņi sapasētu tikai šai kompānijai un viņi tiktu pie valsts vai LOK pasūtījuma,” uzskata Balodis.
Sportu atbalsta arī “Latvijas balzama” mātes uzņēmums “Amber Beverage Group”, kas būtībā negūst no tā nekādu labumu, stāstīja Balodis, kuram ir pieredze reklāmas sfērā. Viņš arī minēja, ka ir aicinājis šo uzņēmumu atbalstīt burāšanu, bet nesekmīgi. Viņš paskaidroja, ka produkcijas degustācija regates sākumā vai beigās atbilstu burāšanas tradīcijām. “Pat šāds faktors nav guvis atsaucību,” teica Balodis, paskaidrojot, ka arī citos sporta veidos uzņēmumi ar it kā loģisku sponsorēšanu neaizraujas.
Izņēmumi ir uzņēmumi ar personīgo ieinteresētību.
“Jebkurš biznesmenis pateiks, ka sporta atbalstīšana, lai kaut ko attīstītu, ir lieki tēriņi,” teica Balodis.
Viņš arī piebilda, ka saistība ar konkrēto nozari nepalīdzēs sportam saņemt vēlamo atbalstu no malas.
Būtu tikai loģiski, ja ostas un līdzīgi uzņēmumi atbalstītu burāšanu un citus ūdens sporta veidus, taču realitātē absolūtais vairākums naudas aiziet komandu sporta veidiem neatkarīgi no sponsoru pārstāvētas nozares. Balodis ar līdzīgu paradoksu ir saskāries arī Jūrniecības akadēmijā.
“Cilvēks ir otrajā kursā, bet viņš ne reizi nav jūrā bijis. Viņš nemaz nezina, vai viņam ir jūras slimība vai nav,” absurdo situāciju skaidroja Balodis. Burātājs uzskata, ka šādiem jauniešiem ūdens sports būtu izcils atspēriena punkts karjerā, jo jau iepriekš tiktu gūta pieredze un zināšanas, kas noderētu dzīvē.
Pašreizējo situāciju, pēc Baloža domām, perfekti apdzied 1984. gada "Dzelteno pastnieku" dziesmā “Milžu cīņa”. “Tā atspoguļo visu to, kas pašlaik notiek, viņš [dziesmas autors] ir pravietis bijis,” burātājs teica.
"Milžu cīņa"
Visas problēmas veicinot arī prioritāro sporta veidu finansējums.
Bērnu iespējas gūt panākumus lielā mērā nosaka vecāku finanses
Valsts naudas sadalījums sportam allaž ir kritizēts, taču prioritāro sporta veidu atbalstīšana apgrūtinājusi mazāk populāro sporta veidu attīstību. Tas arī raisījis daudz jautājumu un neskaidrību, jo līdz galam nav izprotams, kurš izdomājis, ka kādi noteikti sporta veidi ir jāatbalsta vairāk nekā citi, uzskata Balodis.
Mūsdienu sabiedrībā vārds "sponsors" vairāk kļuvis par lamuvārdu, nevis apzīmējumu labai biznesa praksei, uzskata Balodis.
Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā sasniegt starmešu gaismas sportā ir pavisam grūti, un nereti ar vēlmi un darbu vien nepietiek. “Ar talantu vien nepietiek. Ja nevarēs nopirkt tās čībiņas par 200 eiro, tad nebūsi pirmais numurs tajā pašā skriešanā,” savu domu paskaidroja Balodis. Viņš gan piebilda, ka ir atsevišķi izņēmumi, tomēr lielākoties finansiālais atbalsts veicina panākumus un iespēju pilnvērtīgi gatavoties un startēt ar labāko ekipējumu.
Balodis gan uzskata, ka dažādi sportisti varētu palīdzēt uzņēmumiem, gan to popularizējot, gan citādi atbalstot.
Tāpat viņš atzina, ka lielākoties vecāki par lielu naudu spiesti pirkt ārzemju ekipējumu, lai pie dažādām apstākļu sakritībām atvasei kādreiz varētu būt potenciāls iekļūt kādā vietējā komandā un varbūt izsisties augstāk. Ja pašmāju uzņēmēji ražotu sporta ekipējumu, piemēram, slidas vai hokeja nūjas, tad varētu veidoties sporta un uzņēmumu mijiedarbība, pretējā gadījumā visa nauda no Latvijas aizplūst ārzemju firmām, klāstīja burātājs.
Pandēmijas situācijā trauksmi sākuši celt pat tādi prioritāri sporta veidi kā futbols, basketbols un hokejs, norādīja Balodis, skaidrojot, ka arī tiem tagad nepieciešams papildu atbalsts.
“To, ko elitārie sporta veidi izjūt tikai tagad, mēs tur esam jau kopš Latvijas neatkarības,” problēmas ilgumu raksturoja Balodis.
Pandēmijā Balodis saskata arī pozitīvo, jo pašreizējie apstākļi varētu iniciēt sporta nozares sakārtošanu. Tāpat viņš cer, ka pārmaiņas tiks piedzīvotas pēc iespējas drīzāk. “Ja tas notiks šodien, tad jau rīt mēs varēsim sākt domāt, ka kaut kas mainās un ir kāds rezultāts,” viņš paskaidroja. Balodis raugās uz 2024. gada olimpiskajām spēlēm, kas būs jau pavisam drīz.
Balodis norādīja, ka pašreizējā situācija viņš gan nevēlētos atņemt valstij naudu, ņemot vērā, ka finanses nepieciešamas arī skolotāju, mediķu algām un zālēm.
“Ja tu kā sportists nevari sniegt kādu praktisku labumu tam, kas tev šo naudu ir iedevis, tad tu principā esi liekēdis,”
uzskata burātājs. “Tu tērē naudu, ko varētu veiksmīgāk izmantot tajā brīdī."
Burātājs arī paskaidroja, ka pats visu laiku cenšas atrast sponsorus, kuriem pretī varētu sniegt kādu labumu, tomēr allaž tas beidzas bez panākumiem. Tuvojoties pavasarim, Balodis atrodas Maltā, kur turpina burāšanas karjeru gan kā sportists, gan sporta koordinators.
Sporta perspektīvas mudina meklēt iespējas ārpus Latvijas
“Es neesmu nekāds novators ar savām idejām, esmu vienkārši spiests par to runāt savu savtīgo interešu dēļ,” smējās burātājs, kurš cer Latviju pārstāvēt olimpiskajās spēlēs. “Ja es nepalīdzēšu sakārtot šos jautājumus, tad mans sapnis par dalību 2024. gada olimpiskajās spēlēs būs vienkārši neiespējams."
Balodis norādīja, ka pastāv arī liela iespēja olimpiādē startēt zem cita karoga. Viņš gan atzina, ka ir liela atšķirība starp gribēšanu un vajadzēšanu.
“Tad, kad tev vajag, tu dari vairāk, pats esi gatavs par to maksāt no savas kabatas,” viņš teica. Arī sportā ir līdzīga situācija ar jaunajiem talantiem, jo ar gribēšanu vien nepietiek, nepieciešams, lai vecāki iegulda savu laiku, naudu un mīlestību.
“Es biju naivs un par to zaudēju kādus desmit gadus,”
sacīja sportists. Viņaprāt, vajadzēja ātrāk aizbraukt prom no Latvijas. “Tad es savā sporta veidā varbūt būtu sasniedzis pavisam citus augstumus,” viņš piebilda.
Balodis pašlaik olimpisko spēļu virzienā skatās caur jauktās divu personu burāšanas disciplīnas prizmu. Šajā kategorijā uz klāja ir divi cilvēki – vīrietis un sieviete.
Šobrīd Balodim ir divi plāni tālākajai virzībai. “Vai nu es spēšu palīdzēt tiem aktīvistiem kaut ko mainīt, vai arī mums nāksies pārstāvēt [olimpiskajās spēlēs] kādu citu valsti,” teica Balodis. Viņš arī piebilda, ka iespēja, ka viņš 2024. gada olimpiskajās spēlēs pārstāvēs Latviju, ir pavisam niecīga. Turpretim viņš norādīja, ka ir apmēram 70% varbūtība šajās spēlēs startēt zem kāda cita karoga.
Lai gan pašlaik Balodis dzīvo Maltā, viņš strādā jahtu būves un attīstības projektā Brazīlijā. Tāpat viņš palīdzējis Brazīlijā izveidot burāšanas skolu, kas pašlaik aktīvi darbojas. “Visticamāk, es uz turieni braukšu strādāt, palīdzēt izveidot jahtu ražotni un trenēt vietējos cilvēkus,” nākotnes plānus aprakstīja burātājs. Viņš arī minēja, ka pastāv liela varbūtība, ka tieši Brazīlija būs valsts, ko viņš pārstāvēs olimpiādē.
Latviešu burāšanas ekspertam ir liela pieredze ne tikai kā sportistam, bet arī trenerim.
Strādājot Krievijā, viņš ir saņēmis apbalvojumus kā gada labākais kapteinis.
Karjeras laikā Balodis ir palīdzējis arī kādam Kirgizstānas sportistam nokļūt Latvijā, lai vietējo speciālistu vadībā varētu gatavoties olimpiskajām spēlēm. “Viņu mēneša laikā mēs spējām sagatavot no aptuveni piecsimtā pasaulē uz tādu, kurš olimpiādē 50 dalībnieku konkurencē bija vidusdaļā,” stāstīja Balodis, norādot, ka tajā pašā laikā latviešiem nebija finanšu, lai startētu spēlēs.
Balodis sacensībās ir startējis zem dažādiem karogiem. Lai gan Latvijas karogs ir mīļākais, tomēr pirms pāris gadiem, kad tika veikta sabiedrisko organizāciju sponsorēšanas reforma, kā rezultātā cieta atbalsts sportam, Balodis ar komandu lēma par protestu un sacensībās atteicās startēt zem Latvijas karoga.
“Mēs izlēmām, ka mēs nepārstāvēsim Latviju, bet pārstāvēsim Maltu,” savu protestu, kurš toreiz plašāku auditoriju nesasniedza, atminējās Balodis.
