ĪSUMĀ:
- Vidzemes Augstskola sportā finanses iegulda atpazīstamības celšanai konkurences cīņā
- Augstskolu komandas palīdz saglabāt talantus arī augstākās meistarības sportā
- Pēc sporta skolu absolvēšanas jauniešiem iespējas nopietnām sporta nodarbībām krasi samazinās
- Profesionāla pilnveidošanās sportā ļauj augstskolās sagatavot augstas kvalifikācijas trenerus un citus speciālistus
- Aktīvāk iesaistīties sadarbībā ar augstskolām mudina sporta veidu federācijas
Augstāko izglītības iestāžu loma Latvijas sporta sistēmā ir izveidojusies pašiniciatīvas rezultātā. Katra augstskola pēc savas rocības un ieskatiem ir definējusi savus atbalsta mehānismus sportistiem. Visskaļāk augstskolu vārds izskan dažādu Latvijas sporta komandu nosaukumos. Piemēram, Vidzemes Augstskolas vārds ir pārstāvēts gan basketbolā un futbolā, gan florbolā un hokejā.
Vidzemes Augstskolas Tūrisma un atpūtas studiju virziena direktors Ilgvars Ābols Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" pastāstīja, ka mācību iestāde iesaistīšanos sportā uzskata drīzāk par savu mārketingu.
"Tās vietas, ko mēs piedāvājam sportistiem, ir ar simtprocentīgu studiju atlaidi, un tas īstenībā ir mūsu mārketinga budžets," Vidzemes Augstskolā izvēlēto stratēģiju iezīmēja Ābols. "Šīs sporta komandas nes mūsu vārdu.
Tā kā mēs [Vidzemes Augstskola] esam mazi, mēs neesam slaveni kā daudzas citas vecas augstskolas, kuras zina."
Ābols saskata nepieciešamību augstskolām ciešāk sadarboties, lai jauniešiem pēc sporta skolu absolvēšanas nezustu perspektīvas sportā.
"Mūsu sporta sistēma pazūd pēc sporta skolām. Sporta skolas pabeigtas, viss beidzas," jauniešiem nelabvēlīgo situāciju raksturoja Ābols. "Īstenībā augstskolas būtu tās, kurās jāturpina [sportot]. Mēs nevaram uzturēt tik daudz profesionālu komandu visos sporta veidos. Mēs varam uzturēt pusprofesionālas komandas. Uz augstskolu un klubu bāzes būtu jāveido savienība."
Bezmaksas studijas un individuāli sastādīts studiju plāns ir tie burkāni, ar kuriem augstskolas vilina savās rindās sportistus.
Pārsvarā tie nav sportisti ar pašu augstāko potenciālu profesionālajā sportā, bet gana prasmīgi, lai viņiem neuzgrieztu muguru. It sevišķi, ja sportistu sagatavošanā jau kopš bērnības ir ieguldīti lieli valsts sporta budžeta līdzekļi, dotējot treneru algas.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) basketbola treneris Aivars Vīnbergs uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi nepazaudēt cilvēkus.
"Viņiem bieži vien aplaužas spārni tikai tāpēc, ka neredz perspektīvu," paskaidroja Vīnbergs. "Viņi varbūt vēl nav uzreiz gatavi ielēkt nacionālajā izlasē, bet, redzot basketbola piemēru, mums bieži vien ir cilvēki, ar kuriem 2–3 gadus neviens nav rēķinājies un pēkšņi, spēlējot augstskolā, kaut vai mūsu klubā, pēc 2–3 gadiem ir potenciāli izlases kandidāti."
Latvijā netrūkst piemēru, ka sportisti pa īstam uzplaukst augstskolu komandās, tur atsperoties arī nopietnai karjerai lielajā sportā.
Uzskatāmākais piemērs ir basketbolists Žanis Peiners, kurš savu sarežģīto karjeru restartēja Latvijas Universitātes komandā.
Augstākās izglītības iestāžu pārstāvji visi kā viens norāda uz sporta infrastruktūras trūkumu, kas rada milzu atbirumu tautas sportā. Daudzi kustēties gribētāji, sākot patstāvīgu dzīvi ierobežotos finansiālos apstākļos, nav gatavi pilnībā segt izdevumus par sporta infrastruktūras lietošanu. Viņu atbirums tik ļoti neietekmē Latvijas konkurētspēju augstu sasniegumu līmenī, taču kavē kopējo sporta attīstību.
Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente Agita Ābele atgādināja, ka absolūti augstākās virsotnes nav vienīgais mērķis, jo sportā ir nepieciešami labi speciālisti dažādās jomās.
"Visi nekļūs par olimpiskajiem čempioniem, bet tāpēc uzreiz nav jānoraksta [sportists], jo ir daudz citu mērķu, kurus sasniedzot var darboties ļoti augstā līmenī un realizēt sevi sportā,"
teica Ābele. "Mums ir vajadzīgi labi, gudri, saprotoši treneri. Mums ir vajadzīgi pieredzējuši sporta spēļu un individuālo sacensību organizatori, ir vajadzīgi arī tiesneši. Nerodas profesionālis ne no kā. Ja mēs kādā brīdī izveidojam tādu atlasi, ka līdz galam aiziet tikai viens vai divi, tad neveidojas visa kopējā sistēma. Mēs nedrīkstam pie mūsu ļoti ierobežotajiem augsta līmeņa speciālistu resursiem zaudēt tos, kuri grib un jau ir sasnieguši vismaz kādu noteiktu, stabilu līmeni."
Augstskolu sporta savienības prezidente Ābele uzskata, ka vadošā loma sportistu mijiedarbībā ar augstākās izglītības iestādēm būtu jāuzņemas pārstāvēto sporta veidu federācijām. Tam piekrīt arī Latvijas Universitātes (LU) Sporta centra direktors Uģis Bisenieks, kurš akcentēja, ka katrai iesaistītajai pusei, tai skaitā vadošajām sporta organizācijām, ir pietiekami resursu, lai veicinātu sportistu augstākās izglītības apguvi, neliekot atmest ar roku sportam.
"Kaut kādi resursi ir katram," teica Bisenieks. "[Vajadzētu] saprast, ko ar tiem darīt, lai sportists 18 gados neizlemj [aiziet], lai vecāki viņu nespiež. Lai trenerim nav dilemma, pašam jaunietim nav dilemma. Un, ja viņš ir izvēlējies, lai viņu nerausta katrs uz savu pusi."
Bisenieks uzskata, ka
tieši sporta organizācijām būtu jānāk ar saviem priekšlikumiem studiju programmu saturam.
Īpaši domājot, kā mācībās iekļaut pēc iespējas vairāk dažādu aspektu, lai pavērtos plašāks apvārsnis uz sportu kā industriju, nevis tikai treniņiem un sacensībām.
"Ir sportista zināšanas, un ir – labākajā gadījumā – ļoti šaura profesionālā ievirze, teiksim, jurists vai ekonomists. Bet šīs jomas ir apvienojušās personā, bet ne izglītības procesā," uzsvēra Bisenieks. "Jurists pats var būt apguvis sporta tiesības, bet valstiski mēs tādas nepasniedzam. Nepasniedzam ekonomikas pamatus sporta industrijas skatījumā. Tā ir ļoti specifiska joma – sporta industrija. Latvijā tā šobrīd ļoti izaugusi, nemaz nerunājot par pasauli."
Augstākās izglītības iestādes Latvijas sporta sistēmā spēlē ļoti nozīmīgu lomu, taču savu pielietojumu noslīpējušas ļoti intuitīvi pašiniciatīvas ceļā. Pagaidām neviena no vadošajām sporta politikas īstenotāju organizācijām nav uzņēmusies iniciatīvu, lai skaidri definētu augstskolu lomu Latvijas sporta sistēmā un mazinātu dramatisko sportistu atbirumu pēc vidusskolas absolvēšanas.
