Lai arī piecus gadus pēc kārtas Toms ir veicis pasaulē prestižāko "Tour de France" velobraucienu, līdz šim ne reizi viņš nebija braucis Itālijas lielajā tūrē. Piecos posmos Skujiņam izdevās iekļūt labāko desmitniekā, tostarp ceturtajā posmā viņš izcīnīja trešo vietu, bet 12. etapā finišēja otrais.
Dāvids Ernštreits: Esi ieradies gluži taisnā ceļā no "Giro", bet ar tādu starpfinišu Somijā, "gravel" jeb neasfalta ceļu sacensībās. Pēc šī finiša tu esot teicis, ka tas ir tāds izlolots bērnības sapnis – finišēt ar ričuku virs galvas...
Toms Skujiņš: Jā, šosejas sacensībās baigi bieži nesanāk tā finišēt. Tas vairāk ir, kad finišē kalnu velosipēdi un paceļ riteni virs galvas. Man liekas, tas ir tāds baigi foršais foto. Gribējās man arī vienreiz dzīvē. Tās varbūt nebija gluži kalnu velo sacensības, bet arī pa zemes ceļiem, nevis asfaltu, līdz ar to izmantoju iespēju nosvinēt šādi.
Pēc tam komentāros daudzi rakstīja: "Baigi smukais ričuks." Reklamēt mēs nedrīkstam, bet kas tur ir tik smuks?
Šogad tas ir speciāli sacensībām Parīze–Rubē – uztaisīja tādu krāsojumu riteņiem visai komandai. Par laimi, šis ritenis arī ripo labi pa grants ceļiem, ne tikai pa Rubē bruģi.
Divi pjedestāli "Giro d’Italia" velobraucienā – ja pirms sacīkstes tev to teiktu, vai ņemtu pretī?
Jā, protams. Noteikti, ka būtu bijis priecīgs, sevišķi tāpēc, ka pavasaris nebija tas gludākais sagatavošanās posms šogad.
Sagatavošanās, lai arī nebija tik gluda, kā plānojās, tomēr pietiekoši laba, lai "Giro" diezgan daudz ko sasniegtu.
Trešā un otrā vieta atsevišķos posmos. Teici, ka bija cerības pēc sacīkstes gaitas pat uz kaut ko lielāku, bet jābūt ar to "zīli rokā" šajā gadījumā. Tu gāji ar ambīcijām, kas riteņbraukšanā ir svarīgs – ir pirmā vieta, un tikai tad ir pārējās...
Protams, katru reizi, sākot lielo tūri, gribas kādu no posmiem vinnēt. Teorētiski ir 21 iespēja. Protams, tā nav 21 iespēja, jo ir pietiekami daudz posmu, kas neder manām spējām. Tāpēc
esmu diezgan priecīgs arī par otro, trešo un pārējām vietām desmitniekā, un ne tikai tām.
Tomēr kopā ar komandu mums izdevās uzvarēt vienu no posmiem, kas bija pirmais un galvenais mērķis. Tomēr uz starta ir 22 komandas, ir 21 posms. Protams, kāds paliek bešā, un ne tikai kāds, diezgan daudzas komandas paliek bešā, jo vairākas komandas arī vinnē divus trīs posmus.
Kā tev tīri fizioloģiski attīstījās sacīkstes? Trešā vieta bija vienā no tūres pirmajiem posmiem, pēc tam – otrā vieta 12. posmā. Visu pirmo pusi tu arī visu laiku maisījies pa priekšu, biji aktīvs un redzams.
Jā, īstenībā es biju pārsteigts. Vislielākais pārsteigums bija par tām pirmajām dienām. Es domāju, ka pavasaris man neļaus tik labi uzsākt Itālijas tūri, tāpēc pēc tās trešās vietas bija diezgan liels prieks. Es jutos arvien labāk un labāk, kad sacensības turpinājās. Līdz ar to izdevās vēl vairākas reizes trāpīt desmitniekā.
12. posma finišā jūs par pirmo karjeras uzvaru cīnījāties trīs džeki. Tas droši vien arī piešķir kādu īpašu dzirksteli, jo visiem tā varbūt ir mūža lielākā iespēja tajā brīdī?
Jā, tobrīd, kad palikām trijatā, mēs visi trīs bijām priecīgi arī par trešo vietu. Arī Niko [Dencam], kas uzvarēja, bija diezgan smags posms karjerā bijis. Tajā sprintā viņš bija ātrāks, spēcīgāks. Pirms tam mums neizdevās no viņa tikt vaļā, līdz ar to viņš bija uzvaras cienīgs.
Kurā brīdī strādā džentlmeņu likumi – rakstītie un nerakstītie? Vai arī šeit, kad jūs trijatā aizbraucāt, tad jau katrs ir par sevi?
Sākumā mēs bijām diezgan liela grupa tajā posmā. Tad vienā brīdī piecatā sākām atrāvienu. Mēs gandrīz kā komandas biedri visi pieci ļoti cītīgi strādājām kopā, lai no pārējiem vairāk nekā 20 cilvēkiem tiktu vēl tālāk prom. Protams, pēdējos kilometros, kad bija skaidrs, ka tas ir tikai starp mums trijiem, tad no komandas biedriem kļuvām par konkurentiem.
Pēc tava veiksmīgākā posma komandas līderis Madss Pedersens izstājās slimības dēļ. Bija izcīnījis vienu uzvaru. Tu jau minēji, ka komanda nostrādāja vienā no pirmajiem posmiem un uzvaru, kas komandai ir svarīga, izdevās izcīnīt. Vai tie bija posmi, kur viņš kaut ko varēja parādīt un viss, jo jau bija gatava stratēģija "Giro" otrajam cēlienam?
Noteikti bija vēl posmi, kur Pedersens būtu cīnījies par uzvaru. Kaut vai Romā pēdējā posmā sprintā, bija arī vairāki citi posmi. Vienā no tiem es kopā ar vēl trīs džekiem aizbraucu līdz pēdējiem kilometriem, beigās mūs noķēra un Niko atkal vinnēja. Tas arī būtu bijis Pedersena posms, kur mēs noteikti uz viņu būtu strādājuši.
Stratēģija tūres laikā mainījās?
Tieši tā – Itālijas tūres laikā stratēģija mainījās. Noteikti bija vairāk brīvības visiem, lai cīnītos paši par saviem rezultātiem, jo bija skaidrs, ka mums nav viens izteikts līderis. Līdz ar to bija vairākas iespējas. Tajā pašā dienā mēs bijām atrāvienā trijatā. Bija diezgan liela grupa – sākumā mēs bijām trijatā, tad četratā aizbraucām prom. Finišā mēs arī bijām trīs džeki divdesmitniekā, ja nemaldos.
Kā tavu lomu un sajūtas mainīja tas, ka nebiji kapteinis šajās sacīkstēs?
Īstenībā tas baigi daudz neko nemainīja. Es ar Pedersenu un [Aleksu] Kiršu diezgan daudz sacensībās esmu braucis kopā. Es zinu, kā tas strādā. Es zinu, ka viņiem ir diezgan labs kontakts. Alekss vienmēr uzņemas iniciatīvu, man tas atvieglo rokas.
Bija interesanta sacīkste līdz pat priekšpēdējam posmam. Beigās [Primožs] Rogličs vinnēja, bija jaunā talanta Remko Evenpūla izstāšanās. Kā tu vispār to sacīksti raksturotu?
Tas bija mans pirmais "Giro", jāsaka, ka diezgan trakas sacensības ar visādām loģistikas lietām, aizkulisēm, pārbraucieniem.
Kalnos katru dienu jāskatās prognoze, vai būs sniegs vai nebūs sniegs, atvērs vaļā vai neatvērs, kurām kalnu pakājēm mēs varēsim nobraukt garām, kurām brauksim pāri, kur brauksim caur tuneli, ja nevar pāri pārbraukt. Līdz ar to ļoti daudz kas mainās.
Reālās dzīves pieskāriens...
Daudz kas tiek no dienas uz dienu mainīts. Protams, laikapstākļi arī nav paši labvēlīgākie maija vidū Itālijā kalnos. Līdz ar to diezgan daudz kas mainās. Kad laikapstākļi nelutina, tad arī ir vieglāk saslimt, jo imūnsistēma tomēr arī uzņem šo slogu. Džeki izstājas, saslimst. Beigu beigās Romā bija kādi 120 braucēji no 180, kas sāka.
Interesants precedents ar Evenpūla gadījumu. Viņam bija pozitīvs kovida tests, bet viņš drīkstēja turpināt, jo noteikumi vairs neparedz aizliegumu, nerunājot pat par kādu izolēšanos. Cik ātri viss pasaulē ir mainījies...
Katram tomēr beigās par savu veselību ir jādomā. Man prieks, ka viņš tiešām pieņēma, manuprāt, pareizo lēmumu. Veselība mums tomēr ir viena, "Giro" ir arī nākamgad. Viņš arī nākamgad var uzvarēt "Giro", bet sabojāt veselību ir diezgan viegli. Viņš tomēr tajā brīdī vēl vienu posmu vinnēja un tajā pašā dienā bija pozitīvs. Skaidrs, ka noteikumi tagad ir mainījušies. Katrai komandai ir sava sistēma, kā viņi pret to izturas, cik izolē cilvēkus, kad viņi sāk slimot, cik daudz testē. Laikam uz tūri [Francijā] būs nedaudz striktāki tie noteikumi – tā vismaz izklausās. "Giro" bija – dariet, ko gribat.
"Tour de France". Vai tas ir tavā kalendārā, vai arī tas nav tā vienkārši iespējams?
No mūsu komandas divi vai trīs braucēji, kas bija "Giro", brauks arī "Tūri". Viens no tiem ir Pedersens. Viņš gan "Giro" nenobrauca līdz galam - tas, protams, palīdz atjaunoties līdz "Tūrei". Iespējams tas ir. Man tas šogad gan nebija plānā. Es beidzot biju gatavs izmantot jūliju atvaļinājumam.
Par ko tas liecina? Tu piecus gadus pēc kārtas nobrauci "Tour de France" līdz galam, šogad esi debitējis "Giro". Vai mums tur jāmeklē kaut kādi zemteksti?
Nē, es nekad nebiju "Giro" braucis.
"Giro", "Vuelta" un "Tūre" ir tās trīs lielās daudzdienas. Gribas visas karjerā izbaudīt.
"Giro" nebija nekad sanācis, līdz ar to beidzot bija pienācis laiks. Vienā gadā jānobrauc. Šogad beidzot izdarīju.
Mēdz teikt, ka tas ir pat grūtāk nekā "Tūrē"...
Fiziski, jā, ļoti iespējams. Ja skatāmies, cik daudzi braucēju pabeidza šogad, tad tas noteikti ir rādītājs, cik smagas ir sacensības.
"Netflix" ir izlaidis jaunu seriālu par "Tour de France". Tur var iepazīt riteņbraukšanas virtuvi arī tie, kas nepazīst visas tās stratēģiskās lietas, ko, piecas stundas no vietas skatoties, kā brauc peletons, varbūt no malas nevar saprast. Vai jūsu komandai bija iespēja filmēties un tika piedāvāts sekot visos lēmumos, sākot no stratēģiskajām sapulcēm, iekšējām drāmām, kas tur arī parādās?
Jā, viņi filmē diezgan daudz. Man liekas, visinteresantākais tiešām ir saprast tās aizkulises, jo
mēs pavadām piecas, sešas stundas uz riteņa – katru dienu TV ekrānos to visu var redzēt, bet ir vēl 19 stundas dienā, kuras cilvēki neredz.
Tajās ir pārbraucieni, masāžas, sapulces. Es pats neesmu skatījies, bet domāju, ka ir pietiekami interesanti. Cik es sapratu, komandai piedāvāja, bet komanda īsti varbūt neuzticējās filmētājiem, ka viss būs korekti atspoguļots.
Domāju, riteņbraukšanu tas varētu pacelt. Līdzīgi kā F-1 iedeva jaunu startu un skatītāju uzmanību tai industrijai. Tas varētu nākt ļoti par labu.
Es tā ceru. Lieliski, ja cilvēkiem būtu nedaudz vairāk interese, ja viņi tiešām saprastu, cik daudz tas mums prasa. Tās nav tikai piecas stundas uz riteņa – tas ir diezgan daudz arī pirms un pēc. Cik esmu dzirdējis, vienā no pirmajām epizodēm sagatavošanās process ir ļoti smalkās detaļās parādīts – par individuālo braucienu, kā viens no braucējiem tam gatavojās. Tas nav tikai iepriekšējā dienā izbraukt trasi, tas ir process vairāku mēnešu garumā.
No sirds iesaku. Esmu jau pāris sērijas redzējis – tur tiešām daudz jauna un interesanta var uzzināt. Jums jauns nosaukums būs komandai – vai tas ikdienā kaut ko maina? Viens lielveikalu gigants pievienojies jūsu sponsoriem...
Jā, no jūlija noteikti būs. Precīzu datumu neatceros, bet, protams, komandai tas nāk ar lielāku budžetu, kas, cerams, ļaus nedaudz pacelt komandas līmeni braucēju ziņā. Man liekas, ka mums vēl ir vieta vienam, diviem skaļa vārda braucējiem.
Kopvērtējuma braucējiem?
Noteikti arī vienam kopvērtējuma braucējam, varbūt pat diviem. Jebkurā gadījumā, komandā ir vieta braucējam, bet būs arī līdzekļi vairāk sagatavošanas procesiem, nometnēm, vēja tuneļa testiem. Tik tiešām vajag precīzāk pieiet detaļām.
Beigu beigās tas viss ir naudas jautājums – tu vari atļauties to, ko vari atļauties.
Ja tev ir vairāk naudas, tad vari vairāk pievērsties mazajām detaļām, kas tomēr beigās to rezultātu izmaina.
Līgums uz vismaz vienu sezonu tev vēl ir. Šī vasara tev būs netipiska, priekšā ir Dziesmu un deju svētki – būs varbūt jāprasa biļetes hokejistiem, lai kāds var tevi ievilkt iekšā. Latvijas čempionāts vēl ir priekšā 21. jūnijā – individuālais starts tepat Biķerniekos. Pēc tam 25. jūnijā Lietuvā grupas brauciens. Vai ir kādas ambīcijas? Divus gadus pēc kārtas esi vinnējis individuālo...
Jā, noteikti. Šonedēļ braukšu uz Beļģijas tūri. Vismaz viens individuālais brauciens tur ir. Būs labs pēdējais tests pirms Latvijas čempionāta. Biķerniekos piecus aplīšus brauksim – vajadzētu būt interesanti. Distance nav pati garākā, kas pat ir labi, jo nedaudz tuvāk visus braucējus saliks. Nebūs tā, ka kāds vinnē par minūti. Es noteikti caur Beļģijas tūri tēmēju uz Latvijas čempionātu, lai aizstāvētu savu titulu individuālajā braucienā, atņemt komandas biedram [Emīlam Liepiņam] grupas braucienā titulu. Nē, nu tas ir joks… Būs Lietuvā tālu jābrauc, gandrīz Polijā iekšā. Biķerniekos visi laipni aicināti skatīties.
