Elejas gadījumā regbijs nav tikai stāsts par sportu un veselīgu dzīvesveidu, bet arī par iespēju bērniem, kuri ģimenē nereti ir aizmirsti. Kāds ir arī ņēmis striķi un gājis mežā pielikt dzīvei priekšlaicīgu punktu.
"Vienreiz viņš aizgājis mežā, paņēmis striķi un gājis kārties, teica: "Es negribēju vairs dzīvot, jo es neko nevaru izdarīt!" Tad es [vēlāk] prasīju: "Kā tad tu tiki galā?" Viņš saka: "Es bļāvu, skaļi bļāvu. Es ilgi un ļoti skaļi bļāvu. Es skatījos uz to striķi, un tad man kaut kas teica: "Beidz, tu tiksi galā! Beidz, tu tiksi galā."" Un tad viņš izvēlējās, varbūt tāpēc, ka sportoja, ka tomēr ir jāsaņemas un jācīnās. Viņš saka, ka nokritis zemē un bezspēkā kādu pusstundu nogulējis vienkārši zemē, tad noņēmis striķi un gājis mājās. Tad jau vidusskolā mācījās, ļoti čakls, kolosāls puika. Gāja, aitām cirpa nagus, ko tik nedarīja. Tagad viņš zvanīja, ka esot apprecējies. [Treneris] Artjoms teica, ka esot saticis Jelgavā, esot baigi foršais puika. Es saku: "Jā, tas manējais.""
Sliktās infrastruktūras dēļ Avota skolotājas darbā vieglatlētikas vietā uzsvaru lika uz volejbolu – panākumi novada un "Lāses" kausa līmenī neizpalika. Sekojušais uzaicinājums piedalīties tača jeb skāriena regbijā, kas ir regbija bez spēka spēles paveids, tika uztverts kā iespēja. Uzvarot Saules kausa turnīrā, varēja nopelnīt naudu, ko bija plānots iztērēt, iegādājoties volejbola bumbas, lai varētu attīstīties šajā sporta veidā.
"Naudiņu mēs kaut kādu dabūjām un tās volejbola bumbas arī nopirkām. Pēc tam tā kā nožēlojām, ka tās volejbola bumbas nopirkām, jo bērni prasīja, ka grib spēlēt tālāk tača regbiju," stāstīja Avota. "Tad viņi [bērni] bija sapratuši, ka ir arī regbijs. Kāds jau bija paskatījies, kas ir regbijs, un teica: "Mēs taču visu mākam, kāpēc mums jāspēlē tača regbijs, iemāciet mums, skolotāj, tvērienus, un mēs spēlēsim īsto regbiju."
Regbijā der jebkāds bērns –
tur nav tā kā volejbolā. Regbijā der visi – tas maziņais ir ļoti vajadzīgs, viņš būs tas devītais [numurs]. Cīņas spēlētājs – tas lielais cilvēks beidzot ir savā vietā. Viņu vajag ļoti, ļoti, Latvijā viņu trūkst visās komandās. Viņš ir cīņā, un viņš kaut ko var. Ziniet, kāda sajūta ir tam lielajam cilvēkam, kurš nevar nekur citur, bet regbijā viņam saka: "Kāds tu malacis – mēs tevis dēļ uzvarējām!" Viņam aug pašapziņa. Viņš beidzot ir atradis savu sporta veidu."
Skolotāja uzsver, ka viss treniņos nepieciešamais bērniem tiek nodrošināts.
"Tikai sportojiet, nāciet un sportojiet! Beigās mēs iegūstam veiksmīgu cilvēku. Iegūstam cilvēku, kurš dzīvē gribēs būt labāks, nekā viņš ir. Šodien viņš ir tāds, kāds viņš ir, – cits labāks, cits sliktāks, bet visu dzīvi būs gribējis būt labāks. Tad viņš arī būs labākais savā darba vietā. Varbūt nebūs augsta mēroga sportists, bet tas jau nav mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir izaudzināt veiksmīgu, atbildīgu cilvēku, lai viņš sabiedrībai pēc tam ir vajadzīgs," paskaidroja Avota.
Elejas bērnos kūsājošo regbija mīlestību viņi apliecina arī sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju":
Luīze: "Bīstami īstenībā ir. Kad es vēl negāju regbijā, man draudzene stāstīja, ka regbijā var izsist zobus, pēc pirmā treniņa būs zilumi. Es vienalga nesabijos un gāju tālāk. Nav tik traki..."
Jānis: "Iepatikās, jo vienkārši patīk adrenalīns laukumā. Man vienkārši patīk komandas darbs."
Ko tu regbijā gribi sasniegt?
Jānis: "Tikt izlasē."
Veronika: "Es ļoti gribu pateikties mūsu skolotājai, arī manai sporta skolotājai, ka viņa mani trenēja un es paliku labāka un labāka."
Sandra grib, lai visi bērni sporto, jo tas dzīvē iemācīs ievērot noteikumus, cieņu, samierināties ar zaudējumu un nečīkstēt, dos cīņassparu un drosmi.
"Puika atnāk mājās un saka: "Ai, man tas regbijs jau apnicis. Es jau sesto gadu spēlēju. Man jau ir apnicis." Bet tur picu nopērk, picu gan gribas," vēl vienu regbijā pievilcīgu lietu nosauca Sandra.
"Laukos tā ir reāla iespēja tikt ārā no sava pagastiņa. Nav visa dzīve šajā pagastā, ir tās durvis arī atvērtas uz āru," uzsvēra trenere. "Tu vari iziet un sasniegt kaut ko vairāk. Ir ģimenes, kur ir pilnīgi vienalga, kas ar to bērnu notiek. Viņš ir no mājām prom. Jums, skolotāj, vajag? Ņemiet. Ir man bijuši arī tādi gadījumi, kad bērns ir izmests no mājām dēļ tā, ka viņš vienkārši neuzvedas. Viņam ir pienācis beidzot 18 gadu vecums, un mamma saka: "Še tev maiss un ej!" Tad viņš iet, un es saku: "Kur tu iesi?" – "Nezinu." – Es saku: "Labi, nāc pie manis. Es te dzīvoju, man tev istabiņa atradīsies, zupas šķīvis arī."
Šādu gadījumu ir daudz,
Sandra zem sava jumta uzņēmusi vairākus bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm.
Skolā gan slodze Sandrai ir krietni par lielu, viņa ir vienīgā sporta skolotāja. Labi, ka treniņus palīdz vadīt bijušie audzēkņi.
"Man ir bumba tālākajā plecā. Ar šo plecu ieeju iekšā. Es viņu grūžu uz priekšu," audzēkņus laukumā regbija gudrībās pamāca treneris Artjoms Ņikiforovs. "Tā, kā es eju, tā arī grūžu. Ja es grūdīšu ar sānu.. tā jau var, bet nav tik ērti."
Artjoms visvairāk Sandrai ir palīdzējis tieši treniņu darbā, un regbijs viņam patīk. Artjoms sācis apdomāt, vai iet mācīties par treneri, lai varētu regbiju savienot ar savu dzīvi.
"Viņš [Artjoms] šobrīd zina regbiju labāk nekā es. Viņš ir divās izlasēs bijis. Tas ir tas lepnums, kā dēļ ir jēga strādāt. Ja tu zini, ka kaut viens, divi vai pieci tādi forši puiši tev izaugs, tad būs," atzina Sandra.
Uzslavu treniņa beigās gan ir nopelnījis ikviens.
"Par šodienas treniņu – visi ir malači, kas centās un nenovērsās, jo vissvarīgākais ir koncentrēties, tad visiem sanāks ļoti labi. Esmu priecīga, ka jums viss ir izdevies, jums pašiem patika," savus audzēkņus uzteic Sandra. "Ja patika, tad mēs sakām tā – visi saliekam rociņas, visi, visi, Klaids arī. Klaids tagad nāks uz katru treniņu. Visu vasaru gulēja, tagad nāks. Uzmanību! Kura komanda ir vislabākā? Eleja!"
