Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Sporta studijas Naivais jautājums: vai Latvijā nepieciešams naturalizēt sportistus

Kristiana Kareļina ikdienā radošas ieceres saplūst ar futbolu

Veido futbola komūnu un cenšas lauzt stereotipus. Saruna ar aktieri Kristianu Kareļinu

Latvijas futbols nav tikai virslīga – arī apakšā, pašā pagrabā ir sava interesantā dzīve, uzskata futbola mīļotāju kopienā "Pa pāris kausiem". Viens no aktīvās kustības izveidotājiem Kristians Kareļins ir arī aktieris un muzikants, bet Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" viņš atzina, ka pašlaik futbols ir dzīves lielākā sastāvdaļa.

Kareļins ir futbola draugu komūnas "Pa pāris kausiem" (PPK) izveidotājs un vadītājs. Gandrīz trīs gadu garumā katru nedēļu kopā ar bijušo futbolistu Juriju Žigajevu viņš sirsnīgi runājas par futbolu savā podkāstā. Šogad viņu izveidotā amatieru komanda izcīnīja ceļazīmi uz Latvijas 2. līgu. Komandas spēles bija labāk organizētas un apmeklētas nekā daža laba virslīgas spēle. Kristians futbolā trenējies, sākot no pusaudža gadiem, bet, sasniedzot 18 gadus, saprata, ka futbols būs viņa mīlestība, nevis darbs. Pašlaik viņš ir kluba vadītājs un joprojām kaislīgs Latvijas izlases līdzjutējs.

Dāvids Ernštreits: Kā tavā dzīves kokteilī visas proporcijas šobrīd jaucas?

Kristians Kareļins: Šobrīd baigi labi. Ir gan teātris, gan mūzika, gan filmēšana, gan futbols. Turklāt tādās proporcijās, ka neapnīk. Ir visu laiku interesanti un nav rutīnas.

Kas ņem virsroku ikdienā?

Pēdējā laikā – futbols. Šosezon futbols.

Izraksts no Nacionālā teātra mājaslapas – gara auguma raksturlomu tēlotājs, kura dotumi no laika gala izmantoti galvenokārt komēdijās. Tomēr ārpus Nacionālā teātra sienām sastopams arī nopietna rakstura izrādēs un projektos. Tātad teātrī viss ir tā kā vairāk smaidam. Īstā dzīve ir ārā?

Tas ir, kā nu kur. Ja par komēdijām, tad tiešām pirms gadiem, kad sāku par Latvijas futbolu interesēties, tā tiešām bija komēdija.

Šobrīd?

Ir daudz labāk. Progress pēdējo padsmit gadu laikā ir milzīgs. Tieši Latvijas futbola virslīgā progress ir bijis milzīgs pēdējos piecos gados. Tā ka tiešām no tāda purva kārpies ārā, un tur augšā ir saule.

Šogad man bija iespēja redzēt izrādi par futbolu, kurā tu piedalies. Vai esi arvien kaislīgāks līdzjutējs?

Mazāk kaislīgs, vairāk ar prātu. Ja kādreiz mana saistība ar futbolu bija tikai tā, ka gāju uz stadioniem un tiešām akli fanoju bez lielas izpratnes par lietām, kas notiek, kāpēc ir tā vai savādāk, tad

tagad vairāk fanoju, bļauju, daros, bet paralēli organizēju vēl citas lietas saistībā ar līdzjušanu.

Cik garš ir tavs līdzjutēja stāžs?

Pirmā spēle bija 1998. gadā, kad aizgāju pirmo reizi uz "Daugavu" [stadionu].  Izlase pret kaut ko spēlēja. Tā tas kaut kā gāja, ievilka.

Vai tajā laikā vēl pats trenējies futbolā?

Tad es sāku. Es kādā 6. klasē laikam aizgāju pirmo reizi uz futbolu, paņēmu bumbu rokā. Tad tas aizgāja. Vārtos kādu laiku padzīvoju.

Nu, tavs augums… Kā tevi varēja izmantot?

Ir stereotips vienmēr: "Ko, tu basketbolu spēlē? – Nē. Es spēlēju futbolu. – Kāpēc futbolu? Tu esi garš. Nu, bet kā?"

Ķeramies pie "Pa pāris kausiem". Tā ir kustība, komūna – kā tu pats to iemieso? Kas ir tā esence?

Es teiktu, tā ir futbola komūna "Pa pāris kausiem", kas sākās it kā pilnīgi nejauši un neplānoti. Nu tas ir kaut kā izaudzis vairākos projektos par to, ka mums pašiem ir futbols, tajā ir notikumi, tas ir foršs un interesants.

Mēs ar savu darbību mēģinām lauzt stereotipu, ka futbolā tikai lamājas, futbolā Latvijā ir drausmīgs līmenis, tas ir krievu sporta veids, tas ir viss sliktais.

Tik draņķīgi nav. Mēs cilvēku mēģinām uzrunāt kaut kādā savā veidā, lai viņš to stadionu dabūtu, lai viņš novērtē un saprot, ka nav tik slikti, ka patiesībā ir diezgan OK.

Šķiet, šīs sezonas laikā sociālajos tīklos ceļoja replikas, ka dažam labam virslīgas klubam nāktos pamācīties, kā rīkot spēles. Vai visām spēlēm bija tiešraides? Studijas, iepakojums, atribūtika, līdzjušanas kultūra – tur ir, ko pamācīties arī virslīgai...

Tā bija viena no domām, ka mēs šogad – trešajā darbības gadā – izdomājām uztaisīt komandu un saprast, kā no nulles mēs divi tādi tējkannas mēģināsim taisīt komandu ar dokumentiem un visu pārējo. Viena no idejām bija tāda, lai iedvesmotu pārējos, to var darīt un izdarīt, un tas neprasa nemaz tik milzīgus finanšu līdzekļus. Tas vairāk prasa izdomu, resursus un laiku sarunāt kaut kādas lietas, kā produktu iepakot patīkamāk. Tas nav tik grūti, to var izdarīt, bet tas ir jādara un jāgrib darīt.

Viena tējkanna mums ir studijā, otras nav. Jurijs Žigajevs droši vien ir tā otra. Kā jūs satikāties?

Mēs satikāmies bārā, tāpēc ir "Pa pāris kausiem".  Stāsts bija tāds, ka mākslinieks grafiķis Aivars Baranovs – es viņu pazinu – viņš ir mūsu trešais biedrs, kurš visu montē un filmē, kurš patiesībā to visu iznes. Mēs jau arī te tikai parunājam, bet tur aiz ekrāniem ir čaļi, kuri montē un padara smuku.

Neredzamie varoņi...

Mēs iedzērām kādu tēju un runājām par futbolu. Jurijs no savas bijušā profesionāļa perspektīvas, es kā fans un futbola interesents. Aivars malā sēdēja un teica: "Džeki, baigi interesanti, ka jums katram ir savs viedoklis par vienām lietām. Katram savs skatupunkts. Varbūt noliekam pāris "Go Pro" kameras un varbūt vēl kādam tas būtu interesanti." Tā tas aizgāja.

Tas kļuva interesanti, un cilvēki ir gatavi piedalīties. Tas nav miljonu bizness, tas ir dzīvesveids un tiešām kopiena. Ir noteikts cilvēku loks, kas par vienu, diviem vai trim eiro mēnesī samet kasītē, lai jūs varētu vismaz realizēt savas radošās ieceres...

Jā, ir tāda podkāstiem ļoti populāra "Patreon" vietne, kurā ir pūļa līdzfinansējums, kad atbalsti kādu, kas tevi interesē, ar eiro, diviem vai trim. Tā tas savācas, summa nav liela, bet tiešām patīkams atspaids. Līdz ar to vari veidot suvenīrus, kreklus, uzlīmes un dāvāt viesiem kādas lietas. Tas ir tas mārketings.

Un atbalstītāji turas? Viņi ir lojāli, uzticīgi jums, vairojas, mazinās? Mēdz būt pirmais uzrāviens, pirmo mēnesi visi par, bet pēc tam krītas...

Vienmēr ir mainīgā daļa.

Mani pašu ļoti fascinē un esmu ļoti priecīgs, ka mums ir tāds PPK komūnas čats, kurā ir pārstāvji no visiem virslīgas klubiem,

bija arī daži izlases spēlētāji, žurnālisti. Protams, katram savs klubs ir mīļāks, un, kad tuvojas virslīgas sezonas izskaņa, emocijas ņem virsroku un tad iet ļoti skaļos toņos. Labi, iztrakojamies, izņemamies un, kad beigsies sezona, atkal visi būs kopā. Ir ļoti dažādi cilvēki. Latvijā futbols ir, futbolu mīl, futbolam ir nākotne.

Čaļi vācas kopā, īrē stadionus, spēlē – viss notiek. Tam ir jāpiešķir vaibsti, ko jūs izdarāt. Tas ir ļoti simpātiski, jo citiem sporta veidiem, varbūt basketbolam vēsturiski tā ir bijis, ka katrs iet bumbiņu paspēlēt. Tas kaut kā rezonē arī sabiedriskajā telpā. Tagad jūs ar savu kustību paceļat arī futbolu šajā līmenī...

Tas varbūt skan ļauni, bet pirms sezonas, tieši, kad sākās sezona, es kungiem no virslīgas vadības novēlēju tādu lietu. Es teicu: "Pašlaik ir krīze vietējā čempionātā. Basketbols, hokejs, grūti iet salīdzinoši ar to, kā bija. Šis ir brīdis, kad nosacīti var mēģināt izcelties un noturēt to lietu."

Mums arī dienaskārtībā futbols ir arvien biežāk. Iespējams, uz citu vājuma rēķina, bet tā ir...

Daudzi tagad saka Latvijā: "Nu, bet kāpēc visi nerunā par futbolu?! Futbols ir karalis!" Bet Latvija nav monarhija.

Jā, demokrātijā mēs dzīvojam... Teici, ka sākumā bija podkāsts, vairāk runāšana par futbolu, bet tad sākās arī futbola spēlēšana. Esmu dzirdējis, ka uz pirmo treniņu bija atnākuši kādi 50 cilvēki...

Kādi 50 cilvēki bija.

Bija cilvēki, konkurence, tagad jūs esat vinnējuši Rīgas zonālo čempionātu...

Trešās līgas pagraba centra zonu.

Jāiet tālāk uz 2. līgu, bet, atvainojos, jūsu sastāvā pēdējā spēlē laikam laukumā izgāja Māris Verpakovskis...

Jā, paldies Mārim par to.

Vugars Askerovs ir spēlējis pie jums...

Viņš pats uzprasījās.

Askerovs ir Azerbaidžānas izlasē spēlējis...

Mums bija viens spēlētājs – mūsu trenera un čoma Žigajeva brālēns laikam, kuru viņš uzaicināja. Pārējie bija tādi, kas paši pieteicās. Nu,

vēl Verpakovskis, jo bija plāns Māri palaist laukumā sezonas pirmajā vai otrajā spēlē, lai dabūtu uzmanību, jo Māris patīk visiem.

Bet sanāca, ka mēs dabūjām viņu pēdējā spēlē.

Tagad ir dilemma, cik tālu iet. Pieļauju, ka Žigajevs kā bijušais izlases futbolists tagad trenera ādā grib iet uz priekšu. Kur paliks prieks? Kāds būs līdzsvars starp rezultātu un prieku? Droši vien sportiskā apetīte arī aug?

Par to mēs domājām, kad sezona beidzās. Pēc pēdējās spēles mēs braucām ar Žigu un Aivaru mašīnā, un bija skumja sajūta. Labi, kopā šajā līgā 4. vieta, kas ir daudz labāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Ir ceļazīme uz 2. līgu. Un tad tu saproti, ka 2. līgā tas līmenis ir mazliet cits.

Ja gribi, lai neesi pašā apakšā, būtu vismaz jātrenējas regulāri, kādas divas reizes nedēļā.

Spēles ir nedēļas nogalē. Sastāvs mainītos, varbūt tā komandas ķīmija. Jādomā, vai mums tas ir vajadzīgs. Protams, ka ir, bet tad jau tas paliek mazliet nopietnāk, un tad tas jau ir darbs. Tālāk jārunā par finansēm, piesaisti un visu pārējo.

Šobrīd trešajā līmenī – pagrabā – nodrošinājāt, ka čaļiem nav jāmaksā par treniņiem. Ir formas, čaļi trenējas superbāzē, kas ir LNK sporta komplekss. Viņiem arī pica ir šad tad pēc treniņiem. Tas jau ir tuvu profesionālam līmenim...

Cilvēki ziedo savu laiku, veselību un visu pārējo, darot šo. Tas ir minimums, ko mēs varam mēģināt viņiem nodrošināt – labus apstākļus. Par treniņiem tiesa – mums to bija ļoti maz, tā bija kļūda. Eirokausu dēļ.

Bija jāspēlē Eirokausos?

Nē, redz, mums bija treniņi paredzēti ceturtdienās. Pirmdien mums ir spēļu dienas, otrdienās mums ar Žigajevu jāvada "Pa pāris kausiem", trešdienās Žigajevam ir vēl viens cits futbola projekts jāvada vakarā…

Tev kāda izrāde arī jānospēlē...

Jā. Piektdien, sestdien, protams, lai džeki atpūšas. Ir ceturtdiena, bet mūsu klubi ļoti tālu tika Eirokausos.

RFS sabojāja jums sezonu...

Un mums ar Žigajevu tās spēles ir jāskatās, lai pēc tam par tām var runāt. Un tad tur bija tā, ka sorry, džeki.

Izrāde "Uzvara ir mirklis", režisors Valters Sīlis. Ļoti aizkustinājāt ar savu patiesumu. Izrādes režisors ir saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu par šo izrādi, tā kā tas nav tāds sporta projektiņš vien. Man ļoti nepatīk, ka sportu tā pamazina, jo tas ir tāds pats dzīves laukums kā jebkurā citā nišā. Kā radās ideja ņemt futbolu par pamatu, lai stāstītu par pārdzīvojumiem, par dzīves jēgu?

Tā ideja bija Valteram. Viņam tā ideja bija ienākusi prātā, viņš man zvanīja un teica: "Kristian, es izdomāju, ka gribu taisīt izrādi par futbolu. Par to spēli Latvija–Turcija, kas notika Stambulā. Vai tu palīdzēsi, konsultēsi?" Es saku: "Valter, labprāt, bet kā tu to domā parādīt?"  Tad mēs sanācām visi kopā – arī Jānis Kronis, Arturs Krūzkops. Pirmais mēģinājums bija tāds: ko darām? Valters uzlika datoru, nospieda play un noskatāmies šo spēli, domājam, ko mēs ar to dramaturģisko materiālu, ko piespēlēja mums šīs spēles situācijas, varam darīt.

Man liekas, ka tur ir par sporta jēgu, līdzjutēju apsēstību, izcilības fenomenu, kādi ir šie futbolisti, kas to brīnumu radīja, kā viņi izauga un pēc tam ar to sadzīvoja. Tas manī rezonēja. Protams, pašā izrādes sākumā ir tas, ka jums visiem trim galveno lomu tēlotājiem tas futbols ir asinīs, jūs tam esat gājuši cauri. Arī aizskāra līnija, ka futbols daudziem cilvēkiem ir iemesls izkāpt no gultas, vispār socializēties, dzīvot. Kaut kāda savstarpēja mijiedarbība ar pasauli. 

Tas ir tas stāsts.

Futbols jau nav tikai tie 22 cilvēki, kas skraida laukumā un spārda bumbu. Tā ir apkārtējo socializēšanās, ko mēs ar savu futbola komūnu mēģinām panākt.

Tas ir tas, ka tu pirms spēles tiecies kādā kafejnīcā un pļāpā ar cilvēkiem, runājies stadionā ar viņiem pēc spēles. Tu varbūt nepazini šo cilvēku pirms tam, tu nezini, kā viņu sauc, bet, ejot uz spēli, tu jau: "Čau! Čau!". Tu runā, tā ir socializēšanās. Tas ir burvīgi.

Ir jāskatās un jāredz personīgie piedzīvojumi, tajā skaitā tavs stāsts par skatīšanos, neskatīšanos, kad komanda uzvar un zaudē...

Tas ir ļoti personiski. Tas bija tiešām mans stāsts.

Sestdien [26.novembrī] varēs Latvijas Televīzijā redzēt "Teātris.zip", noteikti nepalaidiet garām. Būs vērtīgs piedzīvojums, pat ja ar sportu esat uz jūs, to varbūt vajag redzēt. Vēl Andreja Rubīna stāsts. Man liekas, jūs spēlējāt šo izrādi šovasar. Andrejs augusta sākumā aizgāja no dzīves...

Jā.

"Uzvara ir mirklis". Es pieļauju, ka tas bija liels pārdomu brīdis arī jums pašiem par to, ko jūs mēģināt pateikt. Kas ir tas, kad tu izcīni uzvaru, un ko pēc tam darīt ar savu dzīvi, kā attīstīties?

Tas ir tas brīdis. Profesionālajā sportā ir ļoti vienkārši: tev ir režīms, tu esi sportists, tev ir treniņš, tu dari savu darbu, spēlē futbolu, kas ir spēle ar skaidriem noteikumiem, ja neskaita to, ka šogad nevar saprast, kad ir spēle ar roku un kad nav. Bet tā ir spēle ar skaidriem, definētiem noteikumiem. Tu spēlē, spēlē, spēlē, un tad

pienāk brīdis, kad tavam sportista mūžam ir jābeidzas. Tad sākas tā cita dzīve, kura būs daudz garāka nekā tas laiks, ko tu esi pavadījis, spēlējot futbolu.

Un tur tie noteikumi nebūs tik skaidri definēti. Tas būs daudz sarežģītāk.

Pasaules kauss futbolā - pavisam īsi arī par to. Mūsdienās ar uzvaru vien nepietiek, vajag stāstu. Visam vajag apakšā stāstu. Mesi ir savs stāsts, Ronaldu ir stāsts, Velsai un Beilam ir savs stāsts. Eriksenam ir savs stāsts, dāņiem. Kā tu uz to skaties? Mums viss ir jāiepako?

Kā saka žurnālists Jānis Celmiņš: "Saturs ir karalis!"  Tiešām, ja tev ir labs saturs, uz iepakojumu var pievērt acis.

Kurš no šiem stāstiem tevi uzrunā visvairāk, ja esam Pasaules kausā jau ar abām kājām?

Es domāju, mani ķer mirklis, ka būs ļoti daudz memes. No šī Pasaules kausa būs ļoti daudz memes un joki, jo tā tomēr ir cita kultūra, kurā notiek šis čempionāts. Viņiem ir savi noteikumi. Mūsdienu Eiropas fanu kultūrai un tai apkārt ir kaut kādi citi noteikumi. Tur ir neliela sadursme, kuras laikā rodas daudz amizantu situāciju.

Organizatori ar Starptautisko Futbola federāciju (FIFA) var kaut ko sarunāt un vienoties par noteikumiem, lai kādi tie būtu, bet ne ar tiem līdzjutēju tūkstošiem, kas ir tribīnēs...

Līdzjutēji kļūst arvien svarīgāki. Pirms šīs sezonas, ja nemaldos, Anglijas Futbola asociācija pieņēma likumu, kas aizliedz klubam mainīt logo un mājas spēļu formas, kamēr nav gūts līdzjutēju atbalsts. Futbols ir kaut kas vairāk par spēli. Ja tev ir tetovējums ar kluba logo un kāds amerikānis vai arābs nopērk tavu klubu un viņam mārketingā pateikuši: "Nomainām šo, būs labāk", tad to tetovējumu pārtaisīt? Svarīgs ir cilvēks, kura dēļ mēs to darām, kura dēļ mēs spēlējam un kurš deg tā dēļ un par to.

Kas tev patīk Pasaules kausā? No kuras izlases kurš stāsts tev ir simpātiskākais? Kam jutīsi līdzi?

Godīgi sakot, es zinu, ka angļiem es nejutīšu līdzi. Sorry!

Jo?

Jo man daudzi draugi arī : "It’s coming home! It’s coming home! [Tas atgriežas mājās]" Nu, tad beidzot! Nu, tad beidzot! Neticu. Es tiem puikām neticu. Visu cieņu, bet nē. Man dāņi patīk.

Man tiešām patīk Dānijas izlase. Un es ticu, ka pie labas apstākļu sakritības viņi var kaut ko parādīt. Varbūt ne čempioni, bet viņi kaut ko var.

Es pusfinālā varbūt viņus pat redzu. Ja Grieķija varēja uzvarēt Eiropā, tad ir iespējams.

Ticam brīnumiem. Dāņiem noteikti ir apakšā stāsts. Eriksena atgriešanās, fanu kultūra, viss, kā komanda ir veidota, kā dāņi iestājas par vērtībām...

Arī krāsas ir mūsējās.

Vēl logotipu stāsts par formām pirms Pasaules kausa, savā veidā protestējot par notiekošo, kā lietas lielajā sportā tiek bīdītas...

Principā šis ir tāds slavinājums korupcijai, ko mēs vērosim mēneša garumā Latvijas Televīzijā (smejas).

Jā, sabiedriskā medija pienākums. Tas, protams, sarkasms, bet baudīsim futbolu. Ir labs futbola laiks...

Protams. Lai kas būtu riņķī un apkārt, spēle paliek, un tur spēlē tiešām labākie. Iespējams, tas ir pēdējais diviem lielajiem meistariem Ronaldu un Mesi. Viņu zīmē ir pagājuši pēdējie 15 gadi Eiropas un pasaules futbolā.

Tveram to mirkli...

Ir tās ēras beigas. Vai vari pateikt, kas nāks tālāk aiz viņiem? Redzi kādu, kas varētu būt nākamā ikoniskā personība futbolā?

Uzreiz nevaru pateikt. Brīva vieta. Jums arī joprojām brīva vieta, kur izvērsties un rādīt savu ceļu Latvijas sporta sabiedrībai, kā veidot komūnu...

Jā. Katru otrdienu "Pa pāris kausiem" "YouTube" kanālā. Skaties, un tiekamies!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti