ĪSUMĀ:
- Ar lieliem panākumiem futbolā pašlaik nevar palepoties neviena no trim Baltijas valstīm
- Ceļu uz augstiem sasniegumiem futbolā sarežģī sporta veida globālā izplatība un liela konkurence
- Daudz labāk nekā Latvijai nacionālo izlašu līmenī veicas vairākām nelielām valstīm
- Luksemburgā īpašu uzmanību velta jauno spēlētāju attīstībai bērnu un jauniešu vecumā
- Attīstību Luksemburgā veicina labas treniņu iespējas un futbolistu nonākšana augsta līmeņa klubos ārzemēs
- Albānijā futbola līmeņa kāpumu veicināja izmaiņas treniņu metodikā un sabiedrības vērtību izpratnē
Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupā Latvijas izlase ar vienu uzvaru ierindojās pēdējā vietā. Ar labākām sekmēm neizceļas arī pārējās Baltijas valstis – Igaunija savā grupā palika pēdējā, bet Lietuva var palepoties ar divām uzvarām un priekšpēdējo pozīciju.
Gan Lietuvas, gan Latvijas futbolā strādājušais Pauļus Jaķelis gan neuzskata, ka situācija Baltijas futbolā būtu kritiska.
"Lietuvā un Latvijā, ja runājam par mīnusiem, tad skaidrs, ka daudzu gadu garumā federācijas, manuprāt, neveica tādu darbu, kādu varēja veikt ar tiem budžeta līdzekļiem, kādi ir bijuši to rīcībā," teica futbola apskatnieks Jaķelis. "Līdz ar to kaut kur sākām atpalikt no tām valstīm, ar kurām pirms 10 gadiem spēlējām kā līdzīgs pret līdzīgu. Noteikti ir bijušas kļūdas, bet, manuprāt, kopumā skatoties un ceļojot, runājot ar cilvēkiem no citām federācijām – tās problēmas ir daudzām federācijām. Nav tā, ka mēs esam unikāli un mums vienīgajiem ir bijušas kļūdas ar futbola masveidību."
Latvijas valstsvienības rezultātus Jaķelis atturas vērtēt citu komandu sporta veidu panākumu kontekstā, jo futbolā konkurence ir nesalīdzināma lielāka. Ja hokeju pasaulē nopietni praktizē nepilnās pārdesmit valstīs, tad futbolu spēlē visur, un teju visos reģionos kādā brīdī ir uzplaukušas pasaules līmeņa zvaigznes un uzmirdzējušas spēcīgas izlases.
"Mani pat dažreiz kaitina, ka cilvēki saka: "Re, hokeja izlasei ir medaļa, bet futbols ir tur un tur." Jā, tāpēc ka futbolā izaudzināt spēcīgu izlasi ir pat ne simt, bet, iespējams, tūkstoš reižu sarežģītāk," sacīja Jaķelis.
Tomēr nevar noliegt, ka pēdējos gados Latvijas izlasi apsteigušas arī tādas valstis, kuras pirms 10 gadiem bija pierasts uzlūkot no augšas.
Uzskatāmākais piemērs ir Luksemburgas izlase, kura Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupā sasniedza 3. vietu un izslēgšanas cīņās turpinās cīņu par vietu finālturnīrā.
Luksemburgas Futbola federācijas sporta direktors Manuels Kardoni neslēpj, ka ceļš augšup sākās no zemākajām pozīcijām.
"Pirms 25 gadiem mēs bijām kā Sanmarīno, mēs bijām sliktākie Eiropā. Tad sākām veidot jauno spēlētāju akadēmiju, kur šobrīd strādāju," pastāstīja Kardoni. "Pirmos desmit gadus attīstījām skolas struktūru, bet pēdējo desmitgadi kopā ar jauno tehnisko direktoru vairāk domājam par pašu spēlētāju attīstību."
Luksemburgā ir četri centri, kur strādā ar 10–11 gadus veciem talantiem, un šādu jauniešu pašlaik ir ap simtu. Kardoni ir pārliecināts par Luksemburgas federācijā pietiekamo kompetenci, lai sagatavotu labus spēlētājus līdz 15–16 gadu vecumam. Viņš gan paškritiski atzīst, ka pāreja uz nākamo vecuma posmu joprojām pieklibo.
"Kad viņiem paliek 16–17 gadi, mēs vienmēr ceram, ka dažus spēlētājus ieraudzīs profesionālie klubi," teica Kardoni. "Daudz spēlētāju ņem Vācijas un Francijas klubi, mazāk Beļģijas. Šobrīd viens vai divi mūsu spēlētāji grasās doties uz Itāliju. Ceram pēc iespējas vairāk spēlētāju iekļaut šajās struktūrās, lai veidotu ceļu uz profesionālu līmeni."
Luksemburgai ir vairāki būtiski trumpji salīdzinājumā ar Latviju – gan ģeogrāfiskā atrašanās vieta līdzās Eiropas galvenajiem futbola centriem, gan labāki ekonomikas rādītāji.
Tomēr jāpatur prātā, ka Luksemburga ir ļoti maza valsts ar 640 000 iedzīvotāju un ģeogrāfisko atrašanās vietu nav mainījusi kopš laikiem, kad Latvija to itin viegli apspēlēja.
LUNEX universitātes Luksemburgā sporta menedžmenta vecākais lektors Sebastiāns Mertens par galvenajiem futbola attīstības virzītājiem valstī uzskata labas treniņu iespējas un spēlētāju karjeras attīstību augsta līmeņa klubos ārzemēs.
"Ir labi, ka pastāv labs sadarbības tīkls ar dažādiem klubiem ārzemēs un ir pirmie spēlētāju veiksmes stāsti. Jābūt labai kombinācijai starp futbola izglītību valstī un iespējami labākajiem apstākļiem ārzemēs," uzsvēra Mertens.
LUNEX universitāte izstrādāja Luksemburgas Futbola federācijas stratēģiju, kur galvenie akcenti ir sportiskās izcilības veicināšana, tādējādi mobilizējot vairāk līdzjutēju, ārzemju klubos spēlējušo futbolistu skaita palielināšana un digitālā transformācija, stiprinot federācijas analītiskās spējas. Vienlaicīgi stratēģijā arī neaizmirst ļoti vienkāršas un praktiskas vajadzības.
"Lielajā futbola centrā valsts dienvidrietumos, kur bāzēta Luksemburgas Futbola federācija, ir pati labākā infrastruktūra. Speciāli autobusi jaunos spēlētājus no valsts ziemeļiem ved uz šo centru," pastāstīja Mertens. "Stratēģijā izsakām priekšlikumu attīstīt sporta bāzi valsts ziemeļos, lai samazinātu braukšanai nepieciešamo laiku."
Savas kvalifikācijas grupas galvgalī finišēja vēl viena kādreizēja futbola pastarīte Albānija, kas 2016. gadā debitēja Eiropas čempionāta finālturnīrā, un 2024. gadā tajā pašā līmenī spēlēs vēlreiz.
Albāņu pieeja gan fundamentāli atšķiras no prakses Latvijā, jo Albānijā dzimušie spēlētāji ir tikai trešdaļa visas izlases sastāva.
Jaķelis neuzskata Albāniju par labu piemēru.
"Tomēr tā [Albānija] ir valsts, kurā lielākā daļa izlases spēlētāju nav dzimuši. Ja runājam par vietējo līgu, tad ir gan korupcija, gan [citas] problēmas," teica Jaķelis. "Ja salīdzināsim, piemēram, virslīgu vai Lietuvas A līgu ar Albāniju, tad to pat nevar salīdzināt. Mums noteikti šeit ir daudz labāki čempionāti."
Albānijas futbola audzēknis Daniels Nikola ir spēlējis Vācijas 3. Bundeslīgā un vēlāk kļuva par starptautiski atzītu mārketinga speciālistu. Viņš joprojām uztur ciešas saiknes ar Albānijas futbolu un uzskata, ka būtiska loma izlases augšupejā ir ne tikai ārvalstu treneriem un futbolistiem, bet arī sabiedrības domāšanai.
"Kopš 2000. gadu sākuma daudzi vecāki apzinājās, ka citādas audzināšanas nodrošināšanai ir jāved bērni uz ārpusskolas nodarbībām, kur iegūt draugus, veidot savu identitāti un raksturu caur sportu," paskaidroja Nikola. "Tas tolaik bija viens no veidiem, kā mūs atturēt no apšaubāmām lietām, kā noturēt uz pareizā ceļa, lai mēs attīstītos kā pareizi cilvēki un būtu tuvu sabiedrībai, izglītībai."
Pagātnē Albānijā gūt lielākus panākumus futbolā traucēja provinciālā domāšana un novecojušas trenēšanas metodes, uzskata Nikola.
Tieši metodikā un treneru apmācībā Albānijā ir sperti plati soļi uz priekšu, kas ilgtermiņā devis rezultātus.
"Savulaik tā bija trenēšanas prakse, kuru mēs zinājām un kura šķita laba. Tomēr, kad apgūsti Rietumu futbola un citu sporta veidu pieeju, tad saproti, ka tev ir labākie nodomi, bet tu neievēro pareizās metodes," atzina Nikola. "Šobrīd Albānijā ir vairāk nekā 2000 apmācītu futbola treneru, kas palīdz arī jauniešiem attīstīties pirmajā, otrajā divīzijā un valstsvienībā."
Pirms 20 gadiem Latvijas izlase izcīnīja tiesības spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā, kur tolaik piedalījās tikai 16 valstsvienības. Lai arī slavas dienas ir senā pagātnē un spēku samēri futbolā ir pamainījušies, tomēr ir vērts atcerēties, ka arī šķietami neiespējamas lietas ir sasniedzamas un atliek vien darīt visu to sasniegšanai.
