Tomēr, Rietumu pasaulei iepazīstoties ar arābu valstīs pieņemtajām sociālajām normām, pieeju biznesam un dzīvei kopumā, šis kļuvis arī par vienu no pretrunīgākajiem pasaules futbola čempionāta finālturnīriem vēsturē – jau daudzus gadus pirms tas sācies.
Jau mazāk nekā pēc mēneša greznā "Al Messila" viesnīca kļūs par Francijas futbola izlases mājvietu. Tā ir FIFA apstiprināta viesnīca, kas kalpo kā garants, ka te viss notiek pēc augstākajiem standartiem, tai skaitā no darba devēja puses ir laba attieksme pret darbiniekiem un netiek pieļauti nekādi cilvēktiesību pārkāpumi. Tomēr, kad šomēnes viesnīcā ar slēpto kameru paviesojās Francijas žurnālisti, atklājās, ka runas un realitāte nav gluži viens un tas pats.
Viesnīcā strādājošie migranti parādīja savus sadzīves apstākļus – maza istabiņa, kas jādala četriem cilvēkiem. Netīrība. Nekādu ērtību.
Greznā viesnīca darbiniekiem atņēmusi pases un atsakās piešķirt brīvdienas.
Katara tiesības rīkot Pasaules kausa finālu par milzu pārsteigumu daudziem saņēma 2010. gadā. Gandrīz nekavējoties sākās runas, ka vainojama korupcija. Galu galā, pateicoties milzīgajām naftas un gāzes atradnēm un pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Katara gozējas starp pašām bagātākajām pasaules valstīm.
Lai arī izmeklēšana apstiprinājumu šīm apsūdzībām nesniedza, gana daudzrunīgs ir fakts, ka 16 no 22 tā brīža FIFA izpildkomitejas locekļiem, kuru rokās bija Katarai vēsturiskais lēmums,
ir apsūdzēti, notiesāti vai kā citādi notraipījušu savu reputāciju dažādos korupcijas skandālos.
Šobrīd balsošanas procedūra ir izmainīta, un nu par Pasaules kausa mājvietu atklātā balsojumā jau var balsot visas FIFA nacionālās federācijas.
Gatavojoties finālturnīram, būvniecības buma laikā 12 gados Katara iztērējusi vairāk kā 100 miljardus dolāru. Bez septiņiem jauniem stadioniem uzbūvēta arī lidosta, metro sistēma, lielceļu tīkls un apmēram 100 jaunas viesnīcas, kā arī ap finālspēles stadionu radīta jauna pilsēta pilsētā.
Šajā brīdī jāsaprot vēl viens fakts – Katara ir ļoti maza valsts, gandrīz sešas reizes mazāka nekā Latvija. Un oriģinālo katariešu – Kataras pilsoņu – ir tikai nedaudz vairāk par 300 000, kamēr kopējais iedzīvotāju skaits strauji tuvojas trim miljoniem. Vairāki simti tūkstoši rietumnieku Katarā aizpilda speciālistu vakances, kā piemēram latvietis Raivis Pelšs, kurš vairākus gadus nodzīvoja Katarā, jo bija iesaistīts Pasaules kausa rīkošanā.
Pelšs atklāj, ka Kataras pamatiedzīvotājus valstī ļoti grūti sastapt – viņi nebūs ne taksisti, ne pārdevēji, ne viesmīļi. Katarieši šādus darbus nedara – tā ir viesstrādnieku funkcija.
Un te laiks parunāt par trešo, – zemāko, bet daudzskaitlīgāko cilvēku kastu Katarā. Apmēram divi miljoni cilvēku ir lētais darba spēks. Lielākoties – no Dienvidāzijas. Kataras vajadzība pēc strādniekiem pēdējā desmitgadē kļuva par iespēju cilvēkiem pasaules nabadzīgākajās valstīs. Arī Šamseram no Damauli ciema Nepālā.
Ja par nekvalificētu roku darbu Nepālā Šamsers var cerēt uz trijiem dolāriem dienā, tad Katarā šī summa var būt divas līdz četras reizes lielāka.
Tiesa gan, šī ir pavisam cita Katara nekā tā, kas tiek rādīta pasaulei. Melnstrādnieku darba ritms nereti ir 12 stundas dienā, 6 dienas nedēļā, bez apmaksātām virsstundām un nereti – nepanesamā karstumā. Pelšs nesaprot, kā, strādājot par šādu algu, var kaut ko aizsūtīt mājās. Strādnieki tiek izmitināti nožēlojama paskata nometnēs, kas tiek apsargātas, un svešinieki te netiek ielaisti. Te valda netīrība, apkārt nometnei ir žogs ar kontrolposteņiem. Tiek pārbaudīti visi, kas iet iekšā.
Skaļāko rezonansi līdz šim izsaucis britu izdevuma "The Guardian" pētījums, kurā, izmantojot vēstniecību datus, atklāts, ka starp 2010. un 2020. gadu Katarā miruši vismaz 6500 ārzemju melnstrādnieku. Kataras valdība iebilst, sakot, ka no 2014. līdz 2020. gadam starp strādniekiem, kuri cēluši stadionus, miruši 37 cilvēki un tikai trīs no šiem gadījumiem bijuši, tieši izpildot darba pienākumus. Pārējie esot dabiskas nāves gadījumi.
Lai pabarotu savu ģimeni, kurā aug četri bērni, nepālietes Urmilas Lodas vīrs Katarā bija nostrādājis jau astoņus gadus. Šī gada sākumā viņš pārnāca mājās no darba būvlaukumā un no rīta vairs nepamodās. Nāves apliecībā katarieši ierakstījuši, ka vīrs miris dabiskos apstākļos, taču sieva tam netic, norādot ka dzīvesbiedrs bieži sūdzējies par darba apstākļiem. Atraitne atklāj, ka vīrs bieži teicis, ka ir pusbadā, un bijis arī ļoti karsti.
Cilvēktiesību aktīvisti uzsver, ka garās darba stundas milzu karstumā, pusbadā, sliktos sadzīves apstākļos nav nekas dabisks
un tādēļ FIFA būtu jāizmaksā kompensāciju cietušajiem strādniekiem vai viņu ģimenēm kopumā 440 miljonu dolāru apmērā – tikpat, cik atvēlēts naudas balvām Pasaules kausa komandām.
Fakts, ka šādos apstākļos jādzīvo cilvēkiem, kas vienā no pasaules bagātākajām valstīm būvē infrastruktūru futbola lielākajam notikumam, Rietumos sadusmojis ne vienu vien, tai skaitā leģendārus futbola cilvēkus. "Tas ir smieklīgi, ka spēlējam šajā valstī, lai, kā saka FIFA, attīstītu tur futbolu. Tās ir pilnīgas muļķības. Viss grozās ap naudu. Tas ir tas, kas svarīgs ir FIFA," sašutumu pauda Nīderlandes galvenais treneris Luijs van Gāls.
Tiesa, uz šo visu stāstu var paskatīties arī no citas puses. Kamēr Rietumos cilvēki protestē, boikotē un dusmojas, tikmēr Persijas līča reģionā Katara kļuvusi par līderi darbaspēka apstākļu uzlabošanā. Pirms četriem gadiem valstī tika atcelta Rietumos daudz kritizētā, bet reģionā pierastā tā saucamā Kafalas sistēma, kas darba devējam ļauj kontrolēt atbraukušo melnstrādnieku imigrācijas statusu, līguma nosacījumus, algu, izmitināšanu, kā arī neļauj mainīt darba devējus.
Bet pirms diviem gadiem Katara kā pirmā no Persijas līča valstīm ieviesa minimālo mēnešalgu un noteica, ka darba devējam jāizmaksā pārtikas un mājokļa pabalsti, ja strādniekus tas nenodrošina ar ēdināšanu un izmitināšanu.
"Šeit dažos gados panākts tāds progress, kāds citviet prasa desmitgades. Ne viss ir perfekti, kā jebkurā pasaules valstī, taču mēs ticam futbola spējai nest pozitīvas pārmaiņas, norādījis FIFA prezidents Džanni Infantīno, piebilstot:
"Mēs nedrīkstam domāt, ka, ja tikai kritizēsim, lietas mainīsies. Situācija ir uzlabojusies un turpinās uzlaboties."
Likteņa ironija gan tāda, ka šobrīd, kad Pasaules kauss jau ar roku aizsniedzams, daudzi melnstrādnieki cer, ka netiks sūtīti mājās. Britu žurnālistu rokās nonācis dokuments, kurā valdība mudina uzņēmumus pabeigt visus darbus līdz septembra vidum un sūtīt strādniekus atpakaļ, no kurienes tie nākuši, lai, sākoties Pasaules kausam, valstī būtu pēc iespējas mazāk imigrantu. Tomēr līguma priekšlaicīga pārtraukšana ne vienam vien strādniekiem nozīmētu nenomaksātu parādu rekrutēšanas kompānijām, kas tos nogādājusi Pasaules kausa būvlaukumos. Tāpēc daudziem sliktāka par būšanu Katarā ir tikai nebūšana Katarā.
