Centieni jebkādi iedabūt Krieviju olimpiādē liecina, ka nauda sportā runā daudz skaļāk nekā sasniegumi un mērķi, atzina Irbe. Viņš pirms gandrīz 23 gadiem līdz ar visu Latviju raudāja prieka asaras par leģendāro uzvaru pasaules čempionātā pār Krieviju. Tagad kopā ar Ukrainu tiek gaidīta uzvara pār Krieviju karalaukā. Kaut daudzo gadu laikā ir draugi un paziņas Krievijas sportā, runāt ar viņiem par pašreizējo situāciju Irbem negribas.
"Man labs draugs, paziņa Aleksandrs Ovečkins taču pateica kara sākumā – Putins ir mans prezidents. Kā es varu nosodīt [karu]? Nu tāda ir attieksme šajā valstī," sacīja Irbe. "Un daudzi cilvēki nožēlo, ko viņi pateikuši, kā viņi ir izturējušies. Bet kas viņu sirdīs darās un ko viņi domā? Es neņemšos spriest, vai viņiem nevar ļaut sportot, es domāju, neitrālā veidā individuāli laikam jau nevar aizliegt, ja. Bet valsti pārstāvēt, agresoru, pat ja it kā zem neitrāla karoga – tāpat viņi pārstāv savu valsti un visi to zina. Jo viņi visi kopā iet bez karoga olimpisko spēļu atklāšanā, slēgšanas ceremonijā. Visi zina, ko viņi pārstāv."
Irbe saskata līdzību ar stāstu par kailo karali, kad visi tēlo, ka viņš ir moderni apģērbies. Arī Krievijas sportistu jautājumā rīkotāji izliekas, ka viss ir kārtībā.
Sportā pavadījis lielāko mūža daļu, Irbe nav pārsteigts par SOK, jo uzskata, ka durvis Krievijai allaž ir bijušas vaļā.
"Tur nauda runā daudz skaļāk sportā par sasniegumiem un mērķiem. Un vispār sports šobrīd ir ļoti tendēts uz komerciju, kas varbūt pat nav slikti, jo dopings ir kļuvis atklātāks un puslegāls. Tēlo, ka cīnās ar to. Mēs to redzam skandālā ar Krievijas Antidopinga aģentūru – tēlo, ka it kā cīnās, bet aicina atpakaļ," stāstīja Irbe. "Tur nekas nav mainījies, tur vispār nav nekādas durvis atvērtas. Kā tu vari runāt par atgriešanos olimpiādē, ja antidopinga lieta vēl nav aizvērta?"
Irbe tic situācijai, ka SOK būs jāizšķiras, vai pietiks ar Krievijas, Baltkrievijas, Āzijas, Āfrikas valstu, Francijas un varbūt Vācijas dalību olimpiādē. No svara būs arī tas, ko teiks lielie spēlētāji – amerikāņi un angļi.
"Vai viņiem [SOK] būs interesanta tāda olimpiāde bez visu citu valstu sponsoriem? Viss būs atkarīgs no pārējo valstu nostājas. Nu, ja mēs, Latvija, pret to iestāsimies un draudēsim kopā ar igauņiem, lietuviešiem, poļiem, ukraiņiem, nezinu, kas vēl tajā grupā ir pievienojams šobrīd... Mēs varēsim boikotēt, un olimpiāde notiks. Tur [boikotā] ir arī jāpiedalās amerikāņiem, angļiem, un tad arī pavilksies citi līdzi. Es domāju, ka [Francijas prezidentam Emanuelam] Makronam nebūs prieka par olimpiādi ar kādām Āfrikas, Āzijas valstīm, Franciju un Krieviju."
Par ļoti skaidru un daiļskanīgu piemēru Irbe uzskata notikumus Pasaules kausa futbolā kvalifikācijā Eiropas pārspēlēs jau pēc kara Ukrainā sākuma.
Kad vienā zarā ar Krieviju tika ielozēti čehi, zviedri un poļi, visas trīs komandas pateica, ka pret krieviem nespēlēs. Tas neatstāja Krievijai izredzes piedalīties Pasaules kausā, kas pērnā gada beigās risinājās Katarā.
Olimpiskās spēles būs 2024. gada vasarā, un Francija gatavojas pilnā sparā. Atbalstu iecerei, ka Krievijas un Baltkrievijas sportisti bez savu valstu karogiem, ģerboņiem un himnām varētu piedalīties, šonedēļ pauda arī ASV Baltais nams.
Irbe uzskata, ka tagad ir jāredz, ko lems sportisti, jo viņiem ir vislielākais spēks.
"Ierēdņi bīda. Bīda un kārto. Bet beigu beigās, pēc savas pieredzes varu pateikt... NHL es esmu piedzīvojis gan streiku, gan lokautu divreiz un bijis diezgan iesaistīts. Ierēdņu – šajā gadījumā līgas vadības – trumpis bija tāds: nu, nespēlēsiet? Mēs citus jūsu vietā paņemsim. Labāko atlētu vietā nav ko paņemt. Vienkārši nav. Neviens neies skatīties uz otršķirīgu sportu," uzsvēra Irbe. "Es no savas pieredzes varu minēt, ka tas tā nestrādā. Šajā gadījumā ir tas pats, jo ierēdņus var nomainīt. Trenerus var nomainīt trenēt gribētāji. Es nezinu, ko pieminēt... nu, Uļjana Semjonova. Jebkurš treneris varēja trenēt, Uļa savu darbu izdarītu. Līdz ar to trenerus var piemeklēt. Labākus, sliktākus, bet trenerus var piemeklēt. Sportistus nevar nomainīt. Viņi ir vienkārši labākie. Un viss ir sportistu rokās."
Irbe ir mazliet pārsteigts, ka durvis olimpiskajam startam Krievijas sportistiem SOK mēģina atvērt tik agri.
"To, ka viņi [SOK] gribēs, tas noteikti nav pārsteigums, jo... Es pateikšu tādus laikam skaļus vārdus – pasaule ir korumpēta. Šobrīd ir ļoti izsmalcināta, politkorekta korupcija visā pasaulē visās organizācijās," teica Irbe. "Daudzām no viņām ir tikai maskas veidols un jēgas nav. SOK ir kļuvis ļoti komercializēts jau pēdējos kādus 20 gadus – vairāk, mazāk. Tā komercija nebija tik izteikta vēl tad, kad bija boikoti 1980., 1984. gadā – Maskava, Losandželosa. Pēc tam olimpiskais sports kļuva komercializētāks un tur bija iespēja nopelnīt arī vadītājiem. Man nav ne mazāko šaubu, kā pabijušam olimpiskajās spēlēs gan Soltleiksitijā, gan Turīnā, arī Vankūverā, redzot olimpiskās spēles, nevis piedaloties, bet redzot, un arī Sočos es pabiju. Tā ka, nu, es zinu – tur viss ir nopirkts."
Irbe saskata, ka sistēmā runā nauda, kas visiem ir vajadzīga, un arī sponsori ir vajadzīgi.
"Mans personīgais viedoklis būtu tāds – to es jau kara sākumā paudu, – ka vajadzētu uz vairākiem cikliem Krieviju izslēgt no olimpiskajām spēlēm. Par Baltkrieviju es varbūt nebūtu tik krass, bet arī viņiem noteikti vajadzētu izlaist varbūt vienu ciklu," savu skatījumu atklāja Irbe. "Bet krieviem vajag reparācijas uztaisīt, atzīt savu vainu, viņus vajag neitralizēt, un tad var runāt par atgriešanos sportā, jo es šī sporta sastāvdaļa esmu bijis ļoti ilgi – gan tiešā veidā savas karjeras sākumā, gan pēc tam arī netiešā veidā."
Krievijai sports ir viens no retajām lietām, ar ko valsts vispār var lepoties – iziet pasaulē ar derīgajiem izrakteņiem, oligarhiem, sportistiem un māksliniekiem,
uzsvēra Irbe.
"Bet māksliniekiem ir krietni vienkāršāk pārbēgt, jo viņi jau valsti nepārstāv. Viņi it kā pārstāv valsti, bet reāli tas ir viņu talants, kas viņus pārstāv," sacīja Irbe. "Sportā tomēr nevari mainīt tik vienkārši pavalstniecību.
SOK, Irbes ieskatā, vajag krievu naudu, nevis sportistus.
"Bez krievu sportistiem ļoti veiksmīgi var novadīt olimpiādi. To mēs redzējām 1984. gadā – Losandželosā bija ļoti labi pārstāvēta olimpiāde. Krietni spēcīgāks sastāvs nekā Maskavas olimpiādē. Es tos laikus atceros un pat Maskavas olimpiādē pats biju klāt un skatījos sacensības," teica Irbe.
Uzsverot sportistu lomu, Irbe atgādināja Bosnijas un Hercegovinas futbola izlasei ieplānoto pārbaudes spēli pret Krieviju, bet visas zvaigznes komandā pateica, ka pret Krieviju nespēlēs. Līderiem pievienojās arī citi izlases futbolisti, un spēle nenotika.
"Mēs varam iesniegt notas un visu pārējo. Par mums pasmiesies, par mūsu Latvijas Olimpisko komiteju, būsim reālisti," sacīja Irbe. "Mēs esam ļoti mazi spēlētāji un, kā jau teicu, šīs organizācijas ir milzīgas un šobrīd ir balstītas nevis sportiskajos sasniegumos, bet finansēs. Patīsim [situāciju] vairākus gadus atpakaļ – mūsu skeletonisti bija topā.
Varētu vienalga, ko runāt, bet mēs esam maziņi, mums finanšu nav, un mūs [var] izlikt ārā, un bez tiem diviem brāļiem Dukuriem un bez pāris mūsu [bobsleja] ekipāžām uztaisīt mačus un pateikt – nu, domājiet, vai gribat vēl piedalīties vai ne. Jo mums naudiņa ir, bez jums var iztikt. Bez jums mūsējie vinnēs, no lielajām valstīm."
Privāti runāt ar sev pazīstamiem Krievijas sportistiem Irbem pat nav vēlēšanās.
"Sanāca runa ar vienu puisi, kurš bija uzvilcis [īpašu kreklu] manā trenētajā komandā. Viņš bija darbojies savulaik NHL un bija uzvilcis pēc Krimas ieņemšanas "Krim naš" kreklu un ielicis sociālajos tīklos. Vēl pirms uzbrukuma Ukrainai man ar viņu sanāca saruna drusku pat par citu tēmu, par treniņiem, par veselību, un mēs izrunājāmies. Starp rindām varēja lasīt, ka domas tomēr ir iespaidotas. Te laikam ir jautājums šiem sportistiem – vai viņi var braukt mājās vasarā un pozēt ar Putinu un vienlaicīgi pelnīt miljonus [NHL] vai ne. Kamēr viņi to darīs, viņi sēž uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Mūžīgi to nevarēs, un vienā brīdī tas beigsies, bet tā ir arī divkosība, kas valda mūsu Rietumu pasaulē. Gan Eiropa, gan Amerika ir ļoti lieli divkoši. Šobrīd tas ir vienkārši par tālu aizgājis, ir pārāk sāpīgi, un ir saprotams, ka tas var arī trāpīt personīgi. Nu jau var skart pašus un iznīcināt pašas struktūras, ja ne valstis, piemēram, NATO un visu pārējo. Bija jāpieņem lēmumi. Bet, ja tas neskartu – tā, kā tas bija ar Gruziju, ja neskartu NATO, viņu reputāciju un eksistenci, vai neskartu lomu pasaules politikā, es domāju, ka viņi pievērtu acis Ukrainai, diemžēl. Tāda ir realitāte... Slava ukraiņiem, ka viņi vienkārši piecēlās un stājās pretī. Un izrādījās, ka tas monstrs nemaz nav tik briesmīgs. Ir briesmīgs, bet nav nepieveicams, teiksim tā."
Irbe kā lielisku risinājumu saskata Krievijas sportistu kļūšanu par nepilsoņiem un dalību olimpiskajās spēlēs bez savas valsts pases. Atkal pieņemot Krievijas pilsonību, kamēr Krievija nav izpildījusi saistības pret ukraiņu tautu un pret pasauli, samaksājot par visu, ko ir iznīcinājusi Ukrainā, un par pazaudētām dzīvībām, sportistiem pārstāvēt Krieviju būtu liegts.
"[Kad] Krievija būs mainījusies un mēs to redzēsim, tad jūs [Krievijas sportisti] arī viņu pārstāvēsiet," uzsvēra Irbe. "Jo cits process šajā situācijā nevar būt jeb tam visam nav jēgas."
