ĪSUMĀ:
- Mūsdienās jaunieši fotografē un filmē visas savas dzīves norises, tostarp tā izpaužot savu seksualitāti
- Treneriem ar jauniešiem jārunā – jāizglīto un jābrīdina par iespējamajām nelabvēlīgajām sekām
- Latvijas likumi vēl nav tur, kur jau sen ir jauniešu kultūra un vide, uzsver Konstantinovs
- Nākotnē sabiedrībai būs jāizšķiras, kā definēt dzimumu – bioloģiski vai psiholoģiski
- Latvijas sportistu sasniegumus jāizmanto kā vērtību piemēru, bet ne kā vienīgo iemeslu sūtīt bērnu profesionālā sportā
- Labus trenerus atšķir prasme saprast, kad bērnu nepieciešams lauzt, bet kad - atbalstīt
- Valstij jādefinē – bērnu sports nav specializēšanās specifiskā sporta veidā, bet vispusīga attīstība, veselība, socializēšanās
- Mūsdienās vairums bērnu ir pasīvi un grūti motivējami, tas saistīts ar izaicinājumu trūkumu
Raimonds Rudzāts: Sāksim sarunu ar aktuālo piemēru, kas diezgan lielu sabiedrības daļu savā ziņā šokēja. Tas ir stāsts par pašu jauno sportistu filmētiem pornogrāfiska satura video un to izplatīšanu. Kāpēc jaunie sportisti vēlas šādu saturu uzņemt? Ko darīt situācijā, kad visi vienaudži viņu interešu grupā vairāk vai mazāk to ir redzējuši? Jauna situācija Latvijā, kā jūs redzat, ko ar šo visu varam darīt?
Nils Konstantinovs: Tur ir viena daļa, kas nav specifiski par sportistiem, un ir viena daļa, kas attiecas tieši uz sportu. Tā daļa, kas neattiecas [tikai uz sportistiem], kas attiecas uz vairumu mūsdienu jauniešu, ir tas, ka mūsdienu jaunieši tā dara. Mēs zinām, ka tehnoloģijas ir ienākušas mūsu dzīvē, un jaunieši fiksē visas savas dzīves norises. Viņi fiksē kā viņi ēd, kā viņi dzer, kā viņi iet uz skolu, kā viņi dara vēl kaut ko, kā kaujas starpbrīdī. Protams, viņi fiksē arī to, kā viņi pašapmierinās vai kā viņi nodarbojas ar seksu, vai kādi viņi ir kaili. Tas ir zināms fenomens. Patīk vai nē, labi vai slikti, bet tā ir kļuvusi par daļu no jauniešu dzīves, no tā, kā viņi īsteno savu seksualitāti un savas izpausmes.
Ja mēs ar godīgu skatu paskatītos atpakaļ, droši vien lielākā daļa no mums teiktu, paldies, Dievam, ka tad, kad mēs augām, tad nebija šādu iespēju to visu fiksēt foto vai video. Cilvēki vienkārši par to neuzzināja. Tagad tas ir mainījies. Līdz ar to mums vajadzētu saprast, ka kaut kādā ziņā tā ir jauniešu lieta vispār. Viņi šādas lietas uzņems un uzņem, tā ir viņu seksualitātes daļa. Protams, ir otra sadaļa par to, ko viņi ar to dara, kā mēs viņiem palīdzam, kas ir ok un kas nav. Šajā punktā, sevišķi arī sadaļā, kas attiecas uz sportistiem, patiesībā lielākā problēma bija ar pieaugušo reakciju, nevis ar pašu jauniešu darbību. Protams, mēs varam pieņemt, ka šādus materiālus uzņemt nav ok, mēs varam viņiem to mācīt un skaidrot, jo puiši šajā gadījumā tomēr ir relatīvi jauni, ļoti iespējams, viņi neapzinājās sekas.
Pieaugušo saprātīgā rīcība būtu, pirmkārt, pedagoģiska, tātad mācīt. Otrkārt, pabrīdināt, ka tam ir sekas.
Treškārt, kaut kā adekvāti pret to attiekties. Man šķiet, ka šajā situācijā vairāk pieaugušajiem bija neadekvāta rīcība un neadekvātas reakcijas, nekā pašiem jauniešiem. Gan tiem, kas to veidoja, gan tiem, kas to redzēja, jo jauniešu vidū šādi video noplūst diezgan regulāri – klases čatos, vēl kādās vietās. Viņi ir pieraduši pie šāda tipa [ziņām]. Protams, tas izraisa kaut kādu rezonansi, bet diezgan ātri arī noplok. Tā nav tik milzīga lieta, par kuru tad nu visi tur gadiem runātu. Šajā situācijā pieaugušie turpināja šo vilni, pieaugušie paši savā starpā…
Tos video arī pārsūtīja, kas patiesībā ir krimināllikuma pants cita starpā...
Jā, absolūti. Paši sacēla tādu milzīgu ažiotāžu. Es domāju tāpēc, ka paši nesaprot, kā reaģēt, ir kaut kādas bailes, vai kā viņi paši lika šim notikumam attīstīties, manuprāt, neadekvātā gaitā. Protams, primārā lieta ir parūpēties, lai jauniešiem viss ir droši, lai viņi var attīstīties piemērotākajā veidā. Šeit izskatās, ka draud panākt pretējo, tiek sākts tiesas process par bērnu pornogrāfiju un vēl kaut kas. Es domāju, ka mēs kā sabiedrība vēl neesam, mūsu likumdošana vēl nav tur, kur jau sen ir mūsu jauniešu kultūra un jauniešu vide. Ja padomāsim vēsu prātu, tad situācija, kurā bariņš jauniešu uzfilmē to, ko viņi dara savā starpā dušā vai vēl kaut kur, nav gluži tas, ko mēs sauktu par bērnu pornogrāfiju, kurā tiek uzņemti un ļaunos nolūkos izmantoti bērni. Tur ir ļoti lielas atšķirības tomēr.
Pants ir plašs vienkārši. Pedofilijas pants vispār ir ļoti plašs...
Absolūti, un, protams, pants ir ļoti labi veidots un radīts tajos laikos, kad nebija mobilo telefonu, kuros nebija tādu lietu kā sekstings, piemēram. Mēs par to nezinājām, un jaunieši vēl nebija šādā veidā sākuši nodarboties ar to. Es nesaku, ka tas ir kaut kas labs vai atbalstāms, bet, ka tās ir divas pilnīgi radikāli atšķirīgas lietas. Jautājums ir, ko šādā veidā, sūdzot tiesā, mēs panāksim? Kurš no tā būs ieguvējs? Jo skaidrs, ka kādam šādā veidā dzīve var tikt sabojāta diezgan neatgriezeniski.
Viens stāsts ir basketbola U-15 izlase, cits stāsts ir florbolā, kur bija mazliet citi apstākļi, bet draud arī reāla kriminālatbildība. No brīža, kad Latvijas Televīzija to laida ēterā, līdz šai sarunai, zvana ļoti daudzi vecāki, sporta skolu vadītāji, treneri un stāsta vēl stāstus. Varbūt ne tik radikālus, bet dažādus, kas parāda, ka šī problēma ir, vismaz caur sporta prizmu. Man liekas, ka tur ir kāda sakabe ar to, ka sportā ir vide, kur kopā pārģērbjas, kopā aug, piedzīvo dzimuma nobriešanas vecumu, iet kopīgi dušās, reizēm arī guļ vienā divguļamajā gultā, jo sporta skolas grib naudu ietaupīt nometnēs. Mēs visi esam tam gājuši cauri. Tas kaut ko veicina šajā visā? Sporta videi ir kaut kā īpaši jāreaģē, vai sporta vide ar neko neatšķiras no tautu deju kolektīviem, koriem un keramikas pulciņiem?
Protams, sporta vidē ir tāda, kā minējāt, negribas varbūt salīdzināt tik radikāli, bet kā armija, kā internāti, kur kopā ir pubertātes vecuma jaunieši.
Viņi iepazīst cits citu tuvāk, nekā tas būtu ansamblī vai korī, jo tur nāk klāt tā iešana dušās pēc treniņiem, dzīvošana kopā. Un adrenalīns no sacensībām tomēr ir cits sporta vidē nekā citās interešu grupās.
Pie tam sporta vidē attieksme pret ķermeni arī ir citāda, bieži vien brīvāka. Protams, tas ir zināms arī no pētījumiem, tās ir lietas, par kurām tā īpaši nepatīk runāt un neviens nerunā, bet mēs zinām, ka jā, bieži vien pirmie seksuālie eksperimenti, starp citu, pusaudžiem vispār, ne tikai sportistiem, ir sava dzimuma starpā. Puikas skatās kopā pornogrāfiju, piemēram. Viņi kopā mācās lietas, rāda viens otram lietas. Mēs to saucam par normatīvu attīstību principā, parasti tas izbeidzas ap kaut kādu laiku, tam nav nekāda milzīga svara.
Tas ir tas, kā pubertātes vecuma pusaudži attīstās. Tas pat neko īpaši nepasaka par viņu seksualitāti. Tas pasaka tikai to, ka viņi apgūst savu ķermeni.
Šīs lietas ir bijušas tā vienmēr. Kas ir mainījies, ir tas, ka tagad tas viss ir viegli fiksējams foto un video formātos.
Es domāju, ka savu lomu iespējams spēlē arī pornogrāfijas milzīgā pieejamība. Mēs varētu tādu hipotēzi izteikt, ka, iespējams, tas vairāk stimulē jauniešus, teiksim, atdarināt kaut ko no redzētā. Tik plaša pornogrāfijas pieejamība iepriekšējām paaudzēm nebija. Tas arī, protams, kaut ko varētu ietekmēt. Bet kopumā, es domāju, ka tas, uz ko vajadzētu skatīties, ir kāda ir adekvāta pieaugušo reakcija.
Mēs redzam šādas pusaudžu izdarības. Kas ir lielākie riski, par ko mēs reāli raizējamies šajās situācijās? Protams, mēs raizējamies par to, ka kādam var tikt nodarīts pāri.
Mēs raizējamies par to, ka tie video var nonākt plašākā lokā, sagādāt problēmas šiem pusaudžiem turpmāk dzīvē. Par šīm divām lietām arī vajadzētu runāt,
bet jūsu minētajā basketbola piemērā tas tika uztverts kā tāds milzīgs noziegums, ka šie pusaudži varētu radīt draudus citiem komandas biedriem un tāpēc bezmaz vai viņiem būs liegts kaut kur piedalīties vai turpināt savu karjeru basketbolā.
Jā, pašlaik šādas sankcijas tādā neformālā līmenī tiek piemērotas...
Manuprāt, lūk, tas ir bērnam kaitīgi. Tas pilnīgi noteikti nenāks par labu ne viņu attīstībai, ne kam citam. Bet tā ir atkal pieaugušo atbildība un tas, ka pieaugušie paši vienkārši nav informēti. Es domāju, ka tas nav nekas ļaunprātīgs. Domāju, ka pieaugušie paši nobīstas un baidās tikt iesaistīti kaut kādās lietās.
Viens ir, kā strādāt ar pusaudžiem, kas bija redzami tajos video, bet kā strādāt ar pārējiem sportistiem, iespējams pat vairākiem tūkstošiem jauniešu, tostarp šo basketbolistu pretiniekiem, kas turpina ar šiem jauniešiem kopā sacensties?
Ja godīgi, es nedomāju, ka būtu vajadzīgs kaut kā īpaši ar viņiem strādāt. Mēs iekuļamies nepatikšanās, un šādas situācijas pat ārpus sporta vides ir diezgan biežas, kad dažādos klases čatos un internetā noplūst bildes, ko nav gribēts nopludināt. Skaidrs, ka mēs strādājam tieši tāpat, kā mēs visu laiku strādājam, mēs sakām, ka nav labi apsaukāt citus cilvēkus. Es domāju, ka šī problēma patiesībā varētu nebūt tik liela, jo jauniešu uzmanības laiks ir diezgan ierobežots, un viņiem tā aktualitāte nav tik ilga, kā pašiem pieaugušajiem tas liekas. Piemēram, mēs redzam mūsu kultūrvidē, kas notiek, ja jaunībā ir uztaisīts kailfoto, kā mūsu premjeres piemērā, kad tika izcelts šis īstais vai iespējams neīstais kailfoto, kas var kalpot par kaut kādu…
Tas gan beigās neapstiprinājās...
Jā, neapstiprinājās, bet bija tā pati ideja, ka tāds kailfoto var tikt izvilkts. Vai tas tāpat darbosies pēc 10 un 20 gadiem mēs, godīgi sakot, nezinām, tāpēc, ka droši vien pēc 10-20 gadiem katram trešajam vai otrajam būs kaut kādi kailfoto internetā, jo tā ir tāda lieta, ko jaunieši mūsdienās dara diezgan bieži. Es domāju, ka drīzāk adekvāta un saprātīga reakcija no treneriem būtu runāt ar jauniešiem. Pirmkārt, runāt par to, kas notiek, runāt par seksualitāti. Tā šobrīd mums sabiedrībā ir liela tēma, mēs baidāmies runāt ar pusaudžiem par to, kas notiek ar viņu ķermeņiem. Otrkārt, runāt par drošību.
Tā ir pilnīgi adekvāta prasība – jauniešiem izskaidrot, ja tu taisi video, nekādā gadījumā tajā nedrīkst būt tava seja vai kaut kas atpazīstams, un labāk netaisi video vispār.
Tas ir līdzīgi, kā mēs runājam par smēķēšanu vai alkoholu. Vislabāk nedzer un nemēģini to darīt vispār, bet, ja gadījumā mēģini riskēt, tad pārliecinies par to, lai tas ir pēc iespējas drošāk. Tā mēs samazinām riskus. Tā ir saprātīga pieeja. Ja nu gadījumā kāds pārkāpj noteikumus, ok, pārkāpj, tad mēs ar viņu strādājam. Bet es nedomāju, ka šeit ir adekvāti iesaistīt, teiksim, kriminālpantus un policiju, savā ziņā bezmaz vai izsūtīt no valsts jauniešus tikai tāpēc, ka viņi ir bijuši neapdomīgi vienā, īstenībā ļoti saprotamā dzīves norisē.
Kas veido to fenomenu, ka šai paaudzei tomēr gribas visu filmēt? Filmēt arī šādu saturu, kas ir viendzimuma saturs, kas tomēr sporta vidē vismaz publiskajā telpā nav nekad bijis normalizēts? Es sporta vidē visu mūžu esmu bijis, bet šādus gadījumus nebiju dzirdējis līdz šai paaudzei. Vai tas, ka šai paaudzei ir cita informācijas telpa, ka viņi droši vien ir liberālāki savos uzskatos un spriedumos, nekā iepriekšējās paaudzes? Kas ir tie faktori?
Raugoties no vidējā, mēs droši vien varam teikt, ka viņi ir liberālāki, un tā ir taisnība, ka sporta vidē šie jautājumi ir bijuši sensitīvi un droši vien joprojām ir sensitīvāki nekā citās vidēs. Bet, atkal jau, mēs zinām, ka, piemēram, pusaudžu eksperimentēšana savā starpā, tostarp sava dzimuma starpā, piemēram, kopīga masturbācija, ir bijusi normatīva iezīme praktiski visos laikos. Savā ziņā jauniešiem ir paticis par to jokot tāpēc, ka tas it kā noņem nedrošību, ka es varu par to pajokot vai varu vēl kādam bez maz vai kaut ko parādīt vai kā, jo tad tas nozīmē, ka es točna tāds neesmu. Jo es varu to atļauties.
Pusaudžu vecuma posmā pusaudzis baidās, viņš tikai mēģina saprast, kas viņam patīk un nepatīk. Viena lieta, no kuras viņš baidās, ir, ka viņam varētu veidoties kādas patikšanas, kas varētu būt nosodāmas no ārpuses. Tas ir kā par citām lietām. Ja mēs par kaut ko uzskatāmi jokojamies, mēs it kā samazinām tam nopietnību un parādām, ka it kā īstenībā tādi neesam. Tas ir viens no psiholoģiskiem skaidrojumiem, bet tam var būt virkne citu.
To nevajag pārvērtēt. 15 gadīgi pusaudži, kas ir ļoti augstu no hormoniem un adrenalīna pēc spēlēm, viņi vienkārši dara stulbas lietas.
Reizēm tam nav apakšā milzīgas plānošanas vai kaut kādi tur īpaši apstākļi. Ir tāda situācija, nezinu, dušas, ģērbtuves, vēl kaut kas, vienkārši aiziet, darām. Reizēm viņi dara arī vardarbīgas lietas, pauž agresiju. Agresija un seksualitātes izpausmes ir ļoti līdzīgas tajā vecumā. Mēs redzam, ka mums ir pusaudži, kas pēkšņi sit vienu citu, spārda viņu ar kājām un vēl kaut ko. Vai tam ir kaut kādi milzīgi iemesli apakšā? Ne vienmēr. Reizēm tā ir vienkārši situācijas sakritība. Trešais [skaidrojums] ir, ka varbūt viņi tiešām šādā veidā eksperimentē, un tad arī tas mūsu jautājums ir, ko mēs tieši tur nosodām? Viņu seksualitāti vai to, ka viņi to ir uzfilmējuši? Šajā gadījumā, protams, viens no jautājumiem ir, kas būtu, ja tie būtu pretējie dzimumi, ja tas būtu puika ar meiteni? Kā tad mēs uz to skatītos? Vai ažiotāža būtu tik pat liela? Dažādi jautājumi, protams, ieslēdzas.
Treneri ir stāstījuši, ka šobrīd ļoti cīnās ar problēmu - video no ģērbtuvēm vai dušām jaunieši viens otru šantažē, prasa kaut ko izdarīt, lai to nepublicētu, vai pat samaksāt. Arī meiteņu vidū tas šobrīd ļoti uzbangojis. Kas tas ir par fenomenu? Vai tas nav fenomens?
Mans minējums būtu, ka tas ir tas pats fenomens, kuru mēs esam pazinuši jau krietni iepriekš, kas vienkārši ir tāda savas hierarhijas kārtošana, kas komandās diemžēl bieži vien ir. Mēs to varam saukt par mobingu vai vēl kaut ko, kad mēģina kādu pazemot, apsaukāt. Šis ir tāds filigrānāks vai tehnoloģiskāks veids, kā to darīt, jo vienkārši ir tādas tehnoloģijas pieejamas. Man šķiet, ka treneriem pret šo vajadzētu vērsties tieši tāpat, kā viņi vērstos pret to, ja komandā citi apsaukā vājāko, vai, ja komandā kādu pazemo, sitot ar slapju dvieli pa muguru vai vēl kaut ko dara.
Tā ir citu pazemošana. Tas nav kaut kas, par ko ir sports. Tas nav tas, par ko ir komanda.
Šeit ir vieta pieaugušajiem iejaukties. Mēs runājam par to, ka pieaugušais savā ziņā ir atbildīgs par to, kādas ir attiecības bērnu grupā, kuru viņš vada. Protams, tehnoloģijas ienes jaunus apgrūtinājumus un izaicinājumus, bet tas ir vienkārši dotais lielums. Tā tas būs. Katram bērnam būs kabatā mobilais telefons, katrs varēs piefiksēt jebkurā brīdī notiekošo.
Principā mobings ir bijis, ir un droši vien arī būs, mainās tikai tā izpildījuma formas līdz ar paaudžu tendencēm?
Drīzāk es uz to skatītos tā, jo tas nav nekas fundamentāli jauns. Jaunas ir tehnoloģiskās izpausmes drīzāk.
Pāriesim pie dzimuma identitātes jautājumiem. Ja skatāmies, kas notiek ārzemēs, Amerika šobrīd ir uzskatāms piemērs, ko visi kā karstu kartupeli viļā. Peldētāja Lia Tomasa, kas piedzimusi kā vīrietis, tagad sevi asociē kā sievieti, un peldēšanas federācija Amerikā dod viņai iespēju startēt ar sievietēm sacensībās. Viņai ir tiešām fizisks pārspēks un labi panākumi. Pasaules praksē šādas situācijas parādās arvien biežāk un biežāk. Latvijā vēl par to nav neviens pacēlis brēku iesniegumu līmenī, juridiskā līmenī. Vai mums neeksistē šis jautājums? Tas ies garām mūsu sporta videi vai varbūt atnāks pēc 5-10 gadiem?
Tas noteikti atnāks, kā jau viss, jo mēs redzam, ka visas šīs lietas atnāk pie mums ar 5-10 gadu novēlošanos. Ir, starp citu, jau precedenti. Manā praksē bija pusaudži sportisti, viens individuālajā cīņas sportā un viens komandas sportā, un bija šāda situācija. Es domāju, ka tas burtiski ir tikai laika jautājums.
Kāda tieši bija situācija? Tie bija bioloģiski vīrieši, kas vēlējās sacensties starp sievietēm?
Manā gadījumā otrādāk, jo pārsvarā vairumā gadījumu šobrīd tās ir pusaudžu meitenes, kuras vēlas būt puiši. Protams, tur, kur tas sāk kļūt svarīgi un ļoti nozīmīgi sportā, ir pretējie gadījumi, kur dzimis vīrietis vēlas piedalīties sieviešu konkurencē. Es domāju, ka ir divi veidi, kā uz to skatīties, par ko arī šobrīd sabiedrībā ir milzīga kontroversija, kā mēs uz to skatāmies. Teiksim,
kā mēs īsti definējam dzimumu? Tas izklausās pēc absurda jautājuma, bet šobrīd tas ir aktuāls.
Mums ir divi veidi, kā mēs to varam darīt. Mēs varam to definēt bioloģiski un mēs varam to definēt psiholoģiski. Ja mēs kā sabiedrība izlemjam, ka tas ir pieņemami, šis jaunais virziens, kurā mēs dzimumu definējam psiholoģiski, respektīvi pēc iekšējās sajūtas, un ka tas nav saistīts ar bioloģisko dzimumu, tad patiesībā, domājot no loģikas viedokļa, mums nebūtu iemesla aizliegt vīrietim, kurš sevi identificē kā sievieti, piedalīties sieviešu sporta veidā. Manuprāt, un tas ir mans personīgais viedoklis, man tas neliekas saprātīgi. Es domāju, ka
dzimums ir kaut kas tāds, kas ir ļoti skaidri piesiets bioloģiskajai realitātei. Protams, sportā šī bioloģiskā realitāte ir milzum svarīga.
Mēs to redzam pēc milzum daudz kritērijiem, un pārsvarā tas ir svarīgi tāpēc, ka vīrieši ir daudz spēcīgāki nekā sievietes, pie tam vidēji ar milzīgu atrāvienu. Dabā vispār starp vīriešiem un sievietēm nav nemaz tik daudz atšķirību, teiksim, psiholoģisku, bet tas, kur ir šīs milzīgās atšķirības, ir fiziskajā spēkā un fiziskajā attīstībā. Mēs to redzam pēc kaulu uzbūves, pēc visiem parametriem. Līdz ar to sportā tam ir milzīga nozīme. Bet, ja nu gadījumā mēs kā sabiedrība vienojamies, ka bioloģijai nav nozīmes, ka psiholoģiskais dzimums ir svarīgāks, tad tas, ko teiktu šīs puses argumentācija, ir tas, ka sports jau vispār ir nevienlīdzīgs. Ja es esmu 2,20 metrus garš, tad, protams, man ir savas priekšrocības attiecībā pret visiem pārējiem. Ja man Ahileja cīpsla ģenētiski ir garāka, tad, protams, man ir savas priekšrocības. It kā jau viss profesionālais sports ir par nevienlīdzību. Tik pat labi šī piedzimšana vienā vai otrā ķermenī ir tikai viena no šīs nevienlīdzības izpausmēm.
Tas, manuprāt, ir vienīgais arguments, par kuru būtu vērts padomāt, bet kopumā es domāju, ka tas vienkārši ir sabiedrības jautājums, kā mēs izšķiramies. Jo mēs nevaram vienlaikus teikt, ka dzimums nav piesiets bioloģiskajai realitātei, dzimums ir psiholoģisks, bet sportā to tomēr neņemt vērā. Vai otrādāk. Es domāju, ka tur ir tā dilemma, bet līdz tam noteikti nonāks Latvijā. Citur pasaulē kā vēl vienu alternatīvo risinājumu piedāvā trešo kategoriju – transkategoriju. Teiksim, pieminētā peldētāja ir transsieviete, viņa bioloģiski nav sieviete. Mēs varētu teikt, ka transcilvēki varētu būt atsevišķa kategorija. Tikpat labi tas arī ir viens iespējamais risinājums.
Problēma ir tajā, ka šie īsti nav ne bioloģijas, ne sporta jautājumi, tie ir politiski jautājumi lielā mērā. Tas ir par politisko izšķiršanos, dažādu politisku spēku sadursmi.
Šobrīd es tiešām nedomāju, ka tas ir jautājums par sportu, par to, kā būtu labāk sportam vai sportistiem. Tas ir vienkārši par to, kādas politiskās vēsmas uzvarēs un gūs virsroku.
Par jauniešu, treneru un vecāku attiecību trijstūri - šogad panākumi sportā ar ļoti spilgtiem hokeja un basketbola izlases varoņdarbiem uzreiz radījuši lielāku bērnu pieplūdumu treneriem, cik nu esam apjautājuši. Skaidrs, cilvēki redz, ka 20 gadīgi un 30 gadīgi cilvēki tika sumināti pie Brīvības pieminekļa, ka viņu vecāki tika intervēti, filmēti un apčubināti, un kairinājums kļūst lielāks bērnus virzīt sportā arī ar varbūt neapzinātiem, bet droši vien neveselīgiem mērķiem, neveselīgu motivāciju un uzvedību. Ko mums no šī visa mācīties? Kas ir tas foršais no šīs sumināšanas, bet ar ko mums jābūt uzmanīgiem?
Manuprāt, to noteikti vajadzētu izmantot kā tādu foršu lomu modeļa piemēru, bet uzsvērt kvalitātes, kuras mēs tiešām gribam bērnos attīstīt un kuras viņi varēs attīstīt neatkarīgi no tā, vai viņi nokļūs NHL vai NBA vai nē. Mēs redzam no šiem piemēriem, ka ar lielu darbu tu vari sasniegt ļoti daudz, ja tu esi neatlaidīgs, tu panāksi lielus rezultātus. Tās ir lietas, kuras viņiem palīdzēs jebkurā dzīves sfērā – mācībās, sportā, attiecībās, visur. Tātad ar izturību tu vari sasniegt ļoti labus rezultātus. Ja būsi komandas spēlētājs, tu atradīsi savu vietu starp citiem, tas tev palīdzēs arī individuāli sasniegt labākus rezultātus. Visas šīs lietas mums ir ļoti vērts izmantot arī tādos pedagoģiskos virzienos. Šeit redzam, ka ir iemesls, kāpēc tomēr ir labi savu brīvo laiku kaut kur strukturēt, ka ir iemesls dzīvē domāt, ko tu īsti gribi darīt, ka varbūt nav labi sākt veipot ar draugiem, jo tas tev nogriezīs dzīvē diezgan daudz ceļus.
Man šķiet, ka tās ir lietas, ko noteikti vajag uzsvērt. Tas, kas nav labi, un šī problēma ir bijusi Latvijā vienmēr izteikti tieši šajos sporta veidos, ka
vecāki dod bērnu jau 5-6 gados ar milzīgām ekspektācijām uz profesionālo sportu. Tas parasti un bieži var nenākt par labu.
Ir ļoti svarīgi saglabāt reālistisku skatu. Jā, šie ir vienkārši superīgāki Latvijas puiši, bet, ja skatāmies statistiski, viens no 100 aptuveni jaunajiem hokejistiem sasniegs varbūt aptuveni tādu līmeni. Tā ir realitāte. Jāpatur prātā, ka aiziet līdz šim līmenim būtu ļoti forši, ja tas šim bērnam būs patiesi piemērots, ja sakritīs zvaigznes, bet tas nedrīkst būt vienīgais iemesls, kāpēc bērnu ieliek sportā. Pretējā gadījumā vecākiem būs nereālistiskas ambīcijas, un lielākajai daļai no viņiem tās nerealizēsies. Tā ir reālā sporta drāma. Lielākā daļa hokejistu nenonāks līdz NHL. Tāda ir tā realitāte. Ja būs tikai šīs gaidas un ekspektācijas, mēs dabūsim ļoti daudz vīlušos vecākus un ļoti daudz nelaimīgus bērnus kaut kādā ziņā.
Jūs arī savā praksē saskaraties ar šo trijstūri – bērni, treneri un vecāki, un tām ambīcijām, kas mutuļo pa vidu?
Jā, un, starp citu, tas nav nemaz tik vienkārši. Arī pie manis bieži nonāk tiešām ļoti talantīgi bērni, tādi, kuri jau 12 gadu vecumā ir noskautoti kaut kur Eiropā, un tā tiešām ir viņu dzīves lielākā lieta. Skaidrs, ka viņš var izturēt, piemēram, daudz lielāku spiedienu, viņš var izturēt daudz lielāku gan psiholoģisko, gan fizisko presingu, viņš var sasniegt daudz vairāk nekā citi, un tā ir varbūt intuitīvā māksla, kas pieslēdzas, – saprast, kurā brīdī to bērnu ir nepieciešams lauzt, bet kurā brīdī viņu vajag atbalstīt. Kurā brīdī viņš sāks lūst, bet kurā brīdī tiešām pārkāps sev pāri. Tas, manuprāt, atšķir patiešām labus trenerus, ka viņi saskata to bērnos, viņi zina to robežu, viņi nesalauž savus audzēkņus, bet reizē palīdz aiziet līdz tālākajam iespējamajam rezultātam. Tas vienmēr ir sarežģīti.
Bet par vecākiem?
Jā, tas attiecas arī uz bērnu audzināšanu. Jebkurā lomā, kurā mēs audzinām bērnu kā vecāki, treneri, skolotāji vai psihologi, mēs mēģinām to bērnu aizvest līdz tālākajam iespējamajam viņa līmenim, bet reizē pārliecinoties, lai viņš pa ceļam nesalūst. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tā nav viņa vienīgā identitāte, jo, piemēram, manā praksē diezgan bieži nonāk 16 gadīgi hokejisti vai 18 gadīgi basketbolisti pēc traumas. Ļoti klasisks stāsts. Viņš kādā brīdī saprot, ka nevar vairs turpināt spēlēt. Vai sasniedz 20 gadu vecumu un saprot, ka viņš varētu spēlēt kādas vietējās līgas līmenī, bet nekad nebūs NHL sportists. Viņš saprot, ka galva viņam īstenībā ir gana laba, ka var iet mācīties augstskolā, iegūt profesiju un spēlēt priekam. Bet,
ja visa viņa identitāte un vecāku gaidas ir uzbūvētas tikai ap to, ka jākļūst par profesionālu sportistu, viņam iestājas krīze. Viņš sastopas ar pusmūža krīzi 16 gadu vecumā,
nezina, ko tālāk dzīvē darīt, un tas ir diezgan grūti. Savukārt tā otra puse, kas arī ir klasika, ir tā, ka, ja vecāku spiediens un gaidas ir tik lielas, ka bērnam sāk rasties bažas, ka viņš tās nevarēs piepildīt, viņš vienkārši pats sevi sāk bremzēt. Tie ir tie gadījumi, kad visiem liekas, ka viņš ir sagatavots, treniņā spēlē ideāli, bet uziet laukumā un pēkšņi vairs neko nevar izdarīt. Viņš iziet ar tenisa raketi rokās un sastingst.
Kas tam visam ir apakšā?
Jebkurš vecāks savam bērnam jau vēl to labāko. Tas droši vien ir aiz tā, bet iespējams vecāks nav apdomājis visus tos soļus, kādi te ir. Bieži vien tur ir arī savas nepiepildītās ambīcijas. Mēs gribam redzēt, lai bērns aiziet tādā līmenī, kurā mums kaut kādu iemeslu dēļ nesanāca nokļūt. Tas arī diezgan bieži iezīmējas. Vēl reizēm var redzēt, ka vecāki caur savu bērnu paši it kā kļūst par sportistiem, un tās viņu emocijas un viss kļūst tāds, it kā viņi paši uz tā laukuma būtu. Viņi it kā atgriežas vēl vienu reizi jaunībā un mēģina sevi realizēt caur bērnu. Tās ir tādas cilvēciski saprotamas lietas, bet domāju, ka tur vajadzētu būt lielākai skaidrībai arī no klubu un sporta skolu puses. Jo īstenībā, kāds ir uzstādījums sporta skolai, kad bērns uz to aiziet? Mums vajadzētu būt kādai diferenciācijas iespējai, jo tas ir tikai normāli, ka liela daļa bērnu sporto tāpēc, lai fiziski attīstītos, un tā ir tikai neliela daļa, kas grib ļoti augstus rezultātus. Būtu normāli, ja mums būtu iespēja to diferencēt. Reizē arī ir ļoti prātīga tā ideja, kas tagad sāk attīstīties, ka bērnam patiesībā nav laba specializācija no ļoti agra vecuma konkrētā sportā. Bet tas arī ir kaut kas tāds, kas pagaidām nav plaši pieņemta lieta.
Tai vajadzētu būt valsts politikai, ka mēs pasakām – bērnu sports nav par to, lai mēs viņus no ļoti agra vecuma sāktu specializēt specifiski vienā sporta veidā, bet tas ir par attīstību, veselību un visu pārējo.
Tur tādas filozofiskas nostādnes drusku vajag pamainīt. Mēs esam maza valsts, nevaram atļauties tādu pieeju, kā, piemēram, Ķīna, kas paņem 100 bērnus, visi tagad no trīs gadu vecuma spēlē pingpongu, trīs no viņiem kļūst par olimpiskajiem čempioniem, un pārējie paliek dzīvē kur nu kurais. Mums jāsaprot, ka aiz katras zelta medaļas stāv 100 vai varbūt pat vairāk bērnu, kuri neaizkļuva līdz tam. Es domāju, ka mums uz viņiem ir jāliek tikpat liels uzsvars kaut kādā ziņā. Tā ideja tomēr ir par visaptverošu attīstību.
Tāda mēroga valstij kā mums nav vērts upurēt visu pārējo tikai, lai dabūtu vienu labu rezultātu sportā. Mums jārūpējas par to, lai bērni attīstās vispusīgi. Kaut kādā ziņā mēs nostādām profesionālo sportu kā daudz augstāku lietu, ka it kā tas ir tā īstā lieta. Pie tam mūsdienās, būsim godīgi, profesionālais sports nav nekas īpaši veselīgs ne mentāli, ne fiziski. Tā, protams, ir ļoti forša lieta, man arī ļoti patīk skatīties sportu, es ārkārtīgi apbrīnoju sportistus, un viņi spēj nodot ļoti svarīgas vērtības par izturību, pašaizliedzību, par komandu, par upurēšanos.
Stāsts par to, ka darbs atmaksājas?
Jā, un tostarp tas ir skaisti. Bieži sports ir ļoti skaisti lieta, un tā ir tāda kā mūsdienu reliģija varbūt. Sportā ir milzum daudz pozitīvu lietu, bet mēs esam it kā to profesionālo sportu pacēluši tik ārkārtīgi augstu, aizmirstot tādu reālo sportu, piemēram, jauniešu sportu, kur viņi iet un kustās, kas varbūt ir daudz svarīgāk. Varbūt svarīgāk ir, ka nevis 10 cilvēki dabū zelta medaļas, bet, ka 10 tūkstoši cilvēku turpina kustēties līdz sirmam vecumam, līdz 70 gadiem? Iespējams, ka tas ir īstais un foršākais sporta pienesums.
Tur mums vēl jāaug. Esmu ar daudziem treneriem runājis par jauniešu motivāciju, un varbūt man trāpās īstie treneri, bet mums visiem sakrīt novērojumi, ka šobrīd tā jauniešu grupa, kas ir motivētākais gals, tā ir tik motivēta pusaudžu paaudze, ar kādu viņi savā praksē iepriekš nav saskārušies. Viņi paši atrod un izšķiro informāciju, paši var iestāties opozīcijā vecākiem par ēšanas paradumiem, par gulēšanu, paši ļoti ātri pieņem izsvērtus, labus lēmumus, paši atrod iespējas trenēties individuāli un pilnveidoties. No otras puses, iztrūkst vidusslāņa, jo tie pusaudži, kas ir slinkais gals, šajā paaudzē ir tik slinki, ka ar tādiem arī tie treneri līdz šim nav saskārušies. Viņu uzskatā veidojas divi grāvji. Par motivētajiem viņi uztraucas, ka tik nepārdeg galvas tajā visā. Par slinkajiem uztraucas, vai viņiem vispār darba tirgū pēc tam būs kāds ceļš atrodams. Par to ir kādi klīniski pētījumi vai izskaidrojums, vai tā ir tāda mānīga sajūta?
Visticamāk ir patiesa ideja, ka lielais vairums bērnu un pusaudžu kļūst daudz pasīvāki. Mēs varam teikt, ka viņi ir slinkāki, mazāk motivēti, bet realitātē viņi tiešām kļūst pasīvāki. Ja par tiem ļoti augstu motivētajiem, es arī domāju, ka visticamāk tīri evolucionāri jebkurā sabiedrībā būs kaut kāda ārkārtīgi augstu motivēta daļa. Mēs zinām piemērus arī no vēstures, kas tur 10 kilometrus uz skolu basām kājām gāja. Šobrīd pamainījies ir tas, ka informācijas apjoms bērnam ir pieejams daudz lielāks, un, ja es emu ļoti motivēts, varu ne tikai ar basām kājām uz skolu aiziet, es varu noskatīties Džordana privāto treniņu, izlasīt vēstures grāmatu un vēl kaut ko. Mēs arī skolā mācām viņus citā veidā, mēs attiecamies pret viņiem citādāk, mēs uztveram jauniešus kā cilvēkus ar savām tiesībām, savu viedokli, tāpēc viņi arī attīstās vēl krietni vairāk nekā viņi to būtu varējuši iepriekš.
Jautājums, protams, ir par to lielāko daļu. Mēs redzam, kur tas izpaužas. Redzam, ka jaunieši ir daudz mazāk aktīvi. Mēs zinām, ka ne tikai sportā, viņi vispār kustās daudz mazāk. Skaidrs, ka visticamāk tas ir saistīts ar tehnoloģiju ienākšanu. Tam ir savās labās puses. Ja viņi kustās mazāk, viņi arī dara sliktas lietas mazāk, piemēram, mazāk iet uz ballītēm un mazāk dzer, bet tas ir saistīts ar to, ka viņi vairāk sēž pie datora. Kā to izbalansēt, es nezinu. Redzam, ka arī virssvars stipri aug, mūsu bērni paliek daudz resnāki, un tie ir objektīvi dati. Skaidrs, ja es esmu nekustīgs, es neeju ārā, man ir virssvars, tātad es nebūšu baigi motivēts, pilns ar dzīvi un vēlmi iesaistīties dažādās aktivitātēs. Ir minējumi, ka tas, iespējams, ir saistīts ar pārsātinājumu. Respektīvi ir gan tehnoloģiju, gan mediju radītais pārsātinājums smadzenēs, ar kuru konkurēt ir ļoti grūti.
Teiksim, ja nemitīgi nāk tāda spēļu zāles atmosfēra datorā, tad mani ieinteresēt iziet ārā uzmētāt bumbu ir diezgan nereāli smadzenēm. Vēl viens minējums ir, ka šī paaudze arī ir viskomfortablākā paaudze, ka viņiem ir vismazāk izaicinājumu. Lielā mērā tāpēc, ka mēs dzīvojam vislabāk, viņu vecākiem ir nauda, iespējas. Cilvēks īsti nav radīts tādai dzīvei. Cilvēks, kā visa dzīvā daba, ir radīts, lai pārvarētu, lai izdzīvotu, lai meklētu. Cilvēkam vajag būt drusku grūti, jo
jebkāda attīstība notiek tikai tad, ja ir kaut kas jāsasniedz.
Ja apkārtējā vide neko tādu neprasa, tad principā nav arī vajadzības pēc motivācijas lielā mērā. Trešais, kas arī parādās pētījumos, ka vecāku attieksme ir daudz citādāka. Vecāki ir kļuvuši daudz sargājošāki, un mēs to varam objektīvi izmērīt. Laiks, ko bērni pavada nestrukturētās aktivitātēs, respektīvi, kad vecāki viņus neuzmana vai neieliek kaut kur, skrienot pa sētām, ielu vai vēl kaut kur, ir ārkārtīgi sarucis. Mēs ļoti daudz par to runājam. Tam ir sava labā puse, bērnu drošība, aprūpēšana un visas šīs lietas, bet tas beidzas ar to, ka šie bērni principā aug kokonā. Tikko bērns ir šajā pāraprūpes kodolā, viņa paša enerģijai vairs nav daudz vietas. Tā ka es domāju, ka tur sakrājas vairāki faktori.
Vai darba ētika un motivācija ir iedzimta, vai to tomēr ietekmē sadzīves apstākļi?
Iedzimtībai ir loma, protams, tādā ziņā, ka tādas lietas kā temperaments visticamāk iedzimst. Būs bērni, kas dabiski būs tendēti būt enerģiskāki, un būs bērni, kas dabiski ir pasīvi. Bet kopumā šīs lietas, darba ētika, tās ir vērtības, un vērtības principā nosaka tikai apkārtējā vide. Līdz ar to skaidrs, ka tas ir par to, ko vide uzsver, ko novērtē, kā šis bērns ir gan audzināts, gan kāda ir bijusi šī apkārtējā struktūra. Es domāju, ka tam nav tāda laba zelta ceļa. Skaidrs, ka ir mīnusi arī tai sistēmai, kas ar tādu lielu struktūru un spiešanu un vajadzību vērā neņemšanu attiecas pret bērniem, tas arī noteikti nav labi, bet, no otras puses, mēs redzam, ka pretējā gadījumā iegūstam šobrīd tādus jauniešus, kuri īstenībā ir ārkārtīgi pasīvi, demotivēti, grūti piedabonami uz kaut ko. Par iedvesmošanu ir tas pats. Mēs iedvesmojamies no cilvēkiem, kuri mums ir svarīgi. Mēs varam paskatīties, kā jauniešu pasaulē tas darbojas, kas ir tie cilvēki, kas viņiem kļūst svarīgi.
Sociālo tīklu un daudz sekotāju cilvēki...
Principā, jā. Klasiskais variants – cilvēks, kuram ir daudz sekotāju "YouTube". Tas viņiem ir svarīgi, bet bieži šie cilvēki nav ārkārtīgi iedvesmojoši uz tādām dzīvi pārmainošām lietām. Vēl viena lieta, ka
mūsdienu jaunieši patiesībā nonāk daudz mazākā saskarsmē ar pieaugušajiem, kas varētu viņus iespaidot.
Ja paskatāmies uz mūsdienu jauniešu dzīvi, viņam ļoti paveicas, ja nonāk tādā vidē, kur apkārt ir sevi realizējuši, enerģiski pieaugušie, kas viņu motivē un seko līdzi viņa dzīvei. Tāpēc sports ir tik labs. Tas ir viens no ceļiem, kā nonākt šādā vidē. Ja tu nonāc tur, kur ir droša, strukturēta vide, kur ir pieaugušais, kurš saprot bērna vajadzības, sāk par viņu personīgi interesēties un iespaido viņu uz labām lietām, tas ir ideālais variants. Mūsdienās tas visādu iemeslu dēļ sāk palikt daudz sarežģītāk. Kaut vai tāpēc, ka lielākā daļa bērnu, vispār reti kurš, sāk kaut kur iesaistīties.
