Skriešana Mārtiņa dzīvē ienāca kā antidepresants laikā, kad viņa ierastās fiziskās aktivitātes vairs nebija iespējamas ierobežojumu dēļ.
"Es sāku skriet kovida laikā, kad aiztaisīja ciet visas sporta zāles. Manas iepriekšējās attiecības ar skriešanu bija nekādas, un man tas nepatika. Bet tagad skriešana ir kļuvusi par dzīves sastāvdaļu. Tas liekas tikpat dabīgi, kā tīrīt zobus," skrējēja gaitu sākšanu atceras aktieris.
Lai gan Upenieks neskrien katru dienu, viņš ir kļuvis par īstu skriešanas entuziastu.
Viss sākās 2020. gada 8. martā, kad Mārtiņš noskrēja 8,88 kilometrus, jo bija sajūta, ka tieši tik daudz ir jānoskrien, lai nesajuktu prātā – vajag izkustēties un vajag izkliegties.
"Sports ienāca dzīvē kā nenovērtēts antidepresants," atzīst Upenieks, atceroties, cik lepns bija par noskrietajiem 8,88 kilometriem, jo tik garu distanci pieveica pirmo reizi mūžā.
Te gan jāatzīst, ka Mārtiņš arī pirms kovida nebija ar sportu uz "jūs" – apmeklēja trenažieru zāli reizes četras nedēļā, tāpat arī teātris ir fizisks darbs uz kājām.
Pirmais nopietnais ieguldījums – skriešanas apavi
Sākot skriet, Mārtiņš vilka kājās vecas botas, jo šķita, ka skriešanai der jebkuri apavi. Taču tā nav taisnība. "Apavi, gluži tāpat kā automašīnas riepas, savas funkcijas vairs nepilda kādā brīdī," pie šādas atklāsmes nonācis aktieris.
Sāka sāpēt ceļi. Viņš pakonsultējās ar skriešanai pietuvinātiem cilvēkiem un secināja, ka vainojami ir apavi. Tā pirmais nopietnais ieguldījums bija labu sporta apavu iegāde – tādu, kas atbilst kājai un pēdai.
Un problēmas ar ceļu sāpēm pazuda kā nebijušas.
Ieguldījumi apavos ir absolūta prioritāte, bet pēc tam seko labs sporta pulkstenis, lai var sekot sirdij un citiem rādītājiem. Sporta apģērbs – tas nu tāds, kas pašam patīk.
Pirmo reizi gatavojas tik nopietni
Gaidot pasaules čempionātu, Upeniekam ir satraukums, jo pirmo reizi viņš gatavojas tik nopietni, kļūstot par vienu no programmas "Mans pirmais pasaules čempionāts" dalībniekiem. Mārtiņš pirmo reizi strādā kopā ar treneri Anitu Siliņu, kas viņam ir absolūti jauna pieredze.
"Mēs sazināmies, viņa [trenere] dod uzdevumus, ko es nedēļas laikā pildu," atklāja aktieris.
Nedēļas laikā viņš noskrien 35–40 kilometrus, trenējoties vidēji četras reizes nedēļā. Reizumis viņš pēc iedvesmas aiziet uz baseinu vai sporta zāli. Pieredze Mārtiņam jau ir – Rīgas maratonā viņš noskrēja klasisko maratona distanci.
Upenieks uzsver, ka fiziski un emocionāli ir jāapvieno skriešana ar darbu – jāatrod laiks starp mēģinājumiem un izrādēm. Pats būtiskākais – nepazaudēt prieku, un sacensību laikā ir ļoti svarīgi mentāli būt tieši tur, lai prāts nav kaut kur citur. Gatavošanās sacensībām ilgst trīs mēnešus, bet sacensības ir galā nepilnās divās stundās, tāpēc jāizbauda katrs kilometrs.
Mārtiņam ir svarīgi nepazaudēt prieku un nesākt sevi žēlot.
Upenieka skriešanas dēļ Dailes teātris pārceļ izrādi
Darba kolēģi uz Mārtiņa aizraušanos ar skriešanu reaģē dažādi. Daži satraucas, ka aktierim ir depresija un viņš izskatās ļoti novājējis. Gatavojoties Rīgas maratonam, Mārtiņš tiešām esot zaudējis masu, bet nebūt nejutās vājš palicis.
No dažiem kolēģiem Upenieks saņem komplimentus un apbrīnas pilnus izteikumus par viņa apņemšanos skriet garās distances.
Apbrīnu izraisa arī Mārtiņa spējas atrast laiku treniņiem pat par spīti nenormētajam darba grafikam.
Mēnesī aktierim ir 15 izrādes, katru dienu mēģinājumi, arī filmēšanas, taču viņš ir dzīvs pierādījums tam, ka treniņiem ir iespējams rast laiku. Reizēm gan galvā ieskanoties balstiņa, kas nočiepst, ka varbūt vajag pagulēt, nevis celties un skriet... Bet ir jāpieceļas, jāieiet dušā, jāuzvelk botas un jāsāk kustēties.
"Nevienu treniņu mūžā neesmu nožēlojis! Tāds gandarījums, ka kaut kas jau ir paveikts," pauda Mārtiņš. "Pat tad, ja kāds muskulis ir sāpējis."
Kolēģi tiešām ir saprotoši, pat teātra vadība. Piesakoties pusmaratona izaicinājumam kopā ar citiem vēstnešiem, Mārtiņam sacensībām bija paredzēts cits starta laiks – 1. oktobra rīts. Tas bija ļoti pa prātam aktierim, jo izrāde "Kur pazuda valsts" todien bija paredzēta plkst. 15. Toties jūnijā, kad izrāde jau bija izziņota, skriešanas starta laiks tika pārcelts, un aktieris jutās sagrauts. Viņš sazvanīja teātra direktoru Juri Žagaru, izstāstīja savu bēdu, un izrāde tika pārcelta uz plkst. 18.
"Kas ir smieklīgi, tieši šo pašu izrādi spēlēju, kad noskrēju Rīgas maratonā 42,195 kilometrus," būtisko sakritību uzsvēra Upenieks.
Tad viņš iepriekš bija lūdzis, lai maratona dienā izrādi neliek, tomēr skatītāju pieprasījums bijis tik liels, ka pēc maratona bija jākāpj uz skatuves un jāspēlē.
"Biju labi sagatavojies, nebija tik traki, lai gan kājas nedaudz trīcēja," atklāj aktieris. "Bija tāds kaifs, jutos tik pacilāts un laimīgs! Tā nebija, ka aizgāju un nespēju paiet, vai ar domu, ka dzīve ir ciešanas. Bija forši. Es varu palepoties – cik daudz aktieru noskrien maratonu un tajā pašā dienā nospēlē izrādi? Domāju, ka esmu pirmais. Tagad pēc pusmaratona atkal spēlēšu to pašu izrādi – kaut kāda smieklīga sakritība."
Skrējēja karjera ar čempionātu nebeigsies
Upenieks pēc skriešanas čempionāta nebūt nedomā kārt botas vadzī. Tieši otrādi – viņš ir gatavs noskriet "Stirnu buka" pēdējo posmu, bet vēlāk jau ir augstāki mērķi – kāds no lielajiem, prestižajiem maratoniem.
"Es gribu vēl. Tas ļoti motivējoši – tev ir mērķis, nosprausts datums, ir cita veida apņēmība sevi disciplinēt. Kārtot savas prioritātes, nav vajadzīga bohēma. Tā ir cita gara sajūta," uzskata aktieris.
