Bijušais Valsts prezidenta, agrāk Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Edgara Rinkeviča padomnieks Ušackis basketbolā ir strādājis ar Žani Peineru, Mārtiņu Meieru, Rihardu Lomažu, Andreju Gražuli un citiem spēlētājiem, gādājot viņiem darbu gan Eiropas līgās, gan eksotiskās vietās, piemēram, Irānā, Kosovā, Japānā un pat Austrālijā.
Reinis Ošenieks: Esi pensionārs, kā pats teici, jau 46 gados. Kā tur ir tajā pensijā?
Raivis Ušackis: Katru rītu pamostos un saņemu 25 eiro no valsts. Varu būt lepns, ka man ir pensija – lielāka nekā maniem vecākiem.
Nebaidīšos šī vārda – esi viens no Nacionālo bruņoto spēku basketbola pamatlicējiem. Tā bija? Saprotu, ka sākumā volejbols bija populārs, ar tavu ienākšanu nedaudz izkustējās basketbols.
Aizsardzības akadēmijā – tā būtu pareizi. Noteikti biju pamatlicējs, jo līdz tam Aizsardzības akadēmijas komanda nestartēja nekur ārpusē. Tas bija, pateicoties tēva naudai, kuru viņš iedeva formām un visam pārējam. Tā es tur pats sāku trenēt. Tagad atskatoties, pašam smiekli nāk. Ko tu tur trenēji, kā tu liki, ko tu vadīji? Bet tā nu bija.
Kā tu nonāci basketbola aģentu vidū? Tev bija pazīstams kāds konkrēts spēlētājs, vai pavisam nejauši, vai pārdomāti?
Tajā brīdī, kad es jau gandrīz biju atvaļinājies no Bruņotajiem spēkiem, paralēli nodarbojos ar sporta formu tirdzniecību – itāļu brends "Macron". Sākās pirmā sadarbība Ukrainā. Es ar divām lielām somām mīnus 20 grādos braucu apkārt pa Ukrainu ar busiņiem, piedāvāju formas. Viena no komandām "Dnipro" tajā laikā – pašreizējais "Prometey" – no pilsētas Kamjanskas atbrauca šurp uz nometni un sāka man prasīt, ka vajadzētu kaut kādus spēlētājus. Situācija salikās tā, ka pie manis bija atnākuši divi cilvēki no Latvijas Universitātes tolaik jaundibinātās komandas – salikām prātus kopā, braucām uz Liepāju un izdomājām, ka jātaisa aģentūra.
Kā tu īsumā raksturotu basketbola aģentu? Mēs zinām, ka ir Artūrs Kalnītis, Jānis Porziņģis ar Mārtiņu Bērziņu un Ušackis. Tie ir trīs lielie pīlāri, vai ir vēl? Kāda ir tā cīņa? Vai vispār runājat savā starpā?
Domāju, ka veselīga konkurence vienmēr ir forša. No manas puses nebūtu korekti runāt par konkurentiem. Kad cilvēki atnāk, man var patikt viens vai otrs un tās rakstura iezīmes, bet, man liekas,
ļoti svarīgi ir pašam spēlētājam izvērtēt, ko viņš grib. Vai grib, ka viņu glauda pa galvu, grib, ka viņu lamā, bīda, lai ietu uz priekšu sportā? Tas, tāpat kā jebkurā darbā, ir atkarīgs no cilvēka.
Tāpēc man nepatīk, ka spēlētāji nāk un sūdzas, ka bija slikts aģents. Tad vienmēr ir jautājums – cik tu pats esi foršs? Vai esi gatavs pieņemt lēmumu? Vai tev mamma un tētis pieņem lēmumu, vai tev sieva pieņem lēmumu? Vai tu pats esi spējīgs to lēmumu pieņemt un paskatīties uz sevi kritiski?
Ar pieredzi Bruņotajos spēkos tu esi tas, kurš dod pa pakausi, nevis glauda pa galvu?
Es domāju, ka esmu slikts aģents tādā ziņā, ka man nepatīk, ka spēlētāji čīkst.
Vai daudzi čīkst?
Nē, nevar teikt, ka daudzi. Taču es domāju, ka tā ir informācijas apmaiņa starp spēlētāju un aģentu kā uzticība. Lai to uzticību dabūtu, tev pašam ir jābūt labā fiziskajā formā. Es vienmēr saku spēlētājiem: "Ja tu gribi naudu pelnīt, tev ir jābūt fiziski gatavam to naudu pelnīt, par ko tev maksā to naudu." Tad mēs kopīgi taisām plānus, iesaistām speciālos ēdinātājus – saucamos nutrition.
Aģenta darbs ir arī kā psihologam – spēles skatīties, analizēt, pārdzīvot traumas, atkopties.
Tu esi uzticamības persona. Lai to uzticamību dabūtu, ir kaut kas pretī jādod, un tas ir tavs laiks.
Jau pieminējām valstis, kurās ir jūsu aģentūras spēlētāji. Protams, arī klasiskās Eiropas valstis. Par Ukrainu ir saprotams, jo ar to tev sākās viss stāsts. Kā uz Kosovu dabūt spēlētāju? Vai uz Japānu? Vai Austrāliju? Vai spēlētāji vispār raujas, ja tu pasaki, ka tagad ir piedāvājums Kosovā? Kāda ir reakcija?
Tā ir vēl viena lieta, kas aģentam ļoti ir jāzina. Ir reāli jāpārzina pasaules basketbola karte. Ja man pajautā par Kosovu, tad man ir jāzina, kādas ir algas, kādas tur ir komandas, maksā vai nemaksā. Vai tāpat kā Austrālijā vai Japānā – kādas ir līgas? Protams, man par Japānu vēl pašam ir daudz jautājumu. Pirms tam es ievācu informāciju un janvārī lidošu uz turieni, lai ne tikai Klāvu Čavaru apciemotu, bet lai iepazītos ar visu basketbola saimniecību un saprastu, kāda ir situācija, perspektīvas un viss pārējais, jo tā man ir jauna neziņa.
Par Bruņotajiem spēkiem – tu esi bijis divreiz Afganistānā, vienreiz Kosovā. Kādu nospiedumu tas tavā dzīvē ir atstājis? Kādas pārdomas, kādas atziņas?
Visgrūtākā man tomēr bija pirmā starptautiskā operācija Kosovā. Es nometnē biju viens pats latvietis, kuram likās, ka angļu valodas zināšanas ir labas. Kad es biju aizbraucis kopā ar īriem un skotiem, un pēc tam ar somiem, tad es sapratu, ka tās nav labas līmenim, ko no manis prasīja. Tas bija grūtākais mentāli, tā saucamais "home sickness" (ilgas pēc mājām). Kad mani jaunie spēlētāji brauc uz ārzemēm – 15, 16 vai pat 14 gados, – mēs ar vecākiem runājam par "home sickness", un tas man nav nekas svešs. Tad mēs liekam plānus, cik bieži braukt ciemos. Es domāju, ka tas ir svarīgi. Afganistāna – jau otrā misija izvērtās tāda interesanta, jo man pašam bija jākomplektē sastāvs bezmaz vai mēneša laikā. Es braucu ar cilvēkiem, kurus es pats atradu, iedzinu mežā, skrējām krosiņus un maucām.
Ko nozīmē misija? Tas tādos reālos kara apstākļos bija vai miera misija – vairāk ar iedzīvotājiem?
Katrā starptautiskajā operācijā ir situācijas, katram ir savi uzdevumi, ko viņš tur dara. Ja konkrēti par Afganistānu, man darbs saistījās ar militāro sadarbību. Īsā kontekstā – tev ir tulks, un ar tulku tu brauc pie vietējiem visur kur. Lido ar helikopteru, brauc uz mājām, brauc runāties. Tas ir tas darbs. Vienam liksies – nu, kā, džeki sēž ierakumos, tas ir bīstami, bet tu jau brauc pie vietējiem, nezinot, kādi viņi ir. Domāju, ka nevaram nodalīt. Visi tagad noskatījās filmu "Priekšpostenis", kur latviešu karavīri arī ir piedalījušies Kītingas kaujā. Protams, tas ir pagodinājums, ka latviešu karavīri tur bija, bet
katrs darbs, ko latviešu karavīri veic starptautiskā operācijā, ir nozīmīgs un bīstams.
Tā nevar sadalīt. Tāpēc man vienmēr liekas, ka katram, kas brauc, pirmkārt, tas jau ir emocionāls jautājums, vai tu esi gatavs.
Ko tev nozīmē vārds patriotisms? Latvijai, latviešiem, Latvijas kontekstā – kā tu redzi mūsdienās, kas ir patriotisms?
Kad bijām Kosovā, mums bija viens incidents ar latviešu karavīriem. Iepriekšējo latviešu kontingentu, kas bija pirms mums, norvēģi nosauca: "Maza, zaglīga, skaudīga tauta, kas dzīvo Baltijas jūras krastā." Man gribētos, lai tagad pēc šī laika skanētu: "Laimīga, draudzīga, vienota tauta, kas dzīvo Baltijas jūras krastā." Mēs visu laiku runājam par patriotismu, par tādām vērtībām, arī tagad, kad man ir nācies saskarties [ar jautājumu] par krievu valodu. Skolās nebūs krievu valoda. Man bija ar vairākiem politiķiem diskusijas – būs spāņu valoda. Es saku: "Mīļie cilvēki, mēs nenomainīsim kaimiņus. Mūsu pretinieks ir kaimiņos."
Lai varētu karot un izmantot radiosakarus, tev jāzina pretinieka valoda. Tāpēc padomju laikā mācīja vācu valodu.
Tas nebija tāpēc, ka vācu valoda ir forša. Patriots ir tas, kurš nevis tikai ar vārdiem piesprauž lentīti 18. novembrī. Patriots ir tas, kurš spēj aizbraukt līdz Lestenei, izstāstīt saviem bērniem, kas ir Lestene, kas ir leģions. Kurš ir spējīgs aizbraukt līdz Brāļu kapiem – aukstajā laikā svecītes nolikt un izstāstīt, kas tur guļ, kādi pulkveži, kādi ģenerāļi, kas ir Bangerskis. Viņi visi tur ir apglabāti. Tās ir tās lietas, un vēl pastāstīt, kā vispār Latvija radās.
Kādi tev kā atvaļinātam Bruņoto spēku kapteinim bija aizvadītie svētki? Ir kādas obligātās lietas vai brīva improvizācija?
Es domāju, ka brīva improvizācija. Vairāk improvizēt to, lai es saviem bērniem – meitai un dēlam – pastāstītu, kas ir Latvija, brīvības cīņas un kas ir 18. novembris. Es domāju, tās ir svarīgākās lietas, par ko mēs arī mājās runājām, braucām arī uz Brāļu kapiem.
Vai obligātais militārais dienests palīdzētu, veicinātu visu to, ko tu stāsti?
Nē, es esmu pret to, kas ir pašreiz ieviests. Ne tāpēc, ka tas nav vajadzīgs, bet tādā formā, kādā tas ir pašreiz. Šis ir sasteigts lēmums, ko viens no politiķiem – Artis Pabriks – pieņēma pirmsvēlēšanu kampaņā. Nevienam no politiķiem nebija olu, lai nostātos pret šo lēmumu. Tas bija nepopulārs lēmums. Pašlaik valsts tērē vājprātīgus līdzekļus šim projektam, kas noteikti nav Latvijas aizsardzības pamata stūrakmens, jo mēs sagatavojam 300 karavīrus rezervei, kuri pēc tam visi izbrauc. Mums pašlaik ir problēma. Es domāju, ka tas nav risinājums nekādā mērā Latvijas drošībai, jo Latvijas drošība nesākas ar obligāto dienestu. Tā sākas ar izglītotiem, veseliem jauniešiem. Ja mums nav medicīnas un skolu, mums nav armijas, un tas būtu jāsaprot.
Tagad ir populāri, ka daudzi stājas zemessardzes apmācībās. Vai no taviem sportistiem kāds ir izrādījis interesi? Kad sākās karš Ukrainā, vai bija lielāka vilkme, jautājumi par šo tēmu?
Jautājumi bija. Zemessardze ir tieši tas veids, tas patriotisms un stāsts, kuru es redzu kā valsts teritoriālo aizsardzību. Tāpēc, ka katrs cilvēks ir gatavs aizsargāt savas mājas. Katrs ir gatavs cīnīties par savu ģimeni. Lai to darītu, viņam ir jāzina konkrētā vieta, jāzina apvidus. Nevar tā brīvprātīgi, kad džeki piesakās no Ventspils, aizbrauc uz Alūksni, nodienē, un pēc tam kur viņi ir? Mums to karavīru varbūt vajag Daugavpils bataljonā, varbūt Dobeles bataljonā. Mums tas nemaz nav pētīts, mums pat nav bijusi publiska, nopietna diskusija ar oponentiem par šo jautājumu. Politisks lēmums, un viss! Es domāju, valsts tērē vājprātīgus līdzekļus, bet es pilnīgi noteikti atbalstu zemessardzi.
Visi, kas stājas zemessardzē, ir ļoti svarīgi.
Tāpat arī augstskolās vajadzētu militāro mācību, un tā būtu mācība par to, ja tu esi budžetā, tad tev ir obligāti jāiet zemessardzē. Ja negribi, tu ņem kredītu. Valsts tev uzliek par pienākumu, ja Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā vai Liepājas Universitātē esi budžetā, tad tu esi automātiski konkrētajā bataljonā. Izej apmācību, jo valsts par tevi tērē līdzekļus.
Jauns 15–16 gadīgs basketbolists pievienojas jūsu aģentūrai. Tavs padoms viņa vecākiem vai viņam kā jaunam sportistam? Iziet zemessardzes apmācību, obligātais militārais dienests? Tu vari pateikt, ka esi pret to, bet, ja tas būs obligāts, tad būs obligāts.
Es neesmu pret obligāto dienestu kā tādu. Es esmu pret formu, kādā tas ir pašreiz. Igaunijā obligātais dienests ir pavisam savādāks. Igaunijas izlases spēlētājs Hugo, kas spēlē Tallinas "Kalev", var atlikt dienestu, bet viņam ir jāiziet trīs mēneši. Mēs vasarā runājām, ka viņš iziet militāro apmācību, kamēr spēlē "Kalev", kamēr viņš ir Igaunijā, lai turpinātu karjeru pēc tam Eiropā. Viņam tas ir jāiziet, un viņš to zina.
Par jauniešiem vienmēr ir tā, ka vecāki atnāk un saka: "Kur mums braukt?" Tad vienmēr ir pirmais jautājums: "Kāds ir jūsu bērns?" Es nevaru pateikt, ja es nezinu to bērnu. Kāds tas jaunietis ir? Vai viņš vispār gultu māk saklāt? Vai viņš māk ēst gatavot? Varbūt vispār jāsāk ar to, ka viņš Latvijā pabrauc 50 kilometrus prom no mājām.
Es domāju, ka mums skolās tiks ieviesta aizsardzības mācība. Es ceru, ka šī mācība neizvērtīsies militāra. Mēs visu laiku jaucam patriotismu ar militārismu.
Mums būtu jābūt mācībai par to, ka mēs mācām saprast, kas ir valsts – kā strādā policija, katastrofu medicīnas centrs. Mēs šiem jauniešiem rādām valsts pārvaldi, nevis vienkārši mācām pielādēt ieroci. Ja viņš sapratīs, kā strādā valsts pārvalde, kā tiltus būvē inženieri, tad mēs dabūsim patriotiski noskaņotus jauniešus, kuri ar laiku vai nu iestāsies zemessardzē, vai dienēs armijā. Ja mēs viņiem uzspiedīsim militāro mācību skolā, nekas labs nebūs. Tas nav patriotisms. Tas ir vienkārši tā – jums ir jābūt patriotiem! Tāpat ar latviešiem, kas dzīvo ārzemēs. Ja runājam par to, ka viņiem būs obligāti jādienē, tad atkal dabūsim atgriezenisko saiti. Mums kara laikā vajag varbūt – dod Dievs, lai tas nebūtu – atbalstu ārzemēs. Tad tie latvieši būs, kas palīdzēs mums, kā ukraiņi palīdz saviem tuviniekiem ārzemēs pašlaik. Tas ir ļoti plašs jautājums, bet mēs tā šauri to redzam.
Paldies, turpini darboties basketbola aprindās un ne tikai! Es saprotu, ir arī futbols un hokejs nedaudz?
Bišķiņ cenšamies, bet tās ir tik specifiskas lietas. Vieglatlētikas vai fiziskās sagatavotības treneris nevar trenēt desmit sporta veidos. Ir katrā sporta veidā ļoti jāiedziļinās, lai to varētu. Aģentam ir tomēr jāpārzina daudzas lietas, lai varētu to sporta veidu aģentēt.
