Starp vēstnešiem, kuri pirmajam pasaules čempionātam profesionālu treneru un titulētu skrējēju vadībā gatavojas programmā "Mans pirmais pasaules čempionāts", Rukšāne–Ščipčinska nokļuvusi teju vai nejauši. Pirms vairākiem gadiem sociālajos medijos ieraudzījusi informāciju par šādu iespēju, uzrakstījusi pieteikuma vēstuli, bet ilgi gaidītais zvans atskanējis vien šogad, jo tolaik, kad pieteikums aizsūtīts, Dace bijusi aktīvajā politikā. Ideja, ka no dīvāna var piecelties un izskriet pusmaratonu, rakstniecei gluži labi iepatikusies, un viņa piekritusi.
Rukšāne–Ščipčinska arī iepriekš ir mēģinājusi vairākas reizes sākt skriet, bet, trūkstot motivācijai, ātri vien iedvesma izčākstējusi. Šoreiz gan viss ir savādāk.
Nav sportiste, bet trenējas nopietni
"Tik traki kā sportiste es netrenējos, bet ir trīs līdz četri treniņi nedēļā, un skriešana sāk kļūt par dzīvesveidu," sarunā ar LSM.lv atklāja Rukšāne–Ščipčinska.
Mēdz gadīties, ka, kaut kur izbraucot, skriešanas apavi tiek paņemti līdzi.
Pats grūtākais visā gatavošanās procesā ir pati skriešana – cīņa ar kilometriem, cīņa pašai ar sevi.
"Katrs treniņš ir grūts," atzina vēstnese. "Sākumā pēc divu kilometru skrējiena biju pilnīgi beigta. Tagad skrienu astoņus kilometrus un neesmu beigta."
Treneri rakstniecei liek arvien grūtākus uzdevumus, un brīžiem viņai šķiet, ka vairs neko nevar izdarīt, līdz skrējēja atskatās un redz, cik daudz gatavošanās procesā ir paveikts.
Pirms sākt skriešanu, Dace baidījās par locītavām – daudzi ārsti neiesaka tādā vecumā sākt skriet, paredzot problēmas. Taču pieredzējušie treneri liek ceļus atpūtināt, pēc treniņa iet kontrastdušās, un rezultātā locītavas ir kļuvušas stiprākas, vairāk norūdījušās.
"Var labāk pietupties, un varu izdarīt kaut ko tādu, ko iepriekš nevarēju ceļu dēļ," atklāja rakstniece.
Šoreiz mērķis – pusmaratona stafete
Lai gan sākumā vēstnese bija nobriedusi pusmaratona distancei, vēlāk plāni mainījās – viņa čempionātā skries pusmaratona stafeti.
"Sameklēju "Facebook" cilvēku, kurš ir gatavs ar mani skriet pusi no pusmaratona," atklāja Dace, kam distance būs 10,9 kilometri.
Tomēr kaut kad pusmaratona distance tiks pieveikta, jo
ar skriešanas čempionātu Daces skrējējas karjera nebūt nebūs pabeigta.
Iespējams, nākamā gada pavasarī, kad notiks Rīgas maratons.
"Man ir lielas problēmas ar skriešanu karstumā," atklāja rakstniece. Tieši bažas par karstumu bija galvenais arguments, kādēļ viņa vasarā skrēja agri no rīta un jau septiņos bija gatava treniņam.
Skriešana ietekmē paradumus
Sākot treniņus, pamazām mainījās arī rakstnieces dzīvesstils. Sākot ar to, ka agrāk bija jāiet gulēt, lai no rīta varētu piecelties un būt gatava treniņam, beidzot ar ēšanas paradumiem. Šobrīd Rukšānes–Ščipčinskas ēdienkartē ir vairāk olbaltumvielu, kā arī, ja ir vēlme pēc kaut kā salda, viņa apēd saldējumu. Agrāk tā nebija – katrs saldējums bija arī sirdsapziņas pārmetumi par uzņemtajām kalorijām, bet tagad... "Enerģija taču kaut kur jāņem," atklāja Dace.
Tāpat arī jāsaka "nē" vīna glāzei, ja nākamajā dienā ir treniņš, jo tas taču ietekmēs veselību. Tagad priekšroka tiek dota ūdenim.
Dodoties skriet Rīgā, Dace tagad pamana arī citus skrējējus, kurus iepriekš nekad neievēroja.
Viņa pamāj tiem, kas skrien pretim, un arī pretim saņem sveicienu un smaidu, kas vairo spēkus turpināt treniņu.
Skriešana ir ļoti demokrātisks sports, jo patiesībā vienīgie tēriņi ir labi skriešanas apavi – tādi, kas netraumē ceļus un muguru. Bet pārējais – var uzvilkt to, ko var mājās atrast. Aizver mājas durvis aiz sevis, un treniņš var sākties.
Vēl viena priekšrocība – var skriet jebkurā laikā. Arī treneriem nav jābūt līdzās skriešanas brīdī – visus rezultātus var redzēt datorā. Treneri arī izvērtē fizisko stāvokli, rādītājus, pirms izstrādāt nākamā treniņa programmu. Tāpat jātaisa analīzes un paralēli jāuzņem arī vitamīni un minerālvielas, kas nepieciešamas pie lielākas fiziskas slodzes.
Ar savu piemēru iedvesmo citus
Tiem, kuri vēl tikai domā sākt skriet, Dace iesaka vērsties pie trenera, jo padomi ir neatsverami. Ar savu piemēru Rukšāne–Ščipčinska iedvesmo arī citus. Uzmundrinošus vārdus viņa saņem sociālajos medijos, un arī pašas meitas, kuras dzīvo Latvijā, ir gatavas pievērsties skriešanai – ja jau mamma var, tad arī viņas! Bet pagaidām gan tas tikai ieceres līmenī.
Daži draugi iepriekš bijuši skeptiski, ieteikuši "domāt ar galvu", pirms ko tādu uzsākt, bet tagad jau raugās ar izbrīnu, ka rakstniecei izdevies turpināt savu ieceri.
Motivē arī datoprogramma: ja Dace izlaiž kādus treniņus, tie programmā iezīmējas kā sarkani pleķi – gluži kā piezīmes dienasgrāmatā. Un šie sarkanie plankumi rakstniecei nu nemaz nepatīk.
