Rozentāle uzauga sportiskā ģimenē – mamma Biruta spēlēja basketbolu, bet tēvs Māris kā bobsleja stūmējs piedalījās Nagano un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs. Tāpat kā vairāki radinieki arī viņas brālis Francis nodarbojas ar boksu. Beatrise ir U-19 pasaules un U-22 Eiropas bronzas medaļniece boksā. Oktobrī viņa "Arēnā Rīga" debitēja profesionālajā boksā, ar tehnisko nokautu pirmajā raundā pieveicot ungārieti Viktoriju Takāču.
Reinis Ošenieks: Apsveicu ar uzvaru! Pirmā profesionālā cīņa, un tu "Arēnā Rīga", iespējams, pavisam citā atmosfērā, nekā esi piedzīvojusi amatieru boksā. Skanēja Vitnijas Hjūstones "Dance with Somebody". Kāpēc tāda izvēle?
Beatrise Rozentāle: Man liekas, bokss ir tāda deja, un viss kopā varētu būt laba atmosfēra arēnā.
Sestdien arēnā cīņa, svētdien ārā vētra, lietus, bet Beatrise skrien krosiņu. Vai tu sev nekādas atlaides nedod?
Nē.
Nekas nav skaistāks kā tas, kad pēc uzvaras tiesnesis paceļ tavu roku. Vai šī bija tavā karjerā līdz šim patīkamākā uzvara?
Varbūt. Varbūt arī pasaules čempionātā, kad es izcīnīju medaļu.
Tu bronzu izcīnīji...
Jā, kad izcīnīju bronzu. Varbūt arī šī bija tāda vissaldākā.
Ar ko tā atšķīrās? Trīs minūšu raunds ir profesionāļos. Vai liekas, ka tas ir ilgāk nekā amatieros, salīdzinot tās divas vai trīs minūtes? Tev gan bija nepieciešama tikai viena minūte...
Es nemaz neizbaudīju...
Tu pat nezini, ko tas nozīmē?
Jā, sparingos mēs pastāvējām arī trīs minūtes, bija ļoti liela atšķirība. To minūti ļoti jūt.
Vai tam kaut kā īpaši gatavojies? Fiziskie treniņi ir citādi nekā amatieru boksā?
Tā kā es tagad nomainīju treneru sastāvu, tad treniņu process bija daudz savādāks.
Kā tas atšķiras? Dima Šiholajs – tas pats, kurš Mairi Briedi trenēja; ko tev nozīmē būt pie šāda trenera?
Tas ir liels gods. Pirms tam es Dimu vispār nepazinu. Es iepazinu, un tieši boksā viņš ir ļoti gudrs. Man ir prieks, ka mēs varam sadarboties.
Vai bija kādas lietas tavā ierastajā praksē kā diena pret nakti?
Nē, bija daudz kas jauns tieši boksa ziņā, bet treniņu procesā uzreiz bija plāns. Dima man arī uzturu salika. Viņš atbild par visu – par fiziskajiem treniņiem, par uzturu.
Šī bija pirmā cīņa bez maskas tev? Ko tas tev nozīmē? Kā tas maina boksu?
Jā, ir ērtāk, ka tur kaut kas nav, bet es jau īsti nepabaudīju. Ja būtu četri raundi, tad varbūt būtu savādāk. Varbūt kāds zilumiņš būtu un spēcīgāks sitiens.
Tu to īso cīņu ļoti agresīvi izgāji, neatstājot nekādas cerības pretiniecei. Beigās vēl uzpumpējies. Tas bija žests par to, ka tu vēl vari, vai tas bija žests skatītājiem, ka pēc uzvarām vienmēr sagādāsi kādu šovu?
Es īsti nezinu, tas vienkārši notika. Tas nebija baigi apdomāts. Es nebiju vispār piekususi. Tāpēc man bija tā: davai, dodiet vēl kaut ko!
Pirmā profesionālā boksa cīņa – vai vari salīdzināt ar vīriešu boksu? Tu piemeklē vairākus sparinga partnerus, skatoties uz savu pretinieci, meklē līdzīgu bokseri? Vai arī tas nav tik augstā līmenī, kā varbūt pirms titula cīņām?
Mēs meklējam pēc iespējas vairāk sparinga partnerus arī amatieros. Arī Latvijā pēc iespējām. Piemēram, vienu garāku, vienu īsāku. Par šo meiteni mēs arī neko nezinājām, mums nebija nekādas informācijas. Zinājām, ka viņa būs labroce, bet tā bija vienīgā informācija.
Mūsu slavenā brīvās cīņas sportiste Anastasija Grigorjeva bieži vien ar džekiem trenējas un sparingo, jo nav izvēles. Tavā gadījumā arī brālis ar boksu nodarbojas. Vai tu viņu pieaicini kā sparinga partneri, vai skaties arī starp puišiem un meklē sparinga partnerus Latvijā?
Brāli es gluži nepieaicinu, bet pārsvarā trenējos ar puišiem.
Es aizkadrā tā sapratu, ka ar brāli jūs esat pietiekami daudz bez cimdiem izcīnījušies...
Jā, pirms pāris gadiem.
Līdz asinīm arī, vai tik traki nav?
Varbūt kādreiz bija, bet to negribas atcerēties.
Par profesionālo līmeni tu teici, ka viens mērķis ir ar šo cīņu iedvesmot sievietes. Vai tas izdevās?
Es ļoti ceru.
Vai pēc cīņas to izjuti? Arī kā bijusī basketboliste tu teici, ka priecājies, ka tavas komandas biedrenes atnākušas...
Jā, tas bija ļoti forši. Es arī sociālajos tīklos saņēmu ziņas no meitenēm.
Ļoti ceru, ka es kādu iedvesmoju.
Otrs mērķis bija pavērt jaunas durvis sieviešu boksa pasaulē. Ko tu gribētu darīt tālāk?
Tās durvis ir pavērtas, lai vairāk popularizētu sieviešu boksu. Mums tas ir diezgan nezināms. Tieši kā fitness ir ļoti populārs, bet [gribu], lai ir arī augstākā līmenī vairāk meiteņu, kas vēlas kaut ko sasniegt.
Vai var teikt, ka tava nokļūšana profesionālajā boksā kaut kādā ziņā bija pret pašas gribu, zinot situāciju amatieros. Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ir atļauja piedalīties amatieru sacensībās, tāpēc tu kā Latvijas pārstāve tur nedrīksti startēt. Tieši tāpēc tu meklē citus veidus? Šobrīd Parīzes olimpiskās spēles noliec malā, vai tomēr tās vēl ir ar jautājuma zīmi?
Nē, es to galīgi nenolieku malā. Es nevaru pateikt, kurš ir pirmais, jo es vienmēr esmu zinājusi, ka pēc amatieriem es došos uz profesionāļiem. Tas nebija pret manu gribu, es vienmēr esmu zinājusi, ka to gribu, bet varbūt ne tik ātri.
Es gribēju no sākuma sasniegt amatieros un pēc tam iet uz profesionāļiem. Tā kā šobrīd to var darīt paralēli, es negribu stāvēt uz vietas, gribu turpināt.
Ja būtu iespēja boksa ringā iziet ar kādu organizāciju viens pret vienu, vai tev ir niknums pret kaut ko? Tu gatavojies, ej savu ceļu un tad ir ārējie apstākļi. Noteikti tā būtu okupantu valsts vai IBA [Starptautiskā Boksa asociācija] – tu arī to aicini ringā, jo viņi pieļauj kaut ko tādu?
Tas vienkārši ir ļoti bēdīgi – tā visa situācija. Mums vienkārši nav iespējas.
Daudziem tāpat kā man ir iesakņojies – ja tu reiz ieliec kāju profesionāļos, vairs nespēj domāt par olimpiskajām spēlēm. Tavā gadījumā olimpiskās durvis vēl ir atvērtas... Cīņā tev bija rozā šorti, uz tiem rakstīts Rose. Tu vēlies ienest sievišķo? Jau esi nosaukusi boksu par deju, un Roze, protams, ir tava uzvārda atvasinājums. Tā bija pirmā reize, kad tu to liki uz šortiem?
Jā, amatieros vispār nekas tāds nedrīkst būt. Varbūt var valsti uzlikt. Vispār es gribēju citu ko rakstīt, bet visi apkārtējie un treneris teica, ka nē.
Kas tas bija?
Tas, kurš dizainēja šortus, teica, ka "Rozentāle" arī nevar būt, jo ir par garu. Tad man bija jādomā un jāuzraksta kaut kas cits.
Tev boksa terminoloģijā ir tik skaists vārds – Beatrise. Ja angliski, tad "beat" ir sist un "rise" ir celties. Tur arī var spēlēties. Par to tu nebiji aizdomājusies?
Nē, pirmo reizi to dzirdu.
Uz viena cimda "Beat", uz otra "Rise". Uz nākamo cīņu mēs ceram!
Ļoti labi!
Tavs tētis Māris Rozentāls ir divu olimpisko spēļu dalībnieks kā bobsleja stūmējs, kurš savulaik kopā ar izlases bobslejistiem svaru treniņos pat salauza grīdu kādā sporta zālē. Tu arī kaut ko lauz Dimas zālē?
Pagaidām vēl ne.
Tu piedzimi nepilnu mēnesi pēc tam, kad tētis atgriezās no Soltleiksitijas spēlēm. Cik daudz tu vispār par viņu zini? Kādos arhīvos pati esi ko pētījusi vai viņš ir rādījis fotogrāfijas?
Mums mājās ir diezgan daudz bilžu, bet video es nebiju redzējusi.
Bet olimpiskais sapnis? Vai jūti viņa olimpisko saikni starp to, ko viņš tev ir stāstījis? Vai viņš tev ir palīdzējis saprast, kas ir olimpiskās spēles?
Mēs īsti par to neesam runājuši.
Es esmu uzaugusi bez tēva klātbūtnes, mūs mamma uzaudzināja.
Caur mammas stāstiem varbūt?
Grūti teikt, varbūt tas ir kaut kā saistīts, kad es jūtu to, ka viņš ir bijis.
Stāstīji, ka tad, kad pateici, ka sāksi boksā trenēties, ar mammu ilgi nerunāji, un vēl uzaugi bez tēva. Tad beigās esi viena pati? Labi, ka ir brālis un mammas brāļi, kas trenējas boksā. Tajā komūnā tevi vismaz pieņem?
Jā. Vectēvs riktīgi atbalsta, jo viņš ir lielākais boksa fans. Lai gan pēc cīņas viņš man zvanīja, pirms tam šogad Rīgā bija turnīrs, un viņš teica: "Es neatbalstu to, ka tev iedeva labākās sportistes titulu." Tomēr dažreiz ir kritika no ģimenes.
Brālis vienmēr ir mani atbalstījis, mamma tagad jā, pirms tam bija grūtāk.
Laikam viņa vēlējās to sapni par basketbolu.
Par basketbolu – noteikti sveiciens Aigaram Neripam, Aināram Čukstem un vēl pāris treneriem. Pēc tam tu aizgāji uz boksu. Pirmie treneri, es neatceros vārdus, bet Linda un Gatis Ābeles tie nebija, man liekas. Kas bija pirms viņiem?
Viktors Bite.
Daudzās pateicībās sociālajos tīklos tu ļoti daudz pasakies Lindai un Gatim. Vai viņi ir divi atslēgas cilvēki, kuri ir tevi izveduši tur, kur esi šobrīd?
Noteikti jā.
Vai Linda vairāk?
Gatis vairāk trenēja mani, bet ļoti liels nopelns ir arī Lindai, jo viņa tomēr ļoti ieguldījās. Ļoti liels paldies viņiem. Es nebūtu tik daudz sasniegusi amatieros, ja nebūtu viņas.
Īsumā paver to amatieru pasauli. Cik ļoti tā atšķiras no tā, ko piedzīvoji "Arēnā Rīga"?
Ļoti atšķiras.
Man ļoti patīk amatieros, jo var ceļot, ir tik daudz jauni cilvēki iepazīti.
Aizbraucot uz sacensībām, vienmēr ir tie paši cilvēki, jo pārsvarā brauc stiprākie no katras valsts. Daudz kas atšķiras. Tie paši trīs raundi un divi raundi sievietēm. Ir diezgan daudz atšķirību.
Cik reāla tev vēl ir olimpiskā Parīze, un cik tu nopietni par to domā? Tā ir nākamā vasara...
Ir divas atlases nākamgad, es ceru uz tām braukt. Es vēl neatmetu domu, ka nākamajā olimpiādē arī varētu būt bokss. Es tomēr ticu, ka būs. Cerams, ka pasaulē būs miers un viss būs nokārtojies. Mēs jau par šo olimpiādi arī vēl nezinām, kā būs.
Beatrise Rozentāle – atcerieties šo vārdu. Esam pieraduši, ka vīri elitārā boksā cīnās varbūt reizi gadā, bet šis nav Beatrises gadījums. Saprotu, ka treneris grib, lai katru mēnesi tev ir pa cīņai. Mēs tevi bieži redzēsim un pārsvarā Latvijā?
Jā, es plānoju vēl amatieros cīnīties, tā kā būs gan amatieros, gan profiņos.
Beatrise Rozentāle Latvijas Televīzijas raidījumā "Dzīvei nav melnraksta"
