ĪSUMĀ:
- Augsta līmeņa rezultāti jāgaida vairākus gadus, to gaitā nepieciešamo finansējumu nespēj nodrošināt
- Bērni pilnu patronu komplektu biatlonā saņem tikai pirms svarīgākajām sacensībām
- Vienota jaunatnes izlase ikdienā nepastāv, Ilmāram Bricim valstsvienības galvenā trenera amats piedēvēts formāli
- Zemais konkurences līmenis Latvijas biatlonā neveicina jauno sportistu motivāciju
Upenieks Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" gan pauda pārliecību, ka ar laiku var parādīties jauni labi audzēkņi. Kā perspektīvākos viņš izceļ Renāru Birkentālu un Kirilu Matjuhinu, kuriem varētu būt pa spēkam sasniegt tādu pašu līmeni, kādā startē Rastorgujevs un Bendika. Birkentāls pasaules junioru čempionātā 15 kilometru klasikā ierindojās 19. vietā, bet Matjuhins bija 22..
Atzīstamas vietas pasaules junioru čempionātos savulaik uzrādījis vēl vesels pulks Latvijas biatlonistu, taču pieaugušo līmenī karjeru visi noslēdza priekšlaicīgi, jo bija jādomā, kā pelnīt iztiku. Upenieks atzīst, ka
klātpienācējiem ielēkt Latvijas Olimpiskajā vienībā praktiski nav reāli, savukārt LBF rocība nav tik liela, lai nodrošinātu sportistiem visu sagatavošanās periodu un finanses algai, bet rezultātus gaidītu 3–5 gadus.
Lai talantīgākos biatlonistus noturētu sportā un maksātu viņiem algu, federācijas budžetu vajadzētu dubultot, lēsa Upenieks. Šobrīd LBF budžets mazliet pārsniedz 500 tūkstošus eiro un apmēram pusi no tā veido Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) dotācija. Arī tās apmērs nākotnē ir apdraudēts, ja par antidopinga noteikumu pārkāpumu diskvalificēs Andreju Rastorgujevu. Dotācijas apmēru nosaka ne tikai dalība sacensībās, bet arī sasniegtie rezultāti.
Talsu sporta skolas treneris Jānis Neimanis 2018. gadā sūkstījās, ka
patronu trūkumu dēļ treniņos bērni veic tikai trīs šāvienus, bet uz ceturto un piekto mērķi tiek praktizēta tukššaušana.
Situācija pāris gados ir uzlabojusies ļoti minimāli.
"Esam jau kļuvuši bagātāki. Varam jau atļauties pirms svarīgākām sacensībām bērniem iedot piecas patronas," teica treneris Neimanis. "Bet tad, kad ir lielais taupīšanas režīms, tad turpinām tāpat – ar trīs patronām, četrām. Tādā pašā veidā."
Kā vienu no lielām problēmām Neimanis izceļ izlašu sistēmas neesamību. Treneri labprātāk strādā katrs savā nodabā, kā rezultātā trūkst kopīga redzējuma, vadlīniju un nodrošinātu apstākļu.
"Jaunatnes izlase tikai sapulcējas uz starptautiskām sacensībām. Tā vispār nepastāv. Tā jau ir tā lielākā [problēma]," teica Neimanis. "Es tagad uzturu sakarus ar Lietuvas biatlona treneri, gadās arī ar igauņu, viņiem tomēr ir jauniešu izlases."
Upenieks neslēpj, ka Latvijas izlases galvenais treneris Ilmārs Bricis amatu ieņem tikai formāli.
Realitātē sportistiem ir katram savi treneri, kuri gan lielākoties uz sacensībām līdzi nedodas.
"Mums šobrīd ir tāda situācija, ka nav galvenā trenera, kurš apkopo visu un ir atbildīgs par pieaugušo, junioru un varbūt pat jauniešu izlasi. Nav mums tāda," atzina Upenieks.
LBF viceprezidents atzīst, ka situācija nav tā labākā, turklāt,
tāpat kā daudzos sporta veidos, arī biatlonā ne vienmēr valda vienprātība visos jautājumos.
Biatlona treneris Intars Berkulis panīkumu skaidro ar zemo konkurenci. Tā atstājot iespaidu uz sportistu motivāciju, jo mazas konkurences apstākļos iekļūšana Pasaules kausa apritē esot teju neizbēgama.
"Ja būtu 10–12 [sportisti], es to kā piemēru minu, tad tomēr būtu konkurence," teica Berkulis. "Tad arī būtu motivācija, ka es tomēr gribu būt stiprāks par viņu. Tā kā konkurences nav, tad arī attieksme ir citāda – "es tāpat kaut kad tikšu"."
