Kultūrdeva

Edgars Kaupers un Kristīne Pāže lūko atminēt Latvijas grupu logotipus “Kultūrdevas” spēlē

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

“Kultūrdevā” viesojas Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis

Spēcīgs, dažāds, varošs. Latvijas baleta simtgadē – saruna ar Aivaru Leimani

Spēcīgs, dažāds, varošs, dažādus stilus apguvis – tā Latvijas Nacionālo baletu raksturo tā mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs Aivars Leimanis. Šogad tiek atzīmēta baleta simtgade gan ar krāšņu Galā koncertu opernamā, gan Latvijas baletam veltītas grāmatas izdošanu. Sarunā raidījumā "Kultūrdeva" atskatāmies mūsu baleta vēsturē un ieskatāmies tā tagadnē.

Latvijas Nacionālā baleta trupas pirmā izrāde, kas tika iestudēta pilnā apjomā, bija "Veltīgā uzmanība" 1922. gada 1. decembrī. 2022. gada rudenī mūsu balets ar plašu programmu atzīmē savu simtgadi, kuras kulminācija būs Galā koncerts "Latvijas Nacionālajam baletam 100". Koncerts divās daļās atklās Latvijas Nacionālā baleta daudzveidīgo repertuāru no klasikas un neoklasikas līdz modernajam un laikmetīgajam baletam, no pasaulslavenu horeogrāfu darbiem līdz mūsdienu latviešu horeogrāfijai. Koncertam tiešraidē pulksten 19.00 varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, savukārt LTV translācijā to varēs vērot 18. decembrī pulksten 13.30.

Ojārs Rubenis: Esi sveicināts, Aivar!

Aivars Leimanis: Nu, sveiks!

Kad tu parādījies teātrī 1976. gadā, es jau strādāju par izrāžu vadītāju. Un ienāca tāds jauns, talantīgs, skaists, maigs (jo pretēji dažiem skarbiem baletdejotājiem tu biji maigais tips), bet ar tādu milzīgu jaudu, tu skaidri redzēji, ko gribēji panākt. Pirms mēs runājam par baletu, man liekas, ka tu ļoti gribēji būt aktieris, kino aktieris, tu taču studēji arī GITISā [Krievijas Teātra akadēmijas (GITIS)].

Aivars Leimanis: GITISā es studēju horeogrāfiju, baleta režisūru. Bet vai maigs, es nezinu. Raimonds Pauls nokristīja drīzāk par mūžīgo cietēju, jo man tādas lomas deva.

Vai ir kādas lomas, kuras tu nepaspēji izdejot baleta karjerā?

Aivars Leimanis: Nu pašu galveno – princi Zigfrīdu.

Bet "Žizele" tev bija.

Aivars Leimanis: Daudz prinču bija.

Aivar, ja tev šodien būtu jāsaka, kas ir Latvijas balets pēc simts gadiem, kā tu to raksturotu?

Aivars Leimanis: Spēcīgs, dažāds, varošs, dažādus stilus apguvis. Ja manā laikā mums bija lemts dejot klasiku un vēlreiz klasiku, nu pa laikam kaut kas drusku laikmetīgāks bija, tad tagad viņiem ir iespēja dejot pasaules vadošo horeogrāfu darbus, un viņi var vienu dienu dejot ultramoderno Marko Geki un nākamā dienā "Gulbju ezeru".

Ir iznākusi arī milzīga grāmata "Gadsimts vai viens mirklis" par Latvijas baletu. Tagad gan saka, ka grāmatas jau mēs baigi nelasām, visu internetā, un tomēr, jūs esat saņēmušies un izdevuši šādu grāmatu, kāpēc?

Aivars Leimanis: Man liekas, pēdējā tāda nopietnā grāmata par Latvijas Nacionālo baletu bija 1943. gadā. Pēc tam bija kaut kādas mazāka formāta, bet ne tādi nopietni darbi… Šis ir ļoti nopietns, te ir trīs vienā: gan vēsture, gan ļoti plaši atspoguļota pēdējā desmitgade, un tur ir septiņu izcilu fotomākslinieku, baleta mākslas foto.

Aivar, tas, kam es nenoticēju – tu baletu vadi jau tiešām trīsdesmit gadus?

Aivars Leimanis: Nākamgad būs.

Es atcerējos, kā [Aleksandrs] Lembergs, izcilais baltermeistars, un Janīna Pankrate nostādīja visas meitenes un zēnus, un Pankrate kliedza: tu esi par resnu, tu to nevari izdarīt, to nevari izdarīt… Vai tu, baletu vadot, arī tā pacel balsi?

Aivars Leimanis: Cenšos vairs nepacelt. Ir citi laiki.

Vecums?

Aivars Leimanis: Nē, tas, ko varēja atļauties toreiz, tas nestrādā tagad. Tagad ir ar cieņu jāizturas.

Ar cieņu, jo, nedod Dievs, vēl iesūdzēs tiesā, vai ne?

Aivars Leimanis: Par to es vismazāk baidos. Man patīk, kad ir ļoti jaukas, koleģiālas attiecības. Man nepatīk diktatūra.

1. decembrī būs Galā koncerts, veltīts simtgadei. Kas šajā koncertā būs?

Aivars Leimanis: Pirmkārt, es gribētu teikt paldies mūsu pagātnei, bez pagātnes nebūtu tagadnes un arī nebūtu nākotnes. Bet šis koncerts būs [tāds], kāds mūsu balets ir pašlaik, kādi ir mūsu dejotāji, kāds ir mūsu repertuārs. Būs aizņemti simtprocentīgi visi mūsu mākslinieki un solisti, un arī būs viesi, kas uzsākuši savas gaitas šeit.

Agrākos laikos bija stabila krievu skola, uz kuras bāzējās arī mūsu balets. Vai tagad ir šī krievu skola vēl arvien palikusi, vai viss pasaulē mainās?

Aivars Leimanis: Jāiet ir laikam līdzi. Es tiešām cenšos sekot, kur parādās kāda jauna izrāde, kaut kāds notikums, cenšos šo izrādi momentā pārķert, nu kaut vai ar to pašu "Pēru Gintu". Bija pirmizrāde, un pēc gada viņa bija Rīgā, pēc tam tikai viņu iestudēja Vīnes Opera un Cīrihe. Tāpat arī "Carmina Burana", pēc Monreālas mēs esam pirmie, kas viņu iestudēja. Es esmu pārliecinātas, ka viņa aizies tālāk pasaulē.

Tas nozīmē, ka tu visu laiku ceļo pa pasauli un skaties, kur ko var atrast?

Aivars Leimanis: Kovids ieviesa savas korekcijas ar to ceļošanu, bet es tiešām cenšos redzēt klātienē…

Bet pats, Aivar, tu moderno baletu negribi studēt? Kad studē izrādes, tev pamatā ir klasika.

Aivars Leimanis: Katram jādara tas, ko viņš māk. Es visu mūžu esmu klasiku dejojis. Es studēju neoklasiku arī diezgan daudz, laikmetīgās miniatūras, bet tomēr mana bāze ir klasika.

Ja tev tagad būtu jāraksturo, kādu vietu šodien pasaules vai Eiropas kontekstā ieņem Rīgas balets un ar ko esat atšķirīgi?

Aivars Leimanis: Neapšaubāmi mums ir ļoti daudz oriģinālhoreogrāfijas, ir daudz pasaules pirmizrādes. Mums ir daudzi baleti, kam ir speciāli rakstīta mūzika. Par to bija pārsteigts pat Amsterdamas Baleta teātra vadītājs. Pie nesamērojami mazāka budžeta mums ir, kā jau es teicu, tās pašas izrādes, kas Vīnē, Cīrihē un citur.

Kā baletā notiek kastings? Tu esi kino režisora dēls, aktrises dēls, tu zini, kā notiek kastingi kino, teātrī. Kā jūs tur? Nostādāt dejotājus rindā, un saki: tu esi par resnu, tu esi par tievu, tev kājas par īsu, tev tas par garu... kā jūs izvēlaties lomām cilvēkus?

Aivars Leimanis: Kā kurā baletā. Teiksim, "Carmina Burana" bija ļoti svarīgi, lai visi būt vienāda auguma, nebūtu viens garāks, mazāks. Tikko bija kastings baletam "Vijs [Šausmu naktis]", tā ir mūsu nākamā pirmizrāde, Radu Poklitaru studē pēc Gogoļa "Viju". Viņš sagudroja tādu etīdi, kas bija jāizdejo un jāizrunā arī, bija jākliedz, bija arī aktieriski uzdevumi. Un šī etīde bija jāizspēlē visiem dejotājiem pēc kārtas, un tad viņš atzīmītes taisīja sev – šito jā, šito – un tā pamazām izkristalizējās.

Baleta mūžs ir īss. Kā jūtas tie cilvēki, kuri izgājuši kastingu baletā, bet viņus neizvēlas, kā tu ar viņiem pēc tam tiec galā? Dali citas lomas? Tev ir arī nācies no baleta atlaist kādu cilvēku?

Aivars Leimanis: Jā. Ir divi nepatīkami momenti. Viens ir, kad absolvē baletskolu audzēkņi un tev ir jāpasaka, kurš tālāk dejos teātrī, kurš nē. Cilvēks ir mācījies astoņus, deviņus gadus, gājis uz to, un tev ir jābūt tam sliktajam, kas pasaka: nē, diemžēl tu neatbilsti mūsu baleta līmenim. Un otrs moments ir, kad ir arī prīmām jāpasaka: atvaino, tavs laiks ir beidzies.

Pirms pāris gadiem Rīgas Baletskolas vadība man palūdza novadīt sarunu par to, kas ir baletskola un kāpēc. Tad galvenais jautājums bija par to, ka puiši nenāk. Un kāpēc? Jo patiesībā tā ir riktīga fizkultūra, tas ir riktīgs sports, tā ir ķermeņa attīstība. Kur ir tā problēma, ka meitenes ir un puišu nav. Puiši jums ir jāmeklē pa visu pasauli, lai jūs dabūtu tos zēnus šeit. Brīnišķīgus solistus jūs esat atveduši, kuri ir arī palikuši Rīgā. Kur ir tā zēnu problēma, jo tas ir fizisks darbs?

Aivars Leimanis: Tur jau tā lieta, ka tas ir fizisks darbs. Ne visi to mūsdienās vēlas.

Bet uz sportu taču iet?

Aivars Leimanis: Tā nav problēma tikai mums. Teiksim, tajā pašā Maskavā, tur kādreiz tūkstošiem nāca, tagad viņi knapi klases nokomplektē. Bet tajā pašā laikā Itālijā ir vienkārši pārprodukcija ar dejotājiem, Latīņamerikā cik viņu ir. Es nezinu, kāpēc valstij no valsts tas atšķiras. Mums tiešām baletskolā bija liela bedre vienu brīdi. Kādus piecus gadus nebija izlaiduma puišiem. Daudzi jau pareģoja Latvijas baleta galu, jo nebūs vīriešu. Bet tā bija tāda laime nelaimē – bija iespēja uzaicināt ļoti talantīgus dejotājus, kas tiešām grib dejot, kas ir atbraukuši šeit, lai strādātu, lai pilnveidotos, nevis lai vienkārši algu pelnītu. Jāteic, mums pašiem arī ir ļoti labi dejotāji, bet tagad tie, kas ir atbraukuši no Kanādas, Amerikas, Nīderlandes, Itālijas, Rumānijas, arī no Armēnijas, viņi ir ienesuši tādu jaunu dvesmu mūsu baletā.

Un arī konkurenci. Vēl viens sāpīgais jautājums, par ko mēs vienmēr esam runājuši, ka baleta cilvēki beidz savu [profesionālo] mūžu tik ātri un tikai retie kļūst par baletmeistariem, par menedžeriem utt. Un patiesībā tie ir salauzti mūži?

Aivars Leimanis: Jāteic, daudzi sāk pārkvalificēties. Ja neesi izsities, tad sāk jau ap trīsdesmit gadiem meklēt citu ceļu. Tā kā tā kadru mainība diemžēl ir diezgan liela. Bet ir tādi, kas visu savu sirdi un dvēseli ir atdevuši baletam, līdz pēdējam turas.

Aivar, kura bija tava mīļākā loma?

Aivars Leimanis: Es pat nezinu, vai Alberts "Žizelē" vai Bazils "Donā Kihotā", viena no viņām.

Kura tava mīļākā partnere?

Aivars Leimanis: Es praktiski visu laiku dejoju ar Zitu Errsu.

Kas nākamajā sezonā būs lielais akcents baletā? Tikko bija brīnišķīga pirmizrāde.

Aivars Leimanis: Otra pirmizrāde ir balets "Vijs". Mēs smējāmies, ka mums ļoti labi aizgāja šausmu stāsts "Drakula" un mēs turpinām tagad ar "Viju". Bet pēc tam balets "Veltīgā uzmanība", lai tas riņķis būtu noslēdzies, kā pirms simts gadiem mūsu balets sākās ar "Veltīgo uzmanību" – pirmo pilnmetrāžas baletu.

Tas būs citā stilā, es ceru?

Aivars Leimanis: Tas būs [Frederiks] Aštons, viņš ir visslavenākais angļu horeogrāfs, pasaulē visslavenākais "Veltīgās uzmanības" iestudējums, kas iet visos lielajos teātros, Londonā, Berlīnē un visur kur citur.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti