Henrieta Verhoustinska: Vai jūs esat pamanījuši citas izpausmes mākslā un kultūrā, kas ir saistītas ar pandēmijas laiku?
Aivars Leimanis: Liels daudzums ar dažādiem “online” pasākumiem. Gan tiek iestudētas “online” izrādes, kas ir paredzētas nevis tieši skatītājiem, bet tieši ar domu, ka tas ir ierakstam. Vispār ļoti daudz kas pašlaik notiek “online”.
Elza, vai tu esi pamanījusi kaut ko īpašu?
Elza Leimane: Jā, un es arī ar lielu prieku skatos, jo agrāk es uz šīm izrādēm vasarā speciāli izbrīvēju laiku, lai es lidotu un skatītos, bet tagad tas ir pieejams ar pāris klikšķiem. Piemēram, es ļoti aktīvi sekoju NDT un NDT2 (Nīderlandes Dejas teātris / “Nederlands Dans Theater” – red.), un viņiem nupat bija izrāde. Sākotnēji viņiem bija atļauti 30 skatītāji, tad viņi bija sapratuši, ka visu sezonu pārnesīs, ka tās ir tiešraides. Tagad jau vairs neviens skatītājs, bet līdz ar to tie darbi, horeogrāfija viņa ļoti asprātīgā veidā tiek veidota kamerai, un arī kamera tiek iesaistīta starp dejotājiem.
Tā ka visas šīs grūtības ir arī kaut kā ļoti laba un interesanta sākums.
Radošiem cilvēkiem viss var kalpot par impulsu, lai radītu. Un viens šāds piemērs ir jūsu un baletdejotāja, horeogrāfa Antona Freimana trijatā radītā izrāde “Divi metri”. Pastāstiet vairāk par šo izrādi – kā radās tā doma un par ko tad tā ir?
Aivars Leimanis: Tā doma radās jau pavasarī, kad viss bija ciet. Bet balets nevar bez jaunrades, jo tā ir apstāšanās, tāpēc visu laiku ir jābūt kaut kam jaunam, kaut kam jātop. Tas bija iecerēts vairāk kā tāds “online” projekts, un ir ļoti liela starpība, vai tu iestudē izrādi un pēc tam viņu iefilmē, vai tu studē speciāli, lai filmētu. Un tad vasarā likās, ka viss ir kārtībā, domājām, ka varam taisīt normālu izrādi, un diemžēl atkal nav kārtībā.
Vai tas nozīmē, ka jūs pielāgosiet šo izrādi atkal “online” vajadzībām vai jūs gaidīsiet?
Elza Leimane: Nē, mēs gaidīsim, kad skatītāji varēs ienākt. Neskatoties uz pārlikto datumu, viņa ir gandrīz finalizēta, un tagad būtu sācies skatuves mēģinājumu posms, mēs vienalga gribētu viņu sagaismot, uztaisīt gatavu.
Kad ir apmēram plānots šobrīd, cik nu var plānot kaut ko?
Aivars Leimanis: Šobrīd plānotais – 21. un 23. decembris.
Es saprotu, ka tie ir trīs stāsti – jūs katrs esat izveidojis vienu stāstu. Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt par to?
Aivars Leimanis: Elzai ir pirmais stāsts.
Elza Leimane: Jā, man ir pirmais stāsts. Tādā joku līmenī tas varētu būt par mākslinieku, kurš ir mēnešiem viens un nav atradis izeju no tās ēkas. Viņš jau ir iemācījies sevi apkalpot dažādās sfērās, gaismās, viņš ar visu tiek galā pats, bet nedaudz jau tā kā halucinē. Bet, ja nopietni – mans darbs saucas “Līdzcilvēks”, un tajā pirmajā posmā, kad bija liegts darboties un liegts pat satikties, un trenējāmies vienatnē (kas viss arī ir diezgan interesanti, veicinoši, jo tu redzi sevi detalizēti, tu vari pievērst uzmanību treniņos, bet tu jūties tāds puscilvēks faktiski), un tad šī apjausma par to, cik daudz nozīmē mums katram tā lieta, ar ko mēs nodarbojamies, un trūkst tā līdzcilvēka sevī, līdzcilvēka blakus.
Tu pati dejo?
Elza Leimane: Nē, man ir trīs galveno lomu izpildītāji. Vienā reizē tas ir Kristaps Jaunžeikars viņš mainās ar Jūliju Braueri, ir arī Ieva Rācene. Mums katram tas nogrieznis, ko mēs veidojam, ir diezgan īss. Man tik ļoti interesantas liekas viņu personības, viņi kā dejotāji, kā aktieri. Es viņiem veidoju katram savu tekstu un materiālu.
Faktiski tu veido trīs dažādus…
Elza Leimane: Jā, un viņas atšķirsies. Atkarībā no tā, kurā pusē skatītājs izvēlēsies atnākt sēdēt, jo šoreiz skatītājs ir vienā un otrā pusē.
Es saprotu, ka Aivars savukārt veido tieši tos divus metrus?
Aivars Leimanis: Es esmu klasiskā baleta pārstāvis. Ja jaunieši studē laikmetīgi, tad es tā paspēlējos – kāds izskatītos klasiskais balets, ja būtu jāievēro šī divu metru distance.
Tas būtu interesanti droši vien.
Elza Leimane: Īstenībā tad, kad par šo sākām domāt, tad mums patiešām bija – mēs nācām, mums bija atļauts trenēties grupās, bet bija vienam no otra jāievēro, cik bija – divi, pusotrs metrs...
Aivars Leimanis: Mums bija pat vairāk jāievēro.
Jums bija tie kvadrātmetri jāievēro uz katru cilvēku?
Aivars Leimanis: Sadalījāmies daudzās grupās un nekrustojāmies teātrī. Pa vienām durvīm gājām iekšā, pa otrām ārā.
Elza Leimane: Katram savs krustiņš, kur tu drīksti atrasties.
Jaunais distancēšanās laikmets. Vai jums šobrīd baletā, tāpat kā bija pavasarī, ir katram savs baleta grīdas fragmentiņš mājās? Un ir jātrenējas mājās?
Aivars Leimanis: Nē, es ceru, ka līdz tam mēs nenonāksim.
Bet tā bija?
Aivars Leimanis: Tā bija, tā bija. Tā bija izeja. Uz kādu brīdi varēja tā vēl.
Elza Leimane: Bet diemžēl ļoti daudzi, it sevišķi štatos [ASV], viņi vēl joprojām trenējas mājās.
Es visu laiku redzu, ka tiek sūtīti tie linki, un viņi tiešām ir mājās, un es no sirds jūtu viņiem līdzi.
Bet jūs vēl pa kārtai nākat uz mēģinājumu zāli?
Elza Leimane: Jā, mēs varam.
Kāda ir jūsu sajūta, zinot, ka dejošana līdzās dziedāšanai ir viena no bīstamākajām pēc epidemiologu atzinumiem? Dejošana bija pirmā lieta, ko aizliedza arī sadzīviskos, saviesīgos pasākumos.
Aivars Leimanis: Es ceru, ka mūsu dejotāji ir ļoti apzinīgi un ievēro visus noteikumus, un es gribētu teikt, ka nav bijis neviens [Covid-19] gadījums baletā, kaut gan mēs strādājam tuvā kontaktā un dažādās grupās.
Kā pandēmija vispār iespaido baleta attīstību kopumā?
Aivars Leimanis: Ziniet, mums tas čats ir izveidojies. Sākumā mēs bijām kaut kādi padsmit pasaules baleta vadītāji, tagad čatā ir kādi 120–130 jau. Un visu laiku no visas pasaules pienāk ziņas – kā, kur, kas notiek. Vienu brīdi pienāca ļoti aktīvi, vienu brīdi, kad pasaule apstājās, šī informācijas plūsma apsīka. Tagad atkal ir. Austrālijā kaut kas notiek, Somijā vēl kaut kas notiek. Tā ka kaut kur vēl kaut kas notiek.
Notiek izrādes.
Aivars Leimanis: Notiek izrādes, notiek pirmizrādes, bet Eiropā viss ir ciet. Amerikā vispār nekas nav vēries vaļā, tur vispār ir traģiska situācija, jo valsts atbalsta tur tikpat kā nav.
Šīs vēstules kļūst arvien pesimistiskākas un pesimistiskākas.
Grūti ir atrast spēku.
Aivars Leimanis: Un es jau jūtu, ka tajās vēstulēs nupat ir tāda situācija, ka viens otru uzmundrina.
Elza, kur tad smelties mierinājumu? Latvijas Nacionālā opera un balets publicē savos sociālajos tīklos ar devīzi “Ar mākslu pret nogurumu” dažādus fragmentus no operām un baletiem. Vai ar mākslu var cīnīties pret nogurumu?
Elza Leimane: Es domāju, ka pilnīgi noteikti.
Un man liekas, ka ir jācenšas par šo visu domāt nevis kā stop zīmi, bet pauzi.
Jo stop zīmē liekas, ka ir jākāpj ārā, ka tu esi kaut kur nonācis, bet nē, tā ir pauze. Tā ainava ir nedaudz sastingusi, mēs varam labāk viņu papētīt, bet tad jau atkal sāks ātri mainīties aiz tā loga. Man liekas, ka tas ir laiks, kur tu vari eiforiski izbaudīt varbūt kaut kādu brīvo laiku, ko mēs esam noskrējušies. Tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi sev nospraust mērķus un ieturēt režīmu, un tad ir sajūta, ka tu kaut ko kontrolē pats.
Bet baleta dejotājiem režīms ir ļoti svarīgs.
Elza Leimane: Absolūti. Mums tas ir asinīs. Mums ir nedaudz pat tāda slimīga attieksme pret to, ka tu zini vienmēr, cikos un kas notiks.
Mēs ļoti svēti izturamies pret disciplīnu un laiku.
Un man liekas, ka daudziem tas arī ir tas apjukums, ka tev pēkšņi… Bet tagad, paldies Dievam, darbs rit un mēģinājumu grafiks ir. Bet tas pavasaris bija tāds dīvains.
Aivars Leimanis: Varēja ļoti labi redzēt, kad bija Pasaules baleta diena, kur “online” no dažādiem pasaules teātriem rādīja treniņa stundas. Mums bija šī iespēja trenēties nepārtraukti. Es domāju, ka spīdoši pagāja arī “Gulbju ezera” pirmizrāde. Balets bija formā, bet tagad var redzēt, ka daudzās kompānijās baletdejotāji vienkārši nav formā, jo nav bijusi iespēja trenēties.
