Rītdienas cirks jābūvē kopīgiem spēkiem. Saruna ar Rīgas cirka skolas vadītāju Māru Pāvulu

Cirks šodien ir ļoti dažāds. Dejas numuri, akrobātika, cilvēka fizisko spēju pārbaude, laikmetīgi vēstījumi un aktuālās problēmas, pat politika, tas viss var sadzīvot vienā izrādē. Arī Latvijā, kamēr gaidām Rīgas cirka ēkas “jauno ēru” pēc renovācijas, pilsētvidē notiek dažādi cirka priekšnesumi. Kas īsti ir laikmetīgs cirks, kāda ir laikmetīgā cirka pasaules aina un kur tajā ir vieta latviešu māksliniekiem? To LSM.lv vaicāja Rīgas cirka skolas vadītājai Mārai Pāvulai.

Antra Feldmane: Kā veidojās jūsu ceļš cirka mākslas laukā?

Māra Pāvula: Man jau bērnībā patika cirks, īpaši gaisa akrobātika. Pusaudžu gados, pieaugot interesei par ekoloģiju, interese par cirku apsīka dzīvnieku numuru dēļ. Otro reizi ar cirku sastapos studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā, kad kursa darbā izvēlējos pētīt Kanādas “Saules cirku” (“Cirque du Soleil”). Tad atklāju, ka ir vēl pavisam cits cirks, ne tikai tradicionālais ar dzīvniekiem vai tikai greznais “Saules cirks”, bet arī ļoti smalka un jutekliska mākslas forma, kurā mākslinieki cirku izmanto kā universālu mākslas valodu, lai runātu par personīgām un dziļām tēmām.

Kā vērtējat Latvijas cirka mākslinieku iespējas darboties nākotnes cirka aktivitātēs Latvijā?

Kopš 2017. gada Rīgas cirks mērķtiecīgi strādā, lai uzlabotu cirka infrastruktūru un lai Latvija būtu pievilcīga vieta cirka mākslinieku darbam. Tagad, pandēmijas laikā, jo īpaši esam izvirzījuši vietējās kopienas attīstību, par mūsu prioritāti izveidojot ikdienas treniņu telpu, kas aprīkota ar cirkam nepieciešamo inventāru. Sadarbībā ar mūsu partneriem Baltijas valstīs vadām divas atbalsta programmas cirka mākslinieku profesionālās izaugsmes un konkurētspējas celšanai. Ir svarīgi apzināties, ka cirka mākslinieka dzīve ir nomadiska. Latvija ir pārāk maza, lai cirka mākslinieki varētu cauru gadu strādāt tikai Latvijas publikai, tieši tāpēc būtiski ir darīt visu, lai Latvijas mākslinieku veikums būtu pasaules līmenī un viņiem durvis būtu atvērtas ne tikai Rīgā, bet arī labākajos teātros un cirka festivālos pasaulē.

Kuras cirka mākslas disciplīnas pašlaik Latvijā ir mazāk apgūtas?

Šobrīd Latvijā nav iespējams cirka mākslu apgūt profesionāli. Paralēli Rīgas Cirka skolai darbojas vairākas cirka studijas, kur bērni un jaunieši var apgūt dažādas cirka disciplīnas. Infrastruktūras ziņā lielākais izaicinājums ir nevis kādas konkrētas disciplīnas apguve, bet gan pasniedzēju deficīts, lai varētu sagatavot profesionālus māksliniekus. Mēs pie tā aktīvi strādājam, gan veicinot mūsu pasniedzēju profesionālo izaugsmi, gan piesaistot viespasniedzējus, lai nākotnē šādas iespējas būtu.

Tradicionāli Rīgas cirks ir piesaistījis cirka māksliniekus no postpadomju valstīm, arī apmeklētāju vidū nereti ir tieši krievvalodīgie. Kādas ir iespējas šo auditoriju aizraut arī turpmāk, ņemot vērā to, ka tradicionālais cirks ar savvaļas dzīvnieku izmantošanu Latvijā vairs netiek atļauts?

Latvijā ir spēcīga cirka mākslas tradīcija. Cilvēkiem tas patīk, un es negribētu teikt, ka viens vai otrs cirka žanrs būtu vairāk saistošs krieviski vai latviski runājošajai sabiedrības daļai. Es aicinātu neskatīties uz cirku tikai kā formu, bet kā jēgas nesēju. Uz tradicionālo cirku cilvēki nāca skatīties, jo vēlējās redzēt un piedzīvot pārcilvēciskas spējas – sevis pārvarēšanu un brīnumu. Līdz 2016. gadam, kad Rīgas cirks darbojās pēc tradicionālā cirka modeļa, būvējot izrādes no numuriem, tas dabiski sadarbojās ar valstīm, kur šāda cirka forma vēl joprojām ir dominējoša. Rietumeiropā jau gandrīz 50 gadus dominē laikmetīgā cirka koncepts, kur papildus sevis pārvarēšanai no cirka sagaida arī spēcīgu māksliniecisko koncepciju. Taču cirka esence ir tā pati, un skatītāji to novērtē. Mēs nedalām skatītājus dažādās sabiedrības grupās.

Cirkam kā neverbālai mākslas formai ir potenciāls kļūt par tikšanās vietu cilvēkiem, kuri ikdienā teātra zālēs nesatiekas.

Cirka mākslinieku dzīvesveidu apvij dažādas leģendas un kino mākslā noskatīti naratīvi. Viens no piemēriem – no mājām aizbēgusi meitene, kura pievienojas cirka trupai. Cirka sezonas atklāšanas izrādē piedalās trupas mākslinieki, kurus vieno kopīga “ielu dzīve”. Kā jūs redzat, kas raksturo cirka mākslinieku būtību laikmetīgajā mākslā, kas ir viņu stāsts?

Cirka mākslinieki savās izrādēs runā par to, kas viņiem rūp šodienas pasaulē. Lai kļūtu par mākslinieku, ir jāiegulda gadiem ilgs darbs, jāmācās profesionālās cirka skolās, kurās nemaz nav tik viegli iekļūt. Protams, viņu ikdiena saistās ar ārkārtīgu pašdisciplīnu, treniņiem, mēģinājumiem un būšanu ceļā. Bet vai tas ir tik ļoti atšķirīgi no jebkura augsta līmeņa profesionāļa šodienas intensīvajā dzīves ritmā? Tas, kas raksturo cirka organizācijas un trupas, bieži ir horizontālā struktūra pretstatā ar teātri vai deju, kur režisoram un horeogrāfam vēl joprojām ir lielāka vara.

Stāsts par aizbēgšanu no mājām drīzāk varētu tikt uzlūkots kā metafora, nevis realitāte.

 Bēgšana no hierarhijas uz iekļaujošāku vidi, vēlme dzīvot uz sadarbību vērstā kopienā. 

Cik lielā mērā cirka māksla ir atspulgs konkrētajam laikmetam? Tas, kas kādreiz šķita uzjautrinošs, pašlaik var tikt vērtēts kā neētisks.

Manā redzējumā tikai tādai mākslai, kas reflektē par savu laikmetu vai vēsturiskiem notikumiem, kas ir aktuāli šodienai, ir jēga. Daudz ir ticis runāts par pasaules redzējuma maiņas ietekmi uz cirka attīstību, tajā skaitā dzīvnieku neizmantošanu vai cilvēku objektivizāciju.

Cirks izaicina sabiedrībā pieņemtās normas, balansē uz robežas. Robežas mainās, un mainās arī cirks.

Bet es domāju, ka diskusijas par dzīvnieku un cilvēku ar īpašām vajadzībām izrādīšanu cirkā ir novecojušas. Tas bija cits laikmets. Mani vairāk interesē, kā turpmākajos gados mēs izrādēs redzēsim atspoguļojumu par to, kā mūs ietekmē pandēmija, kas notiks ar zemeslodi un kurp ved mūsu ekonomiskais modelis.

Vai varat minēt spilgtākās laikmetīgā cirka trupas vai māksliniekus pasaulē un nedaudz pastāstīt par tiem?

Šis ir ļoti subjektīvs jautājums. Vēstures grāmatās kā pamatlicēji tiktu pieminēti “Cirque Plume” un “Archaos” no Francijas vai, piemēram, “Cirkus Cirkor” no Zviedrijas.

Savos pirmsākumos viņi noteikti bija spilgti piemēri un ir pelnījuši ievērību. Šodien? No cirka “dinozauriem” es vēl joprojām ārkārtīgi apbrīnoju franču cirka mākslinieku Joanu Legilermu (Johann Le Guillerm), kuru 2005. gadā uz Rīgu atveda Jaunā teātra institūts. Viņa daiļrade ir nebeidzama izpēte.

Jaunās maģijas žanra pionieru trupa “14:20” maģiju kombinācijā ar objektu teātri un laikmetīgo deju ir pārvērtuši teju vai par filozofijas virzienu un antropoloģisku pētījumu atspulgu. Akrobātikas žanrā jāpiemin apvienība “XY”, kas rada patiesi monumentālas izrādes.

Ir ārkārtīgi daudz jaunu mākslinieku, kuri ir aktuāli šodien. Rīgas cirka sezonas atklāšanas izrāde “SOMOS” no kompānijas “Bêstîa” ir atspoguļojums mūsdienu pasaules nevienlīdzības sekām, piespiedu vai brīvprātīgi izvēlētai dzīvei svešumā, kā arī cilvēka spējai ieguldīt darbu, lai atrastu iespēju saprasties jebkuros apstākļos.

Mani personīgi pirms vairākiem gadiem uzrunāja Fragana Gehlkera, Aleksisa Ofrē un Marussias Diazas Verbēkes (Fragan Gehlker,  Alexis Auffray, Maroussia Diaz Verbèke) izrāde “Le Vide” (tulk. – tukšums). Tā ir mīta par Sīzifu interpretācija. Māksliniekiem ir izdevies attīrīt laikmetīgo cirku no dejas, teātra un likt skatītājam pilnībā izdzīvot šo vienmēr aktuālo mītu cirka valodā.

Ar līdzīgu ideju – atbrīvot cirku no liekiem uzslāņojumiem un izcelt to kā mākslas valodu pašu par sevi – strādā arī trupa “Circus I Love You”, bet jau citā, daudz jautrākā un atpazīstamākā estētikā.

Tas ir kā kino. Ja man būtu jānosauc ievērojamākie režisori, vispirms būtu jāsaprot žanru – dokumentālu filmu, komēdiju, drāmu vai blokbāsteru loks, citādi ir pārāk daudz, no kā izvēlēties.

Kā veidojās jūsu sadarbība ar apvienību “Cie Bestia”? Kādēļ izvēlējāties sezonu sākt tieši ar šo izrādi?

Jau daudzus gadus ar interesi sekojam līdzi šo mākslinieku daiļradei. Esam domājuši arī par viņu iepriekšējām izrādēm, bet, kad mans kolēģis, Rīgas cirka radošais direktors Mārtiņš Ķibers, redzēja šo izrādi pirms četriem gadiem festivālā “UP!” Briselē, tapa skaidrs, ka tieši šī būs tā izrāde, ar kuru šie mākslinieki viesosies Latvijā. Bijām paredzējuši to izrādīt jau agrāk, bet mākslinieku aizņemtība un pandēmija mazliet iekavēja mūsu plānus. Tomēr es domāju, ka galu galā viss notika tieši tā, kā tam jānotiek. Šī izrāde ir par mums kā indivīdiem un mums kā kopienu, par spēju saprasties un atrast kopīgu valodu arī tad, kad nespējam viens otru sadzirdēt. Šobrīd šī tēma ir aktuālāka nekā jebkad.

Kādi ir plānotie jaunumi jaunajā cirka sezonā?

Šajā laikā mūsu prioritātes ir attīstīt vietējo cirka kopienu, iesaistīt to mūsu mākslinieciskajā darbībā, kā arī atkal satikt mūsu mīļos skatītājus pasaules klases izrādēs. Šoruden aicināsim skatītājus piedzīvot unikālu cirka projektu pilsētvidē ar mūsu mākslinieku piedalīšanos “Cirks pilsētā”. Izrāde notiks pastaigas formātā, izmantojot digitālās tehnoloģijas. Skatītājiem būs iespēja Rīgas vēsturiskajā centrā meklēt kontrolpunktus un doties pa pēdām pilsētā izklīdušajiem cirka māksliniekiem. Līdz Jaunajam gadam plānojam vēl vairākas viesizrādes: par godu Eiropas cirka naktij 12. un 13. novembrī, ko nākotnē vēlamies iezīmēt kā minifestivālu nākamajai cirka paaudzei no Baltijas un Eiropas, Dzelzceļa muzejā iecerēta apvienības “Familiar Faces” izrāde “Surface”. Decembrī plānota žonglēšanas apvienības “EaEo” jautrā izrāde “Kā sagaidīt citplanētiešus”, bet pavasarī cirka programmā plānota jaunās maģijas izrāde "A vue" cirka kompānijas “32 Novembre” izpildījumā, kā arī Rīgas skatītāju sirdis jau iekarojošo cirka mākslinieku “Machine de cirque” jaunāko izrādi “Ghost Light”. Arī Rīgas Cirka skolu turpinām paplašināt, un, ja ierobežojumi to ļaus, tad šīs sezonas laikā taps arī pirmie audzēkņu iestudējumi.

Rīgas cirka ēka

Vai tas, ka Rīgas cirka telpa pašlaik tiek renovēta, neapgrūtina jūsu darbu?

Grūti teikt. Rīgas cirka ēkas sliktais stāvoklis un nepiemērotība mūsdienīga cirka vajadzībām noteikti apgrūtināja darbu. Protams, laikā, kad izrādes nenotiek pie mums, bet citur, ir grūtāk sabiedrībai izskaidrot, ka cirks strādā. Toties mēs to redzam kā iespēju uzrunāt skatītājus, kuri nav ieraduši doties uz cirka ēku. Cirka skolai šobrīd esam iekārtojuši plašas telpas un varam paplašināt savu darbību, nerenovētajā cirkā tas nebūtu bijis iespējams.

Kas būtu tas, ko jūs gribētu izskaust Latvijas cirka mākslas tradīcijās?

Tradīcijas ir jāciena un no tām ir jāmācās.

Tas, ko vajadzētu izskaust, ir nevis cirka mākslas tradīcijas, bet gan aizspriedumi, ka dažādi cirka žanri nevar pastāvēt līdzās. Dažādībā ir skaistums.

Es domāju, ka šis nav laiks, kad cīnīties pret kaut ko. Mums visiem jāmeklē vienotība un kopīgiem spēkiem jābūvē rītdienas cirks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt