"Pārāk biežs viesis Rainis nav bijis mūsu teātrī, bet pēdējos gados, kad vidējā un jaunā režija vēršas pie Raiņa dramaturģijas, tur ir pavisam cita estētika, cits, kā saka, piegājiens inscenējumam. Manuprāt, ļoti labi rezultāti. Un tagad, mainoties paaudzēm, Rainis ir atradis sev pārliecinošu vietu arī mūsu teātrī," Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo atzīst režisors Edmunds Freibergs.
Latvijas Nacionālajam teātrim - 100
2019. gada 23. februārī Nacionālais teātris svinēs savu 100. jubileju. Teātra bagātā vēsture ļauj uz notikumiem, iestudējumiem, aktieriem un režisoriem paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Sadarbībā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" LSM.lv piedāvā piecus stāstus teātra vēsturē, kas saistās ar Rūdolfu Blaumani, Raini, ar lielo romānu dramatizējumiem, kā arī ar lugām, kas savulaik iestudētas un pēdējā laikā atkal atgriezušās teātra repertuārā.
Teātrī klīst leģendas arī par Raiņa mistisko klātbūtni, kad tiek iestudētas viņa lugas. Un zīmīgi, ka savu 100. jubilejas sezonu Nacionālais teātris atklāja ar Raiņa "Pūt, vējiņi” iestudējumu, ko tā iemīļojuši mūsdienu skatītāji.
“Protams, ka Rainis ir viens no mūsu lielajiem dižgariem, arī dramaturģijas dižgariem, bet ar Nacionālo teātri Rainim ir bijušas tādas īpašas attiecības, sākot ar to jau, ka Rainis ir bijis šī teātra direktors, bet ar to direktorēšanu ir gājis, kā gājis,
cik vismaz latviešu teātra vēsture liecina, ka tas ir bijis diezgan sarežģīti,” stāsta Freibergs.
“Pirmkārt, protams, Rainis bija radoša personība. Kad viņu sāka apgrūtināt ar visādiem naudas izdevumiem un mūžīgiem teātra kreņķiem par parādiem un viņam bija jāseko par katru iepirkumu, un jāparaksta dokumenti un čeki par izdevumiem un ieņēmumiem, protams, tas viņu kā radošu garu kāva nost,” turpina Freibergs. “Kā jau laiku pa laikam tas gadās, kā mēs šodien to problēmu saucam, radās interešu konflikts. Jo teātrī un ap teātri sāka runāt, ka Rainis izmantojot savu stāvokli un par varas makti stūķējot savas un Aspazijas lugas, lai iestudē. (..) Acīmredzot Rainim tas apnika, un vienā brīdī viņš no šī amata atteicās.”
Freibergs atklāj, ka savulaik Nacionālajā teātrī valdījis uzskats, ka Rainis nav gluži šī teātra autors ar savu pārlaicīgo simboliku un vērienīgo filozofiju, ka to ir grūti uzvest teātrī, kas ir vairāk konkrēts un reālpsiholoģisks.
“Savā ziņā lūzumu attiecībā uz Raiņa dramaturģiju un teātri, manuprāt, izdarīja Alfrēds Jaunušans ar "Pūt, vējiņi" iestudējumu. Un, kur tas noslēpums, cik nu es tā saprotu, domājot par šo izrādi: viņš mēģināja maksimāli noņemt jebkuru tādu falšu romantiskumu vai falšu patētiku, viņš tā ļoti mēģināja lielu konkrētību gan attiecībās, gan arī runas manierē,” skaidro Freibergs.
Pēc kāda laika Alfrēds Jaunušans ķērās pie "Uguns un nakts" iestudējuma. Teātris gatavojās viesizrādēm Maskavā, un tad, protams, vajadzēja lielo klasiku arī vest. Jaunušans izšķīrās par "Uguni un nakti".
“Es domāju, ka viņš izšķīrās par to tāpēc, ka viņam bija Spīdola – un tā bija Astrīda Kairiša. Es atceros, kad noskatījos pieņemšanas izrādi, lai arī neesmu spontāns cilvēks, bet es tūlīt skrēju uz garderobi, apkampu un skūpstīju Astrīdu Kairišu, teicu, ka tas ir brīnums.
Tas bija brīnums, kā viņa spēlēja Spīdolu, tādēļ vien bija vērts iestudēt,” atminas Freibergs.
Mūsdienās atgriezties pie Raiņa teātri pamudinājis režisors Viesturs Kairišs.
“Viņš vienmēr ir izjutis to Raini ļoti precīzi un specifiski. Un Viesturam Kairišam bija ideja, ka viņš gribēja taisīt teātrī Raiņa tetraloģiju – četrus darbus, katru gadu vienu darbu. Un mēs to nevarējām realizēt, jo mums vienkārši finanšu nepietika, bet Viestura pamudinājums manī visu laiku kaut kādā veidā sēdēja,” stāsta Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis.
Tuvojoties Raiņa jubilejas gadam, teātris uzrunājis režisoru Kirilu Serebreņņikovu iestudēt Raini. Viņš izvēlējās taisīt izrādi par Raini.
“Un tad nākamais gājiens jau bija "Uguns un nakts" [Viesturs Kairišs] . Un tas, kas man liekas ārkārtīgi svarīgi,
mēs iesējām vismaz latviešos to apziņu, ka Rainis ir tāds pats cilvēks kā mēs – ar visām savām sāpēm, kritumiem, ārprātiem, idejām un sapņiem. Tajā pašā laikā ļoti maz, man liekas, pasaulē ir tādu domātāju, kuru idejas dzīvo pāri laikam. Un tāds mums ir Rainis,” uzskata Rubenis.
“Uz skatuves jau arī tev ne vienmēr ir tāda iespēja tā kā izlidot cauri griestiem, kad tu esi vairāk nekā šīs teātra sienas, un Rainis to dod, jo viņš tev liek par to domāt, viņš par to runā, turklāt tik interesanta personība, tik interesanta dzīve,” Raini vērtē aktrise Maija Doveika. “Aiz mīlestības pret mūsu lielo autoru mēs esam mazliet pieņēmuši tādu solīdāku redzējumu par viņu, bet, piemēram, Kirils Serebreņņikovs, kurš atbraucis no Krievzemes, diezgan vienkārši un drosmīgi pārnes uz skatuves to, ko viņš bija lasījis dienasgrāmatās, vēstulēs un intīmākos komentāros par šo cilvēku. Mēs arī līdz ar to drosmīgi gājām viņam līdzi.”
Bet ar Raini teātrī, veidojot iestudējumus, bijuši arī interesanti piedzīvojumi.
“Mēs improvizējām ar dažādām darbībām uz skatuves, un es tur tā lidinājos pa gaisu kā Raiņa māte, saucot viņu īstajā vārdā par Jāni. Un tas mums beidzās ar to, ka divas vai pat trīs reizes pilnībā nodzisa teātrī elektrība, atrāvās vaļā ugunsdzēsības lūka virs skatuves un ienāca dabīga dienasgaisma teātrī, kur dienasgaisma neeksistē kā tāda. Nu tad mēs pēc kādas kurās jau reizes sapratām, paņemsim kafijas pauzi, te kaut kā jocīgi viss notiek,” par “Raiņa sapņu” tapšanu stāsta Doveika.
Rubenis savukārt min, ka šī iestudējuma pirmizrādē gāzies milzīgais laika rats uz skatuves. Iemesls bijis vienkāršs – uzgrieznis bija atskrūvējies vaļā no kustības.
“Un tad Rainis laikam pieņēma to, ka tā var būt,” bilst Rubenis. “Jo diskusijas jau bija ne tikai par idejām, diskusijas vispār bija, kā tā drīkst apieties ar Raini. Kā par viņu drīkst tā kā iesmiet, kā Raiņa darbā var uzlaist plikus džekus uz skatuves sapnī, kā, piemēram, nepārspīlēt tekstuāli Raini; un tieši tāpat arī Viestura "Ugunī un naktī" - kādai jābūt Spīdolai, vai viņi ir labā vai ļaunā, vai Laimdota ir labā vai ļaunā?”
Doveika atzīst, ka darbs pie “Uguns un nakts” viņai licis citādi paraudzīties uz svarīgākajiem sieviešu tēliem – Laimdotu un Spīdolu – šajā izrādē.
“Es ieraudzīju Laimdotā tādus kā šifra vārdus, tā varētu teikt. Viņa nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī izskatās, līdz ar to viņa ir jāiztulko pēc Raiņa paša dotās vārdnīcas,” skaidro Doveika.
“Kas ir šis te laimīgais cilvēks, kas ir šī laimīte, kas ir šis zemei piemītošais, kas ir šis ikdienišķais, ko Rainim šie vārdi nozīmē? Līdz ar to, kāda tad ir šī Laimdota un kāpēc tomēr Spīdola ir tieši tā, kura Lāčplēsim ir lielākais palīgs beigās ne tik sadzīviski, cik garīgi.”
Jaunākais Raiņa darba iestudējums Nacionālajā teātrī ir Elmāra Seņkova veidotais “Pūt, vējiņi”, ar kuru teātris atklāja savu simtgades sezonu.
“Pēdējais Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi” inscenējums ir ārkārtīgi efektīgs un ārkārtīgi iespaidīgs, un ārkārtīgi asprātīgs,” uzskata Freibergs.
Vērtējot aktierdarbu šajā izrādē, viņš atzīst, ka tā ir ļoti godīga un emocionāli maksimāla, atdevīga dzīvošana uz skatuves – gan Baibiņai, gan Uldim, gan visiem pārējiem.
“Bet tēlu traktējumos tieši tādu īpašu novitāti tur neatrodu,” norāda Freibergs.
Tajā pašā laikā režisors ir gandarīts, ka šis iestudējums ir guvis milzīgu atsaucību skatītājos, arī profesionālos vērtētājos – līdz ar to mainoties paaudzēm, Rainis ir atradis sev pārliecinošu vietu Nacionālajā teātrī.
