“Tu atver grāmatu, un tu lasi, ļaujies tekstam un lasi. Es jau arī daru tāpat, es tikai to daru, atšķirībā no daudziem citiem, – balsī,” stāstīja Gundars Āboliņš. Lasīšanai aktieris izvēlējies 1957. gadā tapušo Annas Baugas tulkojumu ar slavenajām Jozefa Ladas ilustrācijām. Lasījumi pieejami Jaunā Rīgas teātra "Vimeo" kontā.
Aktieris atzina, ka romānu esot lasījis arī iepriekš un fragmentāri arī armijā: “Mēs viens otram devām un prasījām – še, paskaties, nu, vai nav tā, ka Pirmais pasaules karš vai Aukstais karš – nav starpības. Visu to, kas notiek, sākoties karam un notiekot karam, kā pret to attiecas Šveiks… Varētu apskaust to viņa lēnprātīgo un tajā pašā laikā diezgan viltīgo attieksmi pret notikumiem un dzīvi.”
Gundars Āboliņš ir spēlējis arī izrādē par Šveiku.
Vaicāts, vai aktieriskā sajūta ieslēdzas, arī lasot stāstu, aktieris bija pārliecināts, ka “tas ir kā cirka zirgam – viņš izdzird trompetes un pātagas plīkšķi, un uzreiz ir”.
“Protams, ka es ļaujos, tas ir kaifs ļauties. Drīzāk pat reizēm ir jābremzē, ka tur par daudz nesanāk tas “teijāters”,” secināja Āboliņš.
“Es labprāt uzklausu cilvēku atsauksmes, un daudzi arī uzraksta feisbukā – paldies. Tas man ir ļoti svarīgi, es tur uzspiežu to īkšķīti, lai zina, ka es esmu lasījis – tas no manis ir kā tāds mazs paldies, tas zilais īkšķītis,” skaidroja aktieris.
Āboliņš atzina, ka šis laiks mūs visus pārbauda: “Bet tas jau ir bijis jebkurā laikā. Tad, kad ir kādas grūtības, tiek pārbaudītas cilvēku attiecības. Tas jau vienmēr tā ir bijis. Šobrīd ir tādas grūtības, jaunnedēļ būs citas.”
Arī tad, kad teātrī nav jāspēlē lielās lomas, Gundars Āboliņš nesēž bezdarbībā: “Man ir 61 gads, man vairs nav laika sēdēt un gaidīt. Es tā jūtu, esmu uztvēris, ka cilvēkiem tas, ko es daru, patīk.
Ja cilvēkiem to vajag, tad man nav tiesību neko nedarīt.”