Savukārt VKKF sienas (pie tam, dažādās adresēs) glabā nozaru ekspertu komisiju diskusijas, kurās ne tikai mierīgos toņos vien vētīti un salīdzināti projekti, kuru likteņi bijuši tikpat dažādi kā to saturs. Te – atbalsts pilnā vai daļējā apjomā, te – diemžēl noraidījums.
Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem
Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.
Ciklu iesāk viena no astoņām VKKF atbalstītajām nozarēm – teātra māksla – un saruna ar diviem speciālistiem, kuri par šīs nozares ekspertiem VKKF vadībā sāka strādāt pietiekami tālajā 2000. gadā – teātra zinātnieci, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Edīti Tišheizeri un Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedras profesoru, Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu.
Toms Treibergs: Katram no jums ir sava iepriekšēja pieredze skatuves mākslā. Kas bija tā derīgā ceļamaize, tā pieredze, kuru jūs izmantojāt kā atspēriena punktu, kad sākāt strādāt kā eksperti? Jo tas tomēr ir diezgan savdabīgs darbs – vērtēšana, salīdzināšana…
Edīte Tišheizere: Es tajā brīdī jau biju paspējusi pasēdēt uz trim krēsliem, uz diviem – konstanti. Es strādāju savā teātra zinātnieces, kritiķes pozīcijā, strādāju arī teātrī, arī pasniedzu Liepājas teātra studiju kursam. Līdz ar to es apmēram zināju, “cik tas maksā”. Strādājot teātrī, tu jau to zini gribot negribot. Sākotnēji mēs piešķīrām naudu izrāžu veidošanai, un tur bija pilnīgi skaidrs, ka tā vietā, lai piešķirtu 300 latus, labāk nepiešķirt nemaz, jo būs tikai atskaites un nebūs nekāda konkrēta darba. Es domāju, man palīdzēja tas, ka es pazinu teātri no iekšpuses. Turklāt, strādājot studijās, biju iepazinusies ar jaunu cilvēku trakajām idejām.
Jānis Siliņš: Man bija līdzīgi, jo, strādājot augstskolā un pētot vēsturi, zinot teātrus un cilvēkus tajos – jaunākus un vecākus… Pirmās reizes, kad sāku strādāt par ekspertu, bija tikai atbildība.
Edīte Tišheizere: (smejas) Jā, un bailes!
Jānis Siliņš: Jā, pilnīgi noteikti, jo tā vērtēšana bija ļoti dažāda, es biju arī žūrijās, kas vērtē sezonas izrādes, līdz ar to bija lielākas žūrijas un mazākas; un vienā brīdī jau bija skaidrs, paskatoties tikai uz nosaukumu un to vārdu, kas ir iesniedzis – vai tas ir atbalstāms vai nav.
Edīte Tišheizere: Zini, ne vienmēr…
Jānis Siliņš: Jā, protams!
Edīte Tišheizere: …jo es atceros, tad kad mēs ar tevi, Jāni, bijām vienā ekspertu komisijā, laikam pirmo reizi, ļoti daudzi projekti vēl arvien tika iesniegti rokrakstos.
Jānis Siliņš: Brīnišķīgi!
Edīte Tišheizere: Gan brīnišķīgos, gan ne tik brīnišķīgos. Tāpēc pašā sākumā – vismaz man – bija tādas paralizējošas bailes nenoslīcināt vērtīgu kucēnu. Ka es nepamanīšu, ka es novērtēšu pēc kaut kādām ārējām pazīmēm un nepamanīšu to labo graudu.
Jānis Siliņš: Jā, un tāpēc man bija ļoti svarīgi visu izlasīt kārtīgi un skaidri zināt, ka tajā brīdī, kad tu lasi, neiedomāties autoram, teiksim, piezvanīt un kaut ko paprasīt. Jo noteikums ir tikai viens – jāvadās tikai pēc lasāmā. Jo teātris ir darbības māksla un reizēm var gadīties arī misēklis. Tu vari neuzrakstīt, bet izdarīt. Tas ir jānojauš, jāapjauš – vai tas iznāks vai ne. Nu, kā vienmēr, pareizi?
Edīte Tišheizere: Un vēl jau ir tā lieta, kā vienmēr – ka tie, kas labi dara, ne vienmēr labi raksta, un otrādi. Tas, ka tev gribas ticēt vārdam… Tas vārds ir ne vienmēr līdz galam realizējams. Piemēram, tu notici un pēc tam domā: “Nu, kāpēc?!” Tā kā toreiz, kad, man šķiet, mēs abi bijām kopā komisijā un toreiz tiem laikiem diezgan lielu naudu piešķīrām Henrijam Preisam, kurš uzreiz (!) devās mācīties uz Angliju un tur arī palika… Ar kaut kādām pāris izrādēm šeit.
Jānis Siliņš: Toreiz likās, ka tas ir pilnīgi skaidrs, ka jāpiešķir, jo bija doma, ka jāpabalsta un tamlīdzīgi. Bet tad mēs izgājām no tās situācijas laukā tādā veidā, ka sākām skatīties par studijām ārzemēs: ja līdzekļus prasīja aktieris, tad naudu nedevām, savukārt, ja mācās tādās specialitātēs, kuras pie mums nevarēja apgūt, tad tas jau bija jautājums apspriešanai.
Edīte Tišheizere: Jā, nu, scenogrāfiju jau nu varēja apgūt! Un tad radās tā doma – pirmā līmeņa izglītība šeit, un tad papildināties – lūdzu, uz ārzemēm. Lai tas spēks neaizplūst.
Edīt, tu minēji tos kucēnus, kurus negribas palaist bez ievērības…
Edīte Tišheizere: …vai brīvā peldējumā.
Jā. Kā ir bijis ar tiem riska brīžiem: uzticēties un dot atbalstu kādam projektam, par kuru nav tik liela skaidrība un drošība, pie kā tas galu galā novedīs, bet ir kaut kāds āķis, kurš tomēr ir nostrādājis?
Edīte Tišheizere: Es nevarētu teikt, ka es biju tik redzīga. Nebiju. Bet redzīgs bija Normunds Naumanis. Un viņš reizēm burtiski ar savu temperamentu piespieda dot naudu Jaunajam Rīgas teātrim, kad Hermanim bija pašas pirmās izrādes. Es galīgi nebiju tik redzīga.
Jānis Siliņš: Un galvenais bija tas, ka projekti viņam bija slikti! Viens teikums, apmēram.
Edīte Tišheizere: Tā bija. Bet Normunds prata aizraut, paskaidrot. Mēs jau neviens neesam pilnīgi stūra buki.
Jānis Siliņš: Bet ļoti dažādi ir gājis. Jo projektu komplekss pa vairākiem gadiem ar zināmām pauzītēm sadalās ļoti konkrētā veidā. Piemēram, ja tu biji kādas ekspertu komisijas priekšsēdētājs, tev bija arī jālasa starpnozares projekti. Un es atceros reizes, kad mums ir bijuši kaut kādi divi simti jāizlasa. Starpnozarē! Un visu svētdienu – sēdi un lasi!
Edīte pieminēja Alvi Hermani, tāpēc būtu interesanti uzzināt, vai jūs esat sekojuši vēl kādai teātra personībai vai radošajai grupai tajā izaugsmes ceļā, kuru palīdzējis stiprināt VKKF?
Jānis Siliņš: [Latvijas] Jaunā teātra institūts. Faktiski, ja tas nebūtu visu laiku atbalstīts – protams, vienā brīdī pievienojās arī starptautiskās finanses –, taču, ja nebūtu VKKF atbalsta, es domāju, šāda institūta mums nebūtu. VKKF šajos gados ir bijis vairākām nopietnām vienībām…Kā lai to nosauc… Teiksim, saimnieks. Vai īpašnieks. Vienalga, vai tās ir mērķprogrammas vai īpašas dotācijas. Arī neatkarīgie teātri, pāris, kas šobrīd tā stabilāk strādā. ''Dirty Deal [Teatro]'', piemēram, arī šobrīd nebūtu tādā formā.
Edīte Tišheizere: Jā, un es gribētu piebilst, ka arī nekādas teorijas mums nebūtu bez VKKF, jo, piemēram, žurnāls “Teātra Vēstnesis” balstās vienīgi uz fondu. Jo kas tad vēl ir ieinteresēti? Teātri. Bet no tiem mēs naudu nevaram ņemt, lai būtu redakcionāla neatkarība. Es domāju, ka visa mākslas reflektējošā prese ir pilnīgi atkarīga no VKKF.
Jānis Siliņš: Arī ja tagad vēl mēdz gadīties tā, ka ne vienmēr atbalsta topošo aktieru vai režisoru darbus, tāpēc, ka liekas, ka augstskolai pašai [tas būtu jādara], bet atkal – pirmsākumos, ja nebūtu tas [VKKF] atbalsts, tad vairākas vērtīgas izrādes vienkārši nebūtu tapušas.
Ja mēs jau neviļus esam sākuši runāt par konkrētiem teātriem un pievērsties viņu veiksmēm, vai jūs varētu nosaukt, sacīsim, TOP 3 no tiem teātra projektiem, kuri jūsu kā ekspertu pieredzē atstājuši visspēcīgāko iespaidu?
Edīte Tišheizere: (pēc pauzes) Tom, nē. Un viena iemesla dēļ: nevienā žūrijā nesēž gudri cilvēki, nevienā ekspertu komisijā nesēž labi cilvēki. Un tāpēc viena no lietām, kuru tu centies izdarīt – aizmirst to, ko tu esi tajā brīdī izvērtējis. Mēs tiešām dzēsām to informāciju ārā. Jo pa laikam [pēc izvērtēšanas] nāca tāda negāciju straume, un tad tu varēji godīgi pateikt: “Es neatceros”. Es vienkārši neatceros! Es varu runāt ja ne par visiem, tad par daudziem kolēģiem. Mēs tiešām centāmies aizmirst to, ko mēs darām.
Jānis Siliņš: Es, piemēram, ļoti labi atceros “United Intimacy”. Ar ļoti labām lietām. Bet nu, viņš sevi pierādīja un tad pats tā kā likvidējās. Grūti pateikt, kā tas viss veidojās. Bet tā bija mērķtiecīga darbība. Vai arī Jaunajā Rīgas teātrī, ar tām izrādēm. Tagad mēdz teikt, ka valsts atbalstītam teātrim nevajag dot [VKKF finansējumu]. Man liekas, ka labai iecerei – jebkur un jebkā! Vai tas ir privāts [iesniedzējs], vai tas ir vienpatnis vai nodibinājums – ja tas ir labs projekts, tad visiem! Jo tas jau ir kultūrkapitāls, kas cīnās, lai attīstītu nozari!
Edīte Tišheizere: Gribējās dot atspēriena punktu tam, kas vēl nav sevi pierādījis. Protams, vajadzēja arī tam, kas ir pierādījis. Bet viņam ir vismaz tas pamats, lai viņš varētu iet pie kāda un teikt: “Palīdzi, un es izdarīšu! Te ir pierādījumi!”. Bet tam, kuram to pierādījumu nav, kuram ir tikai laba ideja – tam gribējās dot [finansējumu]. Bet tagad, man liekas, VKKF teātra ekspertu komisijas prioritātes, ka viņi atbalsta tieši neatkarīgos, tur laikam ir liela, liela taisnība.
Jānis Siliņš: Nu, diskutabli…
Edīte Tišheizere: Jā, protams, diskutabli, bet šīs lietas vienmēr tādas būs. Tomēr man liekas, ka ir jādod [finansējums] trakai idejai, kura varbūt ne šajā reizē, bet kaut kad tālāk sevi pierādīs. Ir jābūt tai bīdīšanai! Nav jādod tai rupjmaizei, es nezinu, ir jādod – putukrējumam! Nu labi, tā varbūt nav īstā asociācija. Ir jāatbalsta tas, kas attīstīsies parīt varbūt! Jo, ja to nedarīs šodien, tad parīt mēs būsim turpat, kur vakar.
Jānis Siliņš: Es domāju, ka laikmetīgā deja ir ļoti augusi ar VKKF devumu. Gadās jau, ka saprot – nesaprot. Esmu bijis arī citos projektu konkursos, piemēram, Rīgas domē, pastāvīgi. Tur arī tā ir, teiksim, “Laiks dejot” – vai ir laiks dejot vai nav laiks dejot. Un kā dejot, pareizi?
Edīte Tišheizere: Mēs kā cilvēki, kas nodarbojas ar kultūru, varbūt vairāk varam noticēt tam, kas vēl nav pierādāms.
Jānis Siliņš: Protams, tos māksliniekus, ar kuriem es esmu saskāries arī studijās, tos jau vērtē procesa gaitā, tas ir arī pedagoģisks darbs. Es analizēju tavu atbildi eksāmenā – un tas ir tas pats projekts! Tā ir, projekts ir arī eksāmens.
Edīte Tišheizere: Un ir vēl viena ļoti grūta lieta, ar kuru visbiežāk nācās saskarties, kad mēs piešķīrām mūža stipendijas. VKKF, lai kā mums to gribētos, nav sociāls projekts.
Mums ir jādod [atbalsts] izcilībai. Nevis tāpēc, ka “vajag”, tāpēc, ka mirst badā, tāpēc, ka nav zobu. Tas ir briesmīgi. Un nežēlīgi. Tāpēc es saku: es dzēsu to informāciju ārā.
Vai kādreiz jums ir sanācis nonākt konfrontācijā ar neapmierinātu projekta iesniedzēju, kura ieceri neesat atbalstījuši?
Jānis Siliņš: Jāsaka, ka visi kolēģi, kas savus projektus ir iesnieguši un zinājuši, ka esmu komisijā, ir bijuši brīnišķīgi un nekad nav jautājuši: “Kāpēc neiedeva?”.
Edīte Tišheizere: Jā, tas gan.
Jānis Siliņš: Kaut kā tas godīgums gan iesniedzējam, gan ekspertam vienmēr saglabājas.
Edīte Tišheizere: Tad, kad mēs kļuvām par interneta sabiedrību, diezgan daudz nācās lasīt – ja tu vispār lasi komentārus. Bet tā, ka nāktu klāt, ne.
Jānis Siliņš: Ir bijis sāpīgi kādreiz – tīri formālu iemeslu dēļ, jo liekas labs, bet ir noraidīts. Uzrakstīts tā, ka neko nevar saprast, piemēram. Nu, tad līdz nākamai reizei – varbūt noformulēs labāk, precīzāk.
Vai jums ir bijusi kāda reize, kurā, līdzīgi kā Normundam Naumanim, ir izdevies pārliecināt kolēģus atbalstīt projektu, par kuru vairums klātesošo ir nepārliecināti?
Jānis Siliņš: Ir bijušas reizes, kad daudz esam gājuši ārā un nākuši atkal kopā, lai uzdotu kopēju jautājumu: “Nu, kā tad ir – būs vai nebūs?”. Bet tādos lielos konfliktos gan neesam gājuši.
Edīte Tišheizere: Jā, tas ir pārsteidzoši. Gan jau, ka par to kaut kādā mērā domā tajā brīdī, kad to komisiju veido. Nekad nav bijis tā, ka kāds teiktu: “Es neparakstos!”. Tās sarunas vienmēr ir bijušas iespējamas. Kompromisi ir bijuši sāpīgi, bet viņi ir bijuši iespējami.
Kādas būtu teātra mākslas idejas un virzieni, kuri, jūsuprāt, šobrīd būtu jāfinansē primāri?
Jānis Siliņš: Visāda veida tālākizglītošanās. Visiem teātriniekiem. Braucot, meistarklasēs piedaloties, redzot citas izrādes – tas ir ļoti vērtīgi. Tātad, atbalstīt radošos braucienus. Ne tik vien, lai aicinātu šeit iestudēt kādus lielus meistarus – kaut gan tas arī ir vajadzīgs. Mums ir pietiekami liels skaits augstas klases speciālistu, kuriem nepieciešams dot šo impulsu. Vēl viena svarīga tēma: ar VKKF līdzdalību ir jāpanāk, lai nacionālā skatuves māksla un dramaturģija tiktu savienota ar Izglītības un zinātnes ministriju, kā tas notiek Francijā un citur, lai tā būtu kā vienota, izglītojoša, mākslinieciska programma.
Edīte Tišheizere: Jā, jo tikko kā profesionāli mākslinieki nevar atļauties braukt uz skolām, parādās diletanti, kas uz turieni var braukt un dara to par dempinga cenām, tādējādi nojaucot normālu mākslas maksāšanas izpratni. Nu, un otrkārt – nav jau bērniem mākslas izpratnes kā tādas, un tas ir tas trakākais. Tā kā: bērni un tālākizglītība.
Jānis Siliņš: Jo man ļoti patīk Comedie Française princips: Moljērs, Rasins, Kornejs viņiem ir skolas programmā, un teātris to visu laiku iestudē. Un tad mums “Uguns un nakts” nebūtu [tikai] divās sezonās, bet ilgākā periodā, un būtu jauns Blaumaņa “Pazudušais dēls” Valmierā vai citur… Lūk, tā ir tā izglītojošā funkcija, kura 21.gadsimtā ir vēl svarīgāka nekā agrāk.
