Ideja par iestudējumu Latvijā bija pulsējusi jau sen, taču, kā uzskata režisors Guntis Gailītis, beidzot bija izveidojusies labvēlīga situācija: "Opera bija tikko kā atvērta, un gribējās izmēģināt spēkus. Tā bija sacensība pašiem ar sevi – vai mēs to varēsim.”
Tobrīd operā sāka strādāt jauna vadības komanda, kuru ap sevi pulcēja Andrejs Žagars. Kā to atceras Arturs Maskats, tā nebaidījās lēkt aukstā ūdenī kopā ar jauno muzikālo vadītāju Gintaru Rinkeviču.
"Atnākdams no Lietuvas ar milzīgu simfoniskās mūzikas diriģenta pieredzi, Rinkevičs bija iesācējs operžanrā, bet darbs Rīgas operā atbilda gan viņa temperamentam, gan arhitektoniskajai mūzikas izjūtai un vērienam – Nabuko ir lielu koru un ansambļu opera, ar sasprindzinātu iekšējo drāmu. Rinkeviča dzelžainais tvēriens spēja mobilizēt orķestri, kori, daudzos solistus un bija daudzo panākumu atslēga.”
"Nabuko" sižets nāk no Vecās derības par Babilonijas valdnieka centieniem pakļaut jūdu tautu, taču uzveduma režisors kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu un kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku (askētiski, tajā pašā laikā iespaidīgi) to risināja caur laika prizmu, pa kuru ejot, dažādos līmeņos tiek meklēts cilvēka dzīves centrs. Arturs Maskats uzskata, ka bez šī spēcīgā konceptuālā un skatuviskā ietērpa nebūtu tādas rezonanses.
"Laba bija ideja par Saules pulksteni, kas reizē ir spārns – domai uz zelta spārniem bija jāatlido," atceras Guntis Gailītis. "Daudzi protesti bija par skatuvi – tā bija neērta, jo bija jāpārvar šķēršļi vairākos apļos, vēl arī podesti.
Bet arī dzīvē tu neej pa gludu ceļu, šoseju – vienmēr ir kāpnes, tilts, kas jāpārvar. Domāju, sarežģītākas operas par "Nabuko" operliteratūrā nav.
Tur ir cilvēcīgo attiecību un mīlestības līnija, varas līnija, reliģiju sadursme. Un ceturtais – doma, ka nekas pasaulē nav noslēpjams. Uz visu, ko darām, kāds skatās no augšas.”
Izrādes vokāli māksliniecisko spožumu garantēja gan operas koris, gan Baltijas valstu pasaules klases dziedoņi. Pirmkārt jau Samsons Izjumovs titullomā, kad daudzi kolēģi un mūzikas kritiķi viņu pēkšņi ieraudzīja jaunā gaismā – iekšēji atbrīvotu un pārliecinātu par savu spēku.
"Lai kādi arī dziedoņi pēc tam šajā lomā viesojās, Samsons līdz šai dienai ir nepārspējams," uzskata Maskats.
Vienā no grūtākajām dramatiskā soprāna partijām pasaules operliteratūrā sevi spoži apliecināja lietuviešu viešņa Irena Milkevičute. Abigailas lomā viņas balss brīvi plūda triju oktāvu apjomā, ik reģistrā iegaismodama jaunas krāsas un satriecot ar savu kroņa numuru – hipnotizējošām piano augšām.
Turpat blakus iemirdzējās arī Kristīnes Zadovskas siltais mecosoprāns Fenēnas lomā, kuras lūgšana IV cēlienā kļuva par vienu no izrādes emocionālajām, klusajām kulminācijām.
"Ir ļoti grūti nosēdēt visu četru cēlienu izrādi, kad galvenā skaistā ārija ir finālā," atminas Kristīne Zadovska. "Bet šī ir mana liktenīgā varone, viena no mīļākajām lomām. Varu būt pateicīga Dievam, ka dabas dāvanas tomēr ir dotas – ka vispār drīkstu pieskarties Verdi mūzikai."
Jūdu priestera Zakarija lomā jāatzīmē divi dziedātāji – Egils Siliņš, kurš pirmo reizi pēc Vīnes Valsts operā iegūtās pieredzes parādījās uz LNO skatuves, un Nikolajs Goršeņins, kuram šī loma kļuva par virsotni viņa radošajā mūžā. Apbrīnojamā vokālā, emocionālā un skatuviskā formā tolaik 66 gadu vecumā bija arī Kārlis Zariņš Ismaila lomā.
Kristīne Zadovska: "Reiz, ejot uz skatuvi, teicu – Kārli, nesaprotu, kāpēc jūs uztraucaties! Viņš parasti aizkulisēs staigāja.
Un viņš teica – paga, paga, mīļo bērniņ, jo tālāk, jo trakāk. Jo ilgāk tu dziedāsi, jo vairāk tu uzzināsi par dziedāšanu.
Un viņam ir pilnīga taisnība! Atceros viņa zelta vārdus – nekad mūžā neatlaid grožus! Un vēl viņš un Nikolajs Goršeņins parasti teica: "Galvenais, mazais, elpo!""
