Par izrādi: Fricim, iesācējam reklāmas jomā, kas uzvar konkursā un nokļūst Alpu kūrortā, veicas – viņš neparastā situācijā iepazīstas ne tikai ar savu nākamo darba devēju, bet arī ar nākamo sievu. Negaidīta lomu maiņa rada virkni jautru pārpratumu.
Lomās: Voldemārs Šoriņš, Ivars Kļavinskis, Mārtiņš Egliens, Sanita Paula, Dace Bonāte, Zane Jančevska, Egils Melbārdis, Mārcis Maņjakovs, Dita Lūriņa-Egliena, Evija Krūze un citi.
Ojārs Rubenis: Valdi, tu pie Kestnera esi pieķēries kā pie tādas dadža lapas. [..] "Emīls un Berlīnes zēni" – ar to tu iesāki, un tā Kestners tev visu dzīvi dažādos posos nāk līdzi. Kas ir tas, kas viņā uzrunā?
Valdis Lūriņš: Viņa ideālisms. Tie, kas Kestneru pazīst arī no cita punkta, respektīvi, kuri ir lasījuši "Fabianu", kuri ir lasījuši viņa dzeju, var apmēram izlobīt, kāpēc tieši bērnu literatūra ir aizgājusi pasaulē. Tā ir ārkārtīgi labestīga pasaule. Tā ir viena ideālistu pasaule. Kad paskatāmies gadskaitļus – "Trīs vīri kūrortā" iznāca 1934. gadā, 1933. gadā Kestnera grāmatas dedzināja slavenajā ugunskurā uz laukuma, un pēc tam, pēc kara, viņš vēl uzrakstīja "Divas Lotiņas". Viņa būtība ir ietverta teikumos, ar ko mums beidzas "Trīs vīri kūrortā" – ka kādreiz virs zemes esot bijusi paradīze; iespējams ir viss. Paradīze uz zemes varētu būt. Un tur mēs varētu likt daudzpunkti.
Tu forši pateici par to labestību. Bet viegli uztaisīt labestību uz skatuves, manuprāt, ir ļoti grūti.
Valdis Lūriņš: Es domāju, ka skatītājs apmēram izšķir un arī lasītājs izšķir. Šinī gadījumā noteicošais ir Kestnera materiāls, tas neļauj samelot, tur ir ļoti daudz autobiogrāfijas iekšā (arī "Trīs vīros kūrortā"). Kestners ir pārdzīvojis divus pasaules karus. Pirmajā pasaules karā viņš bija armijā. Viņš bija artilērists, un viņam bija tikai padsmit gadu. Tā ir viņa izvēle, kā viņš pasauli mēģina labot ar saviem, varbūt smieklīgi ideālistiskajiem uzskatiem. Bet tie ir visnotaļ cienīgi un izturējuši milzīgu laika pārbaudi.
Voldemār, tu taču arī biji "Emīlā un Berlīnes zēnos"?
Voldemārs Šoriņš: Es biju Gerolds.
Tu arī ar Kestneru esi saticies vairākkārt. Vai tu piekrīti šai labestībai?
Voldemārs Šoriņš: Jā, viņam viss ir tā ļoti pa mīļo. Brīžiem liekas, tā kā Valdis teica, vai tad tādas attiecības reālajā dzīvē var pastāvēt? Tas, ko tu jautāji, – vai viegli spēlēt labestību? Tā labestība pirmām kārtām jāmēģina meklēt sevī. Ja tu to sagrabini un tev ir ko ielikt materiālā, tad izdodas – ja ne ideālu, tad pietuvinātu pasauli būvēt.
Nospēlēt 10 izrādes, 15 izrādes, 20 izrādes – nu labi. Bet man bieži ir nācies domāt, kā aktieri var nospēlēt 79, 100 vai 150 izrādes (kā ar "Latgola.lv"). No kurienes var paņemt to labestību, kad pa galvu ir domas par kovidu, raķetēm, ir personīgās problēmas, naudas trūkums, bērnu kliedzieni un kas tikai vēl ne? No kurienes tu ņem to labestību?
Voldemārs Šoriņš: Nu, ja tu padomā – lai tev nebūtu naudas trūkums, tevi ir jādabū tā labestība, lai vari strādāt teātrī. (Visi smejas) Ojār, tā ir aktiera profesija, tā ir tā sevis tērēšana un smagākos uzvedumos – sevis plēšana. Tāda ir tā aktiera maize. Bet ir tā, vismaz man, ka
uz katru izrādi iepriekšējās ir nodzēsušās, tu it kā atnāc pilnīgi no jauna. Kaut gan ir tie paši partneri, tā pati situācija, tie paši teksti un tomēr tas nav tā kā, teiksim, bija vakar. Tas baro un ved.
Sanita, tu ienāci teātrī, biji pilnīgi jauna aktrise. Vai tas nebija viens no taviem pirmajiem darbiem?
Sanita Paula: Bija.
Un uzreiz komēdijā. Kā mēs zinām, komēdija ir viens no visgrūtākajiem žanriem. Kā tu juties?
Sanita Paula: Nu šausmīgi. (Smejas) Es jutos diezgan briesmīgi, jo tas bija viens no pirmajiem darbiem. Komēdiju es nekad neesmu uztvērusi kā savu žanru. Es dzīvi tveru, kā man pašai šķiet, diezgan dramatiski un nopietni. Es nesaku, ka tā ir jādara. (Smejas) Uzskatu, ka tas ir, vismaz manā gadījumā, pat mīnuss, jo es redzu vērtību tajā, ka cilvēki spēj uz lietām skatīties... vieglāk nebūtu tas īstais vārds, bet humors ir vajadzīgs. Tas bija ļoti liels izaicinājums. Ar Valdi es satikos pirmo reizi. Tā bija brīnišķīga satikšanās, jo Valdis ir brīnišķīgs cilvēks.
Valdis Lūriņš: Tu tiešām tā domā? (Smejas)
Sanita Paula: Es viņu iepazinu kā brīnišķīgu cilvēku. Skatījos jauno televīzijas seriālu "Krimināllieta iesācējam" un kad ieraudzīju, ka Valdis spēlē čekistu, es domāju – ak Dievs, kā tad tas tagad būs? Tik labs cilvēks tādā lomā!
Valdi, kā tu nopietno meiteni varēji atvērt? Ar Voldemāru es saprotu – jūs jau gadiem esat strādājuši, tu zini visas viņa fīčas.
Voldemārs Šoriņš: Nezina. (Visi smejas)
Valdis Lūriņš: Ar kursabiedriem bieži vien ir daudz grūtāk, bet mūža nogalē atkal daudz vieglāk, jo var parunāt par slimībām. (Visi smejas) Sanita vienmēr ir ļoti atdevīgi strādājusi neatkarīgi no režisora. Man prieks, ka viņa arī pēc bērna nākšanas pasaulē joprojām turpina plaukt, un es vienmēr ar lielu prieku viņu redzu uz skatuves.
Draugi mīļie, kā tas ir – dabūt gatavu komēdiju? Man vienmēr tas ir bijis brīnums. Es teikšu jums godīgi, kādreiz, kad Valdis taisīja komēdijas, es ģenerālmēģinājumā sēdēju direktora ložā un domāju – aizies vai neaizies. Pat "Latgolā", kas pēc tam tika spēlēta 150 reizes, es domāju, kā tas viss būs, kā to dabūt gatavu. Kā tas ir spēlēt komēdiju? Un kurā brīdī nepārspīlēt?
Voldemārs Šoriņš: Es domāju, pirmām kārtām, katrs nevar spēlēt komēdiju, un tas nav nekāds apvainojums tam aktierim, kas to nespēj.
Tur ir jābūt, es teiktu, iedzimtam pat ne talantam, bet dzīves uztverei, ka tu jūti humoru. To nevar iemācīt – humoru. Cilvēks var būt gudrs, dziļš, un viņam var nebūt humora izjūtas.
Tu tur neko nevari izdarīt. Protams, izrādei ļoti palīdz skatītājs. Tu jūti, vai viņš tev nāk līdzi vai nenāk. Un vismaz manā gadījumā tur strādā arī tāds kompjūters – šitas neiet, tātad nākamreiz to drusciņ savādāk. Bet pateikt to recepti, kā... Es pilnīgi piekrītu, ka komēdiju kā žanru nez kāpēc teātros apiet un mūk tā kā no kaut kāda slimnieka. Tā ir vesela emociju gamma, ko, manuprāt, skatītājs, it īpaši šādos brīžos kā tagad, vispār – vienmēr, ir gribējis; nevis smieties vai ņirgt, bet [gūt] gaišumu un atpūtu. Nevar vienmēr gruzīt ar kaut kādām varbūt pat labām, interesantām idejām. Uztaisīt labu komēdiju profesionāli – tas nav viegli.
Sanita, un tu saki, ka esi nopietns cilvēks. Kā tu tiec iekšā komēdijā?
Sanita Paula: Es mēģinu saprast vieglāku skatījumu. Es mēģinu tvert, kā [reaģē] mani līdzcilvēki – tie, kuri, manuprāt, prot vieglāk tvert dzīvi. Kādreiz var būt tieši otrādi – ir diezgan daudz ironijas un sarkasma komēdijā jāieliek. Ar to pat kādreiz ir grūtāk. Es vēroju un mēģinu noķert, kas tas varētu būt, kas tā cilvēkam par domāšanu. Un arī situāciju! Jo
komēdija, manuprāt, ļoti daudz veidojas tieši no situācijas – no situācijas absurda vai šķietamās neiespējamības.
Ir ļoti svarīgs tas, ko Valdis pateica par ideāliem. Man liekas, ka tas komēdijā ir svarīgi, bet par zemu novērtēts.
Valdi, tu nemaz neesi tāds baigais komēdiju džeks. Ņemot tavu iepriekšējo pieredzi ar "Spartaku" (kuru es pa naktīm gāju skatīties, kā tu taisi kopā ar saviem kursabiedriem), ar Čaku, ko tu esi taisījis, "Lāčplēsi", "Mirabo"...
Valdis Lūriņš: "Žanna d'Arka" un tā tālāk.
... visas nopietnas, riktīgas lietas, caur kurām tos ideālus tu esi mēģinājis pacelt un ielikt. Pēdējos gadus tu ļoti daudz esi pārgājis citā žanrā. Viens no retajiem, jo mums nav daudz režisoru Latvijā, kas komēdijas iestudē. Es zinu, ko tu man teiksi – tu teiksi, ka es tev to liku darīt. Es zinu. (Smejas) Bet nebija neviena, kas taisa komēdijas. Edmunds Freibergs var uztaisīt komēdiju, Valdis Lūriņš var uztaisīt komēdiju, Džilis... Mums nemaz nav tik daudz, kas komēdijas taisa.
Valdis Lūriņš: Zināmā mērā tā ir profesija. Komēdija ir valdzinoša ar to, ka katra komēdija ir ārkārtīgi neordināru cilvēku kopums. Bieži vien pat neordinārāku, nekā tas ir traģēdijā. Skatītāju uztvere ir caur to, ka viņi skaidri redz, ko tas varonis grib, un smejas par visām tām nesaderībām, kas ar varoni notiek. Līdz ar to skatītājs smejas arī par dzīves pareizībām, kuras komēdijā bieži vien izskatās nepareizas. Šis greizais spogulis ir tas, kas zināmā mērā cilvēku atbrīvo. Es piekrītu tam, ka diemžēl teātra skatītājiem ļoti saudzīgi piedāvā komēdijas žanru kā tādu. Varbūt ar to, ka mēs sevi meklējam modernajā pasaulē, postmodernajā pasaulē... Bet visi meklējumi atduras cilvēciskās dabas pasaulē un komēdija šo cilvēcisko dabu bieži vien atklāj bagātāk nekā traģēdijā.
Daudz precīzāk, jā.
Valdis Lūriņš:
Komēdija – tas nav vienkārši skatījums uz dzīvi, tas ir skatījums uz lietām no cita redzespunkta. Aktierim tas ir spēlējams ar citādākiem paņēmieniem.
Tas ir tikpat nopietni kā "lielie, nopietnie gabali", tikai tas ir citādāk.
Tagad sakoncentrējieties. Tas nebūs patīkami, ko es teikšu. Es, gatavojoties raidījumam, pārskatīju, ko tajā laikā (pirms 12 gadiem) pēc šīs komēdijas rakstīja pirmās kritikas. Man jāsaka, Silvija Radzobe ieblieza pamatīgi, Henrieta Verhoustinska...
Valdis Lūriņš: Ieblieza pamatīgi, jā. (Semjas)
Voldemārs Šoriņš: Es vēl atceros, ka Valdis izlasīja un pa telefonu teica.
...Maija Svarinska. Bet man ir divi jautājumi. Tajās recenzijās bija, ka šajā komēdijā ir ļoti daudz pārspīlējuma, kariķējuma (piemēram, par Melbārdi, kurš dejojot lido pa skatuvi, un par noformējumu, kuru varētu ielikt teātra muzejā un tā tālāk). Tas ir pirmais jautājums. Kāpēc, Valdi un mīļie aktieri, ir šis pārspīlējuma moments? Es sapratu, ka tas ir speciāli darīts. Kritiķi saka – nē, nē, tā nedrīkst spēlēt komēdiju, ir jābūt vienkārši un smieklīgi. Kāda ir jūsu pozīcija?
Valdis Lūriņš: Grūti pateikt. Es, godīgi sakot, nekādus lielos pārspīlējumus neredzu. Man liekas, ka...
Nē, nu tomēr ir – Egils Melbārdis dejodams skrien...
Valdis Lūriņš: Ak, kungs un dievs. Jā, nu, tāds viņš ir.
Mārtiņš Egliens pārspīlēti to taisa. Voldemārs, starp citu, ir visieturētākais un visvienkāršākais tajā visā.
Valdis Lūriņš: Es domāju, ka nekāda lielā pārspīlējuma tur nav. Tanī pašā laikā skatītāji smejas par Sanitas un viņas partnera Ivara Kļavinska tēlu mīlas duetu. Iespējams, kādam tas liekas pārspīlēti, bet tas ir skaisti. Tas, man liekas, ir viens no skaistākajiem mīlas skatiem, kas ir uzrakstīts. Ne mazāk skaists kā "Romeo un Džuljetā". Kad Ivars skrien, meklē un noķer to gredzenu...
Sanita Paula: Man pašai, piedod, Valdi, bija pārspīlējuma sajūta, ar ko man bija grūti sadzīvot un to piepildīt.
Voldemārs Šoriņš: Ko? (Visi smejas)
Sanita Paula: Te nu mēs esam. (Smejas) Varbūt nebūs labi tas, ko es pateikšu, bet, man šķiet, ka diezgan daudz ko nosaka kopējā teātra atmosfēra, stils. Es domāju, ka tas ir normāls, dabisks process. Jebkurā nozarē tā ir. Apģērbiem modē nāk kaut kas viens... Labi, es nezinu, varbūt apģērbu modē kāds kaut ko apzināti virza, bet es nedomāju, ka teātrī kāds kaut ko apzināti virza. Vienkārši mums gribas kaut kādu vienu sajūtu, mēs uztveram lietas caur kaut kādu vienu prizmu. Ir posmi, manuprāt, kad "modē" vai aktuālāks ir bijis pārspīlējums. Tad atkal cilvēki grib redzēt kamerzāļu izrādes, ar ļoti pietuvinātām, smalkām niansēm. Man liekas, tas ir tāds process, kas plūst un mainās.
Voldemārs Šoriņš: Man liekas, ka
komēdijā ir pieļaujams viss, runājot Kestnera vārdiem. Ir tikai viena lieta – viss ir jāattaisno, nevar ķēmoties.
Teiksim, Egils – viņš attaisno to. Es nebrīnītos, ka tajā pasaulē, ko mēs esam uzbūvējuši, būtu tāds cilvēks, kurš ir ekscentrisks līdz galam. Viņš ir ticams, man nevienu brīdi... Te ir lieta par humora izjūtu, ko es jau teicu. Un tas attiecas uz jebkuru cilvēku, iespējams, arī uz kritiķiem. Viņi ir nopietni cilvēki un droši vien grib dziļas lietas vienmēr.
Kā tas ir, kad jūs izlasāt tādu kritiku un pēc tam nākamajā vakarā kāpjat uz skatuves? Es zinu, es gāju jūs mierināt, teikt, lai neņemat galvā, neuztraucaties. Sanit, tu biji jauna aktrise. Tu tagad izlasi tādu kritiku un kā tu saņemies?
Sanita Paula: Saņemos. (Smejas) Es gribēju teikt, ka vienkārši saņemos, bet tas nav vienkārši, it sevišķi jaunai aktrisei. Ja godīgi, es vairs neatceros to kritiku. Es atceros, ka bija slikti, bet neko vairāk. Varbūt mana apziņa ir izslēgusi tieši tāpēc, lai es spētu iet katru vakaru un spēlēt. Nekas cits jau neatliek.
Valdis Lūriņš: Es domāju,
vienalga vai tā ir nopietnā izrāde vai komēdija, kur teātris un aktieri dabū pa muguru; viņi iet pie tā, kas viņus vairāk vai mazāk pieņem, un tas ir skatītājs. Viņš nobalso ar savām biļetēm.
Tas ir tas vecais teiciens, bet tas īsti nav attaisnojams. Kaut gan tev ir taisnība, jo 12 gadus šo izrādi spēlē un vēl arvien zāles ir pilnas. Mēs šo izrādi ilgi nevarējām dabūt televīzijas skatītājiem. Tā ka te vienmēr ir tās abas puses.
Valdis Lūriņš: Tad lai [televīzijas] skatītājs spriež. Ja runājam par "Teātri.zip", kur, protams, ir plašs ieskats visā teātra panorāmā, es nezinu kāpēc, bet vienmēr izrāžu atspoguļošanā televīzijā izrāde kaut kādā veidā zaudē. Retas ir tās reizes, kad mēs varam pateikt – o, jā, ir pat labāk nekā teātrī!
Es tev pilnīgi piekrītu. Tā ir dzīvā mākslā, to caur ekrānu nevar noķert. Režisors pie vislabākās gribas nevar noķert tās nianses, ko tu redzi kopainā. Bet ir otra lieta, Valdi – ja tāda "Teātra.zip" nebūtu...
Valdis Lūriņš: Par to es nemaz nešaubos, ka būtu slikti.
Tad mēs par šo izrādi raidījumā nevarētu runāt un tā nepaliktu vēsturei kā liecība. Ir vēl viena lieta, ko es gribēju pajautāt, pirms mēs šķiramies. Šī ir viena no retajām izrādēm, kura tēlu ielekšanas (kad kāds saslimt, aiziet prom, vietā ir jāielec kādam citam aktierim) ziņā ir vienkārši unikāla. Valdis Lūriņš pats, zinādams materiālu, ieleca četrās vai trijās lomās. Dita Lūriņa-Egliena ir, man liekas, nospēlējusi kādas četras piecas lomas.
Sanita Paula: Es esmu nospēlējusi tikai vienu lomu – savu. Es baidos samelot, bet, man šķiet, ka mana loma ir vienīgā... Nē, Madara Reijere ieleca.
Voldemārs ir vienīgais.
Valdis Lūriņš: Un Ivars Kļavinskis, un Egils Melbārdis.
Kā tas ir, Voldemār, kad tu spēlē 79 reizes un tad vienā brīdī tev ir Jānis, Pēteris un vēl kāds cits. Kā tu ar to tiec galā? Droši vien tur ir ļoti daudz humora.
Voldemārs Šoriņš: Tas ir interesanti, tas ir atkal svaigi. Tu man prasi, kā var nospēlēt 79 izrādes? Piemēram, kad man bija jauna meita – Madara –, tas bija pilnīgi citādāk.
Komēdija komēdijā.
Voldemārs Šoriņš: Tā pat nav komēdija. Tā ir partnerības lieta un barošanās lieta, tā ir cita krāsa. Tiem ielecējiem nav viegli, kad tas mehānisms apkārt jau ir iestrādājies un iet, un tu jūti, ka vilciens tev iet garām, un ir jāpaspēj noturēties vagonā. Man pašam ir bijušas tādas ielekšanas lietas. Ja labi kolēģi, viņi taču palīdz, aizmirsto tekstu pasaka viņa vietā.
Paldies, Valdi, ka tu esi palīdzējis Nacionālajā teātrī turēt komēdijas žanru! Paldies, ka tu Nacionālajam teātrim ar to es palīdzējis turēt arī kasi un piesaistīt skatītājus! Paldies jums, aktieri, ka neatsakāt komēdijām un esat priecīgi tajās līdzdarboties!
