Elīna Baltskara: Par ko ir cirks?
Marita Sanžarevska: Tas ir tas pats, kas pajautāt, par ko ir dzīve. Cirks ir dzīve, kā jebkura mākslas forma, tā ir par dzīvi.
Tu saki – mākslas forma, vai vari nedaudz vairāk pastāstīt par cirku kā par mākslu, jo ne vienmēr tā ir pirmā asociācija?
Man liekas, tas, kā mēs visbiežāk savā komandā domājam vai reflektējam par cirku, mēs visbiežāk pieliekam vārdu "laikmetīgais" cirks. Vārdu savienojums "laikmetīgais cirks" apvieno divus vārdus, kuri, salikti kopā, raisa ļoti daudz neizpratnes vai jautājumus cilvēkiem, kas vispār nav saskārušies ar cirku vai saskārušies ar cirku [tikai] kaut kādā citā formā, nekā tas ir tagad.
Par laikmetīgo mēs bieži domājam kā par kaut ko līdz galam nesaprotamu vai tādu, kas ir tikai konkrētai auditorijai domāts, kādiem mākslas zinātājiem vai augsta intelekta cilvēkiem. Tad tas vārds "cirks" nāk klāt, un atkal ir daudzās asociācijas ar dzīvniekiem, akrobātiem, gaisa māksliniekiem, lielām, izklaidējošām norisēm. Saliekot šo kopā, ir misēklis vai kaut kas nesaprotams, bet, jā, laikmetīgais cirks ir tas, kas vislabāk raksturo to, ko mēs kā Rīgas cirks pārstāvam un ko mēs gribam, lai cilvēki domā par cirku, ka tas ir kaut kas tāds, kur tie dzīvnieki un citas norises ir atkāpušās mazliet malā, un tas ir kas tāds, ko cilvēki paši izvēlas darīt un izvēlas kā savu profesiju vai hobiju, un meklē tās robežas, paši izvēlas, ka ir šīs mākslas pārstāvji.
Tu pieminēji robežas. Es, domājot par laikmetīgo cirku, iedomājos, vai tas ir par robežu staipīšanu, pārkāpšanu? Kāda ir robežu vieta cirkā?
Man liekas, ka cirks, tā ir tāda flirtēšana ar robežām.
Tas tā ļoti labi raksturo, jo, protams, ka jebkurā izrādē, kur notiek uz skatuves kas tāds, kas skatītājiem varbūt liekas bīstams, vai, ka viņš aizelšas vai nesaprot, kas notiek... Protams, ka tas ir daudzas reizes izmēģināts un nav tā, ka mākslinieks iznāk – hej, es šito pamēģināšu, kā man iznāks, tā iznāks. Protams, ka tā ir tāda spēle ar robežām, un procesā, kurā notiek šī izrāde, tur jau ir tā robežu pārkāpšana vai vispār mēģinājums saprast, ko es varu ar to savu disciplīnu vai objektu, ar kuru spēlējos cirkā, izdarīt. Tad, kad tas nonāk pie skatītāja, tas jau ir gala produkts, kur tās robežas ir nodefinētas, vismaz man kā iesaistītajam cirkā ir tāda sajūta radusies.[..]
Vēl par robežām domājot, man vienmēr cirka pasaule likusies kaut kādā veidā norobežota no visas pārējās, tā asociējas ar diezgan slēgtu sabiedrību, kaut ko, kas nav parastajam cilvēkam it kā pieejams. Vai starp cirku un pārējo pasauli ir robeža?
Tas, kāpēc es esmu nonākusi cirkā, ir cieši saistīts ar to, ka cirks ir ar tādu noslēpumainības plīvuru apvīts. Kaut kāda sabiedrība, kura ir mazliet prom no citiem, pārējiem, un mazliet tāda, tā kā – frīki.
Tas vispār ir tas aspekts, ar kuru es nonācu cirkā, jo man arī likās interesanti, nu kas tad tas ir, man gribējās zināt. Tas, uz ko iet mūsdienās, ir tiešām pavērt mākslas robežas, lai plašākai publikai tas būtu saprotams. Ja mēs ņemam tādu tradicionālo cirka modeli, kur tas arods pārgāja no rokas rokā, ģimenēs, tad šie mākslinieki ceļoja no vienas vietas uz otru un nekur nebija piesaistīti, nu tādi pasaules pilsoņi, teiksim tā. Tad šīs prasmes tika nodotas šaurā lokā, nebija tā, ka, ja gribi iemācīties mest nažus vai būt uguns spļāvējs, tu zini, kur iet, piesakies skolā un – heisā, hopsā! – esi iemācījies. Nē, tas tā nebija, un tas ir ar to cirka stereotipu joprojām ļoti lielā mērā saistīts. Tas, kas mūsdienās norisinās, – ka mākslas forma kļūst plašāka ne tikai pieejamības ziņā, es domāju ar izrādēm, bet arī, ka, ja tu vēlies būt cirka mākslinieks, tu vari iestāties kādā no Eiropas cirka skolām un par to mācīties. Tas nav kaut kas izredzētai publikai paredzēts.
Arī tas, ko mēs, Rīgas cirka organizācija, vēlamies panākt, ir, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas plašāka izpratne par cirka mākslu, tāpēc pēc katras izrādes mēs taisām sarunas ar skatītājiem, un viņi var uzdot visdažādākos jautājumus pašiem māksliniekiem, lai viņi saprastu, kas tad tas ir un ko ēd.
Tad vari savu fantāziju un vēlmi noskaidrot – cik tad jūs ilgi trenējaties, kā jūs šito izdomājāt taisīt. Tu vari pajautāt. Manuprāt, tas ir veids, kā mēs tuvināmies viens otram un vispār kā sabiedrība.
Otrs aspekts bija par tiem cilvēkiem, un tas, ko es minēju, par tiem frīkiem sabiedrībā. Man liekas, ka tas joprojām tā ir.
Cik es esmu saskārusies ar cirka māksliniekiem, viņi atšķiras no citiem māksliniekiem, viņiem ir daudz vairāk brīvības sajūtas,
un kaut kādā ziņā tas, ka tu esi bijis kaut kur nepieņemts un nesaprasts, tu mēģini atrast savu loku, kurā to izpaust. Tas, kas mani vispār ir uzrunājis cirkā, ir tieši šī kopiena, cik cilvēki mēģina būt atvērti un draudzīgi. Bet tā ir tikai mana pieredze, es to neesmu tik ļoti izjutusi teātra pasaulē vai dejā. [..]
Tavs ceļš no lielās sabiedrības uz nelielāku – uz cirka sabiedrību, kāds tas bija? Vai tas ir stāsts, ka esi kaut kur jutusies nepieņemta vai nesaprasta?
Jā, es nezinu vai esmu to sev tā definējusi, ka es tā kā būtu jutusies nepieņemta, bet iespējams, ka tas tā arī ir. Atceros, ka man bija divi spēcīgi impulsi, kāpēc es vispār gribēju palikt cirkā. Viens bija tas, ka es biju aizgājusi uz vienu cirka izrādi, kas, manuprāt, bija 2017. gadā, un tur bija mākslinieks Toms Monktons ar izrādi "Tikai kauliņi", un tā bija klaunāde, bet tas vispār nebija kaut kas, ko es biju gaidījusi. Tas viens cilvēks... Tā bija mono izrāde, tā pat bija izrāde bērniem. Viņš darīja man nesaprotamas lietas, viņam bija absolūti fenomenāla sejas plastika – kā viņš varēja to izkustināt, ar mazām darbībām spēja pavilkt visus bērnus un pieaugušos, kas tur bija, tas man bija tāds pārsteigums. Man likās, ka, ja tas ir cirks, tad man ļoti patīk, jo man arī jau bija uzskats, kādam ir jābūt cirkam. Tas otrais impulss bija tas, ka es iegāju cirka ēkā. Es tur biju bijusi bērnībā, kā jau visi uz kādu cirka izrādi ar zvēriņiem, bet es nebiju pārāk biežs gājējs. Tad es atceros, ka iegāju pēc ilgā laika posma atkal – es ieeju tajā ēkā un jūtu to vēsturi, to auru, tādu ļoti spēcīgu. Man likās, ka tā māja grib, lai es tur palieku, lai arī cik tas drausmīgi patētiski neskanētu. Man likās, ka šī ir tā vieta, kur tu jūti tādu vēsturisko [noskaņu], ka tur tik daudz ir noticis un ka man gribas tur palikt. Tie bija tādi divi impulsi, kad man likās, ka šī būtu tā vieta, kur man patiktu. Atgriežoties pie tā jautājuma par nepieņemtību, es kaut kādā mērā atradu tādu savu vietu, kur būt, jo tas katram cilvēkam ir svarīgi, atrast savu vietiņu, kur jūties labi, kur vari izpausties.
Mēs pirms tam runājām arī par brīvību, ko iedod skatuve. Kā tev liekas, kas ir tas, kas atbrīvo cilvēku šajā cirka pasaulē, ka tu vari būt jebkas un tu esi pieņemts?
Tas, protams, arī tā ļoti romantiski skan, ka tu vari būt atbrīvots, bet cirkā tā atbrīvotība patiesību sakot nāk caur ļoti smagu darbu un ļoti ilgām stundām.
Tieši tas viss fons var padarīt tevi par kaut ko, kas ir brīvs. Ņemsim par piemēru izglītības aspektu, caur kuru es esmu tuvu cirkam. Lai tu varētu brīvi žonglēt, tev ir jāprot nevis viens, divi vai trīs triki, bet tev ir jābūt arsenālam, no kā izvēlēties, un tad tu vari sajust to brīvības sajūtu. [..] Tas lielā mērā sasaucas ar tādu mūsdienu cilvēku izpratni un vispār to, kādā pasaulē mēs dzīvojam, jo mums ir robežas, kas ir vaļā, mēs varam braukt un skatīties pasaulē apkārt. Tas jau mums pēc tam rada brīvības sajūtu – kad tu atgriezies atpakaļ Latvijā un zini, ka tur dara tā, tur notiek tā, mēs varētu darīt šādi. Tas ir paplašinātais redzesloks, un cirkā tā brīvība rodas tiešām ar smagu darbu un neredzamajām stundām, kas tiek ieguldītas, izkopjot savu prasmi un tehniku. Mēs īstenībā arī nesen ar kolēģiem runājām un domājām, kas tad ir mākslinieks un kāda ir viņa brīvība. Patiesībā jau arī tā vienmēr ir nosacīta, jo, piemēram, žonglieris kaut kādā mērā slēpjas aiz priekšmeta. Tu esi brīvs sadarbībā ar savu priekšmetu – ar vienriteni vai kaut vai akrobāts ar paklāju, uz kura viņš palecas. Viņš var to izdarīt ar paklāja palīdzību, un tā brīvība rodas caur priekšmetu. Patiesībā tu kā viens pats indivīds uz skatuves priekšā varbūt nemaz nevarētu būt tik brīvs, tāpēc tas viss ir tādā nosacītībā.
Es to sauktu par maskas elementu, jo tavs vienritenis ir tava maska tajā brīdī, kas iedod kādu tēlu, kurā tu vari atļauties vairāk, esi un darbojies. Tā ir analoģija ar karnevālu, kurā uzliekam masku, un pēkšņi mūsos pamostas kāda cita personība. Kāpēc tā ir, ka mēs sajūtamies tik brīvi, kad uzliekam kādu masku un ieņemam tēlu?
Tā absolūtā brīvība, vai vispār tāda var eksistēt? Es nezinu, jo arī, ja tu pats par savu personību domā – kurā brīdī tu esi tu pats un kurā tev ir dažādas personības šķautnes, kas izlien laukā konkrētā situācijās? Kurā brīdī tad tu pavisam esi tas brīvais cilvēks? Vai tas notiek, kad tu esi viens pats mežā absolūtā nekurienē? Es nezinu. Pēc pieciem gadiem, es nezinu, cik brīvs tu jutīsies viens pats tajā mežā. Tā kā tas ir ļoti filozofiska rakstura jautājums. Man būtu interesanti uzzināt citu mākslinieku viedokli, kā viņi vispār izjūt to savu brīvības aspektu, vai tas ir caur to priekšmetisko, vai viņi varbūt to jūt patiesi par sevi paši.
Kā tev liekas, no kā cilvēks noslēpjas cirkā? Kas sabiedrībā ir tāds, ko tu gribi atstāt ārā?
Man liekas, ka tas atkal ir jautājums par to, vai patiešām tu gribi noslēpties no sabiedrības, vai tu vienkārši meklē to sabiedrību, kurā tu labi jūties. Tāpat kā ar saviem burbuļiem mūsdienās – tu jūties labi savā burbulī, tu esi savā čauliņā, kura ir jaukā, foršā čauliņa, un tad kaut kur ārpusē ir pārējā sabiedrība, no kuras tu it kā arī esi noslēdzies. Tu pat reizēm negribi zināt, kas notiek tur ārā, jo ir tik labi tajā savā čauliņā. Es domāju, ka it īpaši mūsdienās, paskatoties uz politisko situāciju mūsu valstī un ārpus tās, tik drausmīgi gribētos, lai mans burbulis būtu plašāks. Bet tad tu paver acis un saproti, ka nē, tur ārā darās diezgan drausmīgas lietas, un es nemaz negribu tur. Tas cirka aspekts ir, ka tu meklē to savu kopīgo cilvēku burziņu, ka tu vienkārši meklē savu sabiedrības daļu, kurā esi un jūties labi, bet neesi noslēdzies no citas sabiedrības daļas, jo citādi jau nekas labs tur neiznāktu no tā.
