Andrea Salustri ir žonglieris, uguns mākslinieks, cirka un laikmetīgās dejas profesionālis, kā arī diplomēts filozofs un cirka platformas "Circusnext" 2018.–2019. gada jauno Eiropas cirka mākslinieku konkursa laureāts. Nu jau dažus gadus Andrea Salustri pēta polistirolu, ko tautā sauc arī par putuplastu. Izrādē "Materia" – vairāku objektu un viena cilvēka horeogrāfijas iestudējumā – putuplasta lodes, dēlīši un sīkās bumbiņas Salustri vadībā iegūst kustības spēju un raksturu. Salustri radītā putuplasta pasaule ripo, virpuļo, dejo, planē un ņirb, radot savdabīgas multimediālas dejas efektu. 6. maijā Salustri veidotā putuplasta izrāde "Materia" sadarbībā ar Rīgas cirku un platformu "Circusnext" viesosies Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors". Lai putuplasta izrādi padarītu ekoloģiski ilgtspējīgāku, no izlietotā materiāla izveidota skulptūru sērija "Toxic Landscapes" ("Toksiskās ainavas"), no kuras daļa būs skatāma arī "Gorā". Jau vairākus gadus izrādes veidotāju komandā iekļauti arī īpaši tārpi – Zophobas Morio, kas pārstrādā izrādes laikā izmantoto plastmasu.
Zane Volkinšteine: Mini, lūdzu, trīs mīļākos savas biogrāfijas faktus!
Andreu Salustri: Pirmais – mani studiju gadi aizritēja skaistā villā, kas atradās pašā Romas sirdī. Kādreiz tur bija atradies klosteris, bet vēlāk ēka tika pārveidota par Filozofijas fakultāti. Nākamais – kad dzīvoju Berlīnē, kur studēju laikmetīgo deju, katru nakti vairāku gadu garumā ielavījos deju studijā un stundām ilgi spēlēju klavieres. Un vēl – reiz, vienam pašam dodoties pārgājienā, sastapu medījošu vilku baru. Viss beidzās bez starpgadījumiem, taču pavisam noteikti tas bija viens no manas dzīves visspraigākajiem brīžiem.
Pastāsti, lūdzu, kas tevi pievelk objektu manipulācijā un kādas ir šī žanra attiecības ar žonglēšanu, laikmetīgo cirku, deju un citām radniecīgām mākslām!
Objektu manipulācijai manā sirdī ir īpaša vieta. Tā ir ļoti dzīvīga un nemitīgi mainīga disciplīna. Varētu teikt, ka objektu manipulācija nāk no žonglēšanas mākslas un pamazām sarauj saites ar klasiskajiem cirka kodiem un rekvizītiem. Vai arī – ka šī māksla sakņojas dejā un tā ļauj pētīt kustību ārpus mūsu pašu ķermeņu robežām.
Es objektu manipulāciju uztveru kā dialogu. Mēģinu noskaidrot, kas izvēlētajiem objektiem ir sakāms, kādas ir viņu īpašās iespējas, un cenšos veidot tādu kā sarunu.
Nevis vienkārši izmantot objektus izrādes triku mērķiem, bet drīzāk savstarpēji mijiedarboties ar tiem, tādējādi uz tiem palūkojoties no dažādām perspektīvām. Tas dod iespēju arī skatītājam piedzīvot atklājuma valdzinājumu un ļauj ieraudzīt, kas slēpjas aiz objekta primāro funkciju čaulas.
Pat vispazīstamākās lietas sevī mēdz slēpt noklusēto iespēju visumu, kuru notušē ierastais priekšmeta izmantojums. Šajā ziņā objektu manipulācija kļūst par objektu atkal-atklāšanu rotaļīgā veidā
(izrādē izmantoju arī šai tēmai veltītas atsauces uz [rakstnieka un literatūrzinātnieka] Viktora Šklovska darbiem). Šis atklājumu process var ietvert dažādus mākslas laukus – izrādē "Materia" polistirolu jeb putuplastu es pētu caur žonglēšanas, dejas, vizuālās mākslas, leļļu teātra un eksperimentālās mūzikas prizmu.
Kas tevi kā mākslinieku interesē visvairāk?
Mani patiesi aizrauj pelēkās zonas, kas atrodas uz robežas starp dažādiem mākslas žanriem. Zonas, kur izšķirošā loma ir pētījumam, kas mākslinieku ved neparedzamā virzienā – viņam tikai jāpaliek atvērtam, nekoncentrējoties uz kādu noteiktu galarezultātu. Tikai jāturpina būt zinātkāram, jāturpina uzdot jautājumus. Tieši tā es nonācu pie šīs izrādes – interesējoties par objektiem un to materialitāti.
Vēl viena man ļoti tuva joma ir mūsdienu cirks. Tas ir unikāls mākslas lauks – tik jauns un tik dažāds! Man šķiet brīnišķīgi, ka mūsdienās paralēli var eksistēt un sadzīvot dažādi cirka veidi – gan tradicionālais, gan modernais un laikmetīgais. Cirkā ir bezgalīgi daudz iespēju, un es ar vislielāko aizrautību meklēju jaunus laikmetīgā cirka formātus. Es veidoju cirka instalācijas jaukto mediju tehnikā un rīkoju interaktīvus cirka notikumus. Saknes šiem eksperimentiem aug tieši no maniem atklājumiem, ar kuriem sastapos, strādājot pie izrādes "Materia".
Kā tu atklāji putuplastu?
Savā objektu manipulatora pieredzē es spēlējos ar visu, ko pamanu savā tuvumā. Ar polistirolu tuvāk iepazinos Berlīnes teātra un mākslinieku treniņu centrā "Katapult". Tobrīd ēka vēl atradās izbūvēšanas procesā un apkārt mētājās putuplasta gabali, kas tika izmantoti siltumizolēšanai. Sāku ar tiem spēlēties un tā arī šos pētījumus neesmu pārtraucis.
Vienmēr esmu sacījis, ka objekti nedaudz līdzinās cilvēkiem – ar dažiem izdodas labāk nekā ar citiem.
Laika gaitā polistirols mani nepārstāja izbrīnīt – atklāju tik bezgalīgi daudz iespēju, līdz vienubrīd nolēmu tās apvienot zem vienas izrādes jumta.
Vai izrādē ir ietverts arī kāds metaforiskais konteksts – varbūt var saskatīt kādas paralēles starp mazajām bumbiņām un ķermeņa šūnām, piemēram?
Nē, es publiski neesmu formulējis vienotu šīs izrādes un materiāla "vēstījumu" vai "nozīmi", ko vēlētos nodot skatītājiem. Man pašam prātā ir izveidojusies tēlu virkne, kas palīdz izrādes daļas sasaistīt vienotā veselumā. Neformulēt kādu konkrētu vēstījumu bija apzināta izvēle jau no brīža, kad uzsāku darbu pie iestudējuma. Uzskatu, ka mana loma izrādē ir veicināt notikumu gaitu, nevis kaut ko pateikt priekšā. Es pat teiktu, ka izrāde šo interpretēšanu uztic skatītājam un prasa no viņa zināmu jutīgumu –
tā vietā, lai publiku pārsteigtu ar apbrīnojamiem žonglēšanas vai akrobātikas trikiem, skatītāji tiek aicināti dziļāk procesā, kur var ielūkoties objektos no cita rakursa un vienkāršajā saskatīt ko apbrīnas vērtu.
No akadēmiskās perspektīvas esmu ieinteresēts mākslas intencionalitātē –
mani nodarbina jautājums, cik lielā mērā autora nolūki drīkstētu ietekmēt mākslas darba uztveršanu.
Šī ir visai āķīga mīkla – no vienas puses, mēs radām un patērējam mākslu, lai cits citam tuvinātos, lai meklētu veidus, kā uzlūkot pasauli, un dalītos atrastajā. No otras puses, tiklīdz mākslas darbs ir pabeigts, tas sāk runāt pats par sevi, iegūst savu identitāti un kļūst neatkarīgs no mākslinieka. Jebkurš to var interpretēt jebkā. Attiecīgi neatrisinātais jautājums ir: kā autoram informēt par savu skatījumu, vienlaicīgi darbu paturot atvērtu jebkurām citām interpretācijām? Izrādē "Materia" es centos izveidot jau minētos tēlus, tādējādi radot visumu, kurā varētu līdzāspastāvēt visas iespējamās interpretācijas, taču tikai, ja uz katru no tām lūkojas no kādas noteiktas perspektīvas. No bērniem līdz senioriem, no ļoti konceptuāli līdz ārkārtīgi vizuāli orientētiem skatītājiem – šis iestudējums patiešām uzrunās jebkuru, kurš spēj ieraudzīt maģiju lietās, kuras uzskatām par pašsaprotamām.
Tu iestudējumu "Materia" dēvē par materiāla izpēti. Kas šajā pētījumā ir atklājies? Vai izrāžu laikā ir piedzīvoti mirkļi, kad izrādes galvenais varonis – putuplasts – savu lomu nospēlējis pavisam negaidīti?
Jā, izrādes cita no citas savstarpēji mazliet atšķiras, un arī objekti reizi no reizes uzvedas nedaudz citādāk – atbildība par šo dažādību jāuzņemas gan man, gan objektiem. Ir reizes, kad tie ir satraukušies vai sakaitināti un nemaz tik ļoti neraujas uzstāties, bet citkārt tie ir mierpilni un gatavi turpināt mūžīgi.
Tieši šis nedzīvā dzīvīgums reprezentē šī pētījuma visinteresantāko atklājumu un ir izrādes būtība. Putuplasts – dažādā veidolā un formās – paveic lielāko darba daļu. Es uz skatuves vienkārši izpildu cilvēka lomu.
Pastāsti vairāk par Zophobas morio tārpiem, kuri rūpējas par izlietotā materiāla ekoloģisku pārstrādi!
Mēs, cilvēce, putuplastu ražojam un metam ārā krietni lielākā intensitātē nekā citus materiālus. Polistirols tiek izmantots daudzu produktu iepakojumos un plaši tiek izmantots vienreiz lietojamiem nolūkiem. Tas burtiski reprezentē vides problēmas. Mana sākotnējā iecere bija uz brīdi pārtraukt šī materiāla dēmonizēšanu, lai dotu iespēju ieklausīties tā sakāmajā un ļautu apbrīnot tā spējas. Es vēlējos polistirolam dot jaunu dzīvi. Taču, tā kā izrādē notiek arī materiāla postīšana, es šos atlikumus nevēlējos izmest, tādējādi vēl vairāk palielinot vides problēmas. Vispirms šo izlietoto materiālu novirzīju jaunu plastmasas mākslas darbu radīšanai, bet ar to nebija gana. Interesējos par pārstrādāšanas iespējām un uzzināju par tārpiem, kuru gremošanas trakts spēj pārstrādāt putuplastu, kā vienu no galaproduktiem radot ogļskābo gāzi. Pētījumi ir pierādījuši, ka
par supertārpiem jeb Peru melnuļiem dēvētie Zophobas Morio tārpi spēj izdzīvot ar "pliku" putuplasta diētu – vienīgi viņiem ik pa laikam vajadzīgs ūdens. Turklāt šo būtņu gadījumā šāda diēta uzskatāma par pilnībā veselīgu.
Supertārpi neceļo kopā ar mani, viņi mīt konteinerā manā mākslinieka darbnīcā. Es tos turu tumsā, jo viņi ir diezgan jutīgi pret gaismu. Katru reizi pēc izrādes es savācu pārpalikušo polistirolu un pārvedu mājās, lai pakāpeniski izbarotu tārpiem.
Par mākslinieku
Andrea Salustri ir dzimis Itālijā, Romā. Viņš ar izcilību absolvējis Filozofijas fakultāti Romas "La Sapienza" universitātē. Turpat Romā Andrea apguvis arī kontaktžonglēšanu un uguns manipulāciju. Pievērsdamies skatuves mākslai, Salustri nolēma izaicināt cirka mākslinieka varoņa tēlu un centrālo vietu priekšnesumā. Viņš vēlējās, lai cilvēki apbrīno ne tikai viņa kā mākslinieka prasmes, bet arī radīto darbu, un šis dzinulis pamudināja Salustri pievērsties dejai, kas šos abus uzstādījumus sevī apvieno. 2013. gadā viņš devās uz Berlīni – vispirms viņš apguva laikmetīgo deju intensīvajā dejas programmā, ko piedāvā "Tanzfabrik Berlin", bet pēc tam studēja deju un horeogrāfiju Berlīnes Mākslas universitātes Dejas skolā HZT Berlin.
Akumulējis dažādas skatuves mākslas valodas, tehnikas un mākslas žanrus, Andrea savās izrādēs ne vien meklē arvien jaunus pētniecības priekšmetus, bet arī lūko katram no tiem atrast piemērotu jaunu pieeju. Pēdējos gados Salustri rada starpžanru izrādes, kurās eksperimentē ar skaņu, cirka, dejas, leļļu teātra un dažādiem citiem elementiem. Tā, piemēram, savā ritmiskā pavadījuma žonglēšanas kompozīciju izrādē "DropNoise" viņš pēta mākslinieku hierarhijas jautājumus un to, kas notiek, ja cirka mākslinieka un mūziķa duetā uzmanības fokusu no vizuālā aspekta pārvirza uz skaņu. Skaņas aspektam ir nozīmīga loma arī daudzos citos Salustri projektos – gan cirka izrādēs, gan mūzikas performancēs.
Salustri izrādēs jebkura viela, matērija, ideja vai priekšmets tiek atbrīvoti no kodiem un stereotipiem, kas tos pavada, un izrādes gaitā tiek radīta vieta jauniem tēliem un nozīmēm. Piemēram, poētiskajā uguns dabas pētniecības aktā "As long as it burns" tiek demitoloģizēta uguns postošā daba un pētītas cilvēka mūžīgās attiecības ar šo fascinējošo, bet distancējamo stihiju.
Savukārt putuplasta izpēte aizņem jau vairākus gadus no Salustri radošās dzīves. Izrādē "Materia" materiāla vieglums ļauj māksliniekam eksperimentēt ar dažādām putuplasta formām, manipulēt ar tām un arī zaudēt kontroli pār manipulāciju, nododot objektus gaisa un gravitācijas varā un sniedzot pašam materiālam rīcības brīvību. Izrādes gaitā putuplasts tiek veidots skulptūrās, atdzīvināts un "izkausēts", slacīts ar tinti un citām vielām, kas izjauc polistirola ķīmisko struktūru.
