Pirms vesela gadsimta (jeb 41 dienas) apmeklēju pirmo “Dirty Deal Teatro” (DDT) izrāžu vakaru ciklā “Kāpēc es naktīs neguļu”, kurā savas īsizrādes un performances demonstrēja jaunie režisori no Kultūras akadēmijas ceturtā kursa (mentors – Jānis Balodis). Tolaik ierobežotā skaitā vēl drīkstējām izrādes apmeklēt klātienē un režisoriem nebija nācies ieviest pārmaiņas, kuras prasa tiešsaiste (kā tas bija otrajā vakarā, kas pavisam nesen notika “Zoom” tiešraidē). 24. oktobrī uz DDT skatuves kāpa Roberts Dauburs, Mārtiņš Gūtmanis un Endīne Bērziņa, kuri radījuši saturiski ļoti atšķirīgus darbus, kas šķietami trāpīgi atspoguļoja mākslinieku personības.
Dodoties uz jauno skatuves mākslinieku izrādēm, tu no vienas puses nojaut, ko gaidīt, no otras – ļaujies pilnīgai neziņai. Tas, ka viņiem šī ir tikpat svaiga pieredze kā skatītājam, dod aizrautību, kādas reizēm trūkst, skatoties jau sen iepazītu režisoru daiļradi.
Nemelošu, nedaudz gaidu kādu izgāšanos vai kaitinoši pretenciozu attieksmi, tomēr savā ziņā šie ļaunprātīgie nodomi ir labi, jo neļauj man ne uz brīdi atslābt.
Šis konkrētais gadījums atšķiras no vairuma citu studentu pirmajiem pieteikumiem vai noslēguma darbiem ar to, ka paši režisori atrodas uz skatuves vieni, tādējādi atklājot sevi vēl vairāk un krietni samazinot iespējas paslēpties. Pēc izrāžu vakara tika dota iespēja piedalīties diskusijā, tomēr taisnīguma un diskusijas kvalitātes dēļ izlikšos, ka to neapmeklēju.
Sirdsmiera teātris
Kā pirmais uzstājās Roberts Dauburs, piedāvājot manifestu Prieka teātrim – režisora idejai par to, kādu mākslu viņš nākotnē vēlētos dot savam skatītājam. Šajā gadījumā mākslinieks tiešām neslēpās, uznākot uz skatuves pilnīgi kails un veicot dažādas atmaskojošas un privātas darbības. Uzskaitot manifesta punktus, režisors vaksēja dažādas ķermeņa daļas, grieza nagus, skuvās un nodzina matus. Teātrī ar manifesta konceptu man nav nācies bieži saskarties, savukārt dzejā un prozā tas joprojām parādās salīdzinoši regulāri, līdz ar to īpaši vairs nepārsteidz.
Taču performances formātā manifestam tika piešķirts svaigums, māksliniekam izdevās izmantot tā doto brīvību un rotaļīgumu. Šīs iezīmes ir arī viens no galvenajiem mērķiem Roberta Daubura nākotnes teātrī.
Laikā, kad apkārtējā pasaule un vairums citu izrāžu tikai papildina trauksmi, viņš mums sola mākslu, kas pēc tās iepazīšanas neliks justies slikti.
Lai gan pamatā šķiet, ka jaunā režisora mērķis, nākot uz skatuves pilnīgi kailam, ir galēja atklātība un godīgums, dzirdot publikas ķiķināšanu par pieaugušu vīrieti, kurš vaksē savu ķermeni, nepamet sajūta, ka tā ir daļa no mākslas, kurai mums vajadzētu sagādāt prieku vai uzjautrinājumu. Tas, protams, ir gaumes jautājums, bet smiešanos vai sašutumu par kailu cilvēku ķermeņiem teātrī joprojām nesaprotu un ticu, ka tam būtu jāpaliek pagātnē kopā ar vīriešiem kleitās kā kaut ko komisku.
Iesaistes teātris
Otrais ar savu interaktīvo performanci uzstājās Mārtiņš Gūtmanis. Režisors aicināja uz skatuves kādu brīvprātīgo, kam lūdza būt pilnībā atklātam, atbildot uz viņa jautājumiem tikai ar “nē” un “jā”. Intervijas vidū brīvprātīgajam bija iespēja atdot kādam savu vietu, tāpēc dzirdējām divu cilvēku viedokli par notikumiem Baltkrievijā. Jautājumi netika uzdoti vienā noteiktā secībā. Mārtiņš Gūtmanis tos īpaši režisēja, attiecīgi reaģēdams uz brīvprātīgo dotajām atbildēm.
Radās iespaids, ka, izvilinot no skatītājiem atklātību un godīgu viedokli par notikumiem kaimiņvalstī, režisora iecere ir pierādīt šo jautājumu strīdīgumu, to, cik neviennozīmīgi tie ir, tomēr rezultātā drīzāk likās, ka mākslinieks zina pareizās atbildes un nosoda tīšu vai netīšu vienaldzību. Tiesa, pastāv iespēja, ka to tā nolasīju, pati izjūtot vainas apziņu par nespēju izsekot vai izteikties par Lukašenko varas noziegumiem.
Protams, vienaldzība nekad nebūs pareizā atbilde, bet šobrīd nešķiet godīgi no cilvēkiem sagaidīt iesaisti katrā no pasaules traģēdijām.
Performances formā vislielāko prieku un drošības sajūtu sagādāja tās tīrība. Dodoties uz izrādēm, kurās paredzēta publikas iesaiste, kā skatītājs visvairāk baidos no neskaidriem noteikumiem, aicinājuma improvizēt, tomēr šajā gadījumā režisors deva ļoti saprotamas norādes, kuras izjaukt spēja tikai brīvprātīgo vēlme sevi aizstāvēt ārpus “jā” un “nē” rāmjiem. Iecerētā struktūra nesagādāja neērtības sajūtu ne publikai, ne drosmīgajiem uz skatuves.
Bezmiega teātris
Pirmo izrāžu vakaru noslēdza Endīne Bērziņa, kuras īsizrāde vistiešāk atbildēja uz cikla jautājumu – kāpēc es naktīs neguļu? Režisore ieradās uz skatuves ar pašceptu kūku un, to griezdama, ar dažādām atkāpēm izstāstīja, kā pie šī formāta nonākusi.
Tiklīdz māksliniece nervozi sāka izklāstīt savus pārdzīvojumus, uzreiz tiku savaldzināta. Viņas neirotiskās pārdomas, grūtības veikt visikdienišķākās darbības trāpīgi iznesa uz skatuves ne tikai manus personīgos, bet arī mūsu/manas paaudzes pārdzīvojumus, ugunsgrēkus, kas konstanti plosās mūsu galvās. Radās iespaids, ka Endīne Bērziņa atklājusi sevi pilnībā vai arī ļoti pārliecinoši spēlē sevi (vai pat kādu ideju par sevi).
Tiesa, lai gan režisores radītais saturs deva iespēju tajā saskatīt savas likstas dažādu paaudžu un dzīves gājumu cilvēkiem, performances forma, kurā māksliniece griež kūku un pēc tam to izdala skatītājiem, kādā brīdī atstāja mazuma piegaršu. Neveiklie, satrauktas enerģijas pielādētie klusuma brīži performances otrā pusē zaudēja savu efektivitāti un padarīja nepacietīgu.
Tomēr, no Endīnes Bērziņas izrādes devos prom ne tikai ar kūkas gabaliņu, bet arī ar virkni sarežģītu jautājumu, kurus mākslinieces dzīvē radījis nāves tuvums.
Mums jau ir daudz kopīgu globālu un vietēju problēmu, kuru dēļ zaudēt miegu, tomēr jauno režisoru performances pierāda, ka arī privātie satraukumi mūs diemžēl un par laimi saista. Pirmā izrāžu vakara piedāvājums ir liecība tam, ka mūsu nākotnes režisori ne tikai spēs aizstāvēt savas personības, bet arī vienos savus skatītājus priekos, bēdās un bezmiegā.
