Kultūras rondo

Atvērtība, nākotnes plāni un jaunumi krājumā. Kā Latvijas muzeji jūtas šajā laikā

Kultūras rondo

Mākslinieki ar starptautisku projektu izgaismo neērtās, bieži noklusētās tēmas

Dailes teātra gadsimts. 6. un 7.studija. Aktieri piedzīvo pārcelšanos uz teātra jauno namu

Dailes teātra gadsimts: 6. un 7. studija – pārcelšanās uz jauno namu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Dailes teātra sesto un septīto studiju arī skolojuši Arnolds Liniņš un Aina Matīsa, to audzēkņi piedzīvoja gan Dailes teātra pārcelšanos uz jauno ēku, gan piedalījās leģendāros iestudējumos. 

Dailes teātra gadimts

1920. gada 19. novembrī tika dibināts Dailes teātris. Pamatus jauna veida teātrim lika Eduards Smiļģis un Jānis Muncis, kurš pie teātra izveidoja studiju jaunu aktieru uzņemšanai.

Par pirmo un otro aktieru studiju lasi šeit.

Par trešo aktieru studiju lasi šeit.

Par ceturto un piekto studiju lasi šeit.

Par sesto un septīto studiju lasi šeit.

Par astoto un devīto studiju lasi šeit.

1973. un 1974. gadā Dailes teātra galvenais režisors bija Arnolds Liniņš. Paralēli Dailes teātra piektās studijas darbam notika uzņemšana sestajā studijā.

Dailes teātra sestā aktieru studija

Sestās studijas audzēkne un bijusī Dailes teātra aktrise Anita Grūbe Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” apstiprināja, ka sākums sestajai studijai bija līdzīgs kā Dailes piektajai studijai – liela daļa jauniešu vispirms apmeklēja Tautas kinoaktieru studiju un tad mācības turpināja Dailes studijā.

“Mēs no mūsu kursa – 14 cilvēkiem, kas bija 10 puiši un 4 meitenes –, daudzi satikāmies Tautas kinoaktieru studijā. Es personīgi 14 gadu vecumā satiku izcilus kino režisorus un teātra vadītāju Arnoldu Liniņu, kurš arī vadīja ar Ainu Matīsu Tautas kinoaktieru studiju. Tajā gadā, kad es beidzu vidusskolu, bija uzņemšana Dailes teātra sestajai studijai,” skaidroja Anita Grūbe.

Aktrise arī ar siltām atmiņām pieminēja Dailes teātra veco ēku, kurā darbu uzsākusi sestā studija.

“Ārkārtīgi jauks bija mācību process un tas, ka mūs jau uzreiz ieveda vecajā Dailītē, jo toreiz vēl tikai cēla jauno Daili. Mūsu mācību process viss pagāja vecajā Dailē. Iepazināmies ar visiem Smiļģa aktieriem, kas toreiz vēl aktīvi strādāja,” stāstīja Grūbe. “Redzēju arī Lilitu Bērziņu, Felicitu Ertneri, viņa mums vēl pasniedza ritmiku pirmajā gadā.”

Arnolds Liniņš savā pedagoģiskajā darbā pievērsās tieši individualitātes un personības veidošanai. Svarīgākais, ko atzīmēja Anita Grūbe, bija tieši Arnolda Liniņa mācītās cilvēciskās īpašības.

“Galvenais, kas bija mūsu studijā, bija tas, ka mūsu režisors un pedagogs Arnolds Liniņš iemācīja cienīt iepriekšējo paaudzi.

Iemācīja cienīt teātri kā tādu, un pirmais, ko viņš pateica: “Kad jūs atverat Dailes teātra durvis, tad pirmais galvenais cilvēks ir dežurants, kurš jums iedos atslēgas, lai jūs aizietu savā telpā.” Šī audzināšana arī turpinājās līdz tam 1977. gadam, kad mēs ar kostīmiem, visiem rekvizītiem, milzīgā notikumā pārgājām no vecā Dailes teātra uz jauno māju,” atzīmēja aktrise.

Izrāde "Sapnis vasaras naktī"
Izrāde "Sapnis vasaras naktī"

Jaunās Dailes teātra mājas – dinamiskiem iestudējumiem

Pārcelšanās no vecās “Dailītes”, kā to dēvēja Anita Grūbe, uz jauno ēku tagadējā Brīvības ielā bijusi vērienīgs, gandrīz karnevāla cienīgs notikums.

“Toreiz, ja jūs skatāties dokumentālos kadrus, tad tur bija pilna tagadējā Brīvības iela, un uz trolejbusiem bija cilvēki. Kaut kas tik fantastisks, tik emocionāli piesātināts! Mēs bijām ārkārtīgi laimīgi, jo tā bija pirmā sezona, kurā mūs pieņēma lielais Dailes teātris,” stāstīja Grūbe. “Tajā laikā iestudēja, man jāsaka, vēsturisku koncertprogrammu. Arnolds Liniņš teica: “Pa priekšu iet Zīle, Dimiters, Lilita Bērziņa, Artmane.” Mēs gājām pašā pēdējā rindā un domājām, cik mēs esam laimīgi, ka mēs esam šajā skaistajā ansamblī.”

Ienākšana jaunajā Dailes teātra ēkā arī sakrita ar lieliem panākumiem un vērienīgiem iestudējumiem. Anita Grūbe stāstīja par sestās studijas diplomdarba iestudējumu: “Mūsu diplomdarbs bija Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, kas satricināja ne tikai Rīgu, bet arī visu Latviju. Mēs nospēlējām 100 izrādes. Šo izrādi pārcēla no vecās “Dailītes” uz jauno māju, uz Lielās skatuves. Tas priekš diplomdarba izrādes ir kaut kas unikāls. Pieprasījums tautā bija milzīgs,” atzīmēja aktrise.

Arī izrādes stilistika un scenogrāfija bijusi neparasta un izraisījusi dažādas reakcijas. “Pārmetumi bija lieli, jo uz skatuves nebija pilnīgi nekā. Bija pieci striķi, četri vertikāli no bēniņiem līdz skatuves grīdai un viens horizontāli, uz kura gulēja Titānija. Skatītāji bija uzņēmuši laiku, pusstundu es gulēju uz striķa, un prasīja, kur es esmu trenējusies, ka pusstundu varu nogulēt uz striķa.

Es nekad pēc tam dzīvē neesmu pieredzējusi to, ka skatītāji mums meta no zāles uz skatuvi ziedus pateicībā,” stāstīja aktrise.

“Tur bija jaunības prieks, jaunības maksimālisms. Mēs spēlējām, [ģērbti] triko, tas arī bija notikums, ka Šekspīru spēlē triko. Mums bija kaskadieru triki, metām salto, Andris Bērziņš no bēniņiem lēca zemē un pāri man kūleņoja. Tas bija tāds ārkārtīgi skaists notikums.”

“Lai arī daudz ko runā par jauno māju, ka viņa ir liela un nevar pierunāt zāli; kā jūs domājat, – mums taču nebija mikrofonu, un mēs visi pierunājām un piedziedājām šo lielo, skaisto, jauno māju,” atzīmēja Anita Grūbe.

Izrāde "Sapnis vasaras naktī"
Izrāde "Sapnis vasaras naktī"

Aktrise arī komentēja 1980. gados valdošo noskaņu. “Šodien saka: “Nu, kur tad tie padomju laiki..” Bet es gribu jums atgādināt, ka šajos padomju laikos mēs bijām pēdējā vilcienā, kad tuvojās dziesmotā revolūcija, kad teātrī mēs runājām visu to, ko gribējām, zemtekstā. Šajā laikā dzīvoja Ojārs Vācietis, vēl joprojām dzīvo Jānis Peters, Raimonds Pauls, kas parāda visu, kas bija padomju laiks,” skaidroja Grūbe. “Ja var nospēlēt “Induli un Āriju” 1987. gadā, ja var dabūt gatavu Zīverta lugu “Minhauzena precības” – Zīvertu vispār nedrīkstēja spēlēt, bet Artūrs Dimiters vasarā aizbrauca uz Zviedriju un [pēc tam] izcīnīja, (es nezinu, ar kādiem līdzekļiem) un teica: “Būs Dailes teātrī "Minhauzena precības".”

Sestās studijas nodarbības sākušās no rīta un beigušās pusnaktī. Varis Vētra, vēl viens no sestās studijas audzēkņiem, kādā intervijā stāstījis, ka bijis sarežģīti apvienot mūziķa darbu ar studijas nodarbībām.

“Aktiermeistarības nodarbības notika vakarā teātrī, pa dienu bija lekcijas, tās bieži vien bija konservatorijas telpās. Es to atceros sāpīgi, jo es tajā brīdī spēlēju savā ansamblī un es nekādi nevarēju paspēt ne uz mēģinājumiem, ne uz koncertiem,” stāstīja Varis Vētra. “Man bija jāizvēlas. Nākošajā rītā bija ''Krauklīša'' izrāde, pa dienu, bet es visu nakti nospēlēju dejās, kaut kādā politehnikumā, jo mēs nebijām ilgi spēlējuši un man pietrūka tās darbošanās”

Vētra arī atzīmēja vērtēšanas sistēmas specifiku, kādai pakļauti bija sestās studijas audzēkņi: “Mums nelika pieciniekus, jo mums teica: “Mīļie draugi, kad būs pieci, jūs būsiet aktieri vai būsiet jau tur tajā pusē.” Un tad es brīnījos, kad uzzināju, ka nākošajai studijai jau pirmajā kursā lika pieci. Es sapratu, ka notiek regress, ka viņi atnāk, kaut ko padzied un viņiem jau pieci meistarībā pirmajā kursā.”

Dailes teātra septītā aktieru studija

Savukārt septītā studija bija Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas trešā un pēdējā Dailes teātra aktieru studija. Dailes teātra arhivāre un redaktore Līvija Dūmiņa starp studijas beidzējiem minēja Gundaru Āboliņu, Juri Stokmani-Blaus, Aigaru Cilinski. No studijas absolventiem aktieri, kas strādājuši Dailes teātrī – Ligita Skujiņa, 2013. gadā mūžībā aizgājušais Harijs Spanovskis, Juris Frinbergs un Katrīne Pasternaka.   

“Septītā studija mācības beidza 1982. gadā, tā ir studija, kas apdzīvo šo māju, jauno Dailes teātra ēku, kur ir Mazā zāle, mazais spēles laukums. Viņu diplomdarbi ir Čehova “Tēvocis Vaņa" un "Cik svarīgi būt nopietnam", kas piedzīvoja ļoti daudz izrāžu,” stāstīja Līvija Dūmiņa.

Par septīto studiju ir maz rakstisku liecību. Grāmatā “Latvijas teātris. 80. gadi.” Līvija Dūmiņa atzīmē Edītes Tišheizeres rakstīto par šo Dailes teātra studiju: “1982. un 1983. gadā daļēji atkārtojas situācija, kādā Dailes teātris bija, kad tajā ienāca 6. studija ar “savu režisoru” Kārli Auškāpu. Tagad sevi vienlaikus pieteica septītās studijas jauno aktieru grupa, taču šoreiz situācija, kurā nonāca jaunie aktieri un režisori, bija nesalīdzināmi sarežģītāka, šajā laikā kolektīvā vairs nebija nepieciešamība redzēt jaunos ienākam kā paaudzi.”

Dailes teātra 7. studija
Dailes teātra 7. studija

Pēc septītās studijas ienākšanas Dailes teātra sastāvā starp aktieriem augusi konkurence, vienu un to pašu izrādi spēlējuši vairāki sastāvi – trim dažādām aktrisēm tikusi dota iespēja spēlēt Asnati vai Āriju.

Anita Grūbe atzina, ka konkurence bijusi jūtama, taču vienlaicīgi tikuši iestudēti liela apjoma darbi.

“It kā bija konkurence, mēs bijām visi tomēr tuvu viens otram, mums nebija liela gadu starpība. Mēs nenācām viens pēc otra, tās studijas, bet tie trīs, četri vai pieci gadi īstenībā neko radikālu nemainīja. Galvenais, ka bija milzīgie iestudējumi un sadarbība ar Raimondu Paulu. Kad mēs ienācām teātrī, “Šerloks Holmss” satricināja visu Latviju. Mēs bijām dejojoši, dziedoši,” stāstīja aktrise.

“Mūsu kopā būšana... no sākuma mēs bijām tikai piektā un sestā studija, tā ka šķita, ka tā septītā studija ir tāda astīte, bet “Šerlokā Holmsā” mēs bijām visi, pilnīgi visas studijas kopā,” atzīmēja Grūbe.

Raksturojot iestudējumus, kā arī darba noskaņu, aktrise piemin arī atšķirības teātra vidē 70., 80. gados un mūsdienās.

“Tajā laikā nebija tā, kā šodien, ka nav nekāda salīdzinājuma. Lielā zvaigzne, kas spēlē lielu lomu, spēlē viena pati, un nav nekādu salīdzinājumu, kura labāk spēlē un kura sliktāk spēlē, kura jaunāka, kura vecāka,” skaidroja Grūbe. “Es biju no visām visjaunākā, bet es lepojos, ka es ar savām priekšgājējām talantīgajām, atzītajām aktrisēm spēlēju vienu lomu. Tas ir “Jāzeps un viņa brāļi”, kur mēs bijām visas trīs – Mirdza Martinsone, Akvelīna Līvmane un es, mēs klusi visas, protams, ka nekādas draudzenes nekad nav aktrises, bet darījām vienu darbu.”

Dailes teātra 7. studija
Dailes teātra 7. studija

Anita Grūbe ar prieku un nostalģiju atcerējās arī labestīgās attiecības starp teātriem: “Tad, kad bija lielās jubilejas, – tā kā tagad Dailes teātrim 100., jubilejas jau ir blakus, tie svētki jau turpat ir arī Nacionālajam teātrim, – mēs katru gadu braucām visa trupa, vienalga, kādos tērpos, atkarībā no tā, kāda izrāde todien bija, uz Nacionālo teātri ar autobusu. Un es vienmēr atceros, kā Nacionālā teātra aktieri teica:

“Ak, tā krāšņā Daile ar savām rožu meitenēm!”

Arī es biju ļoti lepna, jo man likās, ka mēs bijām ne tikai talantīgi, ne tikai ugunīgi, bet arī skaisti, principā skaista trupa vislabākajā nozīmē. Garīgi skaista, dvēseliski skaista, darbīga, ugunīga, neparasta, trakulīga. Tas ir Dailes teātris. Es viņu sajutu visus 20 gadus.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti