Šņorbēniņi

Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jo vairāk tu zini, jo mazāk tevī ir kategorisma

Šņorbēniņi

Neredzami ieplūst dzīvē. Intervija ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Daigu Kažociņu

Aktieris Vilis Daudziņš: Brīvība ir visradošākais stāvoklis

Brīvība ir visradošākais stāvoklis. Saruna ar aktieri Vili Daudziņu

"Brīvība ir vislabākais stāvoklis, ja drīkstētu tā teikt – agregātstāvoklis, kurā mums būt. Tas ir visradošākais stāvoklis jebkuram cilvēkam, jebkurai tautai. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs, jo nebrīvē nekas nerodas. Vai rodas nepareizs, samocīts. Lai rastos kaut kas dzīvs un īsts, ir vajadzīga brīvība. Tādēļ būsim ar šo mantu uzmanīgi," uzsver Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš stāsta par jaunāko no savām pētnieciskajām lomām uz Jaunā Rīgas teātra skatuves – slovēņu domātāju Slavoju Žižeku, kura kreiso uzskatu pretinieks izrādē "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" ir Kaspars Znotiņš kanādiešu psihologa, konservatīvo uzskatu aizstāvja Džordana Pītersona lomā. Vilis Daudziņš neslēpj, ka lomu sadalījums bijis režisora Alvja Hermaņa ziņā, taču tikpat interesanti viņam būtu bijis iejusties Pītersona ādā.

Sarunā iznāk pieminēt arī citas Viļa Daudziņa pētnieciskās lomas: gan Vectēvu, gan lomas izrādēs "Pakļaušanās" un "Viss zem debesīm".

Ieva Struka: Negribējās jau man tevi traucēt, bet, ja noskaties izrādi "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis", tad nevar atlikt šo sarunu par pusgadu vai gadu, nācās vien aicināt, jo izrāde ir gan skatītāju mīlēta un, jāatzīst, gan arī manis mīlēta. Tu spēlē slaveno Žižeku, bet Kaspars spēlē Pītersonu. Kā jūs šos pasaulē zināmos intelektuāļus savā starpā sadalījāt tieši kā lomas? Un vai tu tikpat kaismīgi varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus?

Vilis Daudziņš: Jā, protams, es varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus, bet tā liktenis bija lēmis – Alvis, manuprāt, savā galvā jau redzēja, kurš būs kurš. Tā bija viņa ideja. Vai, ja varbūt raugās vēl senāk, tad, iespējams, tas bija Kaspars Znotiņš, kurš bija klausījies Džordana Pītersona podkāstus, lasījis un tad gluži vienkārši iedevis Alvim – paklausīties vai palasīt.

Ne ar domu, ka būs izrāde. Bet pēc kaut kāda laika Alvis nāca klajā ar domu, ka būtu interesanti uztaisīt šādu divkauju, jo precedents dabā, protams, ir: viņi abi ir ļoti populāri, viņi ir akadēmiskās popkultūras pārstāvji, ja drīkst tā teikt, jo viņi ir ideoloģisko virzienu redzamie pārstāvji. Varbūt citi, kas konsekventi aizstāv vienu vai otru virzienu, konservatīvu vai liberālu, vai tie, kas ir kaismīgi marksisti, – viņi sēž mājās pie rakstāmgalda un raksta, raksta, raksta. Un uzskata to par savu pienākumu un veidu, kā viņi var nest pasaulei domu par marksismu vai domu par kapitālismu.

Šie vīri ir pavisam citāda veida cilvēki: viņi nāk pie ļaudīm.

Protams, šī iemesla dēļ, ka viņi tik ļoti nāk pie ļaudīm, ir pietiekami daudz publisku lekciju, ir pietiekami daudz dažādu viņu izteikumu un dažādu videoierakstu, kur var ļoti labi saprast domu gaitu, stilu. Nu, un, protams, kopēt to, kā viņi izturas, kāda ir viņu psihofizika, sacīsim vienkārši, kas būtu jau aktierisks uzdevums.

Jā, bet es varētu būt Pītersons, es varētu labprāt arī aizstāvēt viņa idejas, tikpat labi kā Žižeka, kā viņš par sevi saka, ortodoksālā marksisma idejas. Man tas liekas brīnišķīgi – tieši šī divdabība. Jo galu galā kaut ko līdzīgu es biju pamēģinājis "Vectēvā" – nostāties dažādās pozīcijās un pamēģināt nevērtēt. Pamēģināt līdzi just vai būt vienas vai otras pozīcijas aizstāvim.

Šoreiz loma man ir marksists Žižeks, par ko es esmu ļoti priecīgs, jo, protams, viņš ir ārkārtīgi "garšīgs", lai viņu mēģinātu parādīt uz skatuves.

Viņam ir savas fiziskās īpatnības un acīmredzot arī kaut kādi nervu tiki, kas liek viņam raustīt kreklu un degunu nepārtraukti, un vēl viņš mazliet šļupst vai pat tīri stipri šļupst, it īpaši tad, kad viņš kaismīgi kaut ko stāsta. Bet tas viss kopā veido šo viņa neatvairāmo tēlu, un par to viņu mīl studenti vai visi tie, kur viņš uzstājas – nu, bezgalīgi.

Izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" Jaunajā Rīgas teātrī

Jo viņš nopērk arī ar savu entuziasmu, ar savu aizrautību kā kārtīgs marksists.

Un vēl viņam ir brīnumains veids, kā viņš padara savas lekcijas interesantas. Gluži vienalga, vai viņš runā par Marksu vai Hēgeli, laiku pa laikam viņš visur iemāna kādu ebreju anekdoti vai kādu citu anekdoti.

Šāds piemērs ar anekdotēm, kas ir tik paradoksāls, bet reizē tik trāpīgs, nopērk jebkuru klausītāju, pat tad, ja viņš atrastos ideoloģiski pilnīgi pretējā pozīcijā. Vienkārši nopērk! Jo tu ieraugi to brīnumu, kā cilvēks spēj izteikties, kā cilvēks spēj sakonstruēt savu domu tā, ka tev būtībā pirmajā brīdī nav nekādu pretargumentu, un tu saki – jā! Tev nekas cits neatliek, tu vienkārši ņem un piekrīti. Un es ceru, tas notiek arī mūsu izrādē, ka cilvēki piekrīt gan vienam, gan otram.

Tieši to es tev arī gribēju jautāt: vai tā ir viņu viedokļu nekonsekvence jeb mūsu kā skatītāju nekonsekvence vai nu droši vien subjektīvi jāsaka manis kā skatītājas nekonsekvence, kas arī mani fascinē šajā izrādē. Ka principā tu izrādes laikā paspēj mainīt savu viedokli vairākas reizes, jo ik pa brīdim tu piekrīti kādam no viņiem, protams, arī kādā brīdī iebilsti. Kā ir tev kā Vilim Daudziņam, kā aktierim vai tu arī šos varoņus pieķer nekonsekvencē vai viņi, pēc tavām domām, iztur savu stilu līdz galam, un tas esi tu, kurš mētājas ar savām domām, pārdomām par šīm tēmām?

Stilu viņi iztur līdz galam, bet savos argumentos viņi nav konsekventi. Nav. Jo tajā brīdī, kad sākas strīds vai diskusija, tad vienmēr ir jāizšķiras: vai nu tu aizstāvi savus argumentus, vai arī, piemēram, sāc manipulēt un sāc pieķert otru vārdos vai teikumos, kas nebija būtiski, bet vienkārši tu tiem pieķeries tikai pieķeršanās pēc – tikai tāpēc, lai izsistu no sliedēm savu oponentu.

Tas ir tādus nekorekts paņēmiens, bet līdz ar to tu zaudē savu konsekvenci, bet uzvari disputu.

Lai runātu pretī, tu vienkārši runā "kaut ko", kas ir diezgan stilīgi, asprātīgi, viss ir forši, bet pēc tam, ja sāktu analizēt, ko tad tu pateici, tad varētu gadīties, ka vienā brīdī esi pat pārkāpis pāri saviem ideāliem.

Izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" Jaunajā Rīgas teātrī

Bet faktiski viņi izmanto ļoti līdzīgus argumentus, runājot par kādām tēmām.

Jā, protams!

Piemēram, politkorektums ir tāda lieta, kas kaitina viņus abus – tāds mākslīgs politkorektums, kas ļoti bieži tiek lietots kā ierocis, lai kādu norātu vai norādīt viņam viņa vietu, vai politkorektums tiek lietots jau pavisam autoritāri – tas jau ir diktatūras ierocis.

Kad mēs esam demokrātiski, mēs esam brīvi, mēs esam brīvi runāt par visu, ko vien vēlamies un kā vien vēlamies, bet vienīgi tā, kā mēs teiksim – kā ir brīvi. Tad, ja mēs noformulēsim mūsu brīvību, tad – jā, šīs mūsu noformulētās brīvības vai mūsu noformulētā politkorektuma ietvaros mēs esam absolūti brīvi. Tiklīdz mēs to pārkāpjam, tā vairs ne.

Protams, šie abi kungi vai varbūt pat jāsaka – biedri, abi domātāji –, pieķer pasauli melos. Viņi pieķer pasauli liekulībā – ka tā tas nenotiek, ka tā tas nestrādā: ja mēs patiešām gribam nodibināt tuvas, labas, sakarīgas attiecības viens ar otru un saprast kaut ko viens par otru, tad ļoti bieži šāds politkorektums liedz to darīt. Tā ir mānīšanās, tā ir liekulība. Patiesība ir mazliet citādāka. Varbūt tā reizēm ir sāpīga.

Vai dieniņ, cik daudz mums nav iestudējumā ielikts! Bet bija viens brīnišķīgs stāstiņš: Žižeks bija aizbraucis uz kaut kādu Amerikas universitāti, runājās ar jauniešiem, kuri viņam ar lielu prieku stāsta, ka šobrīd nodarbojas ar to, kā izdomāt joku, kas nevienu neaizvaino. Nu, teiksim, kas notiktu, ja satiktos aplis ar trīsstūri vai četrstūri. Viņš saka – piedošanu par rupjību – bet "man ir pilnīgi pie pakaļas, kas notiek, ja aplis satiekas ar trīsstūri. Jokam ir cita jēga! Tam ir jāuzirdina, jāprovocē, jāuzspridzina situācija, jāparāda situācijas paradoksalitāte – jau uzreiz tā otra puse. Jo mēs jau pasauli vislabāk varam uztvert tikai tad, ja ieraugām arī oderi, otru pusi vai to, ka vispār uz kaut ko mēs varam raudzīties dažādi.

Tiklīdz ir tikai viens skatpunkts, tā pasaule kļūst neinteresanta un arī diezgan bīstama.

Izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" Jaunajā Rīgas teātrī

Bet konkrētajā izrādē, kur divi intelektuāļi sacenšas sava viedokļa pārliecinošā paušanā: vai tev, veidojot Žižeku, nācās uz viņu mēģināt paskatīties ar Pītersona acīm? Vai ir vēl kāda trešā puse, kuru tu izmantoji, lai veidotu šo tēlu?

Protams, ka es skatos arī no Pītersona viedokļa. Bet zini, man tev ir grūti pateikt, vai skatos no Pītersona viedokļa vai no Znotiņa-Pītersona viedokļa.

Kad nabaga Znotiņš-Pītersons ir noguris, brīžiem viņam ir tāda sejas izteiksme, kas saka – "es sarunājos ar orangutanu, nu, kāpēc, kāpēc man liktenis lēmis tādu sarunbiedru? Nu, vai tad tiešām nevar, piemēram, uzvilkt uzvalku, baltu kreklu, melnas kurpes un garas zeķes – tā, lai nav redzama spalvainā, bālā un nīkulīgā kāja?"

Jo viņi ir pilnīgi atšķirīgi arī šajā ziņā. Ja Pītersonam ir ļoti svarīgs ieturētais stils, kas ir uzsvērti elegants un vienmēr nozīmē to, ka "es, šādi ģērbjoties, cienu visus tos, ar kuriem es sarunājos, es cienu savu auditoriju, publiku, savu sarunbiedru, es vienmēr esmu savākts, korekts, saķemmējies, es esmu savācies, lai izietu un runātu ar kādu", tad Žižekam ir pilnīgi pretēji – viņam ir absolūti vienalga, kāds viņš izskatās un ko viņš ir uzvilcis: vai nu draudzene, vai sieva viņam iedevusi kaut kādu T kreklu, to pašu viņš ir uzvilcis, ar to pašu viņš ir kaut kur bijis, kaut kur ar to gulējis, jo, cik es lasīju, Žižekam ļoti patīk pagulēt. Bet tad viņš padomā par to, cik šausmīgi ir slinkot un cik viņš ir šausmīgi slinks, tāpēc beigu beigās ķeras pie grāmatu rakstīšanas.

Izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" Jaunajā Rīgas teātrī

Tagad, kad esi veicis pētījumu kopā ar Kasparu Znotiņu un Alvi Hermani – kā tev šķiet: kāpēc daudzi domātāji kļūst par daudzrunātājiem, jo man, piemēram, tās liekas diezgan nesavienojamas lietas. Tas pats Žižeks pandēmijas laikā vien ir ne tikai uzrakstījis, bet arī publicējis četras grāmatas! Kurā brīdī tas pārvēršas jau par grafomāniju?

Viņa gadījumā tā ir nepieciešamība. Tā ir tāda vajadzība, eksistences forma. Jā, viņam tā ir eksistences forma, bet kā domātājam dzīve viņam piedāvā arī paradoksus.

Piemēram, pandēmija ir brīnišķīgs paradokss – kā mēs paši sev kaut ko aizliedzam, kā mēs kaut kam noticam, kā mēs izvēlamies kaut kam ticēt, kā rodas sazvērestības teorijas par to, ka kāds to visu izmanto?

Varbūt jau, ka izmanto arī – farmakoloģija, piemēram. Un tam visam pa vidu esam mēs, tam visam pa vidu ir valdība ar ierobežojumiem un stratēģiski tālākiem plāniem, kas notiks pēc tam...

Žižeks uz to reaģē, un tā tam būtu arī jābūt. Viņš reaģē uz to, kas notiek tagad: viņš nav cilvēks, kurš nepārtraukti pēta, pēta un vēlreiz pēta, piemēram, Marksa "Kapitālu" vai vispār marksistu mantojumu. Vai Ļeņina, Trocka mantojumu. Nē, viņš par to ir uzrakstījis un viņam vairs nav vajadzības par to rakstīt. Viņš reflektē par to, kas notiek šobrīd. Un arī par to, kā cilvēki tomēr savā starpā varētu salīgt un dzīvot brālīgi, lai arī cik tas tagad jokaini neskanētu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Kas ir būtiskākais, kas palika ārpus iestudējuma?

Ukraina. Jo gan viens, gan otrs par to ir izteicies, bet karš turpinās. Ja mēs paliekam pie tā, ko viņi ir teikuši, piemēram, februārī vai martā, kad sākās karš, jādomā, ka šobrīd, kad pagājuši deviņi mēneši, viņi paguvuši pateikt kaut ko citu. Līdz ar to tas izrādē nestrādātu. Un arī skatītāju uzmanība aizietu tikai uz to vienu – vai viņi ir par to vai pret to. Kopumā ņemot, viņi abi ir izteikušies pret karu – ka tā ir kaut kāda šaušalīga agresija.

Vai šāda izrāde būtu iespējama arī tad, ja aktieris ir gados jauns? Vai tas tomēr ir jūsu pieredzes lielais nopelns, ka varat tik brīvi peldēt šādā materiālā un pārstāvēt viedokļus.

Domāju, ka te

liela loma patiešām ir mūsu vecumam. Ir zināms daudzums notikumu jāpiedzīvo, ir arī kādas grāmatas jāizlasa, ir kaut kas jāredz, ir jāiemācās arī pašam reflektēt par laiku, par to, kas notiek tev apkārt, par tavu valsti, tavu tautu un taviem cilvēkiem un teātri.

Un tad, kad apzināti vai neapzināti esi vingrinājies šajās lietās, tikai tad vari ķerties kaut kam tādam klāt. Žižekam ir ap septiņdesmit, Pītersons ir mazliet jaunāks. 

Aktieris Vilis Daudziņš

Bet kādēļ par šo vecumu ierunājos? Jo man ir tāda sajūta – jo ilgāk tu dzīvo, jo tava pārliecība par savu viedokli sarežģītos jautājumos kļūst arvien relatīvāka, nosacītāka, jo tu ieraugi tik daudzus aspektus, kā uz vienu lietu var paskatīties! No vienas puses, tu nevari nodot savu pārliecību vai ideālus, bet, no otras puses, tu arī redzi, cik pasaule var kardināli atšķirties no tās, kādu tu to redzi; tu spēj pieņemt, ka ir daudzi un dažādi viedokļi. Šo divu dižo domātāju kontekstā – kā tas iet kopā ar pieredzi? Viņi ir cilvēki gados, tomēr konsekventi cīnās par vienu vai otru ideju. Kā tev šķiet – kāpēc viņi nedzīvo relatīvisma sajūtā, ka visi viedokļi var pastāvēt līdzās un būt kopā?

No viņu īstās "divkaujas", kas 2019. gadā notika Toronto, redzam, ka nekāda prātīgā divkauja jau nesanāca. Cilvēki bija gaidījuši pamatīgu plūkšanos – tika maksāta liela nauda, jā, uz viņiem tika liktas likmes kā uz diviem bokseriem, bet – neizšķirts.

Un neizšķirts nevis tāpēc, ka viens otru nevar pārliecināt – tas būtu muļķīgi, ja pēc divām vai trim stundām centrālajos dzīves uzstādījumos Pītersons pēkšņi sāktu piekrist Žižekam vai otrādi, bet neizšķirts tāpēc, ka abi ir pieklājīgi cilvēki. Abi ir sasnieguši to attīstības pakāpi, kad viņi saprot, ka, piemēram, otra apvainošana, muļķīga izaicināšana neko nedod, tas nav interesanti. Interesants ir cita līmeņa disputs – kad tu savam pretiniekam vari arī piekrist, nevis principā nostājies vienmēr tikai pret. Tu viņu dzirdi un tev ļoti patīk, ka ir slāņi un līmeņi, kuros jūs piekrītat viens otram, kur jūs saprotat viens otru. Un tad tu ieraugi – nu, jā...

Tas ir kaut kas! Tu ieraugi divus gudrus, pieklājīgus cilvēkus, lai arī stilā katrs ir pilnīgi atšķirīgs, bet veids, kā viņi domā, viņu domu ekvilibristika vien ir tā vērta, lai klausītos un klausītos.

Viņu Toronto diskusijas uzstādījums ir – kas padarīs cilvēku laimīgu: marksisms vai konservatīvisms? Mans jautājums ir nevis tev kā Žižeka tēlotājam, bet kā Vilim Daudziņam: kā tev šķiet – kas tad padarīs viņu laimīgu?

Man gandrīz vai jāpiekrīt Slavojam Žižekam tāpēc, ka viņš saka – redz, ja jūs tā uzmanīgāk pavērosiet, tad jūs konstatēsiet, ka tas, ko valstis un valdības šobrīd daudz dara, it īpaši Rietumos, zināmā mērā jau ir tas komunisms. Tas nozīmē, ka privātīpašums nav atcelts un brīvais tirgus nav atcelts, bet tajā pašā laikā ir svarīgi, lai mūsu priekšstāvji jeb valdība, kas tiek ievēlēta, spēj tālredzīgi ieraudzīt tās vitāli mums nepieciešamās lietas, kuras ārpus jebkāda brīvā tirgus tiek nostādītas kā prioritāte, lai nodrošinātu tautas, nācijas, sabiedrības izdzīvošanu. Tie ir svarīgi jautājumi, un ir būtiski, lai valsts amatpersonas, politiķi tos ierauga, definē paši sev un spēj konsekventi tiem sekot. Viss pārējais, protams, ir brīvais tirgus. Šobrīd nekā labāka nav, jo šķiet, ka tas laikam ir cilvēka dabā – sacensība. Jo bez sacensības nav nekādas izaugsmes vai virzīšanās uz priekšu, grūti to iedomāties. Ir jābūt brīvai konkurencei visur – mākslā, zinātnē, biznesā, visur.

Šis arī bija tas punkts, kurā man kā skatītājai likās – viņu uzskati ļoti lielā mērā pārklājas. Jo viens runā par nāciju saglabāšanu, savukārt otrs pārstāv Rietumeiropas kapitālismu, un tās joprojām ir nacionālas valstis. Nedomāju, ka kaut viens francūzis vēlētos saplūst kopā ar Latviju, viņiem pašiem ir sava ļoti spēcīgā pašapziņa. Un tas bija ļoti interesanti, ka tu klausies abos, un saproti, ka lielos vilcienos stāsts ir par vienām un tām pašām ļoti būtiskām lietām.

Jā, es tev piekrītu. Pītersona patoss ir tajā, ka šobrīd cilvēki pieslēdzas grupu identitātēm. Tās izveidojušās automātiski: es esmu latvietis, es esmu aktieris un vēl un vēl, un vēl, un tā mēs katrs sev varam definēt kaut kādus laukus, kuros dzīvojam un jūtamies labi, kuros mēs radām. Bet tajā pašā laikā

ir kaut kādas mākslīgas konstrukcijas, kuras Pītersonam šķiet bīstamas tieši tāpēc, ka mēs dzīvojam kapitālismā, tieši tāpēc, ka mums ir tāda pārticība, viss ir kārtībā, un tad tiek izdomāti vēl kaut kādi veidi, kā cilvēkam sevi identificēt. Un tas vēl nebūtu nekas: problēma rodas tad, kad cilvēki, kas izdomājuši sev kādu jaunu identitāti, pieprasa no citiem to respektēt,

un tā aizvien no jauna, no jauna, no jauna. Un kur tam redzams gals? Tas ir liels jautājums – bet varbūt tā arī vajag? Tas jau arī ir pārdomu vērts. Šobrīd zemeslode tiek apdzīvota jau ar astoņiem miljardiem personāžu, un tas būs aizvien nopietnāks jautājums, kā viņi paši identificēsies un kādās grupās.

Izrāde "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" Jaunajā Rīgas teātrī

Ja pieņemam, ka Žižeka un Pītersona dueļa tēma ir šāda. Kura tev liktos interesanta tēma Daudziņa un Znotiņa publiskajā disputā?

Tas ir reliģijas jautājums, ticības jautājums. Nezinu, vai tas būtu gluži mans un Znotiņa disputs, bet vispār man interesē kristietības fenomens, ticības un ticēšanas jautājums kā tāds. Cik tas mums ir dabiski un vajadzīgi, vai tomēr tas ir kaut kādā veidā radies? Tam ir zināms sakars ar Elvīru Baldiņu, kurai ir 103 gadi. Elvīra Baldiņa ir ateiste – vismaz tā viņa pati par sevi saka. Un tas ir visai dīvaini cilvēkam tādā vecumā. Viņa pilnīgi noteikti nav arī dievture – viņa mīl to Dieviņu, kurš ir mūsu tautasdziesmās, un es nedomāju, ka tā ir dievturība. Tas ir kaut kā citādāk. Elvīra zina tik daudz tautasdziesmu un ir arī tās daudz runājusi…  Piemēram, "Lēni, lēni Dieviņš brauca / no kalniņa lejiņā, / netraucēja ievas zieda, / ne arāja gājumiņa." Proti, runa ir par kādu ārkārtīgi tolerantu personu, kura ir tik uzmanīga, ka zina – ja samīs rudzus, miežus vai jebko citu, ko zemnieks ar milzīgām pūlēm ir audzējis, tad būs slikti, viņam nebūs ko ēst. Un tāpēc

latviešu Dieviņš – tas, kurš ir dainās, ir ļoti, ļoti uzmanīgs. Vai, kā teica Elvīra Baldiņa, viņš ir vislabākais latvietis. Nu, tāds ideālais latvietis, ideālais cilvēks, kādu mēs varam iedomāties – tāds ir Dieviņš.

Viņš ir viena auguma ar mani, viņš nav augstāks, viņš nekad nebaras, nekad nevienu nenolād – tādu tautasdziesmu nav. Nekad nesola, ka atriebsies bērniem līdz septītajam vai jebkuram citam augumam. Īsāk sakot, pilnīgs pretstats Tuvo Austrumu dievam. Cik jocīgi, vai ne?

Un man šie jautājumi liekas ārkārtīgi interesanti. Nezinu, kā par tiem varētu izveidot izrādi, bet domāju, ka varētu. Varbūt pat tā nebūtu izrāde, bet tiešām saruna – vai tā būtu ar Znotiņu? Es labprāt gribētu arī ar Znotiņu. Es gribētu vispār tādu sarunu par šo jautājumu – kāda ir tā latviešu ticēšana.

Vilis Daudziņš JRT izrādē "Vectēvs"

Ja jums vajag cilvēku tekstu atlasei, labprāt piedalos! Bet, lai mēs neizsludinātu jau datumu šai izrādei, gribu vēl paspert vienu soli atpakaļ un pieminēt izrādi "Viss zem debesīm", kur tu spēlē vairākas lomas. Runa ir par Ķīnu. Tā arī ir divu cilvēku izrāde, kurā tu strādā kopā ar Gunu Zariņu. Viņa spēlē latviešu dzejnieci Astrīdu, kura dodas ceļojumā pa Ķīnu. Nereti aktieri saka – izrāde izveidota, šīs tēmas attiecas tikai uz to izrādi, vai arī izrāde ir beigusies, un mēs to noliekam plauktiņā. Bet Jaunā Rīgas teātra specifika ir tāda, ka izrādes ļoti ilgi turas repertuārā. Iedziļinoties un pētot – kas tavuprāt ir Ķīnas fenomens? Vai tas jebkādā veidā ietekmē tevi un tavu domāšanu brīdī, kad tu strādā pie tādas izrādes kā "Žižeks un Pītersons"? Un vai šī izrāde savukārt ietekmē to, kā tu spēlē "Viss zem debesīm"? Vai tās kārtas savā starpā sadarbojas, viena otru ietekmē, un vai ar šībrīža informatīvo bagāžu tu kaut vai to pašu "Vectēvu" spēlētu citādāk? Jo tas arī ir pētniecības darbs.

Tiklīdz pienāk klāt jauna informācija, protams, ka intonācija mazliet mainās. Bet drīzāk es to teiktu citādāk: piemēram, pēc kara spēlēt "Vectēvu" bija citādāk nekā pirms kara. Bez šaubām, tas ietekmē. Bet par tādām pētnieciskajām lietām – tas, kas man visilgāk palicis atmiņā un ko esmu pētījis vēl pēc tam, kad izrāde jau ir gatava, ir Velbeka "Pakļaušanās". Es nopirku Korānu. Es lasīju Korānu, lasīju Pravieša biogrāfiju, un tas ir ļoti interesanti, tas ir ārkārtīgi poētiski un skaisti! Tas ir tieši tikpat skaisti, cik ļoti pazīstamas lietas un teksti, piemēram, no Bībeles vai no Evaņģēlija – tādas līdzības. Piemēram,

mazais Muhameds ir gulējis un pie viņa ir pienākuši divi vai trīs vīri, jādomā – eņģeļi, atvēruši viņam krūškurvi un izņēmuši viņam sirdi. Viņi to ir mazgājuši ar sniegu – bet tas viss notiek tuksnesī! Muhameds to visu redz, un viens no vīriem saka, ka šī sirds ir smagāka par visu pasauli. Un ielicis to mazajam Muhamedam atpakaļ.

Man liekas ārkārtīgi skaisti! Vai, piemēram, kā Muhameds devies ceļojumā no Mekas uz Jeruzalemi. Lai paskaidrotu, cik tas ir noticis ātri, Muhameds bija piecēlies un lidojošā zirga mugurā devies tur un tur, pa ceļam redzējis to un to, saticies ar tiem un tiem, tad lūdzies Jeruzalemē mošejā, un tad atkal atgriezies atpakaļ un, lūk – svece, kas sāka krist, kad viņš izgāja no savas mājas, tad, kad viņš atgriezās, vēl nebija nokritusi. Jo iziedams viņš sveci aizskāra ar svārku malu. Lūk, šādas lietas man šķiet ļoti skaistas. Īsāk sakot, tas man turpinājās vēl gadu vai divus pēc "Pakļaušanās". Laiku pa laikam papētīju kaut ko. Islāms man šķita tiešām interesants, patiešām – interesantāks nekā Ķīna.

Vilis Daudziņš un Guna Zariņa JRT izrādē "Viss zem debesīm"

Ņemot vērā, ka mūsu saruna izskan svētku dienās, tad visu šo zināšanu kontekstā: kā tu šobrīd definētu, kas ir brīvība un kam mums tā?

Brīvība ir vislabākais stāvoklis, ja drīkstētu teikt – agregātstāvoklis, kurā mums būt. Tas ir visradošākais stāvoklis jebkuram cilvēkam, jebkurai tautai. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs, jo nebrīvē nekas nerodas vai rodas kaut kas kropls un nepareizs, tāds samocīts. Lai rastos kaut kas dzīvs, īsts, ir vajadzīga brīvība. Tāpēc būsim ar šo mantu uzmanīgi!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti