Sestdien, 12. janvārī, pulksten 19:00 un pēc „Panorāmas” ciklu „Teātris.zip” turpinās izrādes „Leo. Pēdējā bohēma” tiešraide no Latvijas Nacionālā teātra. Šoreiz tā patiesi būs „Leo. Pēdējā bohēma”, jo uzvedumu teātris spēlēs pēdējo reizi. Pirms šī notikuma piedāvājam izrādes veidotāju domas, kādas tās bija īsi pirms pirmizrādes 2010. gada septembrī.
Dramaturģe Inga Ābele: "Rakstot par laiku, kuru zināju vien no tēva stāstītā, nācās ienirt straumē kā pērļu zvejniekam. Ir labs tas darbs, kurš aizved tevi līdz tavu zināšanu robežai."
Režisors Edmunds Freibergs: "Tajā, ko dara Raimonds Pauls, vienmēr iekšā sirds. Mēs neesam nabagi. Pat tad, kad kabatā nav daudz naudas, latvieši bagāti ar savām spilgtajām personībām, kas dzīvoja kādreiz un dzīvo šodien. Ja Leo Kokle, cilvēks ar kuprīti mugurā, varējis dzīvot tik intensīvi enerģētisku, mākslinieciski radošu dzīvi kā lidojums un savaldzināt ar savu personību citus, vērts samērīt, par ko gaužamies šodien."
Režisore Ināra Slucka: "Uz skatuves būs apmēram simt Leo Kokles gleznu reprodukciju. Varbūt pēc izrādes aizmirsīs, kas ko dziedāja, bet svarīgi, lai, kaut kur ieraugot oriģinālu, cilvēki zinātu – o, tas ir Leo Kokle!"
Leo lomas atveidotājs Mārtiņš Egliens: "Jo vairāk tiecies ar Leo tuviniekiem un laikabiedriem, jo vairāk apjūc. Par vienu un to pašu notikumu katram sava, turklāt pārliecinoša versija. Uz skatuves būs vēl viena – mūsējā."
Leo sievas Rezas atveidotāja Dita Lūriņa: "Terēze ir sieviete ar noslēpumu un šerpu raksturu. Par viņu klīst leģendas – vieni mīl, citi nīst. Jā, aiz greizsirdības, spītības, niknuma, bet viņa varēja sadurt viņa gleznu."
Raimonds Pauls (no intervijas Vitai Kraujai „Uzspēlē man manu dzīvi”, Latvijas Avīze, 18.09.2010.): Vienā no savām pēdējām vēstulēm Leo Kokle rakstīja, cik ļoti viņu iedvesmojis Mocarta rekviēms. Bet gleznotāja mīļākais skaņdarbs bija mūzika no "Vaterlo tilta". Tā ir skotu tautasdziesma, kas pārveidota priekš filmas. Leo vēlējās, lai to atskaņo viņa bērēs. Un mēs ar Alni Zaķi, kā šodien atceros, kapos to arī nospēlējām. Tā skanēs arī izrādē. Tāpat arī melodija no "Saules ielejas serenādes", latviešu estrādes pirmās dziesmiņas, manējās "Mēs tikāmies martā", "Lai tik līst"… Ar sešdesmitajiem saistās mūsu estrādes, vieglā žanra pirmsākumi. Izrādē nebūs nekādas elektronikas, centīšos spēlēt tādā stilā kā toreiz.
Žēl vienīgi, ka nabadzības dēļ muzikālās izrādes nevaram veidot dzīva orķestra pavadījumā. Klavieres spēlējot, pilnīgi brīvi ļauties emocijām diemžēl nevar, jāklausās fonogramma aizmugurē. Dzīva orķestra pavadījumā būtu pavisam cita opera.
Izmantota publikācija "Latvijas Avīzē” 2010. gada 18. septembrī.
Projektā "Teātris.zip" iekļautās izrādes pārraidi LTV1 atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.
