Rihards Zelezņevs: Tu esi rīta cilvēks?
Rūdolfs Apse: Es esmu cilvēks. Un tas pēdējā laikā jau ir daudz. Es pēdējā laikā sevi kvalificētu kā rīta cilvēku, jo no rītiem man ir jāved bērns uz bērnudārzu.
Rihards Zelezņevs: Tu ienāci studijā ar Puškina grāmatu "Oņegins". Kas ir šis mākslas projekts?
Rūdolfs Apse: Savu laiku studējot [Dramatiskā teātra aktiera mākslas studijas], es bieži vien pārvietojos pa mūsu mīļās akadēmijas [Latvijas Kultūras akadēmija] gaiteņiem ar ļoti smagu somu. Kāpēc tā soma bija smaga? – varbūt tu man vaicāsi. Es stiepu uz mājām [grāmatas no akadēmijas] ar domu, ka es tās kādreiz izlasīšu. Tas laiks beidzot ir pienācis, jo bērns ir bērnu dārzā un man ir tieši dažas stundas brīvā laika dienā. Es lēnām lasu cauri. Pirms tam es lasīju grāmatu, kuras nosaukumu es neatceros, bet tā bija par jaunu raju paveidu. Lielai daļai septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados izdotajām grāmatām ir iekšējais vāks, kura bieži vien ir vienkrāsaina tapete vai attēls. Nezinu kāpēc, bet man iepatikās, lasot cauri šo grāmatu, apvilkt tikai vārdus vai frāzes, kas mani tiešām uzrunā, kurām varbūt nav saistība ar pašu saturu, bet mani tās uzrunā. Grāmatu pabeidzot [lasīt], es izgriežu apvilktos vārdus vai frāzes, pārējo likvidēju, pārkombinēju veidā, kas man patīk, pielīmēju ļoti egocentriskā veidā savu bildi, kas man ir palikusi pāri no iestājeksāmeniem akadēmijā.
Rihards Zelezņevs: Cik tad tu uztaisīji [bilžu] kopijas?
Rūdolfs Apse: Es pateicu, ka man vajag daudz, jo es nebiju pārliecināts, vai mani uzņems. Kāpēc tur ir mana fotogrāfija, pārkombinēti vārdi un kaut kāds māksliniecisks [pienesums], kolāža vai krāsojums? Tāds kā sevis meklējums attiecīgajā grāmatā un attiecīgajos vārdos. Nevis tā grāmata pati par sevi, bet kāds esmu es [attiecīgajā] grāmatā.
Rihards Zelezņevs: Jātaisa izstāde. Vai tu būtu gatavs ar to dalīties?
Rūdolfs Apse: Jā, tās ir daļas no manis, kuras esmu sapratis un no kurām man vairs nav kauns.
Rihards Zelezņevs: Tu esi bijis šajā studijā. Ko tu te darīji?
Rūdolfs Apse: Tas bija pirms četriem pieciem gadiem, kad es biju atgriezies no savām "Erasmus" gaitām Polijā, trešā [studiju] gada beigās. Bija intervija "Patriarha rudens" ietvaros par mazformāta izrādi, kuru es biju uztaisījis Polijā.
Rihards Zelezņevs: Režisors, aktieris, mūziķis – kuru likt pirmo?
Rūdolfs Apse: Šobrīd – mūziķis.
Rihards Zelezņevs: Ko tu dari [saistībā] ar mūziku šobrīd?
Rūdolfs Apse: Esmu ģitārists un, lai Ģirts [Koknēvičš] man piedod, dziesmu aranžētājs grupā "Dodo". Grupa ir kaut kas skaists. Atšķirībā no putna [dodo], mēs mēģinām atdzimt.
Rihards Zelezņevs: Ko jūs spēlējat?
Rūdolfs Apse: To, kas ir mūzika. Manai ausij tas ir lo-fi. Grupa pastāv jau kopš 2010. gada. Šo gadu laikā ir izdoti divi albumi. Grupas krusttēvs ir [Ingus] Baušķenieks. Attiecīgi viņa skanējums ir jūtams īpaši pirmajā albumā. Otrais albums jau ir ne tik "baušķisks". Grupas sastāvs ir pa gadiem mainījies, caur to arī skanējums ir jūtami mainījies. Grupā esmu nepilnu pusgadu. Dzīvajā izpildījumā mūsu sastāvā nav tik daudz cilvēku, lai izpildītu visas albumos ierakstītās skaņas. Mēs esam četru cilvēku sastāvs.
Rihards Zelezņevs: Par tavu pagājušās [teātra] sezonas gara darbu – [izrāde] "Vaļa dziesma". Kas ir šī izrāde?
Rūdolfs Apse: Šī izrāde ir par sapratni un piedošanu. Vīrietis reflektē par notikumiem no viņa pusaudža gadiem, konkrēti trīs vasarām, kuras viņš pavadīja Jūrmalā, kur iepazinās ar femme fatale [no franču val. liktenīgā sieviete – red.] – Lauru, kura par 180 grādiem izmainīja viņa dzīvi. Pirmajā vasarā viņi iepazinās, otrajā vasarā bija notikumi, kuri satuvināja un attālināja, trešajā vasarā, atgriežoties Jūrmalā, viņš atklāj, ka Laura ir pazudusi. Kopš tā laika līdz šodienai, līdz katram koncertam, ko viņš sniedz Latvijas Leļļu teātrī, viņš aktīvi turpina viņu meklēt, lai atvainotos un pateiktu, ka saprot.
Rihards Zelezņevs: Kā tu tiki līdz tai domai?
Rūdolfs Apse: Kā mēs to sev definējām: tā ir izrāde pusaudžiem un tiem, kas kādreiz bijuši pusaudži.
Šī izrāde ir skaists tilts vecākiem un viņu pusaudžiem.
Vendels – galvenais tēls – viņa pusaudžu gadi bija deviņdesmitajos gados. Attiecīgi izrāde ir uzrunājoša tiem, kuri paši bijuši pusaudži deviņdesmitajos gados, kuriem jau ir pašiem savi bērni – pusaudži, kuri savukārt romantizē deviņdesmitos gadus bez praktiskās pieredzes.
Kādu vakaru, gadu vai pat divus atpakaļ, savam bērnam lasīju poļu dzejoli par vismazāko cilvēku pasaulē, kurš dodas meklēt vali, jo to vienīgo viņš nav redzējis. Viņš uztaisīja laivu no riekstu čaumalas un aizbrauca jūrā meklēt vali. Nonāca uz salas, kur viņš palika, un ilgi ar riteni braukāja pa salu, bet nevarēja vali ieraudzīt. Viņš sāka celt telti un, kā viņš dzina pirmo telts mietiņu salā, tā sala pamodās. Viņš bija uz vaļa.
Man ļoti patika tas koncepts, ka kaut kas mazs meklē kaut ko ļoti lielu, kas viņam ir acu priekšā, bet viņš to nepamana, jo viņš ir tik mazs. Tā vaļa tēma palika.
Sadarbībā ar dramaturģi Anci Muižnieci, scenogrāfi Līgu Zepu un komponistu Staņislavu Kuļikovu laika gaitā nāca klāt jaunas idejas. Izrādē mēs izmantojam vecu magnetofonu ar kasetēm – tas ir viens muzikālais segments. Otrs – dzīvie lūpi [no ang.val. loop – sistemātisks atkārtojums] – ieraksta ventilatoru skaņas. Man ir pataloģija uz ventilatoriem izrādēs. Viss, kas notiek uz skatuves, ir pakārtots skaņai. Šajā izrādē nav lelles kā lelles, bet skaņa ir lelle, jo tā tiek vadīta un animēta visu laiku.
Ernests Hvostovojs: Tieši gribēju prasīt par to formātu, kā tas izskatās – respektīvi, ir viens aktieris, tas ir viņa stāstījums, monologs, atmiņas, un viņš arī vada tās skaņas visādos veidos?
Rūdolfs Apse: Jā, un finālā mēs tiekam līdz "Vaļa dziesmai". Dziesma, ko viņš uzrakstīja pēc otrās vasaras kā atvainošanās vēstuli, bet Laura trešajā vasarā tur nebija. Viņš palika starpposmā, nesaticis Lauru, neizpildījis "Vaļa dziesmu", un viņš braukā pa pasauli, izpildot šo dziesmu, jo varbūt kādu dienu Laura to izdzirdēs.
Rihards Zelezņevs: Es tevi apsveicu – tev ir divas nominācijas "Spēlmaņu naktī"! Viena no tām ir kā "Gada aktieris otrā plāna lomā" [Leļļu teātra izrādē] "Bez morāles. Ar lellēm." un otrā ir par izrādi, par kuru tikko runājām "Gada izrāde bērniem un/vai jauniešiem" – "Vaļa dziesma". Kā mainījusies dzīve?
Rūdolfs Apse: Ieliku pulkstenim jaunu bateriju.
Ernests Hvostovojs: Viss notiek tālāk!
Rūdolfs Apse: Gandarījums – jā! Lai tas kaut ko mainītu kardināli manā dzīvē? Nē, tā es nevarētu teikt. Šī bija raiba vasara, kura kulminējās ar izrādi jauniešiem "Starp/brīdis", ko radījām sadarbībā ar dramaturģi Lindu Šternu – par trīs klasesbiedru izjūkošajām attiecībām, devīto klasi beidzot. Ir tas jocīgais posms, kad tev ir sešpadsmit septiņpadsmit un tu jūties gana vecs, lai varētu doties lielajā pasaulē, bet tu neesi de facto.
Ernests Hvostovojs: Tu jūties pieaugušāks, nekā tu patiesībā esi.
Rūdolfs Apse: Jā, attiecīgi, tev nav kur iet un tu paliec vietā, kura tev ir pazīstama un kur ir droši. Rotaļlaukums. Šūpoles, cigaretes, [saulespuķu] sēkliņas. Žanriski tas varbūt nav pareizi, bet saucām to – "blokmāju operete". Vienīgā mūsu scenogrāfija ir šūpoles. Jebkurā pagalmā, kur ir šūpoles, mēs varam spēlēt šo izrādi. Mums ir arī savas uzbūvētās šūpoles.
Rihards Zelezņevs: Operete – jo tur ir mūzika?
Rūdolfs Apse: Jā. Izrādes vajadzībām uzrakstīju astoņas vai deviņas dziesmas kopā ar Lindu. Kāpēc es to nevaru saukt par opereti? Jo mēs strikti nodalījām – saruna ir saruna, dziesma ir dziesma. Katra dziesma izrādē ir kā stopkadrs laiktelpā, kuras ietvaros viņi [aktieri] var atklāt to, ko viņi tiešām domā ar to vienu frāzi vai vienu vārdu, vai savas sajūtas. Mēs [izrādes] dziesmas lēnām, pakāpeniski ierakstām un kompilējam kā albumu.
