Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) ierodos brīdī, kad tur notiek tehniskais mēģinājums piektdienas pirmizrādei "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" Aika Karapetjana režijā, bet zālē sāk pulcēties talantīgo aktieru "zieds" – Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jevgeņijs Isajevs.
Gaiša koka ģimenes viesistabas mēbeļu vietā uz skatuves "uzbrauc" bārs, spēļu automāti un fototapetes ar saulrietu aiz palmām – 90. gadu vizuālā realitāte postpadomju telpā. Atskan tā laika premjeministra Māra Gaiļa runa, teikta 1995. gadā pēc tam, kad uzspridzināja vienu no okupācijas simboliem – Skrundas lokatoru: "Mēs visi esam liecinieki – tas nu ir noticis. Tas, ko tautā dēvēja par Skrundas monstru, nu ir gar zemi. Iespaidīgs ir arī notikušā simboliskais dziļums."
Šī Karapetjanam ir otrā izrāde, pirmā iestudēta pirms 10 gadiem Nacionālajā teātrī – Šekspīra "Venēcijas tirgotājs". Viņš režisējis arī trīs operiestudējumus Latvijas Nacionālajā operā, bijis viesrežisors operās Francijā un Norvēģijā.
Jautāts, kāpēc ir svarīgi atgriezties teātrī, Karapetjans teic: "Man nebija tik svarīgi atgriezties teātrī, bet šo stāstu izstāstīt. 90. gadi ir labākais laika periods, kas piemērots tēmai par sapņiem. Tajos laikos visiem bija sapņi, cerības, vīzijas par to, kas būs nākotnē. Likās, ka būtu labi uz sevi paskatīties caur 90. gadiem, caur pagātni."
Aikam 1995. gadā bija 12 gadi, pamatskolas 6. klase. Viņš labi atceras 90. gadus, protams, no tīņa perspektīvas, un mēģinājumos ar aktieriem aktīvi diskutē – ko tolaik ēda, kā runāja, kā domāja.
Karapetjani gan Latvijā dzīvo tikai kopš 80. gadu sākuma, kad Aika tēvs ieradās, lai studētu Mākslas akadēmijā. Topošais režisors piedzima vecāku dzimtenē Armēnijā. Viņi bija cerējuši tur atgriezties, bet 90. gadu sarežģītā ekonomiskā un politiskā situācija izvēli noslieca par labu Latvijai. Tas, ka konflikti Kalnu Karabahā uzliesmo atkal ar jaunu spēku, viņu ģimenei ir ļoti sāpīgi.
"Man visvairāk ir žēl cilvēku, kuri ir spiesti pamest savas mājas, kurās ir dzīvojuši vairākās paaudzēs. Braucot cauri Armēnijai, tu dzirdi, kā atšķiras valoda – tas ir viens no pierādījumiem tam, ka armēņi tajā reģionā ir ļoti sen dzīvojuši," stāsta režisors.
Visapkārt briesmas un kari – vai starptautiskā situācija ietekmē arī mākslu?
Aiku Karapetjanu uzskata par šausmu žanra izkopēju latviešu kino, viņa piekto filmu "Bezkaunīgie", kam pirmizrāde ir 17. oktobrī, caurvij "entomoloģiskās šausmas" jeb bailes no kukaiņiem. Tās, atgriežoties vecātēva mājās, piedzīvo iekšēju problēmu plosīta ģimene. Aiks gan komentē, ka "Bezkaunīgie" ir mistiskā drāma vai psiholoģiskais trilleris, vienīgā īstā šausmene esot viņa otrais kinodarbs "MOŽ".
Jautāts, vai nav radies jautājumus, kas ir šīs niecīgās šausmas – bailes no kukaiņiem vai konflikti ģimenē, salīdzinot ar šausmām, kurās mēs ieejam kā cilvēce, Karapetjans atbild: "Vakar bija testa seanss ar skaņu režisoru Ernestu Ansonu – kādu pusgadu nebijām skatījušies filmu "Bezkaunīgie".
Ernests jautāja: "Vai tad, kad mēs beidzām filmēt, karš Ukrainā jau bija sācies?" Teicu: "Vēl ne. Nofilmējām 2021. gada novembrī, karš sākās pēc dažiem mēnešiem." Viņš saka: Skatoties filmu, likās, ka [tur ir] sajūta, kas tieši ar kara laiku parādījās – tumsa, nolemtība, dusmas. Liekas, katru mēnesi mēs atklājam jaunus karus."
Tieši otrādi, tagad man gribas iet pretējā virzienā, taisīt komēdijas. Neiet drūmā pasaulē, jo mēs jau dzīvojam tur."
JRT izrāde, ko Karapetjans veido tandēmā ar dramaturģi Justīni Kļavu – tāpat kā jauno filmu –, ir traģikomēdija. Visskaistākais un sarežģītākais žanrs, kad tu smejies, bet, priekškaram krītot, tev sirdī ir skumjas, definē režisors.
