Ojārs Rubenis: Ir tāds aprēķins, ka 2100. gadā, ja mēs to piedzīvosim, vecu cilvēku daudzums Eiropā būs palielinājies no 6% uz 15%. Mēs visi par to esam uztraukušies. Jaunu cilvēku kompānija ir izveidojusi izrādi, par kuru viedā, brīnišķīgā teātra kritiķe Edīte Tišheizere žurnālā "Ir" uzrakstījusi šādu teikumu: "Jaunu cilvēku jautrs skatījums uz nācijas, valsts un savas nākotnes bezcerību." Pirms runājam par izrādi, paskaidrojiet, ko nozīmē jūsu trupas nosaukums "Kvadrifrons"?
Ance Strazda: Mūsu mājaslapā ir šķirklis, kuru var atvērt un izlasīt vairāk par šo nosaukumu, bet pēdējā laikā mums patīk palikt pie tā, ka tā ir abreviatūra, kas nozīmē...
Klāvs Mellis: Tā ir organizācija, "kas vizinās ar draugiem, reizēm ir fenomenāli radoša "on" nav stulba."
Kā jums tāds nosaukums ienāca prātā?
Klāvs Mellis: Tas ir garš un sarežģīts stāsts. Principā tas ir skatiens, kas raugās uz visām debess pusēm. Var arī tādā veidā to tulkot.
Un ar nedaudz savādāku piesitienu, ja?
Klāvs Mellis: Kā kuru reizi.
Pārsvarā. Varbūt "Lepnums un aizspriedumi", ko jūs Nacionālajā teātrī iestudējāt, bija tāds mazliet tradicionālāks piesitiens, bet principā visas jūsu izrādes ir ar sociālu ievirzi. Vai es pareizi tveru? Tās tomēr ir par šodienas tēmām, par šodienas problēmām un virzītas uz šodien domājošiem cilvēkiem.
Klāvs Mellis: Man jau liekas, ka "Lepnums un aizspriedumi", cerams, arī kaut kādā mērā bija par šodienas tēmām un šodienas cilvēkiem, tikai vecās kleitās. Bet būtībā – jā, protams, mēs cenšamies. Teātrim foršums ir tāds, ka var neraizēties par to, kā kāds to uztvers pēc dažiem gadiem, jo izrādes vienkārši vairs nebūs.
Vai jums visiem ir vecmāmiņas?
Ance Strazda: Nē.
Neviena?
Paula Pļavniece: Man vairs nav neviena.
Klāvs Mellis: Man ir veselas divas.
Ja jums būtu jānoraksturo savas vecmāmiņas pāris teikumos, ko jūs teiktu? Klāv, sāksim ar tevi, jo tev vēl ir.
Klāvs Mellis: Ļoti foršas vecmāmiņas. Viņas arī skatās, nevaru taču neko sliktu teikt. Bet nav arī nekas slikts, ko teikt. Tiešām ļoti foršas vecmāmiņas!
Mīl?
Klāvs Mellis: Skaidrs, ka mīl.
Lutina?
Klāvs Mellis: Jā. Tās jau ir divas galvenās vecmāmiņu funkcijas – mīlēt un lutināt. Manējām ļoti labi sanāk.
Abām divām.
Klāvs Mellis: Jā.
Un viņas savā starpā arī labi saprotas?
Klāvs Mellis: Jā. Viņas ar visiem, arī ar vectētiņiem, kā kuru reizi, bet saprotas. Tas jau ir normāli.
Ance, Paula, jums diemžēl vairs nav vecmāmiņu. Bet kā jums bija?
Ance Strazda: Tieši to pašu arī varēja pateikt.
Man viens draugs savā laikā teica tā – ja nav vectēva, kurš mazdēlu var paņemt uz sava ceļa, ar viņu parunāties un parādīt daudzas lietas, un, ja nav vecmāmiņas, kura var paņemt savu mazbērnu klēpī un samīļot, pabarot ar garšīgām pankūkām, tad jūsu bērnība ir bijusi diezgan tukša. Vai jūs tam varat piekrist?
Ance Strazda: Man liekas, ka bērnībā mēs visi esam paguvuši apmīļot un satikt vecmāmiņas. Arī mēs ar Paulu, kurām pašlaik vairs nav tā laime. Laikam jau vecmāmiņu aiziešana bija tas impulss, kāpēc šis mākslas darbs tapa.
Paula Pļavniece: Jāpiebilst, ka šīs izrādes tapšanas laikā daudzas no vecmāmiņām, tostarp mana un Ances, aizgāja. Izrādes radīšana noslēdza reālu posmu mūsu dzīve. Šī izrāde tapa kā mūsu mīlas dziesma vecmāmiņām, kuras pamazām mūs atstāj.
Nosaukums "Vecmāmiņu valsts" – ko jūs ar to bijāt domājuši, sākot šo izrādi taisīt? Ko nozīmē "Vecmāmiņu valsts"?
Ance Strazda: Tas sākās tieši tā: ka mēs savā dzīvē esam nonākuši posmā, kad esam kļuvuši tieši tik veci, ka pamazām no mums – trīsdesmitgadniekiem – vecmāmiņas sāk atvadīties; un tu diemžēl ļoti skarbi sāc ieraudzīt, ko tas nozīmē ne tikai tam cilvēkam, ko tu mīli, bet tu paskaties apkārt, kāda ir tā realitāte. Kaut kādā īpatnējā veidā tas pat noteica aktieru sastāvu, kas piedalīsies šajā izrādē. Jo
tie visi ir ļoti personīgi stāsti par pieredzi, ar ko tu esi saskāries, pavadot cilvēku viņa pēdējā ceļā.
Ja jums visiem trim bija/ir mīlošas vecmāmiņas un viņām nav problēmu, tad šajā izrādē jūs caur smaidu, bet runājat par ļoti daudz aktuālām problēmām. Kāpēc?
Klāvs Mellis: Kā Ance teica, tajā brīdī mēs bijām tādā vecumā, kad vecmāmiņu tēma daudziem no komandas bija sāpīgi aktuāla. Šobrīd lielai daļai mūsu draugu dzimst bērni, bet vēl pirms dažiem gadiem tā bija vecmāmiņu lieta. Tas sākās ar vēlmi saprast, kā mēs attiecamies pret to, ka paši kādreiz tādi būsim un saprast, kā cilvēkiem vispār ir šajā laikā. Protams, tas neizbēgami izauga līdz sociālam komentāram par to, kā ir būt senioram, kā ir būt senioram Latvijā, šajā sistēmā, kurām mēs dzīvojam.
Kā tad ir būt senioram Latvijā?
Klāvs Mellis: Tas ir jautājums par attiecībām ar ģimeni. Jo senioru uzturēšana diezgan lielā mērā ir radinieku darīšanas vai nedarīšanas, spēšanas vai nespēšanas lieta. Tajā brīdī, kad kaut kādu apstākļu dēļ nav ģimenes, kas seniorus var uzturēt, situāciju ir ļoti bēdīga, diemžēl.
Pēcatmodas sākumā mēs raidījumā "Labvakar" kopā ar mūziķiem Ziemassvētkos veidojām tādu ciklu palīdzībai veciem cilvēkiem un bērniem. Es atceros, ka Ainars Mielavs, uzstājoties (tas viss toreiz notika pilnīgi par brīvu; mūziķi spēlēja, mēs vācām paciņas un ziedojumus) no skatuves pateica interesantu lietu – ja man turpmāk ir jādzīvo valstī, kas nespēj parūpēties par saviem bērniem un veciem cilvēkiem, tad šai valstij principā ir ļoti maz jēgas. Vai jūs šādai esencei varat piekrist?
Paula Pļavniece: Varbūt ne tieši tādos vārdos, bet es piekrītu.
Piedzimšana un nāve ir ļoti tuvas lietas. To var teikt cilvēks, kurš savā dzīvē ir saskāries gan ar vienu, gan ar otru.
Kaut kā interesanti, ka piedzimšana mūsu valstī – tīri valstiski un sociāli – tiek atbalstīta (tur, protams, arī diskutabli, cik daudz un vai nevajadzētu vairāk), turpretim nāve, cilvēka nomiršana, paliatīva aprūpe – tur jebkurš cilvēks, kurš kā tuvinieks ir gājis cauri aiziešanas fāzei, noteikti pieristu, ka [atbalsts] ir pārāk maz. Jānim Kronim izrādē ir stāsts tieši par [tuvinieka] paliatīvo aprūpi. Tu nonāc tur viens pats, neviens tev nepalīdz, nerunājot par kaut kādām kopējām. Tā ir dzīves realitāte, ka piedzimšanas brīdis ir rozā plīvurā ar māmiņām "instagramerēm", viss tiek pacelts kā kaut kas tik skaists un brīnišķīgs, bet kur tad ir tās dzīves beigas, kas dažreiz ir pat svarīgākas nekā piedzimšana? Vēl viens fakts – aizbraucot uz ārzemēm, kur ir pilns ar tiem pašiem vācu pensionāriem, kuri bauda savu pensiju, tu atceries par savu vecmāmiņu mājās, kurai pensija ir 220 eiro. Tad pārņem kaut kas līdzīgs dusmām. Liekas, ka tāda negodīguma sajūta taču nav iespējama.
Redz, Klāvs pareizi saka – beigu beigās tas ir no mums atkarīgs, vai mēs vecos cilvēkus balstām vai nē.
Klāvs Mellis: Jā, bet man liekas, ka tam vajadzētu būt arī... Skaidrs, ka mums bija varu maiņa un tās rezultātā ar pensiju sistēmu ir fundamentāla problēma, bet, man liekas, ka tomēr būtu jābūt iespējai cilvēkam pašam sevi uzturēt, nevis tam visam balstīties uz tuvinieku pleciem. Ir jau cilvēki, kuriem nav tuvinieku un kuriem pašiem vienkārši ir jātiek galā savā mazajā, neapkurinātajā dzīvoklī...
Ance, jūs taču paši stāstus savācāt un likāt kopā? Kā tas notika?
Ance Strazda: Mums palīgā bija Justīne Kļava un Evarts Melnalksnis, kuri kopumā veidoja dramaturģisko materiālu.
Bet visi stāsti, kas ir iekļauti izrādē, ir aktieru saunas ar tajā brīdī vēl dzīvajiem vecvecākiem vai atmiņas par viņiem.
Tie visi ir aktieru stāsti, papildināti ar materiālu par politisko situāciju Latvijā un konkrētiem faktiem, kas vēsta par to, kāda ir dzīve, sadzīve apkārt. Tas bija ļoti aizkustinošs un skumjš process. Es vēl nesen, meklējot kaut ko pavisam citu, uzdūros ierakstam, kur es sarunājos ar savu omīti. Tajā brīdī, kad mēs sākām taisīt izrādi, viņa vēl bija dzīva. Kaut kā ļoti sirdi plosoši bija telefonā atrast tādu ierakstu, kur viņa stāsta par savu pirmo mīlestību. Tas ir stāsts, kas ir izrādē. Arī spēlēt šo izrādi ir ļoti jocīgi, aizkustinoši un bēdīgi reizē.
Zināmā mērā šī izrāde ir komēdija. Tu cilvēks skaties šo izrādi un tev nāk smiekli. Patiesībā tu smejies pa lietām, par ko tā īsti nemaz nebūtu jāsmejas. Tas ir uzstādījums, vai arī jūs tā tverat dzīvi?
Paula Pļavniece: Es teiktu, ka gan, gan. Domāt par tādām lietām bez humora ir ļoti, ļoti grūti. Tad skatītājs, visticamāk, no zāles iznāktu sagruzīts, pārmocījies, ļoti depresīvs. Otrs – ir jāpiekrīt, ka tas ir veids, kā mēs tveram dzīvi. Gribot negribot humors mūsu organizācijā vienmēr rodas. Jā, bet
galvenais uzstādījums bija, ka par to vajag runāt viegli. Tēma pati ir gana smaga un, ja mēs uztaisīsim pusotru stundu garu depresijas seansu, tad nevienam no tā labāk nepaliks.
Gatavojoties raidījumam, es paskatījos atsauksmes. Jūtūbā ir intervija ar skatītājiem, un viena kundzīte tur saka: "Šī izrāde nebija jāskatās man. Es jau esmu gados, es visu saprotu. Tā izrāde ir jāskatās jauniem cilvēkiem." Vai šie jaunie cilvēki nāk un kā viņi reaģē? Vai jums pēc izrādēm ir bijušas diskusijas? Šo izrādi jūs rādījāt "Lampā", pirmkārt, un tad "Hanzas peronā" un citās vietās.
Paula Pļavniece: Komentārs, ka tas ir jāredz nevis mums, senioriem, bet jauniem cilvēkiem, izskan pēc katras izrādes. Jauni cilvēki nāk un saka, ka viņi pat nebija aizdomājušies par to, cik tas ir grūti. Man liekas, ir ļoti svarīgi par to domāt, pirms tu pats nonāc tajā vecumā. Ārim Matesovičam izrādē ir teksts: "Baudiet dzīvi, bet piesakieties 3. pensiju līmenim."
Jūs esat pieteikušies? (Smejas)
Visi: Jā.
Jauni cilvēki ir pieteikušies 3. pensiju līmenim. Kā jūs domājat, vai man ir 3. pensiju līmenis?
Paula Pļavniece: Gan jau, ka ir.
Nē, nav. [..] Jūs – malači! Vai domājat, ka jūsu draugi, kas noskatās šo izrādi, piesakās 3. pensiju līmenim un mainās arī viņu attieksme pret saviem vecvecākiem?
Klāvs Mellis: Droši vien, ka tā fundamentāli kaut ko mainīt, ir diezgan grūti, bet, man liekas, ka šī izrādi ir tāda, pēc kuras noskatīšanās jaunie cilvēki, visticamāk, tajā pašā dienā vai nākamajā vismaz piezvana saviem vecvecākiem. Tas jau ir zināms sasniegums.
Ance Strazda:
Pirmkārt, izrādē ir ļoti privātais līmenis, kur mēs runājam par mūsu individuālajām attiecībām ar vecvecākiem. Otrs līmenis ir valstiskais līmenis, kurā mēs stāstus ieliekam kontekstā ar to, kāda diemžēl, visdrīzāk, būs arī mūsu pašu realitāte,
un tas arī veido tādu dubultu, ļoti nepatīkamu sajūtu par to, kur tu atrodies.
Jūs, maksājot pensiju 3. līmeni, cerat, ka nonāksiet situācijā, ka savus pansionātus varēsiet apmaksāt paši, ja?
Klāvs Mellis: Tas, ko tu sākumā teici – ka senioru paliks arvien vairāk... Mēļo jau, ka pensiju sistēma vispār kaut kādā brīdī izbeigsies dabiskā nāvē. Tad redzēs, kā mēs apmaksāsim savus pansionātus paši.
Tad, kad kāds aiziet no dzīves, lielākais vairums saka – bet es nepasēju ar viņu to un to izrunāt, to un to izdarīt. Ko jūs saviem draugiem sakāt par vecvecākiem?
Paula Pļavniece: Tas vienmēr ir laiks, ko var pavadīt ar vecvecākiem. Latvieši nemēdz būt ļoti emocionāli kā amerikāņu filmās: es tevi mīlu; es tevi arī; es jau desmit gadus gribēju tev to pateikt... Mums, latviešiem, grūti ar to iet.
Vienmēr laiks, kas pavadīts kopā, arī bez vārdiem, pasaka tos īstos vārdus. Man liekas, ka senioriem tas ir tik svarīgi.
Tāpēc arī izrāde ir televīzijas studiju formāts, jo, kur tad seniori pavada laiku – skatoties televizoru, jo nekā cita jau dzīvē nav. It īpaši Latvijā bieži vien neko citu nevar atļauties, kā tikai televīziju. Viņiem laika ir daudz, mums – maz. Galvenais tiem cilvēkiem, kam seniori ir dzīvi, ir savā ikdienā atrast viņiem laiku. Jo seniori jau sēž un gaida, kopābūšana viņiem ir lielākais notikums.
Braucot mašīnā, man skan "Krustpunktā", kur klausītāji var piezvanīt un izteikt savu viedokli. Katrreiz zvana kaut kādi cilvēki un uzdod vienu un to pašu jautājumu. Es apbrīnoju, kā Aidis Tomsons un Māra Jansone spēj... Man jau krīt uz nerviem. Es skatījos jūsu izrādi un domāju – bāc, ar kādām tiesībām es braucu mašīnā un [šķendējos], tā varbūt ir viņu vienīgā vieta, kur piezvanīt un runāt. Tā ir savstarpējā attieksme. Par formu – kāpēc izrādē ir televīzijas formāts? Man, kā televīzijas cilvēkam, zināmā mērā par šo formātu visu laiku gribējās iesmieties. Es domāju, ka jūs tā veikli paņirgājāties par veselu sēriju raidījumu.
Paula Pļavniece: Tas, ko es jau minēju – seniori mums pārsvarā asociējas ar to, ka viņi skatās televizoru, viņi zina, cikos ir "Panorāma", cikos būs "Mīlas viesulis", pērk drukāto programmu. Izrādes sākas ar tekstu, ko saka viens no bērniem – mēs ar vecmāmiņu kopā skatāmies televizoru. Arī manas atmiņas par vecvecākiem diezgan saistās ar televīzijas skatīšanos. Tie ir konkrēti raidījumi, kas palikuši atmiņā, piemēram, ar to sarkano telefonu ekrāna priekša un garo gājienu līdz tam, tad skatītāju jautājumi.
Vienā no raidījumiem, kas ir izrādē – tu, Klāv, to vadi; Ance, tu tur esi ļoti strikta –, jūs perfekti iezīmējat, kā mēs vispār izturamies pret cilvēkiem.
Klāvs Mellis: Jā, likās, ka tā ir jādara. Sākumā mēs bišķiņ uz dullo kolekcionējām pašu sarunas ar saviem vecvecākiem (izrādē ir saglabāti monologi, ko daži no aktieriem runā par savām vecmāmiņām), arī kaut kādus faktus no grāmatām un tamlīdzīgi. Bet vienā brīdī mēs sapratām, ka, lai tas neaizietu pavisam asarainā dokumentalitātē, mūsu stāsti ir jāsamiksē – es stāstu par Ances vecmāmiņu, Ance stāsta par, piemēram... Matīss Budovskis īstenībā arī piedalās kā tāds spoks šajā visā pasākumā. Šķita, ka, lai samiksētu stāstus un varētu paust dažādas attieksmes, ir nepieciešami tēli, kā rezultātā mēs esam diezgan konkrēti tipāži tajās televīzijas [daļās].
Jūs tos tipāžus esat noskatījuši dzīvē? Ance, tavs tipāžs ir noskatīts?
Ance Strazda: Parasta sieviete no ielas – tā sauc manu lomu šajā izrādē. (Smejas)
Tu to esi noskatījusi, vai arī tas ir izdomāts tēls?
Ance Strazda: Tās ir kompilācijas no dažādiem mēģinājumiem; tie ir atpazīstami personāži, ko mēs paši esam novērojuši televīzijā, kas tiek apvienoti kaut kādā veidā, lai tie nekļūst pārāk acīs krītoši, atpazīstami. Tādā veidā tēli radās. Tas bija pasen, es nevaru tev kaut ko apsolīt, par to, kā bija. (Smejas)
Jūs "Kvadrifronā" veidojat ļoti daudz sociālas izrādes. Arī izrāde "Vēlēšanās", kas tapa pirms aizvadītājām vēlēšanām un ar ko jūs braucat pa skolām, tāda ir. Kāds ir mērķis?
Ance Strazda: Tad, ka mēs kaut ko darām, mērķis ir skaļāk pateikt to, ko mēs tajā brīdī domājam. Ja mēs tajā brīdī mazliet domājam par vēlēšanām, tad mums sanāk izrāde "Vēlēšanās".
Paula Pļavniece: Arī domāt par laiku, kurā mēs dzīvojam. Tā ir laika fiksācija. Tu vari vērst savu skatienu uz kaut ko lielu, bet tad arī uz kaut ko mazāku: dzīves kontekstā vienas vēlēšanas varbūt nav nekas, bet caur izrādi, ar mākslas palīdzību tajā var atklāt jaunus slāņus, kas to varbūt padara lielāku un svarīgāku tām sabiedrības grupām, kas vispār nebija iedomājušās, ka tas ir svarīgi.
Jūs domājat, ka varat pasauli mainīt?
Klāvs Mellis: Kaut vai šī pati izrāde "Vecmāmiņu valsts" – tā ir par senioru dzīvi Latvijā, par sociālām tēmām. Tajā pat laikā, kā tevis citētajā Tišheizeres teikumā, izrāde ir ne tikai par pavisam konkrētu sociālo jautājumu, bet arī par kopēju mūsu nolemtības sajūtu, kas varbūt pat tik ļoti nav balstīta konkrētās lietās. Tā tāda garāka saruna. Ja taisa izrādi par kaut ko ļoti mazu un ļoti konkrētu, tad tur ir jābūt plašajam dubultam, tam skumjajam dubultdibenam, bet, ja taisa par kaut ko ļoti plašu, piemēram, par mīlestību, tad gan, man liekas, ir jārunā par mazu, mazu šībrīža aktualitāti. Es nezinu, vai es tev atbildu. Nē, es neatbildu uz to, ko tu man prasīji. Vienvārdsakot, tā fundamentāli mainīt mēs nevaram, bet mēs varbūt varam bišķiņ likt kaut kādā citādā veidā padomāt gan skatītājiem, gan, patiesībā jau pirmām kārtām, paši sev par kaut kādām konkrētām lietām. Kaut kā jau drupinās tie pilieni akmenī.
Nav tā, ka mums ir kaut kāds baigais viedoklis un mēs gribam kādam kaut ko iemācīt. Drīzāk ir tēmas, kas mums ir svarīgas un paši gribam par tām domāt.
Mums ir paveicies, ka mums ir tāds darbs, kur mēs varam nolemt, par ko mēs gribam domāt un tad divus mēnešus vai kā kuru reizi, par to tiešām padomāt. Tas ir forši.
Milzīgs jums paldies par šo izrādi. Es gribu teikt, ka ar jums lepojos. Ir brīnišķīgi, ka jauni cilvēki strādā un domā šādā veidā. Vienalga, vai man kaut kas paliek pāri no tās izrādes vai nē, bet tas vien, ka jums ir tāda trupa vai tādi līdzcilvēki, ar kuriem jūs to kopā taisāt... Starp citu, vienu jautājumu es aizmirsu pajautāt. Katrā vietā, kur jūs spēlējat izrādi, jums piedalās cits koris. Kā jūs to dabūjat gatavu?
Paula Pļavniece: Mums ir koris katrā reģionā. Mums ir Cēsu koris, Kuldīgas koris, Rēzeknes koris un Rīgas koris.
Tie bērni katrā vietā ir. Tātad jūs braucat uz kādu reģionu un attiecīgais koris nāk klāt un dzied. Starp citu, komponists Jēkabs Nīmanis un arī pati izrāde bija nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai. Kā jūs izdomājāt, ka vajag kori? Un kā ar to var tikt galā?
Paula Pļavniece: Es pat neatceros, kā mēs to izdomājām. Tas ir Jēkaba Nīmaņa pirksts. Viņš laicīgi sazinās ar skolotājām, ar kori. Tātad mēs braukājam pa reģioniem – jo reģionos arī ir daudz senioru un tur bieži vien problēmas ar dzīves realitāti ir lielākas –, un iesaistām turienes jauniešus. Viņi izpilda mūsu vecmāmiņu mīļākās dziesmas, bet ar saviem, mazliet modificētiem vārdiem.
Bērni to labprāt dara, viņi saprot par ko izrādē ir saruna, vai ne? Jūs pēc tam varat padiskutēt un viņi, es ceru, aiziet mājās pie vecmāmiņas, iesēžas klēpī un samīļo. Vismaz tie bērni. Vēlreiz es jums pateikšu, ka es ar jums lepojos. Man ir milzīs prieks, ka jūs, jauni cilvēki, tādu darbu darāt un liekat mums domāt.
