Izrāde "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 14. oktobrim.
Ojārs Rubenis: Kroders savulaik "Hamletu" iestudēja trīs četras – es pat neatceros, cik reizes. Tu tagad Šekspīram esi pieķeries tā nopietni un "Sapni vasaras naktī" iestudēji jau otro reizi. 2016. gadā tu atnāci pie manis un teici, ka ar studentiem gribi iestudēt "Sapni vasaras naktī" kā viņu diplomdarbu. Es teicu – jā, un uz lielās skatuves. Patiesībā mans vienīgais iemesls, kāpēc es toreiz piekritu – lai viņi runu dabū pāri rampai. Pēc tam tev bija ideja šo izrādi iestudēt vēlreiz. Ja nemaldos, teātra kritiķe Līga Ulberte rakstīja, ka šis bija kā tāds ģenerālmēģinājums. To studentu izrādi, ko tu iestudēji, varētu salīdzināt ar mākslinieka skici pirms viņš glezno. Vai tev tā bija?
Elmārs Seņkovs: Es piekrītu tam. Man nav bail teikt, ka tas ir turpinājums. Režisoriem bieži vien ir darbi, kurus pēc laika gribas vēl paturpināt. Paiet laiks, tu saproti, kur esi pieļāvis režisoriskas kļūdas. Tādi darbi man arī šobrīd ir, kurus es gribētu vēl taisīt. Protams, varbūt jau citā formā, ar citu sastāvu. Manuprāt, tas ir pareizi, es tajā neredzu neko sliktu.
Ojārs Rubenis: Es jau arī neteicu, ka tas ir slikti.
Elmārs Seņkovs: Citiem liekas, ka tev, iespējams, nav ko teikt, ka...
Ojārs Rubenis: Jaunu materiālu nevari atrast.
Elmārs Seņkovs: Nē, ar šo tā nebija. Kurā nacionālajā teātrī Eiropā netiek iestudēts "Sapnis vasaras naktī"? Tas ir labs materiāls, jo ir par teātri, par mīlestību, par neprātu. Tur ir ļoti daudz tēmu, kas sabalsojas. To ļoti patīk spēlēt aktieriem un režisoriem – iestudēt, tāpēc, ka šis materiāls pieļauj ļoti lielas interpretācijas iespējas. Arī paskatoties citu režisoru darbus, neviens nav viens pret vienu [radījis]. Iespējams, tādā Londonas Karaliskajā teātrī, kur šī izrāde ir kā mums "Skroderdienas Silmačos", ir savi kanoni, tradīcijas, kuras nepārkāpj un viņi smejas tur, kur latvieši varbūt neatrod tik daudz komiska. Tāpēc man likās, ka tas ir labs veids, kā tomēr vienu Šekspīra komēdiju iestudēt.
Ojārs Rubenis: Šī nu ir tā reize, kad, draugi mīļie, izstāstiet, par ko ir šī izrāde, kāpēc tā ir tāda un, es zinu, Elmār, ka tev šis jautājums ļoti nepatīk, bet – ko tu ar to gribēji pateikt?
Elmārs Seņkovs: Nav ne vainas jautājumam.
Es gribēju pateikt, cik mirklīga ir teātra pasaule. Šis darbs ir par teātra realitāti, par to, kā mēs – gan mākslinieki, gan aktieri, gan režisori – spējam materializēt telpu, telpā materializēt atmosfēru
(kā esi pamanījis, telpa ir diezgan patukša). Tas bija par mūsu neprātu, par mūsu šizofrēniju mākslā, ka mēs varam būt mīlnieki un nākamajā dienā pēkšņi nebūt mīlnieki, par mūsu iekšējām intrigām. Tas, kas ir amatniekiem – viņi ir pašdarbības kolektīvs, kuri grib būt mākslinieki, bet reizēm tu domā, vai mēs paši neesam pašdarbnieki savā kolektīvā. Tur ir ļoti daudz manas tēmas, ko varbūt skatītājs tā uzreiz nevar atklāt. Tie teksti, ko izrādē runā amatnieki, ir reāli, dokumentāli teksti no aktieriem.
Ojārs Rubenis: Kurus ir rakstījis aktieris Matīss Budovskis.
Elmārs Seņkovs: Jā, viņš šos tekstus paņēma no cita mēģinājuma, ko ir teikuši tie paši aktieri (bet aktieri to neatcerējās, viņiem likās, ka tie ir pilnīgi jauni teksti). Tie ir ne visai glaimojoši un īstenībā viņi smejas paši par sevi. Visas ambrāžas, kas notiek [izrādē], ir atsauces uz mūsu pašu darbu, ko mēs darījām.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, izrāde gāja vienā plūdumā un tad pirms priekškara parādījās intermēdijas par to, kā tas teātris top. Tās intermēdijas tev ir iesmiešana par sevi, bet dzīve uz skatuve ir kaut kas pilnīgi autonoms.
Elmārs Seņkovs: Jūs redzat, tur ir ārkārtīgs konflikts, arī kompozicionāls konflikts, kurā ir māksla un tad ir kaut kas vienkāršs, komisks un varbūt citiem pat nepieņemami pastulbs. Man prasīja, kāpēc tās intermēdijas ir vajadzīgas. Bet Šekspīrs arī bija ieliecis intermēdijas, kur amatnieki izklaidē publiku, lai atkal varētu noturēt melodramatisko sižetu. Un jāsaka, ka Šekspīrs to ir rakstījis kā pasūtījuma darbu kāzām. Tas ir kāpostnieks, izklaides gabals. Viņam bija svarīgi atspoguļot galma intrigas un seksuālās spēlītes starp pāriem, kas patiesībā ir realitāte. Tāpēc tās dāmas smējās un ķiķināja, jo atpazina, ka tie ir viņi, ka tas ir spogulis. Izrāde ir spogulis.
Ojārs Rubenis: Lai cik komiska, tā ir arī nežēlīga izrāde. Izrādē ir ļoti daudz nežēlības iekšā. Varonis Paks, ko tu, Artur, spēlē, pēc Šekspīra patiesībā bija tāds labais savedējs, labais gariņš. Tu izrādē esi tāds, ka tev pilnīgi vienalga, kas ar tiem tēliem notiek.
Arturs Krūzkops: Tas ir mūsu kārtējais priekšstats, kas ir Paks. Arī paskatoties pasaules iestudējumu kontekstā, reizēm mazs bērniņš vai vēl kaut kas...
Šajā gadījumā man ļoti daudz palīdzēja tieši angļu mitoloģijas pētīšana. Viņiem ir Paks. Arī lugā ir Paks un Robins, viņam ir divi vārdi. Paks ir ļaunais tēls, Robins – labais, un šie abi dzīvo viņā.
Tad, kad viņš ir Robins, viņš ir labs, bet Paks ir ļauns, viņš ir bezdzimuma būtne, prasts, ar jēliem jokiem, vēl ir dažādi seksuāli vārdi, ar ko viņš ir apzīmēts un ar ko vēsturē iegājies. Es ļoti izgāju uz to, ka mēs varam atļauties netaisīt kaut kādu labo gariņu. Galvenā funkcija, ko viņš darīja – viņš jauca. Viņam lielākā lieta bija sarunātas laulības, kas tajā laikā bija ļoti aktuālas. Vecāki nolēma, ka meitu izdos pie tā vīra, un tad iesaistījās Paks, kas to visu diezgan brutālā veidā jauca. Tāpēc arī šeit ar tiem mīlniekiem ir tā, ka Pakam patīk to visu samudžināt. Viņu vēsturē Paks nemaz nav nekāds labais gariņš. Robins ieslēdzas ļoti retos gadījumos. Lugā par Robinu viņu, man liekas, vienu divas reizes nosauc. Viņš visu laiku ir Paks, kurš grib uztaisīt kaut kādus...
Ojārs Rubenis: Līga Ulberte par tavu tēlu rakstīja "čūska hameleons ar albīna seju".
Arturs Krūzkops: Man lielākais kompliments bija: pie teātra stāvēja lielais plakāts, kur es esmu visā grimā, ar kroni, un viens manāmi sadzēries čalis stāvēja un kliedza uz plakātu: "Kas tas ir? Nemaz nevar saprast, vai tas ir vīrietis vai sieviete." Un tad viņš pagriezās pret logiem un sauca: "Nāc ārā kauties! Es ar govīm varu tik galā, vai es ar tevi nevarēšu?!" (Visi smejas)
Ojārs Rubenis: Veidojot šādu tēlu, kā tu meklēji abas puses un vajadzīgo balansu starp tām?
Arturs Krūzkops: Šeit man talkā nāca horeogrāfe Elīna Gediņa. Mēs ļoti daudz lietas caur plastiku [atradām].
Ja Tamāra Ēķe teica: "Arturiņ, tu nekad dzīvē nedejosi", tad šeit Elmārs pasaka: "Sākumā tev būs piecu minūšu deja vienam pašam uz tukšas skatuves."
Mēs ļoti daudz ar Elīnu strādājām. Jā, šeit ļoti daudz nāca no plastikas un no vēstures izzināšanas. Tas man palīdzēja izveidot lomu. Tas sapnis, kas ir aiz priekškara – tajā sapnī un sapņos vispār mēs varam darīt un arī darām tās lietas, ko reālajā dzīvē neatļaujamies, piemēram, mēs var sapņot, ka piedalāmies kādā orģijā, bet dzīvē mēs esam tikumīgi. Sapnī mēs varam izdzīvot to, ko reālajā dzīvē nevaram. Mēs sapnī varam nomirt...
Elmārs Seņkovs: Jā, un tā arī Šekspīram ir galvenā iekodētā doma. Tā ir ļoti skaista. Tāpēc mani šī luga nopirka. Tai ir materialitāte. Kad mēs sapņojam, es arī aktieriem teicu, ir tādi sapņi, kas ir ļoti reāli un dzīvi, tu pilnīgi pamosties sasvīdis vai satraukts. Tas nozīmē, ka ir šī paralēlā pasaule, vienalga vai tas ir sapnis vai kaut kāda vēl viena cita dzīve, un tas, ko mēs mākslinieki, aktieri it sevišķi, cenšamies darīt, ir maksimāli materializēti līdz maksimālai patiesībai šo pasauli, līdz mēs raudam, pārdzīvojam. Es uzskatu, ka aktieris (šī izrāde ir arī par aktieriem) ir vienīgā profesija, kurā var to darīt, citas tādas nav. Pasaulē nav citas analogas profesijas, kur tu vari pārtapt par pilnīgi citu legāli un bez slimības lapas.
Ojārs Rubenis: Gatavojoties raidījumam, es pēdējā "Teātra Vēstnesī" izlasīju tavu sarunu ar scenogrāfu Reini Suhanovu. Tur bija ļoti daudz nianses, kurām man gribētos pieskarties un lūgt jūs atbildēt. Kas, jūsuprāt, šobrīd ir labs teātris vai šodienīga izrāde? Sāksim ar šodienīgu izrādi.
Elmārs Seņkovs: Mana atbilde ir pavisam vienkārša. Šodienīga izrāde ir tā, kura uzrunā un negarlaiko publiku. Tas nozīmē, ka mēs trāpām, mēs runājam par tā cilvēka problēmām, kurš tur sēž vai arī viņš šīs problēmas kaut kādā veidā izjūt. Tā ir šodienīga izrāde. Tā izrāde, kura nekādā veidā neskar mūs un ir pilnīga ceturtā siena arī attiecībā pret cilvēku, un kurā varbūt ir estētisks baudījums, izklaidējošs baudījums – tā arī var būt mūsdienīga. Tomēr, lai izklaidētu, cilvēkiem ir jāsmejas, bet viņš smejas tad, ja atpazīst šodienu.
Arturs Krūzkops: Tās izrādes, kas mani kā skatītāju reizēm arī negatīvā lietā tracina, kurās ar mani kaut kas notiek – es saprotu, ka tās strādā uz mani. Ir arī desmit gadus vecas izrādes repertuārā, tu aizej un tās joprojām uz tevi strādā. Kaut vai "Ezeriņš" – tā joprojām ir šodienīga izrāde. Laikam tā ir izrādes kvalitāte.
Ojārs Rubenis: Kāpēc es to jautāju? Tāpēc, ka pirms kāda laika Alvis Hermanis, runājot par savu nākamo sezonu, definēja, ka tā būs tikai un vienīgi cilvēkiem, ka viņu vairs neinteresē tas, par ko mēs kādreiz sajūsminājāmies Jaunajā Rīgas teātrī – ka tu aizgāji un intelektuāla izrāde bija (ar to gan es negribu teikt, ka viņam nebūs intelektuālu izrāžu) –, bet, ka tagad būs uz cilvēkiem, lai viņiem būt labāk un vieglāk dzīvot. Tu, Elmār, arī saki – tas, kas patīk cilvēkiem un lai labāk dzīvot. Kā, jūsuprāt, savienot situāciju, "lai cilvēkiem ir labāk dzīvot" un lai cilvēks domā, lai viņš saprot, ka tur bija arī mākslas fakts?
Arturs Krūzkops: Par to mazliet ir "Sapnis vasaras naktī".
Ir cilvēki, kas prasa, priekš kam vajadzēja tos amatierus, tur taču ir māksla, un ir cilvēki, kuri noelšas no prieka, ka beidzot ir tie foršie amatieri. Beigu beigās visi ir apmierināti. Vieni ir dabūjuši un otri ir dabūjuši. Vieni ir dabūjuši mākslu, otri – izsmieties.
Te ir tas salikums. Bieži vien mēs netrāpām visiem, ja ir tikai tā māksla. Bet tas neatbildēja uz jautājumu, protams.
Ojārs Rubenis: Nē, zināma atbilde tur ir.
Elmārs Seņkovs: Es papildināšu. Ļoti daudz cilvēki tiešām bija sadusmoti, kāpēc tik triviāli es tās intermēdijas lieku. Man arī kolēģi ir jautājuši, kāpēc tu bojā izrādi. Es saku, priekš kam mēs reizēm bojājam teātra repertuāru? Tādas izrādes ir, tām ir tiesības būt. Jautājums ir par to, cik godīgi tu to dari. Tu gribi taisīt komēdiju – taisi, tas nav nekas slikts, tu gribi taisīt stulbas lietas – taisi, ja tas būs godīgi. Kā mans pedagogs, teātra mūza teica – nepiedos, ja tu melosi pats sev. Tu nedrīksti mākslā melot.
Ojārs Rubenis: Kā tu to vari mākslā nogradēt – nemelot? Sadzīvē to var, bet mākslā? Aktieris, man liekas, visu laiku melo uz skatuves.
Elmārs Seņkovs: Tā ir viņa profesija.
Ojārs Rubenis: Kā tu vari nogradēt to robežu?
Elmārs Seņkovs: To taču jūt, ka tu sev melo. Es, piemēram, jūtu. Domāju, ka aktieris arī uz skatuves var pateikt – Elmār, es spēlēju, bet neticu tam, ko es daru. Diemžēl reizēm nākas melot un pārkāpt sev pāri, jo nevar divas nedēļas pirms pirmizrādes pateikt, ka tas nav mans darbs. Tev darbs ir jāpabeidz.
Ojārs Rubenis: Ir bijuši režisori, kuri uzmet un iet projām. Es esmu zvanījis un lūdzies, lai atnāk atpakaļ un pabeidz izrādi.
Elmārs Seņkovs: Tajā brīdī viņam notiek cīņa, viņš nespēj sev pārkāpt pāri un pateikt sev, ka darbs ir jāizdara līdz galam, viņš padodas. Tajā brīdī viņš veic dialogu ar sevi.
Ojārs Rubenis: Tātad ir kaut kāda robeža, kur tu sev saki – jā, es kā režisors varu mazliet melot?
Elmārs Seņkovs: Var.
Ojārs Rubenis: Aktierim mazliet savādāk.
Arturs Krūzkops: Aktierim ir tas pats – reizēm nākas sev melot. Tu saki, ka tev patīk, kaut gan viss nepatīk. Reizēm tu sevi apmāni un tas viss aiziet, tu paver vaļā ko nezināmu. Jo kad mums liekas, ka nepatīk – tad, kad ir kaut kas nezināms, ko nesaprotam ar prātu. Man tas vienmēr liekas visinteresantākais – mesties iekšā. Jauns režisors, tikko pabeidzis akadēmiju? Nekas, aiziet, darām! Nesanāk? Viens gabals nesanāk, nu un? Viss būs labi! Tā ir iespēja palīdzēt viņam, iespēja sev kaut ko jaunu atklāt. Tu bišķiņ apmāni sevi un varbūt (ne vienmēr!) ir labs iznākums.
Ojārs Rubenis: Vēl viens jautājums no tavas intervijas, Elmār, ko es pārdomāju, bija par gaumi. Tu labi zini, ka viens no maniem kritērijiem, izvēloties režisorus, bija pārliecība, ka viņiem ir gaume. Es pie tā turos. Tu, savukārt, apgāzi mani, sakot, ka gaume nav galvenais, ka to var iemācīties. Es vienalga pastāvu pie tā, ka gaumi nevar iemācīties. Kāpēc tu gribi to apgāzt?
Elmārs Seņkovs: Gaumi var iemācīties. Es ticu. Es esmu piemērs. Es nezinu, vai esmu gaumīgs palicis vai negaumīgs. (Smejas)
Gaume ir subjektīva lieta. Tev ir sava gaume un tā ir patiesa, bet man ir cita gaume un tā arī ir patiesa. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Bet gaumi var iemācīties, ja tu ilgstoši pie tā strādā,
ja tev interesē māksla kā tāda. Tu klausies akadēmisko mūziku, tu ej uz izstādēm, tu lasi grāmatas un tas kopj tavu gaumi.
Arturs Krūzkops: Gaumi var izkopt un, ja tev tās nav vispār, iespējams...
Elmārs Seņkovs: Nemaz nevajag to kopt. (Visi smejas)
Arturs Krūzkops: Ja gaumes ir bišķiņ, to var izkopt, attīstīt.
Elmārs Seņkovs: Es piekrītu. Bet var būt tā, ka gaumes nav vispār. Tad nevajag kopt, vajag strādāt citu profesiju.
Ojārs Rubenis: Nu labi. Jums abiem ir "Spēlmaņu nakts" balvas, publikas atzinība, laba izrāde, kuru novērtē kritiķi. Pēc kādiem kritērijiem jūs varat būt gandarīti?
Elmārs Seņkovs: Artur? (Smejas)
Arturs Krūzkops: Man ir prieks, ja es bišķiņ, pa milimetru atkal sev esmu parāvis kaut kādas lietas vaļā. Ja mana sieva pasaka – šo es no tevis negaidīju, šis ir kaut kas jauns (pat, ja tā ir viena lieta lomā), es vienmēr jūtos gandarīts.
Ojārs Rubenis: Pat ja publika to nepieņem?
Arturs Krūzkops: Es nezinu, vai ir tik dramatisks gadījums. Vienmēr kāds pieņem. Vismaz viens cilvēks ir. Man izrādē "Mežainis" bija tāds triks, kur es ar smilšpapīriem dziedu "Dzied circenītis aizkrāsnē" ("Circenīša Ziemassvētki"). Režisors Valters Sīlis teica, ka neviens to nesapratīs. Es teicu, ka viens cilvēks kaut kad sapratīs. Kad es to kārtējo izrādi spēlēju un izrādes laikā Pēteris Vasks piecēlās kājās, smējās un aplaudēja par šo, es teicu – lūk, viņš, tas viens cilvēks atnāca. Vienmēr būs tas viens, kas to sapratīs un novērtēs.
Elmārs Seņkovs:
"Spēlmaņu nakts" balva ir patīkama, es piekrītu, bet mans kritērijs ir mani studenti. Tie ir jauni cilvēki un ja viņi atnāk un viņiem patīk, tas ir ļoti labs kritērijs, jo man, iespējams, vēl būs darbs un būs skatītājs, kas to skatīsies ilgi.
Tik vienkārši. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Tad ja man, jau padzīvojušam cilvēkam, nepatīk, tas tev nav kritērijs?
Elmārs Seņkovs: Nē.
Ojārs Rubenis: Labi.
