Zvaigžņu ceļi pasaulē

Ainārs Rubiķis: Mani dara laimīgu smaidīgi cilvēki un patiesa uzticība

Zvaigžņu ceļi pasaulē

Iedegties par ideju. "Koku opera. Vējgāzes" Somijas mežos - simbols pārmaiņām

"The Real Group" bass Jānis Strazdiņš: Jūtos ārkārtīgi izredzēts, ka man tā veicas

«The Real Group» bass Jānis Strazdiņš: Jūtos ārkārtīgi izredzēts, ka man tā veicas

Savulaik grupas "Cosmos" un pēc tam Latvijas Radio kora zemā balss Jānis Strazdiņš nu jau vairākus gadus sevi pilntiesīgi sauc par zviedru slavenā piecinieka "The Real Group" dalībnieku. "Jūtos tajā gana iesēdies un nosēdies - no nākamā gada stāža ziņā būšu jau trešais vecākais grupas dalībnieks," atklāj Strazdiņš.

"Biju viens no maiņas punktiem, jo pēc tam diezgan strauji nomainījās vēl alta partijas dziedātāja, mainījās arī skaņu režisors. No nākamā gada mainīsies arī baritona partijas dziedātājs, jo mūsu dānis Mortens, kurš grupā nostrādājis desmit gadus, pārcelsies uz Vāciju – viņš ir kārtīgs Eiropas pilsonis, un nu dosies pie savas dzīvesbiedres. Jauna kolēģa meklējumi jau notikuši, un ir atrasts nākamais ‘Mortens’, kārtīgs tīrasiņu zviedrs. Vēl viss rudens priekšā, kamēr ar jauno baritonu sadziedāsimies. Ar katru jaunu dalībnieku tādā mazā sastāvā paiet diezgan ilgs laiks, kamēr balsis saķeras kopā. Tā ka jau augusta beigās sāksim strādāt pie jaunā grupas skanējuma," stāsta dziedātājs Jānis Strazdiņš.

Ar sapņiem uzmanīgi

Iekļūšanu "The Real Group" sastāvā viņš nešaubīgi sauc par sava sapņa īstenošanos. "Nezinu, par ko man tāda veiksme trāpījusies, ka nevienam neteiktie sapņi piepildījušies –

sāku jau palikt piesardzīgs, ko nākamo klusi pie sevis vēlēties, jo acīmredzot ir tā – ja vēlēšanās ir patiesa, tā piepildās. Jūtos ārkārtīgi izredzēts, ka man tā veicas."

Tajā pašā laikā viņš arī neslēpj: "Protams, vienmēr ir rozā briļļu periods – tāpat kā attiecībās, tāpat arī darba dzīvē. Sapnis jau vienmēr ir citādāks – ar neziņas plīvuru aizsegts. Kad to plīvuru pavelk nost un padzīvo tam otrā pusē, sākas ikdiena. Uz skatuves mēs pavadām divas stundas dienā, bet vēl jau ir pārējās stundas, kurās kopā darām visādas praktiskas lietas. Tas to sapni un ideālu tā kā nedaudz nosēdina pie zemes, bet tad atkal nāk tās divas stundas, kad esi uz skatuves un saproti, ka tās pārējās stundas tomēr ir tā vērtas.

Bet cenšos neļaut dzīves praktiskajām lietām sevi aplauzt."

Uz Stokholmu viņš brauc kā uz darbu. “Mājas man vienmēr bijušas un ir Rīgā," uzsver dziedātājs.

Grupas mēģinājumu telpas atrodas uz vienas no salām Stokholmā. "Tā ir mēģinājumu telpa un arī ierakstu studija, jo grupa jau gadu gadiem savus ierakstus veido un producē pati, vienīgi māsterē gan kaut kur citur. Telpās ir virtuvīte, dīvāniņš, mikroviļņu krāsns, jo kolēģi bieži ņem pusdienas no mājām. Ir apaļš galds, ap kuru gan pašiem apsēsties, gan ciemiņus apsēdināt. Pie sienas – spoguļi. Bieži mums ir ne tikai radošās, bet arī darošās sapulces, kurās plānojam, kurš no kura punkta lidos un kurā brīdī piebrauks. Mana personīgā apmetne ir ļoti, ļoti maza istabiņa – tā gan būs nākamgad jāmaina. Pagaidām īrēju to pašā vecpilsētā. Vietas jau vajag tikai tik, cik pakarināt koncerta tērpu."

Strazdiņš atklāj, ka par grupas vizuālo tēlu rūpējas soprāna partijas dziedātāja Emma Nilsdotera: "Viņa gan pati šūdina savas kleitas un arī savai kolēģei piemeklē drēbes, gan arī mums, kungiem, sameklē gan vestes, gan žaketes. Mūsuprāt, tas ir svarīgs elements. Ir mūziķi, kas uz skatuves kāpj pa taisno ar ielas drēbēm – īpaši tas raksturīgs Amerikā. Bet cilvēki Ziemeļeiropā un Viduseiropā ir citādi. Koncerts viņiem ir notikums, tāpēc nedaudz uzcērtamies."

"The Real Group" koncerts Valmierā

Un cik bieži rodas jaunas dziesmas? "Tas atkarīgs no tā, cik esam noslogoti. Ja ir saspringti koncertperiodi, īsti nav laika jaunās dziesmas ne uzrakstīt, ne iekļaut. Tagad ir kādas četras dziesmas, kuras tūlīt iekļausim programmā, jo mums arī nav tā, ka programma mainās atkarībā no sezonas. Vienmēr ir vecie hiti, kas arī jānodzied. Kā jau katram izpildītājam – ir dziesmas, par kurām tauta būs skumīga, ja tās nenodziedās. (..) Mums ir divi grāvji – ir izklaidējošas dziesmas, kuras klausoties, var sēdēt, atpūsties un nedomāt, bet ir arī tādas, kas apzināti aizķer kādu tēmu, kas liek aizdomāties, kur nav tikai rokas, kājas pa gaisu."

Drīz atkal atsāksies koncertu skrējiens uz pasaules skatuvēm. "Rudens mums ir diezgan pilns. Septembris, oktobris būs aizjūras ceļojumi - būsim Japānā, Ķīnā un Amerikā. Bet decembrī gan Zviedrijā, lai ziemā būtu tuvāk mājām."

Nemēģina iesmērēt kā Johannesu

Grupas ikdienā sarunas rit zviedriski, jo arī dāņu kolēģis Mortens Vinters zviedru valodā ir kārtīgi iesvaidīts. “Dāņu valoda lingvistiski ir tuvāka zviedru valodai. Arī es zviedriski saprotu tīri labi – varbūt pats tik daudz nerunāju. Bet esmu kolēģiem pateicis – ja jūs tiešām gribat, lai simtprocentīgi jūs saprotu, labāk runājiet angliski, ja tas ir kaut kas svarīgs," pasmaida dziedātājs.

Vaicāts, vai nacionalitātes tēma grupas darbībā tiek jebkā uzsvērta un atzīmēts, ka grupas vidū ir arī viens simtprocentīgs latvietis, Strazdiņš atbild apstiprinoši: "Jā, tā tiek parādīta gandrīz katrā koncertā, jo mani tā arī piesaka.

Grupa nekautrējas no tā, ka nav simtprocentīgs zviedru ansamblis, Mortenu viņi piesaka kā Dānijas pārstāvi, mani - kā latvieti, nemēģinot mani iesmērēt kā Johannesu vai tamlīdzīgi..."

"The Real Group" Valmierā

Interesanti, ka teju katrā koncertā grupas programmā iekļauta arī Lauras Jēkabsones aranžetā latviešu tautas dziesma "Tumša nakte, zaļa zāle".

"Pēc katra koncerta pie manis vai kolēģiem nāk cilvēki un saka, ka "tā latviešu tautasdziesma gan bija kas tāds, kas izcēlās jūsu repertuārā".

Tā arī ir, jo pārsvarā jau grupas repertuārs ir vairāk džeza mūzika, popdziesmas. "Tumša nakte" ļoti labā veidā izceļas mūsu repertuārā – tā ir mana mazā vizītkarte..."

Un kā ar solo? Basiem tie negadās bieži. "Es tā īsti neteiktu, ka esmu kārtīgs bass, kaut grupā, protams, tāds esmu. Pēc kora dalījuma drīzāk esmu pirmais bass, jo ir arī tādi kārtīgie otrie basi, kas zemāki par mani. (..) Daļēji man patiešām pietrūkst uzdziedāt kādu solo, bet no otras puses uztveru to kā komplimentu – ja nedziedātu basa partiju, dziesmas neskanētu. Šad un tad pietrūkst kādu vārdu nodziedāt."

"The Real Group" koncertā Valmierā:

"Cosmos" un labās skolas

Nokļūšanu "The Real Group" sastāvā Strazdiņš skaidro ar savu iepriekšējo darbību grupā "Cosmos", kuru ar "The Real Group" saistīja cieša raudzība. "Savulaik bijām viņu iesildītāji Dzintaros, bijām arī uz viņu meistarklasēm un rīkoto festivālu, tā ka laika gaitā bijām tikušies. Šajā reģionā "The Real Group" vispār ir viena no pirmajām grupām, kas aizsāka a cappella kustību," stāsta Strazdiņš, kuram "Cosmos" sakarā aizvien ir gan nostalģija, gan lepnums, klausoties grupas ierakstus.

Lepnums viņam ir arī par Rīgas Doma kora skolu, kuras absolvents viņš ir. "Šai skolai esmu pateicīgs par ļoti daudz ko – katru mācību dienu es tur pavadīju no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, un cilvēki, kas man bija apkārt, mani daudzējādā ziņā veidojuši gan kā cilvēku, gan kā mūziķi. Tā ir tāda liela, liela kapsula, kas ir visa pamatā, tāds pamata balsts."

Un otra skola ir Latvijas Radio koris. "Tajā dziedāja daļa no maniem skolotājiem – tāpēc jau arī bija mazais sapnītis, ka gribētos reiz dziedāt Radio korī, kas bija un joprojām ir lielisks muzikāls instruments un eksperimentu vieta.

Droši vien tur biju visnekoristiskākais no dziedātājiem - pagāja kāds laiciņš, kamēr no "Cosmos" manieres pārslēdzos uz akadēmiskāku dziedāšanu.

Es pat nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, ka daru gan šo, gan to. Ir jau gan tas teiciens – kas der visiem, tas neder nekam," pasmaida dziedātājs, kurš šodien saka sirsnīgu paldies kora diriģentiem – tolaik par solo trūkumu viņš nudien nav varējis sūdzēties.

Par rutīnu nedomā

"The Real Group" ir vairāk nekā 30 gadi – vai vārdiņš rutīna tai pazīstams vai tomēr svešs? "Ir riska faktors, ka var iekļūt šādā rutīnā, bet, piemēram, mūsu kolēģī Anderšā, kurš grupā dzied jau 35 gadus, rutīnas pazīmes nesaskatu. Kā saka viņš pats, viņu iedvesmo gan tie cilvēki, ar kuriem viņš dzied kopā, gan mūzika, ko viņš dzied, gan arī publika, ko satiek. Izklausīsies banāli, bet koncerts ir mijiedarbība ar klausītāju, un mēs tiešām to jūtam arī uz skatuves – katru reizi publika ir citādāka, un katru reizi mijiedarbība ir citādāka. Cita veida koncertā mijiedarbība mazāk jūtama tāpēc, ka nav tik ciešas komunikācijas ar skatītājiem. Mēs starp dziesmām runājamies ar publiku, un tad jau arī varam just pēc cilvēku reakcijas, kur esam atbraukuši. Tā ka es par rutīnu nedomāju – katru reizi, kad dziedu - vienalga, vai tas ir ar grupu vai jebkurā citā sastāvā, un vienalga, cik publikā ir klausītāju – kaut vai četri, daļēji, protams, dziedu viņiem, bet lielā mērā arī sev.

Tā ir iekšējā pienākuma apziņa pret attiecīgo dziesmu, skaņdarbu, pret kolēģiem – ka nedrīkstu skatīties griestos un haltūrēt.

Uz mūsu koncertiem Vācijā brauc cilvēki no blakus valstīm, no Slovēnijas, Beļģijas, Holandes. Tā ka tas ir cieņas jautājums, ir jāciena un jāmīl savi klausītāji. (..) Bet tas nu gan ir fakts – nekur citur pasaulē grupas sastāvā dziedot nav tāds uztraukums kā Latvijā... Bet arī prieks, protams."

Kolēģi par Strazdiņu

"The Real Group" sastāvā šodien līdzās Jānim Strazdiņam dzied Lisa Ostergrēna, Emma Nilsdotera, Anderšs Edenrots un Mortens Vinters. Īsu sarunu par tobrīd klāt neesošo Jāni viņi neatteica uzreiz pēc lieliskā koncerta Valmieras Kultūras centrā.

"Jānis ir ļoti mierīgs, viņš daudz labprātāk klausās, nekā runā. Gan dziedot, gan kā cilvēks viņš ir stabils, pamatīgs un nekad strauji neuzliesmo," savu latviešu kolēģi raksturo Lisa Ostergrēna.

"Bet viņa personība savā ziņā ir arī ļoti krāsaina. Tas ir fantastiski, ka Jānis ar savu zēnu kora pagātni un jūsu zemes mūzikas tradīciju pamatu dzied ar mums – uz viņu tiešām var paļauties," uzskata dānis Mortens Vinters. Uz jautājumu, vai ir svarīgi tas, ka Jānis nav zviedrs, viņš atbild, ka mūzikā tam nav nozīmes, bet katra kultūra kopējā vidē atklājas dažādos veidos, un savā ziņā viņi visi pieci katrs ir atšķirīgi, bet citādā – arī ļoti līdzīgi.

Par dziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle" grupas dziedātāji teic, ka tā ir ne vien skaista dziesma, bet arī lielisks Lauras Jēkabsones aranžējums:

"Mēs pat nezinājām, ka līdz ar Jāni mūsu pulkā ienāks ne vien talantīgs dziedātājs, bet arī dziesmu rakstnieks!

Šo dziesmu dziedam visur pasaulē, kur cilvēki nesaprot latviešu valodu, bet viņiem acīs ir asaras, jo viņi sajūt emociju. Un šī ir viena no grupas nozīmīgākajām dziesmām. Mēs dziedam arī zviedru dziesmas, un cilvēkiem nav jāsaprot katrs vārds, jo mūzikai ir sava valoda, ko runā visā pasaulē."

Un vēl "The Real Group" piebilst, ka Valmierā bija īpaši, ļoti sirsnīgi un atsaucīgi klausītāji. Un tas, protams, pateicoties Jānim.

Visbeidzot – Anderšs Edenrots teic, ka angļu valoda nav viņu dzimtā valoda, un tieši Latvijā viņi sajutuši, ka, tiklīdz Jānis sācis ar publiku runāt latviski, tā izveidojies kontakts, ko nekādi ar angļu valodu nevar panākt: "Tāpēc saukt Jāni par savu kolēģi ir lieliski, bet, protams –

daudz būtiskāk par to, ka Jānis runā latviski, ir viņa muzikālās dotības, cilvēciskās īpašības un īpašā harisma."

Ar grāmatu šūpuļkrēslā

Bet ko Jānis Strazdiņš dara tad, kad nebrauc uz Latviju? "Savā mazajā istabiņā esmu sadabūjis šūpuļkrēslu, kas ir mana vienīgā man piederošā mēbele Zviedrijā. Un šis šūpuļkrēsls tad arī kalpo kā mana mazā lasītava - jau no skolas gadiem man patīk lasīt dažādas grāmatas. Lielu daļu lasu angliski, ļoti patīk lasīt dažādas biogrāfijas. Šad un tad aizeju vienkārši pastaigāties pa parkiem, kas Stokholmā ir ļoti skaisti. Ir muzeji, kas Stokholmā ir par brīvu, vismaz tie, kas ir valsts nacionālie muzeji.

Cenšos laiku pavadīt jēdzīgi."

Jautāts, vai arī pēc gadiem pieciem sevi redz grupas sastāvā, Strazdiņš saka tā: "Šis ir jautājums, ko sev uzdodu ik pa laikam, īpaši garajos pārlidojumus, kas ir grūtākā šī darba sadaļa – ilgā sēdēšana vai nu viesnīcās, lidmašīnās vai vilcienos. Un tad rodas jautājums, kāpēc es to daru – vai tad nevarētu sēdēt mājās un strādāt Latvijā? Bet nav jau tā, ka strādāju Zviedrijā tāpēc, ka man nepatiktu strādāt Latvijā. Es to gribētu, bet strādāt ar šādu grupu – tā ir kā milzīga treniņnometne, skola, un es vienkārši šobrīd izeju savu mācību periodu. Ļoti ceru, ka pēc gadiem pieciem vai desmit varēšu atgriezties Latvijā ar uzkrāto bagāžu, un zināšanas nodot cilvēkiem šeit.

Kamēr vēl varu izturēt ilgo sēdēšanu, kamēr mugura galīgi nav sabeigta, tikmēr viss ir labi, bet nedomāju, ka tas būs mūžīgi. 35 gadus kā Anderšs, visticamāk, neizturēšu."

Visbeidzot, Jānis Strazdiņš priecājas, ka šobrīd a cappella mūzikas žanrs vairs nav cirka elements, bet ieņēmis stabilu nišu mūzikas kopējā klāstā – tāpat kā popmūzika, rokmūzika, klasiskā mūzika un džeza mūzika, a cappella mūzika ieņēmusi stabilu vietu, tai ir savs klausītājs. "Tas ir tāds mazs koris. Cilvēkiem jau ir vajadzība sanākt kopā, sadarboties un izveidot ko skaistu."

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti