Visus trīs balvai izvirzītos kultūrnotikumus komentē Latvijas Radio 3 ētera personība un žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors Orests Silabriedis un mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis, kurš visus iestudējumus skatījies videoierakstā, bet LMB žūrijas pamatojumu pauž tās pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde.
"Cilvēka balss. Telefons" jeb pati sev režisore
Multimediālās monooperas "Cilvēka balss. Telefons" pirmizrāde notika 30. jūlijā Alūksnes pilsētas svētkos.
"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas pārstāve Iveta Grunde: "Ir pagājis jau kāds laiks, kopš atdzimušais Operetes teātris priecē Latvijas mūzikas mīļotājus ar koncertiem un izrādēm. Kādus spēkus un finansiālos resursus šai vienībai jāiegulda, lai galaprodukts nonāktu pie skatītājiem, mēs varam tikai minēt. Bet skaidrs, ka katrs šis notikums ir cīņa par pastāvēšanu un savas mākslas identificēšanu Latvijas kultūrvidē. Multimediālās monooperas "Cilvēka balss. Telefons" iestudējums apvieno divu komponistu diametrāli pretējus – gan pēc žanra, gan pēc stila – darbus: Džankarlo Menoti komisko operu "Telefons" un Fransisa Pulenka psiholoģisko drāmu "Cilvēka balss".
Nepieciešams uzsvērt, ka šoreiz teātra vadība spēra ļoti riskantu soli – ielikt viena cilvēka rokās gan vokālās partijas izveidi, gan iestudējuma režiju. Veikt šo neiespējamo misiju uzņēmās Sonora Vaice. Un tas viņai tiešām ir izdevies!
Iecere uzvedumu īstenot kopā ar orķestri nerealizējās – jau atkal finanšu trūkuma dēļ. Taču šoreiz par to skumt nenācās, jo to, ko paveica orķestra lomas atveidotājs Māris Žagars, var tikai apbrīnot: ir pilnīgi skaidrs, ka spēlēt speciāli kamermūzikai rakstītus darbus ir gluži kas cits, nekā atskaņot orķestra balss pārlikumu klavierēm. Žagars sevi parādīja kā lielisku koncertmeistaru un kamermūziķi."
Evarts Melnalksnis: Sāksim ar Pulenku. Pirmkārt, tas ir skaists notikums, ka šāda mūzika skan Latvijā – tā tomēr ir 20. gadsimta vidus opera, kas vienmēr ir liela inovācija Latvijas un arī pasaules operteātru kontekstā. Tas ir arī psiholoģiski un muzikāli sarežģīts darbs, kurā muzikāli notiek daudz interesanta. Sonora Vaice pati dzied un pati sev ir arī režisore, un tiešām lieliski viņai tas izdodas – savā vokālā parādīt psiholoģiju. Scenogrāfija ir kā noslēgta dzīves telpa, kurā dzīvo šī sieviete vai – precīzāk – abas sievietes. (..)
Man gan šķiet, ka Menoti darbs ir visai problemātisks – varbūt arī muzikāli, bet galvenokārt – tieši reprezentācijas aspektā: Pulenka materiāls ir tik sarežģīts un arī dramatisma piesātināts, ka pret to likt sievieti sarkanā kleitā, blondiem matiem un tādu kā pamuļķi, kas visu laiku runā pa telefonu ar savām draudzenēm...
Neiebilstu pret komēdiju, tomēr tas veids, kā šī sieviete tiek reprezentēta, man atgādina patriarhālās sistēmas – domas par to, kādas tad ir sievietes spējas. Tā ir dramaturģiskā izvēle, kas ir ļoti fundamentāla – ko iestudēt, un tad – kā iestudēt, kā pret šo materiālu attiekties. (..) Acīmredzot šeit ir iets pa komisma taciņu, kas man šķiet problemātiski. Man nav bail, ka mani nosauks par dženderistu. Vienkārši es varbūt neesmu tā mērķauditorija.
Orests Silabriedis: Tātad tu Menoti vietā, iespējams, būtu meklējis ko citu? Vai varbūt būtu pieticis ar vienu pašu Pulenku, lai vakars būtu izdevies?
Evarts Melnalksnis: Mākslinieciski noteikti pietiek ar vienu Pulenku, bet, ja liekas, ka tomēr vajag vēl kaut ko citu klāt – tādu gaisīgu, tad droši vien meklētu kaut ko citu.
Vai Sonoras Vaices milzīgā skatuves harisma, kas viņai piemīt jau kopš agrām dienām un no kuras viņa joprojām nekā nav zaudējusi, caur ierakstu nepārraidās?
Evarts Melnalksnis: Pārraidās. Bet to noteikti varēja veidot vēl fokusētāk, arī mizanscēnu veidā.
Laika gaitā – arī savā praksē – esmu sapratis, ka ir vērts pienākumus tomēr sadalīt: jo vairāk katrs par savu lauciņu ir atbildīgs, jo veiksmīgāk to var paveikt.
Īpaši teātrī ir svarīgi, lai kāds [no malas] paskatās uz to, ko dara otrs, un dod atgriezenisko saiti – lai saprastu, kā tas iedarbojas."
Tātad tu būtu pret to, ka monoizrādes iestudē pats aktieris – vienalga, vai tas ir teātrī vai mūzikas jomā?
Varbūt Sonorai ir bijis kāds cilvēks, kas ar viņu mēģinājumos kopā strādā – to mēs nevaram pateikt. Bet man šķiet, ka jebkurā gadījumā to varēja paveikt vēl fokusētāk, un varbūt režisors arī vēl būtu palīdzējis tajā.
Kādu tu redzēji Sonoru? Kāda vispār ir tava pieredze Sonoras Vaices skatuves gaitu vērošanā?
Sonoru esmu redzējis visai daudz, un varu atminēties pat tik senu notikumu kā Hendeļa opera "Alčīna", ko redzēju desmit, divpasmit gadu vecumā: vēl arvien ļoti spilgti atceros to, cik viņa bija lieliska Alčīnas lomā.
Kā tev šķiet – vai Pulenks neko nezaudē no tā, ka viņam atņem orķestri – kā šajā gadījumā?
Domājot par šo klavierpavadījumu, es saprotu iemeslus, kāpēc tas tā ir – arī pats tādos apstākļos esmu strādājis. Man šķiet, ka
šādos gadījumos varbūt ir vērts domāt par līdzīgu paņēmienu, kādu mēs praktizējām "Baņutas" gadījumā – ka uz klavieru izvilkuma pamata vairāk vai mazāk aplikatīvi liek klāt vismaz dažus instrumentus, lai nedaudz iedotu krāsu.
(..) Protams, tas ir jautājums par finansiālajām iespējām.
Ir vēl viena lieta: ja ņem palīgā šādu cilvēku, tad viņam pašam jābūt ar absolūto skatuves izjūtu, absolūto krāsu izjūtu.
Un vēl jau arī tas aspekts, ka kādam ir jābūt muzikālajam vadītājam, kas to sagatavo.
Visu rezumējot, varbūt tomēr Operetes teātrim varam ieteikt padomāt un apsvērt šādu iespēju, jo vienu gudru mūziķi atrast ir vieglāk nekā īrēt orķestri… Varbūt kādreiz šo darbu dzirdēsim arī ar orķestri, jo zinu, ka diriģents bija uzrunāts. Galvenais, ko šim skatuves darbam gribētu novēlēt – atkārtotu tikšanos ar skatītāju, lai tas nepaliek vienā pašā 2021. gada rāmī. Jo Sonora ir pelnījusi savu skatuvi.
"Krastā saviļņots" kā imersīvs teātris
"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas pārstāve Iveta Grunde: "Pārsteigums gaidīja visus tos, kas 2021. gada 9. jūlijā atradās Zvejniekciemā, kur uz Skultes ostas Ziemeļu mola satikās koris "Anima" un tā diriģente, mākslinieciskā vadītāja un uzvedumā – arī plastisko kustību aktrise Laura Leontjeva, trīspadsmit dziesmu mūzikas autors Kristaps Krievkalns, dzejnieks Kārlis Kazāks un vesela domubiedru saime, kas veidoja bezvadu austiņu audiovizuālo koncertuzvedumu, kur cilvēka radītās dekorācijas – videoprojekcijas un gaismu spēles – harmoniski saplūda ar saulrieta krāsām, mēnesi un zvaigznēm debesjumā, pludmales smiltīm, milzu akmens krāvumiem un jūras viļņu kluso šļakatu dziesmu. Mūzikas materiāla strukturēšana veidojās viļņiem līdzīgā attīstībā, ar katru reizi sasniedzot arvien lielāku virsotni – kā dabā, kur mazajiem viļņiem seko lielais, tādēļ arī kora dziedājumi skanēja pamīšus – gan ar instrumentālu pavadījumu, gan a cappella. Viļņošanās ideju atbalstīja arī Ingas Krasovskas veidotā horeogrāfija. Dziedātāji parādīja lielu izveicību, pārvietojoties pa slīpo akmens krāvumu valni un virpuļojot deju solī piejūras smiltīs. Koristiem dziedot vēl bija jāprot noturēt ķermeņa balanss, jo arī viņu izvietojums uz akmeņu krāvuma veidoja viļņu kustības imitāciju. Koris "Anima" staigāja pa naža asmeni, uzdrošinoties katram dziedātājam pielikt individuāli mikrofonu, jo
jāpatur prātā, ka tie ir amatierkora dziedātāji, un rezultāts varēja būt, Balzaka vārdiem runājot, "spožums un posts", jo ikviena netīri nodziedāta skaņa atbalsotos.
Šī drosmīgā izvēle tikai liecina, ka uzveduma veidotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka koris spēs realizēt grandiozo ieceri, un viņi nekļūdījās: ap simt piejūras krastā sēdošo klausītāju mājās aizgāja "krastā saviļņoti"."
Evarts Melnalksnis: Domāju, šeit ļoti spilgti izmantots imersīvā jeb iegremdīgā teātra paņēmiens – ja meklējam jaunus jēdzienus teātra mākslas raksturojumā.
Es saprotu, ko nozīmē imersīvs, bet nav ne jausmas, kā to var attiecināt uz teātri.
Ir nostiprinājies tāds teātris, kurā notikums notiek visapkārt – vide, kas visapkārt, tevi ļoti lielā mērā paņem, un to varbūt pat nevar iestudēt. Tiek runāts par noteiktas vietas vai vietai piesaistītu teātri, šajā gadījumā – iestudējumu.
Vieta, kur notiek šī izrāde, ir pludmale. Tā ir ļoti spēcīga dabiskā scenogrāfija: koris stāv uz mola piekājes akmeņiem, un uz mola savukārt ir ļoti spēcīgi runājoši tēli – baļķu krāvumi. Ir ļoti spēcīgs apgaismojums, spilgtas gaismas, bet vienlaicīgi blakus ir jūras šalkoņa.
Domāju, ka iestudējuma veidotājiem bija ārkārtīgi paveicies, ka bija tik skaists un mierīgs vasaras vakars. Paralēli dramaturģijā liela nozīme ir arī gaismai un saulei.
Saule acīmredzot jau norietējusi, bet lēnām kļūst arvien tumšāks, koncerts sākas vēl dabiskajā gaismā, satumst, un ar to saistīta arī dramaturģija – mākslīgais apgaismojums kļūst arvien nozīmīgāks. (..)
Tas, kas arī jānovērtē, ir šī iestudējuma tehniski ļoti augstvērtīgais pienesums: gan iestudējums kopumā, gan gaismas, gan tērpi, kas speciāli gatavoti korim, gan tas, kā tas ir uzfilmēts un apskaņots.
Turklāt koris arī intonatīvi skan ļoti, ļoti labi. Arī video, kas ir starp dziesmām – profesionāls, augstākajā līmenī.
Ja mazliet aizdomājamies par terminoloģiju – ne tāpēc, ka obligāti vajag kaut kur piekasīties, bet tomēr: šajā gadījumā, manuprāt, runa nepārprotami ir par koncertu, kas papildināts gan ar vidi, kas jau pati dzemdina ideju par šāda veida koncertu, gan arī citādiem tehniskiem līdzekļiem, bet vai mēs varam runāt par "Gada uzvedumu"? Vai arī varbūt tieši varam runāt par gada uzvedumu, bet nesaukt to par "Gada izrādi"? Uzvedums, izrāde, koncerts? Tava attieksme?
Tas ir ļoti leģitīms jautājums.
Esmu arī saskāries ar to, ka kritiķi vai vērtētāji saka – tā telpa jau strādā tik labi, ka tā izrāde ir tāds piekabinājums... Domāju, ka dramaturģiski konceptuālais lēmums – izvēlēties to darīt jūras krastā – ir tehniski ļoti sarežģīts, bet tas darbojas.
Tā ir tā performatīvā vides sajūta. Par apzīmējumu "iestudējums" es tev piekrītu... Ko nozīmē iestudējums? Jebkurā gadījumā tur ir klātesoša deja, ir klātesoši arī video. (..) Runājot par izrādes vēstījumu un estētiku, man kā skatītājam būtu gribējies vairāk un asāk. Jo šeit atkal ir tas, ko latvju kultūrā daudz saskatu – tā estetizācija, tīrība, skaistums un māksla, kas aizved mūs no ikdienišķības. Principā tas, par ko ir runa šajā izrādē.
Skatoties no malas, jūtos, ka neesmu mērķauditorija, jo man tas viss liekas pārāk skaisti, pārāk tīri un pārāk estētiski. Bet tā ir mākslinieku izvēle.
Es vienkārši pilnīgi atklāti saku to, kā es personīgi uz to skatos – un redzu arī to, ka skatītājiem tas ļoti patīk. Vienkārši man ļoti bieži pietrūkst konflikta lietās, kam būtu potenciāls – piemēram, varētu runāt par stresa pilno dzīvi pilsētā un ko mums dod lauki. Varbūt varētu to sadursmi uzasināt vairāk un runāt par to? Patlaban tas ir apliecinošs, skaists, estētisks notikums skatītājiem atpūtai un prāta atbrīvošanai. Tas tā darbojas. Man vienkārši prasās kaut ko vēl vai kaut ko citu. (..) Tavs jautājums par iestudējumu – tas tiešām katram ir ļoti individuāli – kur ir tā robeža un vai šis ir koncerts vai iestudējums.
Tad teiksim tā: šī ir pagājušā gada "Lielās mūzikas balvas" žūrijas izvēle un mēs to respektējam, bet pārsteigums redzēt šo starp nominantiem man bija liels.
Jā. Un es piekrītu, ka
žūrijas lēmumu vienmēr ir interesanti pētīt un domāt, kādi ir žūrijā esošo cilvēku estētiskie kritēriji, kādiem mērķiem viņuprāt kalpo māksla un kāpēc māksla nepieciešama.
Katrā ziņā šīs nominācijas vienmēr parāda mūsu vērtības. Mēs parādām – šis ir tas, ko vēlamies redzēt nākotnē, no kā vajadzētu mācīties, jo šis ir labākais. Un mākslā jau to nevar uz sekundēm izskaitļot. Tātad – tas ir šīs cilvēku grupas, kas nāk ar savu vēsturisko pieredzi, lēmums. Un par to, domāju, vienmēr ir vērts konstruktīvi un kritiski [žūriju] izjautāt. Vismaz es to daru.
"Matīss, kausu bajārs" – spēcīgs, kvalitatīvs, pārlaicīgs
Imanta Kalniņa operas "Matīss, kausu bajārs" pirmizrāde "Lielajā dzintarā" notika 5. decembrī, teju divdesmit gadus pēc partitūras pabeigšanas. Arī tās pamatā esošā Aleksandra Čaka dramatiskā poēma ceļu līdz lasītājiem gaidīja vairākas desmitgades. Abu meistaru apaļo jubileju gadā šo skatuves darbu gaismā cēla "OratoriO" radošā komanda. Emocionāli piepildīts, arī formas un dramaturģijas ziņā pārliecinošs bija diriģenta Aināra Rubiķa partitūras lasījums, lieliski sabalsojoties ar režisores Rēzijas Kalniņas un dramaturģes Daces Micānes-Zālītes daudzslāņaino redzējumu. Par skatuves telpas askētisko noformējumu rūpējās māksliniece Sandra Strēle, ne mazāk būtiska bija Aināra Pastara smalkā gaismas partitūra un Ilzes Vītoliņas veidotie tērpi. Slavējami arī solisti, tostarp Juris Jope, Edgars Ošleja un Krišjānis Norvelis, kora "Ave Sol" mākslinieki un "Sinfonietta Rīga" mūziķi. Titullomā – Juris Jope, pārējās lomās – Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Edgars Ošleja, Rihards Millers.
Evarts Melnalksnis: Ik pa laikam šeit pamanīju paralēles ar "Spēlēju, dancoju", pie kura savulaik strādāju arī es – ka arī šajā gadījumā var just pasaules notikumus, kas notiek mūzikā, kas notiek mūzikas teātrī un arī operā: saplūst populāro dziesmu motīvi, kas ir Imantam Kalniņam, vienlaicīgi viņš paliek ļoti, ļoti individuāls tajā veidā, kā viņš veido mūziku. Manuprāt, viņš šeit arī palicis individuāls savā ticībā par to, par ko mākslā vispār vajag runāt.
Kad veidojām "Spēlēju, dancoju", tikos ar Imantu Kalniņu intervijā, un viņam bija pilnīgi skaidra nostāja par izvēli starp labo un ļauno, kas ir cilvēka dzīves un esības lielais jautājums.
Tas arī izskan pēdējos vārdos, ko saka Matīss. Protams, tā ir Aleksandra Čaka dzeja un poēma, kas ņemta par pamatu, un tā ir ļoti interesanta, bet es redzu, kā Čaka teksts skan Imanta Kalniņa mūzikā. Vēstījums ir par 17. gadsimta Rīgu, bet vienlaicīgi tur ir Čaka modernisma dzeja, kurā ir daudz viņa paša neparastību, viņa oriģinalitāte. To, kā tā saskan ar mūziku, man ir interesanti un aizraujoši klausīties. Bet tas, ko es teicu par Čaka un arī Imanta Kalniņa pamatideju.
Matīss beigās saka - "Esi dziļāk vēl kā aka, kā bezgalība." Tie ir viņa beigu vārdi, izejot savai pieredzei, ko šis varonis ir izdzīvojis.
Man bija daudz jādomā arī par politisko kontekstu, kas mudinājis Imantu Kalniņu pievērsties šim materiālam, jo kroga tēls kā aka, kurā tu krīti iekšā, kas tevi pazudina – liekas, ka tur ir tāda klaustrofobiska, tumša sajūta. Kaut kas, no kā tu nevari izķepuroties.
Varbūt mana interpretācija ir pašmērķīga, bet es teiktu, ka varbūt tā ir padomju situācija, kas kaut kādā ziņā šeit ir rezumēta.
Krogs jau īstenībā var simbolizēt jebkuru noslēgtu vidi, no kuras mēs nevaram izrauties, jo mums vienkārši trūkst drosmes. Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki to spēs attiecināt arī uz sevi – nav obligāti jādomā par krogu un dzeršanu, bet tas ir jebkas, no kā mēs nespējam atbrīvoties, kas varētu mūs pacelt spārnos.
Iestudējums, ko redzu uz skatuves, ir visai abstrakta telpa. Tas ir koncertiestudējums, bet domāju, ka iestudējuma kvalitāte ir klātesoša un darbojas. Scenogrāfiski ir gaisma, kas rada sajūtu. Bet nu skaidrs, ka arī droši vien ir mēģināts netērēt naudu uz lielām pārbūvēm un scenogrāfiskām būvēm, bet tas darbojas. Tērpi savukārt norāda uz konkrētu vēsturisko laikmetu.
Bet vai ir būtiska nozīme tam, ka tas ir 17. gadsimts? Man liekas, ka iestudējuma veidotāji mēģinājuši visu darīt pārlaicīgu, bet tad ir kaut kas, kas tomēr pietur pie konkrētības – vai tā?
Jā, jā. Es domāju, ka pašai tēmai nav jābūt konkrētā laikā - 17. gadsimts. Droši vien kaut kādi politiskie apstākļi – Melngalvju nams un tādas lietas, kas tur tiek pieminētas, iedod sava laikmeta aspektu. Bet kopumā visam ir abstrahēts skatuviskais veidols – ar atsauci uz laikmetu. Bet tēma, domāju, var tikt interpretēta jebkurā laikmetā.
Un kā tu vērtē muzikālo risinājumu?
Uzreiz, jau no pirmās daļas, pirmā kora, dzirdēju to, cik ļoti diriģents spēj turēt iekšējo enerģiju un vilkt uz priekšu. Tā sajūtu vilkme, kas tajā visā pastāvēja...
Kalniņa mūzika izklausās it kā vienkārša, bet visi izrotājumi, kas viņam vienmēr raksturīgi – vokālistiem nav nemaz tik viegli to visu nodziedāt. Viņi labprāt droši vien uz tā uzsēstos, bet nē – tur vislaik iekšā ir milzīga enerģija, kas visu velk uz priekšu – gan orķestri, gan solistus. Manuprāt, lielisks ansamblis! Viktorijas Pakalnieces balss tembrs – tāds tumšs, spēcīgs soprāns, tiešām – ir prieks to dzirdēt! Visus var pieminēt – ļoti vokāli spēcīgi, bet arī skaisti, ar savu personību.
No savas puses vēl gribētu minēt dziedātāju Krišjāni Norveli – gan tādēļ, ka viņam ir tāds muzikālais materiāls, kas vienkārši paliek prātā, un muzikālais šajā gadījumā ir cieši saistīts ar saturisko, jo faktiski viņš ir tas, kurš visā tajā klaustrofobiskajā telpā saliek tās "zārka naglas", sak, tad nu tālāk skaties pats, vai tiec ārā vai nē. Un ar savu izcilo dikciju un arī izcilo skatuves tēlu viņš stindzina. Manuprāt, tas ir tieši tas, ko komponists arī vēlējies mums parādīt.
Man šī mūzika sabalsojas ar oratoriju "Rīta cēliens". Ir skaidrs, ka Imantu Kalniņu vajadzētu biežāk spēlēt un biežāk atskaņot, jo viņa mūzika ir mūsu zelta repertuārs.
Bet varbūt tieši tādēļ, ka tik grūta, viņa mūziku atskaņo tik reti? Un vēl viena lieta. Bija iespēja pagājušajā gadā ar Imantu tikties, un es pajautāju, vai arī, piemēram, oratoriju "Dzejnieks un Nāra" nevarētu uzskatīt par operu. Viņš tā līdzjūtīgi uz mani paskatījās un teica, ka laikam jau tomēr nekādā gadījumā. Bet man gan liekas, ka tas nošķīrums starp oratoriju un operu Imanta Kalniņa daiļradē tomēr nav tik liels, lai operu nevarētu uzvest kā koncertuzvedumu un oratoriju savukārt nevarētu pārvērst par operu. Un tas attiecināms gan uz "Oktobra revolūciju", gan uz "Rīta cēlienu", gan uz oratoriju "Dzejnieks un Nāra". Un ja vēl Ainārs saņemsies un tuvāko piecu gadu laikā atjaunos operu "Ifigēnija Aulīdā", tad, man liekas, mēs atkal varēsim tikai brīnīties, kāpēc astoņdesmitajos gados šī opera piedzīvoja tik maz izrāžu. Imants Kalniņš par to ļoti taktiski klusē vai dod tikai mājienus, bet nu – var saprast, ka iestudējums tobrīd viņu ne pārāk apmierināja. Man gribas šo Imanta Kalniņa operas "Matīss, kausu bajārs" uzvedumu slavēt un publiski paust cerību, ka tas jāparāda vismaz vēl noteikti Cēsīs, vismaz noteikti vēl Latgales vēstniecībā "Gors". Matīsa vēstij vēl ir jāpastaigā pa Latviju.
