Nevar apstāties! Saruna ar reperi Ozolu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 10 mēnešiem.

Pirms 20 gadiem reperis Ozols sāka savu solokarjeru un izdeva albumu “Cieņa un mīlestība”. Viņš ir viens no hiphopa aizsācējiem Latvijā, un savas karjeras laikā Ozols ir ieviesis arī citas dažādas ielas jeb urbānās kultūras tendences un vēl joprojām saglabā spēju iet aktuālajam laikam līdzi, bet svarīgākais - uzticību pats sev.

Ar Ozolu uz sarunu tikāmies dienu pēc viņa jaunākās dziesmas “Lielais Flexxx” videoklipa prezentācijas. Šī bija darbīga diena, kurā vienlaikus jāveic daudz uzdevumu. No rīta Ozols jau bija paspējis būt TV rīta raidījumā, paralēli risināja steidzamas ar uzņēmējdarbību saistītas lietas, sasveicinājās ar garām ejošajiem paziņām un mēģināja ieturēt pusdienas. Izmantojot laiku lietderīgi, mūsu sarunā īsā laikā Ozols izstāstīja maksimāli daudz gan par pieredzēto, gan par šobrīd aktuālo. Lai gan lēkājām pa dažādiem gadiem, kas ļoti labi atspoguļo šī konkrētā pusdienlaika dinamiku.

Aiga Leitholde: Manas trīsdesmitgadnieku paaudzes klausītājiem tu noteikti esi tīņu laika kulta persona. Kā tu kopumā izjūti šo atpazīstamību? Ir smaguma spiediens?

Ozols: Zināms smagums man vilkās līdzi, kad mana solokarjera tikko sākās. Apkārt klīda dažādas leģendas, piemēram, par to, ka esmu notetovējis suni un ko citu izdarījis. Paralēli patiešām sanāca liktenīgas nepatikšanas. Man apkārt auga n-tās problēmas un šo presingu vajadzēja izturēt paralēli mūzikas radīšanai. Tolaik mums arī ar Gustavu (Gustavs Butelis, tolaik Gustavo, tagad Arstarulsmirus – red.) bija liels konflikts. Man tas viss bija kā liela, smaga mugursoma uz pleciem.

Ap 2004. gadu es pārstrukturalizējos. Saņēmu piedāvājumu nodarboties ar urbānā apģērba tirgošanu. Apģērbs izsenis ir bijis liela daļa no mūsu kopējās intereses. Kad bijām grupā “Fact”, ar Gustavu braucām pie čaļa uz Pļavniekiem šūt visu ko. Kad pats uzsāku urbāno apģērbu zīmolu tirgošanu, Rīgā vēl nebija tādu zīmolu kā “Zara”, “H&M” un citi. Mums bija savs segments, kuru liela daļa cilvēku tajā laikā patērēja. Četru gadu laikā līdz 2008. gada krīzei es atvēru padsmit struktūrvienības. Sapratu, ka ilgtermiņa attīstība bija iespējama tikai Rīgā, citviet Latvijā tu vari veikt mazu biznesa uzrāvienu, bet ātri vien sasniedz kritisko robežu, jo reģionos nav tik daudz patērētāju. Līdz krīzei pakāpeniski biju stabilizējies, saglabājot divus veikalus, un atkal vairāk sāku nodarboties ar mūziku. Sāku tusēt ar Nātri un Kurtu. Mēs trijatā sākām džemot. Viņi bija ļoti labā formā un mani ļoti iedvesmoja.

Paralēli mana interese par apģērbu kļuva mazāka, un es atvēru savu reklāmas apdrukas firmu. Mani interesēja apģērba apdrukas veidi. Vienā brīdī es biju nonācis tajā vecumā, kad sapratu, ka nevēlos kļūt par naudas upuri. Ja iešu uz lielāku attīstību, man būs arī lielāki izdevumi, saistības. 2013. gadā atvēru “Hoodshop”, kurā darbojos joprojām. Tas laiks bija lūzuma punkts ielu modē, kur arvien nozīmīgāki kļuva apavi – tieši populāro zīmolu “Adidas”, “Nike”, “Puma” retro apavi. Un retro apavi kļuva par manu jauno virzienu, apavi un krāsas baloni grafiti māksliniekiem – legāliem un nelegāliem, kādas nu katram tās vajadzības.

Vai taisnība, ka tagad par šo laiku, 2001. gadu, jūs taisāt filmu?

Jā, par 2000.-2001. gadu. Mēs meklējam daudz arhīvu, ar kuriem palīdzējis gan Igors Linga, gan Latvijas Televīzija. Intervējam cilvēkus, kas šo laiku atceras.

Gribam uztaisīt pamatīgu filmu vairākās sērijās.

Pie šīs idejas strādāju kopā ar Mārtiņu Pavasari un “Creators 22”. Šobrīd esam sagatavojuši promo rullīti, ar kuru plānojam uzrunāt vēl citus iespējamos sadarbības partnerus. Mēs filmu gribam uztaisīt tā, lai pašiem nav kauns par kvalitāti.

Skatījos tavu video ar Yana Kay dziesmā "Вспоминай меня" (“Atceries mani”) – 2001. gadam Latvijas iespējām tas ir ļoti mūsdienīgs, jaudīgs videoklips, kuru joprojām nav kauns skatīties. Cik tas videoklips izmaksāja?

Tajā laikā mēs bijām mazbudžeta projekts ar mazām finansēm, bet man bija iespēja caur “Vilks studiju”, kur strādāja Gustavs un Čižiks, šīs idejas realizēt. “Vilks” bija tajā laikā liela reklāmas aģentūra, kas filmēja lielus projektus, un cilvēki, kas tur strādāja, bija tam laikam ļoti spējīgi. Vairāki 3D mākslinieki. Mēs sapazināmies, un tas viss notika vairāk pa čomam. Šo videoklipu ar Yana Kay uzfilmēja “Biotom”. Protams, šim klipam bija budžets, bet tas ne tuvu nebija tādā cenā, kādā tam bija jābūt.

Tev šī kosmosa tēma, ceļošana laikā iet līdzi cauri gadiem. Piemēram, videoklips "Mūžība".

Forši, ka esi pamanījusi to kosmosa tēmu. Dziesma nav par kosmosu. 2010. gadā modē atgriezās retro – 80. gadu skaņas mūsdienīgā skanējumā. Kopā ar Andreju Skurjatu jeb Dree sajutām šo sintēzi. Ar dziesmu "Mūžība" mēs noslēdzām albumu un albuma gada dzimšanas dienā izdevām šo videoklipu, un "Neona pilsētas" ciklu noslēdzām ar koncertu. "Mūžība" nenoliedzami ir viens no mūsu stūrakmens darbiem. Vienīgais, par ko mēs ironizējam, ir tas, ka videoklipi ne reizi nav saņēmuši "Zelta mikrofonu". Protams, pieciniekā video ir iekļauti blakus tādiem lieliem vārdiem kā "Prāta vētra", Dons un "Instrumenti" – tā kā...

Ieteicu kinofestivāla Riga IFF mūzikas videoklipu skates kuratorei noorganizēt festivāla ietvaros tavu videogrāfijas skati. Tu to vari atļauties!

(smejas) Jā, es to varu atļauties! Esam videoklipos daudz resursu, laika, ideju un visu pārējo ieguldījuši.

Esam filmējuši klipus arī tādās reizēs, kad tas ir bijis komerciāli neizdevīgi, jautājot – vai tiešām mums to vajag darīt? Mēs to izdarījām.

Vietnē "Youtube" atrodams daudz no tavas videogrāfijas, tomēr ne visa. Vai tas speciāli?

Kāda gadījuma dēļ mans "Youtube" kanāls vienreiz tika izdzēsts. Tur bija daudz videoklipu, kā arī koncertierakstu. Daļa man ir saglabāta kādos diskos, būs jāsaņemas un jāuzliek atpakaļ, daļa materiāla ir zudusi.

Šogad ar retrospektīvo atskatu uzstājies “Zelta mikrofonā”.

Jā! "Zelta mikrofonā" izpildījām albuma "Cieņa un mīlestība" dziesmas. Forši, ka mums iznāca sadarbība ar Lindu Leen. Savukārt rolands če ir tas čalis, kas man koncertos ir ļoti daudz palīdzējis, un tagad viņš pats uzsācis veiksmīgu solokarjeru. Viņam šis albums savā laikā daudz ir nozīmējis, palīdzējis nonākt līdz šim brīdim. Patiesībā tas viss sākās netīšām, saistībā ar "Red Bull" organizēto koncertu 2020. gada decembrī. Mums vajadzēja viesmākslinieku, un gribējās izpildīt dziesmu "Cīņa", un sieva man ieteica uzaicināt Lindu Leen. Linda piekrita. Tas viss bija pirms dziesmas "Blue Monday". Man šķiet, Linda šogad ir spēcīgi atgriezusies, un es vēlu viņai veiksmi un tikpat superīgas popdziesmas!

Jūs abi ar Lindu debitējāt vienā gadā!

Jā, mēs tolaik viens par otru, protams, zinājām. Ja koncertos ceļi krustojās, sveicinājāmies, bet tiešā komunikācijā līdz 2020. gada beigām nebijām bijuši.

2001. gads – vai tu gribētu atpakaļ? Tev jau ir sava "laika mašīna" – mūzika.

2001. gads man saistās ar daudzām emocijām. Tas ir laiks, kad tika piedzīvoti daudzi bēdīgi notikumi, gan daudz triumfu un uzvaru. Tas viss ir iedevis lielu ticību un dzinuli, lai tālāk turpinātu lietas. Fantastisks laiks, bet nezinu, vai tajā vajag vēlreiz atgriezties? Pateicoties "Rajona" popularitātei, sākām braukāt pa Latviju. Divi, trīs koncerti naktī, braucot pa ceļiem, mežiem, nezinot tiešo galamērķi. Tas bija traks piedzīvojums, tagad vairs tā nav.

Runājot par tavu 20 gadu diskogrāfiju, manuprāt, var atzīmēt trīs galvenos tematiskos virzienus, par ko stāsta tavas kompozīcijas. Pirmkārt, tā ir esošā laika, notikumu, politikas norišu fiksēšana. Otrkārt, tās ir kompozīcijas enerģiskai ballītei vai sportam. Treškārt – romantiskās.

Jā, tā tas ir iznācis. Dotajā brīdī man sajūta ir tāda, ka tos romantiskos trekus man ir grūti rakstīt. Šobrīd esmu uz enerģiskā viļņa, bet enerģiskās kompozīcijās ne vienmēr var aizvest informāciju tik tālu un dziļi, kā man gribas.

Domāju, ka drīz vien pienāks brīdis, kad atkal varēšu spēlēties ar mūzikas tempu un noskaņām, bet pagaidām esmu piepildīts ar enerģiju.

Gribu, lai visi koncertā kustās.

Tāpat tu labprāt atsaucies uz latviešu populārās mūzikas klasiku. Piemēram, "Ilgojos" ir Mārtiņa Brauna grupas "Sīpoli" izpildītās kompozīcijas "Es nesatiku tevi" sempls.

"Sīpoli" ir ļoti īpaša grupa uz Latvijas mūzikas skatuves. Man bija liels gods, ka lielais komponists mums neaizliedza izmantot dziesmu. Viņš atļāva, bet viņa balsī varēja just sarkasmu. Viņš sacīja: “Ko jūs sapičojāt! (Pičot – mainīt skanējuma augstumu. – red.) Mans 11 gadus vecais mazdēls arī to pašu dara. Bet labi, izmantojiet to.” Es domāju, ka Brauns ir viens no dižākajiem latviešu komponistiem, tas vienkārši notika. Iniciators bija bītmeikeris Niklāvs, kuram patīk izmantot latviešu mūzikas semplus.

Vai var sacīt, ka mūzikas radīšanā tu esi viens no komandas jeb komandas biedrs?

Man sanāk būt komandas biedram, kad kopā sēžam studijā. Bet visbiežāk hiphopā visu sāk bītmeikeris, kas rada ļoti daudz demo ierakstus, kurus es pēc tam klausos. Dažreiz es varu pajautāt kādam bītmeikerim 100 bītus un nevienu neizvēlēties, jo jūtu – tas nav mans. Nevēlos nevienu aizvainot. Jaunās paaudzes bītmeikeru Latvijā ir daudz, un viņi man sūta savus bītus.

Es atzinīgi novērtēju paveikto, bet bieži ar jaunajiem nesanāk sadarboties.

Lai gan jaunākā kompozīcija "Lielais Flexx"  tapusi kopā ar Mauriku, kas ir jaunās paaudzes bītmeikeris.

Kas ir “Katapullt”, ar kuru tu sadarbojies iepriekšējā albumā?

“Katapullt” ir Nīderlandē dzīvojošu latviešu bītmeikeru apvienība. Viens no viņiem ir Emīls Zants, kura tēvs ir Ervīns Zants, kas agrāk taisīja lielos hiphopa koncertus un bija grupas "Fact" menedžeris. Viņa dēls, kad bija maziņš, par mums fanoja. Šobrīd no “Katapullt” aktīvāks ir Helmuts Šteins. Viņš ir vistitulētākais latviešu hiphopa mākslinieks. Uz viņa mūziku ir repojuši Future, Denijs Brauns, Mashine Gun Kelly, Tyler, the Creator un citi. Jau "Myspace" laikā Helmuts bija sapratis, ka šādi var aizkļūt līdz džekiem tajā pusē okeānam un piedāvāt viņiem savu mūziku. Ir tāda Ņujorkas, Hārlemas apvienība "Dipset", kuriem viņš bītus ir devis jau 2007.-2008. gadā. Pēdējā laikā arī mēs esam sačomojušies, un 2019. gada vasaras relīze "Kruīza kontroles zēni" tika radīta ļoti īsā laikā. Šovasar viņš atkal no Amsterdamas brauc uz Rīgu, un mēs mēģināsim studijā kaut ko radīt. Es pats pēdējā laikā esmu sācis spēlēt ģitāru. Ceru, ka šajā relīzē pats kaut ko varēšu iespēlēt. Gribu būt daļa no muzikālās puses. Manī vienmēr ir bijušas šādas ambīcijas, bet ir trūkusi izpratne, taču pēdējā pusgada laikā pandēmijas izolēšanās man deva laiku iedziļināties un apgūt ko jaunu.

Vēl viens solis un būsi rokmūzikā

Es izsenis esmu liels roka fans, un rokmūzika uz mani ir atstājusi lielu iespaidu. Visu laiku lielākais elks man ir Kurts Kobeins. No dažādiem aspektiem – viņa attieksme pret materiālo, manuprāt, viņš bija visīstākais panks. Viņa muzikalitātes dēļ – kā viņš uz vienkāršiem akordiem radīja perfektas melodijas. Tāpat man patīk enerģija, ko nes "Rage Against The Machine". Viņu pirmais albums bija perfekts, pēc tam es šo grupu diemžēl vairs neklausījos, jo viņi vairs nevarēja pārspēt paši sevi. Šis pirmais albums ir šeit un tagad! Viņi bija izsalkuši cīņā pret sistēmu. Tā enerģija, kas bija šajā albumā un tā laika koncertos, bija traki spēcīga! Kad man bija 15 vai 16 gadi, es tiku iepazīstināts ar hārdkora skatuvi: "Fugazi", "Black Flag", "Gorilla Biscuits", “Circle Jerks", "MadBall". Man ļoti patika šīs skatuves izpausmes, un to mēs arī paņēmām mūsu hiphopam. Man ir svarīgi, ka var just to stāstu, ko grupas vēlas paust ar savu darbību, un hārdkora skatuvei tas ir spēcīgs. Vēl pa vidu bija "Beastie Boys". Protams, liela ietekme bija apkārtesošajiem cilvēkiem, kas bija kādus četrus gadus par mani vecāki. Atceros, bija spēcīga personība Viesturs, kurš tajā laikā Latvijā veicināja hārdkora kustību. Viņš to pareizi izprata un stāstīja pārējiem. Viņam bija arī sava grupa, kas ir viena no pirmajām hārdkora grupām Latvijā, kā arī brālis – viens no skaļākajiem pankiem Vecrīgas "Veldzītē".

Tagad tu strādā ar jaunajiem. Vai viņiem ir šāda zinātkāre?

Zini, ir dažādi. Atceros, ka Latvijā ienāca skeitbords, tas attīstījās ļoti lēni, jo nebija pieejama informācija. Tagad, kad visu var atrast “Youtube”, veikalos pieejama aparatūra, čaļi jau 10 gadu vecumā taisa to, ko agrāk čaļi nevarēja izdarīt savos 25 gados.

Tagad informācijas ātrums un pieejamība ir tas, kas ļoti bieži ietekmē rezultātu, un vecums vairs nav svarīgākais.

Ļoti bieži jauni cilvēki skatās un saprot, un zina vairāk. Bītmeikeriem svarīgi ir tas, vai viņiem ir bijusi iepriekšēja muzikāla pieredze, vai nav. To, vai ir muzikālā pagātne, vai nav, uzreiz var dzirdēt. Man liekas, ir svarīga tā iepriekšējā pieredze.

Kā jauniem bītmeikeriem tev nosūtīt viņu radīto bītu?

Viņi man sūta, sūta un sūta, kamēr kāds bīts liekas saistošs.

Vai tu vari pateikt, kādu bītu tu meklē?

Es tā arī pēdējā laikā daru. Saku – man vajag enerģisku, nevis sapņainu bītu! Man tagad datora mapītē stāv pieci jauno mākslinieku bīti, bet es vēl nezinu, kad es tos realizēšu. Piemēram, "Stils" bīts man iedeva tādu enerģiju, ka to kompozīciju uzrakstīju divās dienās. Ļoti svarīgi, kā tas bīts ar tevi iekšā strādā, kādas emocijas raisa.

Kas ir tā formula, kas tev ir ļāvusi būt aktuālam? Taviem vienaudžiem tas tā ne vienmēr izdodas.

Paldies! Mana veikala "Hoodshop" patērētājs ir samērā jauns, tāpēc dzīvoju līdzi aktualitātēm. Un man tās pašam patīk un interesē. Pirmkārt, tā ir mana kaislība, un tad tikai bizness. To cilvēki jau ir teikuši simtiem reižu, cik svarīgi ir tas, ka jebkurā uzņēmējdarbībā tev ir kaislība, un tas tā arī ir. Es redzu tendences un par tām domāju. Tāpat Tallinas kvartālā ir vieta “Court”, kuru apmeklē daudz jauniešu, tajā skaitā Prusaks un viņa kompānija, ar kuriem esam sačomojušies.

Es neesmu tas čalis, kurš pilnīgi visu atzīst no jaunās mūzikas, bet neesmu arī tas, kurš noliedz.

Man ļoti daudz kas patīk un daudz kas nepatīk. Neesmu arī tas čalis, kas teiks, ka toreiz bija tie “zelta laiki”, un pēc tam nekā nav. Tā tas nav. Katrai paaudzei ir savi varoņi, savi skanējums un tā tālāk. Katrā piecgadē sākas jauns cikls un uz skatuves kāpj jauni meistari: Kendriks Lamārs, ASAP Rokijs, Dž. Kols. Jaunajai paaudzei tie varētu būt, piemēram, Playboi Carti, kuram ir savs unikālais skanējums, kas veicina kustību uz priekšu. Protams, es šajā visā atstāju savu pozīciju, neskrienu 100 procenti līdzi trendiem. Ja tas nav dabiski, tas nav dabiski.

Kas ir tava pārliecība, kas iet pāri visiem trendiem?

Man vienmēr ir svarīgs radošums, kas notiek ap dziesmu, singlu un albumu – lai sākas stāsts, lai top merčs (Merch jeb merchandise – apģērbs, suvenīri ar grupas/ mūziķa logo, nosaukumu, dizainu. – red.). Jo vairāk notikumi ap šo visu, jo interesantāk. Kad izdevām albumu "Neona pilsēta", kas bija no maziem pikseļu kvadrātiņiem, izdomājām, ka jāuzrunā “Lego”, varbūt varam uztaisīt albuma vāku no “Lego” klucīšiem. Pierunājām “Lego” iedot 84 000 detaļu, no kurām mēs salikām trīs metru lielu albumu. Tā vienmēr ir sacensība pašam ar sevi. Runājot par tekstiem, daudzi mākslinieki uz saviem t-krekliem uzliek savu vārdu vai grupas nosaukumu, man ir savādāk. Es savu vārdu nelieku uz merča, jo mums tajā brīdī jāizjūt tikai tā lieta. Tādēļ merčā izmantoju tiešas atsauces un zemtekstus uz aktuālo albumu vai dziesmu.

Tavs piegājiens man atgādina koncerttūru krekliņus. Tagad, piemēram, 1975. gada tūres krekliņi maksā lielu naudu.

Jā, tieši tā. Es pats esmu kaut ko tādu daudz meklējis. Ir platforma “Grailed”, kur pārdošanā ir "Nirvana" pirmā albuma “Bleach” izdevēja “SubPop” ražoto maiku, kuru var tikai no Japānas pasūtīt. Tā maika lietota maksā 400 eiro. Izrādās, ka "Fugazi" vispār nav oriģinālo kreklu, jo viņi uzskatīja, ka viņi nevēlas saviem faniem pārdot kaut ko tik dārgu. Ja arī ir kāds "Fugazi" krekls, tad ļoti ierobežotā daudzumā un traki augstā cenā. Un arī mēs merču taisām mazos apjomos. Esam ietekmējušies no ielu modes galvenajiem oratoriem – zīmoliem, daudzi visu savu produkciju izdod limitētos daudzumos. Manuprāt, vienmēr jāģenerē jaunas domas. Nevar apstāties. Jāiet uz priekšu.

Jebko, ko tu dari, dari to skaitliski ierobežotā apjomā.

Varbūt tas ir superhits, ko varētu pārdod piecas reizes vairāk, bet nedari to. Paturi visu deficītā. Cik daudzas reizes man cilvēki ir zvanījuši un jautājuši, vai var dabūt “DHL STILS” maiku? Es vienmēr saku, kur jūs bijāt tad, kad tā maika tika izlaista? Mēs to izdevām trīs reizes un vairāk to nedarīsim. Manuprāt, tas ir veids, kā ielikt sevi un lietas rāmī.

Šādā veidā tu gūsti uzmanību – ja izlaižu lietu, tad pērc tagad, jo vēlāk tās vairs nebūs! Tagad jau saka, ka mūziķi vairāk nopelna ar merču nevis ar mūziku.

Man gribētos tam ticēt, tomēr realitātē tas visiem gan neizdodas. Lai tas notiktu, apakšā jābūt spēcīgai, uzticīgai fanu bāzei. Tev ir jābūt ciešā saiknē ar saviem sekotājiem, tad tas ir iespējams.

Ko tu domā par apgalvojumu, ka Prusaks kļūs par tavu mantinieku?

Jācer, ka būs. Ir zināmas līdzības. Tikko ielas kautiņā viņš salauzis pirkstus. Mēs jau ņirdzam, ka viņam vajag fonā palaist "Rajons" videoklipu un pašam stāvēt priekšplānā. Man "Rajonā" arī roka ir salauzta. Viņam laikam tikai kauls ir ieplaisājis. Prusaks ir jaunās paaudzes fenomens – viņš ir godīgs un īsts, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Ir vēl citi džeki no viņa paaudzes, kas taisa mūziku, bet no Prusaka jūt to harizmu.

Viņš ir ļoti veiksmīgs!

Jā, ļoti veiksmīgs. Viņš pats nepieliek daudz spēka, lai panāktu rezultātu. Viņam uzmanība nāk stipri vieglāk nekā citiem. Viņš nefeiko.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti