Ņemot vērā anša aizņemtību, šī saruna notika rakstveidā, kas attiecīgi ļāva fokusēties uz būtisko, lai nedaudz vairāk iepazītu, kāda ir anša pieeja radošajiem procesiem. 19. augustā albumu “Liela māksla” varēs dzirdēt koncertā Mežaparka Zaļajā teātrī, un nedaudz aprunājāmies arī par šo notikumu.
Aiga Leitholde: Atceros, vasarā pirms albuma "Liela māksla" izdošanas mēs runājām un tu toreiz albuma iznākšanu pārcēli uz nedaudz vēlāku laiku, jo vēlējies tur vēl detaļas pabeigt. Kā tu nonāc pie tās pabeigtības sajūtas – “Ir gatavs!”? Kādas radīšanas procesā ir tavas attiecības ar perfekcionismu un ļaušanos negaidītajam, pārsteigumam?
ansis: Reizēm tās attiecības ir nedaudz vardarbīgas. Pēc iepriekšējā albuma jau biju aizmirsis, cik daudz paļaujos uz savu toksisko paškritiku un cik daudz spiežu no sevis laukā, jo zinu, ka beigās izspiedīšu kaut ko, kas man būs pietiekami labs.
Man nu jau vairs nav ne strukturālas, ne kādas citas formulas, pēc kuras top dziesmas. Katru reizi cenšos visu izgudrot no jauna. Gatavs tas viss ir tad, kad tas manām ausīm izklausās gatavs. Tur var nebūt melodijas vai bungu, vai piedziedājuma, bet tas var būt pabeigts. Ja ir izaicinošāks vai riskantāks veids, kā kaut ko dabūt gatavu, tad mēdzu dot priekšroku tam. Šādi reizēm pats to bedri sev arī apzināti izroku, no kuras pēc tam kaut kā jātiek ārā.
Negadījumi un nejaušības – tā arī ir bijusi liela daļa no mana procesa, it īpaši – taisot bītus.
Reizēm tekstos ļaujos arī apziņas plūsmai tekstos. Ja koncepts to atļauj, tas nav nekāds grēks – tieši pretēji.
Tavi teksti ir esošā laika spogulis, kuru kvalitāti novērtē arī ar dzeju saistīti mākslinieki, un, galvenais, teksti ir saprotami plašākai publikai. Tava mūzika pierāda, ka to var izdarīt! Ko tu varētu ieteikt mums visiem, lai saglabātu valodu vienkāršu un viegli uztveramu, bet arī bagātu mākslinieciskā izteiksmē, domas dziļumā?
Man patīk repot tā, kā es domāju. Albumā “Liela māksla” brīžiem cenšos racionalizēt pagātnes emocijas no tagadnes skatpunkta – iespējams, tas ir tas triks, kas padarījis šo ierakstu gremojamāku, jo tas savā saknē ir drīzāk racionāls, nevis emocionāls.
Noteikti izpalīdzīgs faktors ir bijis arī tas, ka cilvēki Latvijā pa šo laiku ir nedaudz vairāk paspējuši aprast ar repa formātu un pat tā vietējā skanējuma specifiku. Katru gadu aizvien retāk no cilvēkiem dzirdu, ka nevar saprast, par ko ir dziesma, jo repojam “pārāk ātri” vai “nesaprotu tos slenga vārdus”.
Reperiem Latvijā, manuprāt, vispār nevajadzētu uztraukties par to, vai viņus saprot plašāka auditorija vai nē.
Ja jūs saprot un novērtē repa fani vai vismaz cilvēki, kam reps nav kaut kas pilnīgi svešs, viss kārtībā — jūs, visticamāk, visu darāt pareizi. Nekad neesmu ticējis tam, ka hiphopam vajadzētu būt vienkāršākam, melodiskākam, lēnākam un visādi citādi vienkāršāk uztveramam tikai tāpēc, ka to nesaprot cilvēki, kas nemaz nav ieinteresēti to saprast. Tikpat labi mēs Latvijā varētu vienkāršot futbola noteikumus, lai to varētu skatīties arī cilvēki, kas nesaprot, kas ir aizmugure. Noteikti neesmu apzināti gājis pie plašākas auditorijas ar tāda veida kompromisiem. Albums ir pirmām kārtām veltīts man pašam un mūsu vietējai hiphopa komūnai.
Zinu, ka tevi kā producentu savai mūzikai vēlētos arī ar hiphopu nesaistīti mākslinieki, grupas, jo tavs radošums var kļūt par to slepeno veiksmes recepti – garšvielu. Kas ir tas pats savdabīgākais, runājot par tavu mūzikas gaumi, un kas būtu pats meinstrīmākais, pūlim saprotamākais?
Starp citu, jā, esmu šad tad pieskāries arī citu mūziķu dziesmām, un visbiežāk tas man nozīmē tieši to – censties saprast, kā un vai vispār varu iedot šai dziesmai kaut ko tādu, kas to nepadarīs par vēl vienu “anša eksperimentu”, bet pievienos tai, kā tu saki, kādu interesantu piedevu, kādu garšvielu. Tas ne vienmēr izdodas…
Mana slimība ir “pārmudrīšana” (literāri – pārcenšanās), tāpēc reizēm “iekrāsoju stūrī” sevi un reizē arī pārējos idejā iesaistītos. Man vispār patīk trakas idejas – no kādreiz pārspīlēti konservatīvā latviešu repa vienā brīdī sāku interesanti atšķirties tieši tāpēc, ka katrā iespējamajā vietā centos meklēt alternatīvus risinājumus, izaicināt citu un sevis noteiktos likumus, jaukt kopā pie mums iepriekš nesajauktas sastāvdaļas. Bet tam ir savi riski – protams!
Mūzikā savdabīgākais man varētu būt tās patēriņš – man, piemēram, nepatīk klausīties vienu dziesmu vairāk nekā vienu reizi.
Nepatīk mūzika, kas radīta tikai tāpēc, lai patiktu cilvēkiem.
Ironiski, ka reti sadzirdu mūziku, kas radīta, lai man agresīvi izpatiktu.
Mājās klausos gandrīz tikai repu, bet, piemēram, automašīnas radio visbiežāk izvēlos LR3 vai pat kādu no kristīgajām stacijām, kur reizēm skan interesanti gabali.
Mūziku retāk klausos, lai to baudītu, bet biežāk — lai analizētu vai varbūt uzskrietu virsū kādam iedvesmas momentam. Jo mana mūzikas diēta ir netradicionālāka, jo lielāka iespēja, ka arī no manis vienā brīdī iznāks kaut kas unikālāks. Paralēli sekoju līdzi arī svarīgākajām hiphopa aktualitātēm pasaulē vai paklausos kaut ko mazāk pazīstamu no tālākas pagātnes. Nostalģijai gan ļaujos reti.
Meinstrīmīgākais – noteikti daži klasiskie, lielie roka vārdi, tas man ir mantojums no vecāku mūzikas kolekcijas. Bovijs, “Led Zeppelin”, Prinss, “Pink Floyd”, “Queen”, viens “Cocteau Twins” albums, vēlāk Bjorka, Toms Veitss, Niks Keivs. Manu izpratni par to, kas ir un kas var būt mūzika, mainīja “The Prodigy”. Tas tolaik bija pietiekami meinstrīms, lai to bez garām diskusijām varētu pieminēt šajā sarakstā. Vienā brīdī bija arī ņūmetāla fāze. No tagadnes – manā favorītu sarakstā ik pa brīdim nonāk kāds no jaunākiem repa hitiem. Vēl reizēm gadās iepazīsties ar to, ko sieva klausās. Viņas iespaidā sanāk vairāk dzirdēt tieši sieviešu repa aktualitātes. Bet – ne tikai!
Laikam jau vairs nevaru teikt, ka skaitos liels mūzikas klausītājs, man mūziku ikdienā bieži izkonkurē podkāsti.
Albums "Liela māksla" ir ieguvis “Gada albuma” titulu. Tev būs koncerts Mežaparka Zaļajā teātrī. Cik tev pašam ir svarīgi šie atskaites punkti? Kādu latiņu pārvarēšanai esi uzlicis nākamajiem gadiem? Cik plaši vai tālredzīgi saskati savas izaugsmes iespējas?
Oi, man jau pietiek ar esošajām latiņām.
Kā reperis es izteikti jūtu atbildību pret mūsu “hip-hop filiāli” šeit, Latvijā,
un cenšos rīkoties tā, lai mani darbi, panākumi un pat izteikumi uz to atstātu pozitīvu ietekmi un arī mudinātu citus saskatīt un novērtēt to dažādību. Bet personīgi – es varu izdarīt savu maksimumu savā projektā, īpaši tālāk mans skats nesniedzas. Ir grūti nopietni padomāt par mūziku, ja pa īstam domā par ātru slavu, balvām vai naudu. Kad to visu atmet, nepaliek diži nekas cits, izņemot mākslinieciskus mērķus, uz kā būvēt savas ambīcijas. Paradoksāli: jo es mazāk par to visu esmu uztraucies, jo vairāk tas viss ir sekojis mūzikai.
Vai taisnība, ka esi kopā ar brāli sācis darbu pie jaunā albuma? Varbūt par to vari ko vairāk pastāstīt?
Jā, šis ieraksts gan top ļoti negribīgi un tikpat negribīgi turas prioritāšu saraksta augšgalā. Pirmoreiz šim ierakstam centāmies pieķerties jau pirms 6–7 gadiem un tolaik to visu uz nenoteiktu laiku iesaldējām. Mēs ar 181h (anša brāļa skatuves vārds – red.) jau sen esam gribējuši kaut ko vairāk iesākt ar “Netīro cilpu” nosaukumu, un, jā, teorētiski tas pat sanāk mūsu debijas ieraksts?! Lai nebūtu pārpratumu: tas nebūs instrumentāls ieraksts vai t.s. bītteips, bet repa albums, kura galvenie autori ir nevis reperi, bet bītmeikeri. Savukārt reperi un vokālisti ir viesmākslinieku lomā.
Tas būs ieraksts, kas atgādina par bītu un savstarpējās sadarbības nozīmi repā kā mūzikas žanrā.
Gribu to realizēt kā veiksmīgu lokālu paraugu tam, ka labs repa albums var rasties arī bītmeikeru dueta rokās, nevis tikai zem kāda repera vai repa grupas nosaukuma. Mēs ar Kārli bītus sākām taisīt apmēram vienā laikā, jo gribējām repot, bet bītu mums nebija – nācās mācīties taisīt pašiem. Tā mēs abi ar to mēdzam nodarboties vēl joprojām, 20 gadus vēlāk. Šķiet, ka ir pēdējais laiks kaut ko izdot!
Un kas īpašs tiek plānots koncertā Mežaparka Zaļajā teātrī?
Parasti, pat ja man ir kaut kādi dūži piedurknēs viesmākslinieku ziņā, cenšos paturēt to noslēpumā. Šoreiz koncerta īpašais viesmākslinieks ir rolands če, ļoti iesaku viņu redzēt un dzirdēt dzīvajā, viņš 19. augustā kāps uz skatuves tieši pirms manis.
Man pašam tikmēr visa centrā ir jaunā albuma “iesvētīšana” uz īstas skatuves.
Šī ir tikai ceturtā reize manā mūžā, kad tiek organizēts tāds atsevišķs anša solo koncerts, un visi iepriekšējie bija saistīti ar manu solo ierakstu izdošanu (2005. (“111”), 2014. (“#Himnas”), 2017. (“Balzams”)). 2021. gadā savu koncertu ir pelnījusi “Liela māksla”. Mana seta laikā uz skatuves būsim mēs ar 181h, kurš man palīdzēs ar bītiem un balsu efektiem. Visvairāk šoreiz prieks par smago skaņu tehnikas artilēriju, koncerta vizuālo pusi un komandu, kas mums pieslēgusies šī koncerta veidošanā. Bet visādi citādi – nāciet manis un “Lielas mākslas” dēļ! Ja tur būs kaut kas, kas jūs patīkami vai mazāk patīkami pārsteigs, tad lai tas jūs pārsteidz! Tā ir integrāla daļa no anša koncertpieredzes. Būsim pazīstami!
