Latvijas hiphopa skatuvei attīstoties līdzi pasaules tendencēm, pašmāju hiphopa izpildītāji ir spējīgi ne vien pievērst sev uzmanību, bet arī savākt vērā ņemamu klausītāju auditoriju. To parāda, piemēram, pagājušā gadu festivālos "Positivus", "Summer Sound", "Waterfest" redzētais, kā arī hiphopa mūzikas izpildītāju sasniegtie rezultāti mūzikas digitālajos straumētājos, tādās vietnēs kā “Spotify”, “Youtube” un citur.
Viens no enerģiskākajiem un pamanāmākajiem Latvijas hiphopa skatuves pārstāvjiem ir rolands če. Viņš atzīst, ka skatuve ir tā vieta, kur viņam vislabāk patīk atrasties, un par to būtībā stāsta arī viņa aktuālākais singls “Riņķa deja (Krievu rulete)”, kas tapusi sadarbībā ar mūzikas izdevniecību “Universal Music Group”. Mūsu sarunas centrālā fokusā – pasaules popmūzikas lielo ietekmi, kas nosaka auditorijas gaidas un saduras ar paša mākslinieka vēlmi būt autentiskam. Neaizmirstot, protams, labu devu humora.
Hiphops šobrīd ir aktuālāks kā jebkad, tomēr brīžiem šķiet, ka tā aktualitāte pastāv jauniešu interešu lokā jeb tā saucamajā jauniešu "burbulī". Kā tu izjūti šo dažādo vecumu grupu mērķauditoriju "burbuļus”?
Es apzinos, ka kaut kādā "burbulī" es noteikti esmu. Cik tas ir jauns vai vecs, to es īsti nezinu. Tas drīzāk ir jauns, nekā vecs – par to nav šaubu. Bet mans mērķis nav strādāt tikai uz jauniešiem. Mana leksika dziesmās, iespējams, ir tuvāka jauniešiem, bet man pašam ir 29 gadi un arī patīk klausīties to, ko es šajās tur dzirdu. Ozolam ir 40 gadi, arī viņam patīk manas kompozīcijas, gan arī citu reperu radītais. Viss jau iet uz priekšu. Jau ir viena paaudze, kas ir uzaugusi ar hiphopu, tie ir trīsdesmitgadnieki. Šo pašu analoģiju var attiecināt uz videospēlēm – es pats tās nespēlēju, un man ir nedaudz dīvaini skatīties, kā četrdesmitgadnieki tās spēlē. Bet viņi ar tām ir izauguši. Tā ir viņu bērnības garša, un viss notiek vēl joprojām!
Atgriežoties pie jauniešiem, mūzikā izmantotu spēcīgu leksiku viņi novērtēs pirmie. Kāds varbūt vispirms būs šokā, bet vēlāk arī pavilksies. Man ir bijuši daudzi šādi gadījumi, piemēram, 2018. gadā, kad kopā ar xantikvariātu izdevām pirmo "Siera plati", kas pamatīgi atšķīrās no mana 2016. gada albuma "NIMFO". Sākumā pat mani draugi nevarēja noticēt un pieņemt šīs pārmaiņas, bet tagad, 2020. gadā, viņi zina visus vārdus no galvas. Tas ir laika jautājums, kad mēs kaut ko mūzikā sāksim pieņemt. Paskatoties 40 gadus atpakaļ, "The Doors" dziesma "Light My Fire" publikā raisīja šoku (1967. gadā grupa “Light My Fire” izpildīja TV šovā “The Ed Sullivan Show”. Producenti ar grupu vienojās, ka netiks dziedātās “Light My Fire” provokatīvākās rindiņas, lai nešokētu sponsorus. Tomēr “The Doors” dziesmu izpildīja dziesmu tās oriģinālajā versijā. Tā kā vienošanās bija lauzta, producenti mūziķiem piedraudēja, ka nekad vairs nevarēs uzstāties TV šovā, uz ko Morisons atkal atbildēja ar humoru – A.L.) Mēs, mūziķi, uzņemamies šo uzdevumu runāt par aktuālām lietām – nopietni un caur jokiem, palīdzot cilvēkiem tās pieņemt. Cilvēki kļūst daudz atvērtāki. Bet mēs neesam arī nekādi misionāri – nav šajās dziesmās nekā tāda, kas padarītu jauniešus debilākus.
Tur jau tā lieta! Reiz, diskutējot par "New Wavy" dziesmu leksiku, aizdomājāmies par to, kādus tekstus no galvas zinājām savos tīņu gados.
Tā tas ir! Katra sestā latviešu tautas dziesma ir par aliņu un vēl šo to. Piemēram, Krišjāņa Barona “Dainu skapī” ir atrodamas tautas dziesmas, kurās čaļi mērās ar pimpjiem. Jā, arī tautas dziesmā tik tiešām ir izmantots vārds “pimpis”.
Kā saka – sauksim lietas īstajos vārdos
Tā sanāk, jā! Arī tepat, Latvijā, ir daudz melnāks, necenzētāks materiāls par mūsu sarakstīto. Kāpēc mēs esam izsitušies? Jo mākam taisīt labu mūziku. Mums lamāšanās nav pašmērķis. Tā ir mūsu valoda, nu jā.
Runājot par pagājušā gada albumu "Siera plate 2", noteikti vēlos paslavēt asprātīgo valodas lietojumu! Jā, tie teksti ir rupji, bet tajā pašā laikā lielisks jaunrades piemērs, izmantojot tieši latviešu valodas iespējas.
Tieši tā! Mēs cenšamies šādi darboties. Mēs abi no laika gala sev esam izvirzījuši uzdevumu uzrakstīt nedaudz kolorītāku tekstu. Ja tu runāt, tad vismaz interesanti – lai nenāk miegs. Ir daudz jauno reperu, no kuriem mēs dzirdam standartfrāzes. Divos no 10 projektiem viss ir ok. Bet līdzīgi ir arī Amerikā – tur arī ir šāda proporcija, tikai lielākos mērogos. Kas attiecas uz mums – mēs vienkārši darām savu lietu. Man gribētos domāt, ka mums ir dots tik daudz, lai mēs varam uztaisīt materiālu, kas pārkāpj kādu robežu, bet ir arī interesants, muzikāls un klausāms.
Jā, tavos tekstos ir asprātīgas analoģijas ar pasaules hiphopu, ietērptas aktuālajā Latvijas ikdienas kontekstā. Šķiet, ka ar ansi reiz runājām par to, ka vislabākā repošana notiek par to, kas ir tev apkārt. Cik, tavuprāt, svarīga loma ir lokālajai videi? Protams, esot Rīgā, varētu arī repot par to, kas notiek, piemēram, Čikāgā. Bet tā būtu tikai interpretācija, jo atrodies Rīgā un reāli vari spriest par šeit notiekošo.
Man liekas, tas atkarīgs no katra cilvēka iztēles. Ja tu uztaisi apziņas plūsmas repu, iejūties Čikāgas gangstera ādā un to spēj arī pasniegt – kādēļ gan ne? Runājot par to pašu ansi – viņam albumā "Balzams" ir dziesma "Guli", kur viņš iejūtas sērijveida slepkavas ādā. Viņš nav sērijveida slepkava, bet viņš ļoti kolorīti māk izstāstīt šo slepkavas stāstu. Jā, iespējams, daudziem reperiem vēl ir jāmācās uztaisīt telpu, kur iedomātais stāsts nav konfliktā ar pastāvošo realitāti. Es pats cenšos pēc iespējas vairāk runāt par dzīvi. Jā, es daudz hiperbolizēju. Es daudz ko pārspīlēju – iespējams, kādā tusiņā, afekta stāvoklī man ir licies tā, bet no rīta es tā nevarētu rakstīt. Tomēr, ja tajā brīdī man šādi ir šķitis, es to emociju tomēr mēģināšu uzlikt uz papīra.
Sarunai plūstot tālāk, man jāpieskaras lielajai aktualitātei – sadarbībai ar "Universal Music Group" un singlam "Riņķa deja (Krievu rulete)". Jautāšu pavisam konkrēti – kas tev ir ar slowthai?
Man personīgi slowthai liekas brīnišķīgs mākslinieks. Viņš mani iedvesmo, bet es laikam zinu, par ko šajā jautājumā ir runa – par komentāriem internetā. Pārspīlēšu un izcelšu “labākos” – tā, piemēram, komentāros bija rakstīts, ka šis ir "copy-paste". Jā, esmu iedvesmojies no slowthai. Es šajā dziesmā gribēju daudz – zināju, ka gribu ātru, enerģisku mūziku. Jau agrāk biju plānojis uztaisīt britu panka iedvesmotu darbu. Caur citiem cilvēkiem uzzināju, ka Kristapam Ērglim, mūzikas producentam, patīk tas, ko es daru. Es zināju, ka viņš varēs uzrakstīt mūziku šādā vaibā. Vai tas ir "copy-paste"? Tas ir ļoti labs jautājums. Vai akordi ir vienādi? Ne gluži. Vai teksts ir pārtulkots? Teksts ir par pavisam ko citu. Ja komentē, ka es kopēju kādu konkrētu mūziku, tad man un arī pārējiem hiphoperiem var piesieties par to, ka mēs kopējam “Migos” vai Trevisu Skotu (Travis Scott), jo skanējums ir līdzīgs. Šeit atšķirība ir tajā, ka šis Latvijā ir nebijis gadījums. Un arī ārzemēs šāda veida piegājiens nav izplatīts. Šis ir tas gadījums. Droši var brukt man virsū. Tas ir britu panks.
No manas puses – paldies! Es noklausījos slowthai albumu "Nothing Great about Britain" un pievienoju to savai pleilistei. Jāatzīst, iepriekš šo reperi nezināju.
Tieši tā! Tie komentāri nāk no cilvēkiem, kas vēlējās parādīt, kādi viņi ir mūzikas gurmāni. Ja pēc gada šādā skanējumā Latvijā vēl no citiem māksliniekiem būtu tapušas vēl 20 dziesmas, neviens nepiesietos pie slowthai atsauces. Ienāk kaut kas jauns, lai katls pavārās! Suņi parēja, un karavāna iet tālāk.
Es šo līdzību uztvēru kā savdabīgu atsauci, un mūzikā atsauces ir ierastas lieta, arī hiphopa tekstos tiek atdota cieņa kādam konkrētam izpildītājam, vai arī semplos tiek izmantots kas zināms, šādi radot vajadzīgo atmosfēru. Kā tu darbojies ar atsaucēm jeb referencēm?
Tekstos uz citu reperu lirikām īpaši neatsaucos. Manas atsauces meklējamas dažādās dzīves situācijās, varbūt arī popmūzikas tēmās. Ja runājam par semplēšanu, kādreiz tā bija tehnika, kā taisīt mūziku. No 2005. līdz 2007. gadam visi latviešu bītmeikeri semplēja mūziku un tajā pašā laikā visi centās izklausīties kā, piemēram, DJ Premier, kas ir Gang Starr producents. Arī tad varēja visiem klupt krāgā par šīm saklausāmām līdzībām. Toreiz tā vienkārši bija ietekmēšanās no ārvalstīm. Toreiz tas bija nerakstīts likums, ka tev ir jāsemplē, ja vēlies, lai tava mūzika izklausās pēc hiphopa. Mūsdienās neviens tā īsti vairs nesemplē. Visu vadību pārņēmis trap – mūziķi paši cenšas melodiju sarakstīt, izmantojot taustiņu un programmatūru iespējas. Taču šī jautājuma sakarā varu izstāstīt to – rudenī man būs jauns singls, kurā būs arī sempls no kādas latviešu deviņdesmito gadu popgrupas dziesmas. To es nosemplēju, nostalģijas vadīts. Tajā laikā klausījos kasetes, kas bija atrodamas tēta mašīnas bardačokā, un man patika šī dziesma. Un arī tagad šī dziesma atgādina to bērnības sajūtu. Vēl nesaukšu šīs dziesmas nosaukumu, lai tas paliek rudenim.
Plašākas iespējas mūzikas radīšanā pieejamas arī ar interneta un tehnoloģiju attīstību. Vai tu šo izjūti?
Nosacīti. Nosacīti. Manuprāt, tas arī ir trends no ASV. Ja šeit, Latvijā, gribi darboties popmūzikas līmenī, tad tev ir jāseko tendencēm. Kāpēc hiphopam Latvijā šobrīd tik labi veicas? Jo hiphops ir populārākā mūzika pasaulē. Tur nav cita izskaidrojuma. Es ar hiphopu nodarbojos gandrīz 20 gadus, un tikai pēdējos gados man viss ir aizgājis, jo viss no ASV veļas arī šurp. Starp citu, Kurts no "S’T’A." kādā intervijā teica, ka divtūkstošo gadu sākumā "S’T’A." ieguva popularitāti, pateicoties Eminema popularitātei. Toreiz Eminems kā baltais mākslinieks pārņēma Amerikas hiphopa skatuvi, līdz ar to viņa mūzika bija dzirdama arī Latvijā, jo izrādījās, ka ar hiphopu var nodarboties arī baltie. Par šo runājot 2020. gadā, tas viss šķiet dīvaini, bet savā ziņā tas ir arī labs izskaidrojums.
Jāsaka, izņemot dažus lielos vārdus, līdz 2014. – 2016.gadam hiphops Latvijā bija tādā kā pabērna lomā. Hiphops bija andergrounds. Interneta straumētāji mainīja spēles noteikumus. Tagad tu, arī "Singapūras satīns" – jūs esat "Spotify" straumētāko dziesmu topa pirmajās vietās.
Jā, 2012. –2014. gadā Latvijas hiphopā bija pagrimums. It kā nebija slikta materiāla, bet nevienam to visu nevajadzēja. 2014. gadā, šķiet, “Olas” ar prikola repu sāka situāciju uzlabot. Pēc tam arī “Singapūras satīns” pārņēma Latviju. Viss sāka notikt! Man pašam ir liels prieks par superoriģinālām grupām kā "Origo Boys". Viņi ir kaut kas fenomenāls! Šobrīd kaut ko tādu dzirdu ārzemēs, kas izklausās pēc “Origo Boys” 2015. gada materiāla. Ja “Origo Boys” būtu cītīgāk pastrādājuši, viņi šobrīd varēja spēlēt uz starptautiskām skatuvēm. Tas stils ir kaut kas neticams – šlāgeris apvienojumā ar tehno.
Ko tu vēl varētu ieteikt cilvēkiem paklausīties? Kas tevi ir pārsteidzis – Latvijā vai ārzemēs?
Par hiphopu runājot, ir tāds JPEGMafia. Tas ir stāsts par to, ja es varētu dzīvot ASV un būt pašpietiekams no diezgan minimālām lietām, tad es varētu paļauties uz dažādiem eksperimentiem. Ik kā to varētu darīt arī šeit, bet man šķiet, ka tas īsti nestrādā. JPEGMafia ir autentisks, viņš taisa to, ko vēlas un rezultāts ir oriģināls. Man patīk dzirdēt to, ko pirms tam vēl neesmu dzirdējis. Un tas arī attiecas uz manu daiļradi. Es savu misiju būšu izpildījis tad, kad uztaisīšu kaut ko tādu, ko es tiešām pirms tam neesmu dzirdējis. Tas ir grūts uzdevums. Šobrīd pasaulē ir ļoti aktuāla “type beat” kultūra. Producenti pārdod bītus. Lai to pārdotu, klāt jāpieliek norāde, kāda veida bīts tas ir, piemēram, "Kanye West type of beat". Tā referenču (atsauce) realitāte ir tik izteikta, ka nevar vairs saprast, vai esi vai neesi autentisks. Izvirzīt mērķi uztaisīt kaut ko tādu, ko pats iepriekš neesi dzirdējis - to es iesaku jebkuram māksliniekam.
Daudzi producenti runā par to, ka vislabākā formula ir tāda – kad uz pārbaudītu vērtību pamata tu lēnām pieliec klāt ko savu, un tad tas it kā top par kaut ko jaunu. Varbūt tāds ir tas ceļš – es nezinu. Ja tā, tad popmūzikā tas nozīmē katrā dziesmā pieturēties pie četru taktu akordiem, kas nav slikti, bet tomēr katru reizi vismaz man rada nedaudz šķērmu dūšu. Atrast to brīdi, kad top pilnīga jaunrade... varbūt šobrīd tas notiek? Tajā pašā laikā šis jaunrades pārsteiguma moments var dot neparedzamu rezultātu. Tas ir tas brīdis, kad saproti – mūzika tev ir kļuvusi par darbu. Man, piemēram, nav nekādu lielu hobiju, jo mūzika man vienmēr ir bijusi hobijs. Tagad mūzika ir kļuvusi par darbu un nevaru saprast, kā to tagad uztvert? Vai tas process mani nogurdina kā darbs vai nenogurdina kā hobijs? Tā ir dīvaina sajūta, kas nepamet.
Tā tas ir - darbs māksliniekam nebeidzas nekad
Jā, un Ziemassvētkos nākas dziedāt - tik tālu vēl neesmu nonācis un laikam arī nekad nenonākšu. Labi, ka mans mūzikas materiāls nav Ziemassvētku materiāls un arī nav Jāņiem domāts. Varbūt kādu dienu tas tā arī būs? Teorētiski mēs ar xantikvariātu varam būt Jāņu mākslinieki, jo mums ir albums "Siera plate".
Vēl es gribētu parunāt par tavu sadarbību ar Ozolu. Jums labi kopā sanāk!
Laikam jau! Ozols ir viens no tiem vājprātīgajiem, kas uz skatuves ir pilnīgs zvērs. Viņš man bija viens no lielākajiem elkiem uzaugot. Ozola albums bija mana pirmā hiphopa audiokasete, un es sekoju līdzi viņa koncertdarbībai. Tas, ko Ozols darīja uz skatuves, bija traki un iedvesmojoši! Divdesmit gadi jau ir pagājuši, un Ozols šo enerģiju nav pazaudējis. Katru reizi, neskatoties uz skatuves lielumu vai pasākuma formātu, viņam būs podests, no kura kompozīcijas "Stils" laikā lekt lejā. Tas ir apbrīnojami! Mūsu sadarbības ķīmija ir laba. Kopā esam novadījuši diezgan daudz koncertu - pirmais bija pagājušajā gadā "Republikas tūrē".
To jau laikam jūt - būs vai nebūs. Nav vajadzīga darba intervija!
Darba intervija mums tiešām nav bijusi. Viss, ko es atceros – 2018. gadā Ozolam bija albuma prezentācija, kur viņš uz skatuves bija ar citu "hype man" (publikas uzkurinātājs hiphopa koncertos), kas man nešķirta pārliecinošs. Pēc koncerta ballītē klubā “deflou” es piedāvāju Ozolam risinājumu, kas uzlabos viņa skatuves performanci. Tā es kļūtu par viņa "hype man".
Tev ir bijusi spēcīga sadarbība ar reperi Viņa kompozīcijā “Karamele” un īpaši dziesmas videoklipā
Es cenšos iejusties tēlā. Pēc pēdējā klipa saņēmu komplimentu-jautājumu, vai neesmu apsvēris aktiera karjeru? Ja man vajag iejusties tēlā, tad es daru, cik vien tas ir iespējams. Tas, ko es gala rezultātā vēlos redzēt ekrānā, ir dabiskums, nevis stīvums. Par to konkrēto klipu – dziesma "Karamele" prasīja tās konkrētās darbības, kas ir redzamas videoklipā. Tur nav daudz ko paskaidrot. Apsveicu Zelmu ar “Zelta mikrofonu”! Malacis!
Man arī šķiet - absolūti pelnīti! Viņa ir sava veida "celmlauze", esot sieviešu dzimuma repere.
Jā, es gan nezinu, vai viņa pati grib šādi justies. Viņa pati "Instagram" storijos ir sacījusi, lūdzu, sastādiet man konkurenci! Neesmu šajā jautājumā ļoti iedziļinājies, bet visu respektu Zelmai! Galvenais, lai ir reperi, lai ir mūziķi, un viss būs kārtībā!
Starp citu, Kanje Vests ir pieteicis savu kandidatūru ASV prezidenta vēlēšanām - kā tu komentē šo gājienu?
(Smejas) Es mīlu Kanje Vestu. Es atbalstīšu viņu visā, ko viņš dara. Labi, dažos izteikumos nē. Lai cilvēks dara! Nedomāju, ka viņš kļūs par prezidentu. Ļaujiet viņam vaļu, viss ir kārtībā! Es nezinu, vai būtu labi viņu salīdzināt ar Jēzu, man liekas, ka Jēzus savā laikā arī bija viens no vājprātīgajiem, kas sludināja savu patiesību. Atšķirība vien tāda, ka Jēzum ticēja vairāk cilvēku, tādēļ tika izveidots lielāks stāsts. Kanje Vests ir brīnišķīgs prāts, ļaujiet viņam darīt!
Noslēgumā vēlreiz par pašu aktuālo - tev ir līgumus ar "Universal Music Group". Kā tas mainījis Tavus plānus un nākotnes redzējumu? Droši vien latviešu valodas aspekts nozīmē to, ka sevi primāri būs jāpierāda Latvijā.
Jā, tas man būs jādara – atpakaļceļa vairs nav. Es neko citu neprotu darīt, kā tikai rakstīt tekstus, nedaudz producēt, miksēt un arī editēt video – tas ir viss, ko es māku. Es gribu kādu dienu māju uzcelt, bet tas ir pavisam cits stāsts. Manas un "Universal" sadarbības mērķis ir mūzikas kvalitātes celšana, lai cilvēkiem ir interesanti un saistoši mūs klausīties. Mana profesija ir reperis, kas, starp citu, vairs nav lamuvārds. Laiki ir mainījušies, un "Universal" man palīdzēs noturēt kvalitāti, lai galu galā labi būtu visiem.
