Benefice

LMB nominante kategorijā "Gada uzvedums" - I. Kalniņa opera "Spēlēju, dancoju" LNO"

Benefice

Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu - komponiste Maija Einfelde

LMB 2019. Gada uzvedums: "Karmelīšu dialogi", "Vestsaidas stāsts", "Spēlēju, dancoju"

Lielās mūzikas balvas nominante, režisore Laura Groza-Ķibere: Mani režisē mūzika

“Kurā pusē, cilvēk, tu esi - gaismas vai tumsas pusē? Kurā pusē tu būsi tad, kad tev būs kaut kas jādara, tad, kad tev būs jāizvēlas?” atklāj Imants Kalniņš par izrādes “Spēlēju, dancoju” virsuzdevumu. Izrāde, kas iestudēta Latvijas Nacionālajā operā, nominēta “Lielās mūzikas balvas 2019” kategorijā “Gada uzvedums”.

Kā šo Raiņa ideju uztver un realizē radošā komanda un režisore Laura Groza-Ķibere? Viņa uzsver: “Šī Raiņa luga ir ļoti sarežģīta tieši tāpēc, ka ir tik daudz žanrisku virzienu. Tur ir daudz psiholoģisku raksturu, drāmas simbolu, filozofijas, abstrakcijas. Tas viss režisoram kaut kādā veidā jāsavieno vienā valodā. Un ir ļoti grūti tāpēc, ka ļoti negribas kaut ko ilustrēt. Piemēram,  Zemesvēzītis. Viņš šajā operā ir absolūti fizisks, miesisks, un tajā pašā laikā viņš ir pietiekami abstrakts, un tad ir atvērti jautājumi. Jāsaka arī, ka mūzika ļoti daudz šajā gadījumā nosaka. Tā īstenībā ir tā, kas mani režisēja.

Es režisēju skatuviskās darbības, mani režisē mūzika, un tāpēc tas ir pat svarīgāk par pirmavotu kaut kādā ziņā, jo man ir jāseko mūzikā.

Es interpretēju mūziku, Imantu Kalniņu šajā gadījumā.

Tā sarežģītība ir arī tā, ka latviešu valodā kāds ļoti intensīvi seko tekstam un grib redzēt visu to, kas tur ir. Taču tas tur nenotiek. Tajā pašā laikā itāļu, franču un vācu operās mēs tā kā negribam un negaidām to, opera ieguvusi daudz abstraktāku veidolu, un tāpēc mēs nepretendējam uz kaut ko.

Godīgi sakot, es vairāk mēģināju izstāstīt savu stāstu, balstītu kaut kādā dramatiskā teātra tradīcijā, un nemēģināja ilustrēt visu, par ko runā Rainis.”

Arī Imants Kalniņš pirms pirmizrādes ir dalījies ar pārdomām par operas būtību: “Gan toreiz, gan šodien, gan Rainis, gan Ziedonis ar šo dāvanu jautā: “Kurā pusē, cilvēk, tu esi - gaismas vai tumsas pusē? Kurā pusē tu būsi tad, kad tev būs kaut kas jādara, tad, kad tev būs jāizvēlas?” Par to ir šī luga, un šis vēstījums paliek tāds arī šodien. Vai tu būsi spējīgs sevi ziedot vai nebūsi? Jeb tajā brīdī, kad tev būs savas asinis jāatdod, tu darīsi tāpat kā tie ļaudis, kuri saka: “Ej tu pats!””

Diriģents Mārtiņš Ozoliņš pirms pirmizrādes uzsvēris:

“Ar šo Imanta Kalniņa opusu mēs ļoti ceram atgādināt tieši par tām lietām, ka ienaidnieks jau ir tepat, viņš ir mūsos pašos iekšā.

Mūsu attieksmē pret lietām, pret dzīvi. Tanī laikā, kad rakstīja šo operu, melnie spēki bija ļoti skaidri nodefinēti un saprotami ikvienam. Es domāju, ka šinī gadījumā runa ir par to, ar ko mēs cīnāmies, kā mēs savienojam savu velnišķīgo, savu dievišķo esamību.

Vislielāko cieņu un pateicību gan pret Raini, Ziedoni un Imantu Kalniņu. Mēs šo operu ceļam gaismā, es esmu priecīgs, ka šī opera atgriežas uz mūsu skatuves ar pilnasinīgu jauniestudējumu, un ļoti ceru, ka tas laiks, enerģija un tās lietas, ko mēs ar solistiem strādājot, kori strādājot, esam ienesuši arī kaut ko jaunu no sevis, jo mūsu laikmetam atbilstošu, ka tās uzrunās klausītāju, ka šai izrādei patiešām būs ilgs mūžs un ikviens, kas interesējas par mākslu un kultūru, skatīsies, kāda tad ir šī Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju”.”

Un to, ka interese ir, apliecina tas, ka “Spēlēju, dancoju” iestudējums ieguvis sabiedrisko mediju balvu “Kilograms kultūras” kategorijā “Mūzika”, kurā uzvarētāju izvēlas tieši skatītājs. Par izcilu Tota lomas interpretāciju uz Lielo mūzikas balvu pretendē arī tenors Raimonds Bramanis, kuru slavē viņa Lelde –  Marlēna Keine.

““Spēlēju, dancoju” man pašai kā sievietei, kā cilvēkam, lika novērtēt tās īstās dzīves vērtības un to, cik skaisti ir mīlēt un būt mīlētai un sajust mīlestību,

un tas man tiešām deva daudz spēka un ticības sev. (..) Režisore Laura Groza Ķibere tik ļoti veiksmīgi mācēja atrast šo dialogu gan starp skatuves partneriem, gan arī komunicējot kopā ar viņu, ka tas viss process bija ļoti skaists, un es neteikšu, ka tās bija radošas mokas, kā parasti saka, kad nāk pirmizrāde, tev jāplēš sevi un jāmēģina kaut kas dabūt ārā kam nepiekrīti, bet šoreiz gan tā nebija. Šis posms bija ļoti skaists, un rezultātā es arī pati uzplauku kā personība un atradu sevī daudzas skaistas krāsas,” stāsta Marlēna Keine.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti