Skaista, stalta, stipra, dvēseliski gaiša, skanīgu balsi un mūžam mainīga savu vairāk nekā 30 opervaroņu tēlos un likteņos. Tāda bijusi Lilija Greidāne iestudējumos uz Baltā nama skatuves no 70. gadu sākuma līdz tūkstošgades mijai. Viņas liriski dramatiskajai balsij tika uzticēta Mimī, Liu, Tatjana, Mikaēla, Dezdemona, Elizabete, Lelde, Laimdota – kopskaitā vairāk nekā trīsdesmit varoņu. Līdzās spožām operu lomām arī dalība vokāli simfonisko opusu atskaņošanā, darbs pie kamermūzikas programmu veidošanas un, protams, rūpes par jauno solistu izaugsmi Mūzikas akadēmijā.
Dziedātājas pateicība par dāvāto mākslinieces dzīvi pirmkārt pieder slavenajam soprānam Ernai Traviņai, kas pēc Pionieru pils kora mazās dalībnieces Lilijas balstiņas noklausīšanās teikusi, ka ir vērts mēģināt ielauzties tik grūtajā profesijā. Vēlāk, jau Mediņskolā, tā bijusi daudzu slavenu dziedoņu skolotāja Rahele Šulova, kura Liliju iepazīstinājusi ar Aleksandru Viļumani. Maestro savukārt ieteicis doties uz Konservatorijas vokālo nodaļu. Greidānes kundze siltus vārdus velta arī Regīnai Frinbergai, pie kuras mācījusies: "Viņa man iedeva ļoti daudz: dziedāšanas izjūtu, balss skanējumu, organiku. Viņas vadībā mana vokālā tehnika attīstījās ļoti strauji."
Lielās mūzikas balvas laureāte atceras: "Man bija iespēja strādāt teātrī! Esmu strādājusi profesijā, kura man patika – jā, ar visām neveiksmēm, jo bez tām jau arī nevar, kaut vienmēr gribas to vislabāko. Bet pats dziedāšanas process, piedalīšanās operās – tas vienmēr ir brīnišķīgi! Šai ziņā
esmu ļoti laimīga, ka savu dzīvi esmu veltījusi mūzikai. Ka esmu varējusi to ne tikai klausīties un man bijusi iespēja to izprast, bet esmu varējusi to izteikt caur savu balsi! Es biju laimīga šai ziņā. Un esmu!
Lai gan sākotnēji savos lielajos dzīves plānos noteikti nedomāju, ka būšu profesionāla dziedātāja, lai gan man ļoti patika dziedāt – es arī diezgan agri sāku to darīt. Vēl būdama skolniece, dziedāju Pionieru pils korī, un, kaut nepazinu notis, dziesmas iemācījos pēc dzirdes. Mani noklausījās un pieņēma, un man tas ļoti patika! Patika mūzika, patika process, viss kopā – sadziedāšanās. Tas laikam bija pirmais impulss. Pēc tam pabeidzu vidusskolu, sāku mācīties Pāvula Jurjāna mūzikas vakarskolā – dienā strādāju un pēcpusdienā gāju uz stundām. Tur pagāja divi gadi, pēc tam bija trīs gadi Mediņa mūzikas skolā, un tad iestājos Latvijas Konservatorijā, kā tolaik sauca Mūzikas akadēmiju.
Bērnībā redzēju filmu "Džuzepe Verdi", kurā līdzās stāstam par Verdi dzīvi bija ļoti daudz fragmentu no viņa slavenajām operām. Mani tik ļoti tas suģestēja, tik ļoti tas patika, likās kaut kas tik fantastisks, tik nebijis manā dzīvē – tas bija viens no pirmajiem impulsiem.
Kad jau strādāju, biju aizgājusi uz brīnišķīgās operdziedātājas Šērlijas Veretas solokoncertu Latvijas filharmonijā, vēl vecajā zālē pirms ugunsgrēka. Viņa atbrauca ar ļoti interesantu kamerrepertuāru, dziedāja arī spiričuelus. Zāle bija pilna, absolūts anšlāgs. Sēdēju diezgan tuvu skatuvei, skatījos, kā viņa dzied, un cik daudz siltuma, temperamenta un kaislības ir viņas balsī. Vereta ar balsi izteica ļoti, ļoti daudz, un tas arī bija viens no spēcīgiem impulsiem. Mani dziedot dzirdēja tuvinieki, paziņas – piedalījos koncertos mājas apstākļos, un mani mudināja, lai mēģinu mācīties dziedāt profesionāli. Tā tas lēnām, lēnām arī sākās. Pirms iestāšanās Konservatorijā trīs gadus nostrādāju Rīgas kinostudijā, bet tad noliku eksāmenus un iestājos Konservatorijā. Ar to arī beidzās mans darbs kinostudijā, un sāku mācīties," intervijā Annai Veismanei atceras dziedātāja.
"Vēl mācījos ceturtajā kursā, kad saņēmu piedāvājumu nodziedāt Donnu Annu Mocarta operā "Dons Žuans". Neatteicos. Bija grūti, jā, bet palīdzēja jaunības entuziasms, kad liekas, ka visu vari. Uztraukums bija milzīgs, pēc pirmās izrādes neko neatcerējos... Biju šokā. Bet sapratu, ka VARU," intervijā Rūtai Paulai savu debiju Baltajā namā atceras dziedone. "Protams, pēc tam nāca ļoti dažādas atšķirīgas izrādes, atšķirīgas operas. Vienmēr jau dziedātājam ir interesanti, ko un cik daudz viņš var izdarīt ar savu balsi, svarīgs arī personāžs, tēls. Jo vairāk tu spēj caur mūziku, caur skatuvisko darbību izteikt, jo interesantāk. Man bija ļoti interesanti strādāt pie Dezdemonas Verdi operā "Otello", pie Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju", tas bija kaut kas jauns un neparasts tajā laikā. Bija ļoti interesanti strādāt kopā ar Kārli Zariņu pie Frančesko Čileas operas "Adriāna Lekuvrēra" – tur ir ļoti bagāts, plašs materiāls un ļoti lielas un plašas iespējas balsij.
Reiz viens no kolēģiem mani raksturoja tā: pēc iekšējās pasaules es esot dramatiska, pēc balss — liriska. Tāpēc abas jomas esmu apvienojusi, dziedot liriski dramatiskās varones: Dezdemonu, Liu, Mikaēlu, Adriānu Lekuvrēru. Īpaši ērta manai balsij bija Pučīni mūzika, jo viņš teicami pārzinājis balss skaņas veidošanas principus.
Savulaik ļoti daudz klausījos Mirellu Freni, klausoties viņas dziedāšanā, jutu, ka arī man ir ērta tā metode un tehniskais paņēmiens, kā viņa veido savu toni. (..) Saviem studentiem saku, ka vajag paklausīties kādu ierakstu, bet jāmeklē sava interpretācija."
"Leldes tēlā tas muzikālais materiāls nebija pārāk liels. Tajā pašā laikā Lelde uz skatuves atradās gandrīz visu operas laiku, un Mihails Kublinskis akcentēja šo Leldes tēlu vairāk uz ķermeņa plastiku. Vispār Leldes loma zināmā mērā man nesa arī veiksmi, jo šo lomu novērtēja un es kļuvu par Vissavienības radošās jaunatnes skates laureāti," atceras dziedātāja.
"Vienmēr ļoti interesanti bija iestudēt operu, kas tikko tapusi, un tajā uzticēto lomu iestudēt pirmajai: tas nozīmēja, ka nav iespēju dzirdēt to kādā citā interpretācijā, un viss balstās manis pašas izjūtās un sadarbībā ar diriģentu un komponistu: gan Arvīds Žilinskis, gan Imants Kalniņš vienmēr bija klāt savu operu iestudējumos, un tas bija vērtīgi, jo pavēra iespējas ceļu meklēt pašai un nepārņemt kaut ko no citiem," atzīst operdziedone.
"Lai darbs izdotos, interpretam vajag [to izlaist] caur savu izjūtu, caur savu pieredzi, caur savu jušanu, jo citādi tas darbs vienkārši netaps, tas stāvēs uz vietas.
Viena lieta ir dzirdēt, kā to dara kāds cits, bet tu esi individualitāte. Tu esi tāds, kāds tu esi! Tev ir tava balss, un ar to tev jāstrādā. Tu nevari to aizņemties no kāda cita! Tāpēc vajag iemācīties, kā un ko vari izteikt ar savu balsi, jo mūzika ir tik bagāta ar niansēm un jūtām... Jo vairāk tembrālo un dinamikas krāsu ieliksi frāzē, jo vairāk iemācīsies sajust, ka tas ir organiski un ka tas nāk no tevis, jo labāks rezultāts būs."
Vienlaikus dziedātāja ir nesaudzīga savā atziņā: "Laiks dara savu, un dziedātājs nevar visu mūžu dziedāt vadošās lomas: pienāk laiks, kad slodze jāsamazina, un likumsakarīgi, ka pakāpeniski pārgāju uz mazākām lomām: taču arī katrai no tām bija jāmeklē tēla būtība - kas tas ir par personāžu, kas notiek ar viņu. Katrs laikmets, katrs radošais moments cilvēkam vienmēr atver kaut ko jaunu.
Profesionālajai izaugsmei ir ļoti svarīgi darīt ne tikai to, kas tev padodas konkrētajā brīdī, bet celt latiņu un darīt vairāk. Tas ļauj arī izpildītājiem, dziedātājiem, mūziķiem sasniegt vairāk nekā tikai to, ko esi aprobējis konkrētajā brīdī.
Diriģents Aleksandrs Viļumanis ar to ļoti, ļoti daudziem jaunajiem dziedātājiem palīdzēja, jo viņi tiešām izauga, pateicoties viņa uzticībai. Ļoti smalks diriģents savā jūtu pasaulē bija Rihards Glāzups – viņam bija svarīgi, lai izpildījumā būtu sajūtama jūtu pasaule, lai tā būtu redzama, dzirdama klausītājiem. Ar viņu daudz esmu izdarījusi, strādājot pie Dezdemonas lomas Verdi operā "Otello", Adriānas Lekuvrēras. (..) Strādājot ar Leonīdu Vīgneru, mēģinājumu procesā likās, ka viss stāv uz vietas un viņš prasa vienu un to pašu. Bet pēc tam, īpaši, kad pagāja gadi un strādāju jau teātrī, sapratu, cik ļoti daudz viņš man devis. Viņš ne vienmēr mācēja ar vārdiem pateikt to, ko jūt, bet, ja tu uztvēri viņa domu un spēji ar savu balsi to īstenot, rezultāti bija ļoti labi. Ar Vīgneru sadarbojos daudz, viņš mani bieži aicināja dziedāt kopā ar kori solodziedājumos. Savā jūtu pasaulē viņš bija ļoti plašs, dziļš cilvēks. Ārējā izpausme gan ne vienmēr bija pieņemama un saprotama, bet to, ko viņš ielika mūzikā, kā viņa mūzika skanēja – tik labi, tik dziļi. Domāju, tā ir vislielākā vērtība, ko vajadzētu pārņemt šodienas diriģentiem."
Lilija Greidāne atzīmē, cik ļoti viņai paticis dziedāt lielformas darbus: "Vienmēr, kad dziedāju lielās formas – kantātes, oratorijas – , tas manai balsij bija ērti, acīmredzot tās ir manas balss dabas īpašības. Man ļoti patika plašums šajās partijās. Jo orķestris ir milzīgs organisms, tāpat koris, un es kā soliste no vienas puses ar savu balsi sūtu vēstījumu, no otras – esmu kopā ar viņiem. Tāda ļoti neparasta sajūta, iedvesmojoša, kas cēla manu garu."
Latvijas Radio fonotēka glabā neskaitāmus Lilijas Greidānes balss ierakstus, kuru vidū ir pārsteidzoši daudz latviešu komponistu opusu: te ir gan Imants Kalniņš un Arvīds Žilinskis, gan Aldonis Kalniņš un vēl daudzi citi. "Viss, kas saistās ar manu dzimteni, man ir ļoti svarīgs," uzsver dziedātāja. "Tāpēc man ļoti svarīgi bija arī mūsdienu komponisti – ko viņi rakstīja. Jo tā taču ir mana dzimtene, zeme, kurā dzīvoju – kā gan es varētu neatskaņot mūsu autoru mūziku!"
"Dziedātājam, kurš dzied kamermūziku, jābūt ļoti lielai skaņu paletei, tembrālajai krāsai, dinamikai," ir pārliecināta Lielās mūzikas balvas laureāte. "Ja operā ir orķestris, lielas un plašas ārijas, tad kamermūzikā var būt brīnišķīga dzeja, brīnišķīga mūzika, bet, ja tu nespēj ar balsi izteikt to, ko komponists ir gribējis, ja tavā balsī nav vajadzīgo krāsu, klausītājiem diezgan drīz var kļūt garlaicīgi.
Kamermūzika uzliek dziedātājam papildus grūtības, jo tev nepalīdz ne mizanscēnas, ne kostīmi, ne vokālais partneris. Šeit nepieciešama simtprocentīga atdeve un jāpanāk tas, lai klausītājiem būtu interesanti.
Lai klausītājs caur tevi uztvert komponista rakstīto vēsti. Jāspēj ar balsi ļoti daudz ko izteikt, katrs 'piano' te var būt ļoti dažāds, arī 'forte' dažāds. Vienmēr ar lielu prieku esmu dziedājusi kamermūziku, jo tas ir ļoti interesants process un arī pati mūzika: ļoti bieži mani uz to rosināja paši komponisti, arī koncertmeistare Inta Villeruša. Ļoti daudz dziedāju Pētera Plakida skaņdarbus, ar Maiju Krīgenu ļoti bieži sadarbojāmies. Biju ļoti priecīga, ja komponisti piedāvāja man savu mūziku, piemēram, daudz esmu dziedājusi Aldoņa Kalniņa dziesmas."
Dziedātāja atzīstas, ka savus ierakstus īpaši neklausoties: "Visus pat neatceros. Drīzāk ir atsevišķi brīži, kas palikuši atmiņā. Piemēram, Verdi "Rekviēma" atskaņojums Sanktpēterburgā, kur dziedāju kopā ar Irinu Arhipovu. Mēģinājumu process, sajūtas, koncerts, viņas pozitīvās atsauksmes – tas palicis atmiņā. Ciešā atmiņā arī sadarbība ar Kārli Zariņu – kā dziedājām kopā "Otello", "Spēlēju, dancoju", "Adriānā Lekuvrērā", mēģinājumos un izrādēs."
Lilijas Greidānes vokālā snieguma kvalitāti nodrošinājis ne tikai talants: arī ilgs, pacietīgs darbs ne tikai operteātrī notiekošajos mēģinājumos, bet arī mājās: "Studentiem vienmēr saku un tā pati esmu darījusi visu mūžu – ka ļoti daudz jāstrādā arī mājās, jo strādāt tikai ar koncertmeistaru – tas ir par maz. Ļoti daudz jāstrādā pašam, katra frāze jāslīpē un jāmeklē, ko gribu teikt.
Un vēl es vienmēr savu balsi ierakstīju. Arī mūsdienās studentiem saku – tas, ko jūs dzirdat paši, vēl nav tas, ko jūs gribētu dzirdēt… Klausītājs jau balsi uztver kā tembru. Ja mēs šo tembru nedzirdam, ja tas šķiet auksts, nepievilcīgs, traucējošs, ja tas neizsaka muzikālo domu, acīmredzot kaut kas nav labi un pie tā jāstrādā.
Tembrs atkarīgs no daudzām vokālās tehnikas niansēm. No tā, cik plūstoši strādā izelpa, atkarīgs tembra plūdums. Tembrālā krāsa katram ir individuāla, daudz iedod arī daba, bet dažreiz, ja audzēknim tehnika vēl nav apgūta, un viņam nav priekšstata, kā darbojas viņa ķermenis un muskulatūra, nepieciešama liela pacietība, lai no viņa izvilktu to, kas dots no dabas. To arī visus gadus, strādājot ar studentiem, cenšos sameklēt – kas viņiem traucē, kas kaut kādā diapazona posmā neļauj parādīt tembru. Ja redzu, ka burtiski vienā teikumā parādās kaut kas ļoti skaists, saprotu, ka tā ir daba, un jāmeklē, kāpēc citās frāzēs viņam nesanāk. (..) Pats galvenais, lai, pabeidzot Mūzikas akadēmiju, balss tiktu attīstīta arī tālāk, jo balss veidošanas process jau turpinās visu mūžu. (..)
Dvēsele, spējas, emocionālā pasaule. Tas ir pats galvenais. Studentiem vienmēr saku – ja neapgūsiet tehniku, to, kas jūsu sirdī mīt, nekad nevarēsiet aiznest līdz klausītājiem. Protams, tehnikai jābūt. Bet, lai tu būtu interesants mūziķis klausītājiem, ir ļoti svarīgi, lai arī dvēsele būtu – cik bagāts, cik niansēts tu esi iekšēji, cik bagāta ir tava emocionālā pasaule, tik daudz tu arī ieliksi mūzikā."
Visbeidzot, Lilija Greidāne allaž bijusi čakla koncertu apmeklētāja un operas izrāžu baudītāja: "Visu mūžu manī mitusi nepieciešamība klausīties koncertus, iet uz izrādēm, jo darbs ir darbs: kad atrodies darbā, ir stress, savu dara arī nepieciešamība visur paspēt, visu izdarīt, līdz ar to es it kā nejūtu sevi, esmu it kā ārpus sevis, bet man nepieciešams no jauna savas emocijas uzkurināt. Bez garīgās dzīves, bez teātra un koncertiem, cilvēks sevi noplicina. Jo cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka viņam vajadzīga tā jūtu pasaule!"
Laba vēlējumi Lilijai Greidānei
Dziedātājs Kārlis Miesnieks, Lilijas Greidānes skatuves kolēģis: "Lilija ir ļoti, ļoti simpātiska, ļoti silta uz skatuves, ar skaistu tembrālo balsi. Ir siltās balsis un ir spalgās balsis. Lilija bija siltā balss, ko publika ļoti novērtēja, jo viņas tembrs sniedza arī sirds siltumu un sajūtu piepildījumu. Klausoties Lilijas balsi, momentā to var atšķirt! Ir ļoti svarīgi, lai būtu individuāls balss tembrs. Mīļā Lilija, nāk pavasaris, un jābauda tas, kas mums ir dots! Priecāsimies par katru mirkli, kurā mēs vēl esam. Veselību!"
Diriģents Aleksandrs Viļumanis: "Sveicu Liliju Greidāni ar Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu: ar savu darbu, ar savu skaisto balsi jau sen viņa to ir pelnījusi! Par katru savu lomu viņa būtu to pelnījusi! Gan par Dezdemonas lomu un arī par pārējām. Tās visas bijušas ļoti spilgtas un meistarīgi veidotas. Lilijai bija izteikta "bel canto" balss, un par to var pārliecināties, klausoties kaut vai "Casta diva" no Bellīni operas "Norma" viņas izpildījumā. Šī ārija parāda viņas balss skaistumu, tās diapazonu, meistarību un siltumu. Lilijas svarīgāko lomu vidū noteikti atzīmētu divas lomas latviešu operā: Leldi Imanta Kalniņa "Spēlēju, dancoju" un Laimdotu Jāņa Mediņa operā "Uguns un Nakts". No lielām lomām varētu atzīmēt Elizabeti "Tanheizerā", Adriānu Lekuvrēru, Liu "Turandotā". Lilija bija ļoti strādīga, ļoti prasīga pret sevi. Visas karjeras laikā ne no viena diriģenta viņa nesaņēma nevienu piezīmi, jo viss bija kārtīgi pārdomāts, katra loma izstrādāta. Ekstrēmās situācijās nekad neapjuka.
Atceros gadījumu, kad man divos dienā piezvanīja diriģents Arvīds Jansons no Sanktpēterburgas un teica, ka viņiem pēkšņi saslimis soprāns, vakarā ir Verdi Rekviēms, un vai mēs nevaram ieteikt kādu soprānu. Protams, ieteicu Liliju Greidāni, jo viņai repertuārā bija Verdi Rekviēms. Speciāli aizkavējām lidmašīnu lidostā, Lilija paspēja uz pašu koncertu un saņēma ļoti labas atsauksmes par uzstāšanos.
Viņas veiksmes pamatā ir balss dotības, balss skaistums, darbs un pašaizliedzība, strādājot pie lomas. Lilija ļoti labi izjuta skatuvi; viņa bija ļoti skatuviska, viņa visu savu izteiksmi ielika intonācijā, kas ir ļoti svarīgi dziedātājam. Par katru viņas lomu varētu runāt atsevišķi, jo katra no tām ir atšķirīga. Sirsnība plūda no viņas Laimdotas Jāņa Mediņa operā "Uguns un Nakts". Ļoti sirsnīgs bija viņas dziedājums arī Antonijas lomā "Hofmana stāstos". Tam pamatā bija darbs, talants un skaista balss. Liu "Turandotā" bija vienkārši aizkustinoša!
Lilija Greidāne prata saskatīt, kas katrai lomai ir raksturīgs, un katrai piegāja ar lielu atbildību. Daudz lasīja un iedziļinājās tēlā. Paldies, Lilij, par skaisto balsi! Paldies par skaistajiem mirkļiem, kurus piedzīvojām, kopā muzicējot!
Varu novēlēt tikai labu veselību un dzīvesprieku!"
Režisors Guntis Gailītis: "Toreiz konkurence soprānu vidū bija diezgan liela: Elga Brahmane, Rita Zelmane, Žermēna Heine-Vāgnere, Elza Zvirgzdiņa.
Lilija izcēlās ar savu personību, ar savu īpašo talantu, īpašo balsi, īpašo stāju. Viņa savu kolēģu plejādē bija kā karaliene: viņas skaistais augums bija karalisks!
Protams, visu nosaka balss un aktieriskais talants, taču arī stāja. Lilija ārkārtīgi labi "iekomponējās" mūsu skatuves proporcijās, inscenējumos un tēlos. Viņa bija ārkārtīgi precīza un punktuāla. Kad notika ansambļi ar diriģentu klasē, ar koncertmeistariem, viņa no pārējiem atšķīrās ar milzīgu uzmanību. Lilija pat uzkrītoši pedantiski izturējās pret muzikālo materiālu un norādēm, ko teica gan diriģents, gan koncertmeistars, gan arī kolēģi.
Mans pirmais iestudējums bija Čimarozas "Slepenās laulības", kurā Lilijai bija Lizetes loma. Tā bija komiskā opera, un domāju - kā mūsu granddāmai veiksies šajā komiskajā virzienā? Bet Lilija visu izdarīja lieliski!
(..) Dzīve operā burbuļo nepārtraukti, tāpat kā cīņa par lomām, bet Lilija, manuprāt, atklāti nekad necīnījās, viņa gaidīja, un tās lomas viņai nāca pašas no sevis. Galvenais trumpis Lilijai bija tas, ka viņa bija nosvērti atturīga. Un viņas staltais, skaistais augums - tas bija karalisks! Piemēram, "Tanheizera" Elizabetē un vēl citās lomās, kurās vajag atveidot karaliskās personas. Lilija tēla dramatismu sajuta iekšēji, nevis ārēji ilustrējot. Ievēroju Liliju Mikaēlas lomā "Karmenā". Pēc tam Liu. Protams, viņai nebija nekādu vokālo problēmu, jautājums bija tikai par krāsām, niansēm. Viņai bija arī ļoti laba ansambļa sajūta. Diriģenti un režisori redzēja un novērtēja viņas talantu. Lai Lilija, saņemot balvu, no sirds priecātos par to, ko viņa ir darījusi, par to, ko viņa ir dziedājusi ne tikai uz mūsu skatuves, bet arī viesizrādēs. Lai viņai būtu gandarījums un prieks par to, ko viņa paveikusi operas mākslā."
Komponists Arturs Maskats: "Lilija Greidāne ir viens no brīnišķīgākajiem liriski dramatiskajiem soprāniem!
Ilgus gadus viņa operā dziedājusi lielas un skaistas lomas, bijusi arī brīnišķīga aktrise – šarmanta un gudra. Viņu raksturo īpašs tembrs un jūtība pret katru tēlu un tā psiholoģiskajiem smalkumiem. Lilija veidoja arī brīnišķīgas raksturlomas.
It sevišķi atmiņā palikusi viņas Larina Viestura Kairiša iestudētajā Čaikovska operā "Jevgeņijs Oņegins". It kā neliela loma, bet tiki spilgti palikusi atmiņā, jo Lilija ar tik precīzu un smalku ironiju to prata izveidot. Viņa bija arī atdevīga jebkurai režijas kaprīzei, paradoksam, kas šajā lomā bija iešifrēts. Tas ir vienkārši talantīga cilvēka darbs! Visvairāk Lilijai Greidānei vēlu veselību. Un vēl: Lilijai vienmēr piemitis sirdsgudrs, ārkārtīgi iejūtīgs un citus iedrošinošs skatiens uz dzīvi un mākslu: tad nu vēlu viņai šo skatienu, tāpat kā skaisto attieksmi pret dzīvi un mākslu saglabāt arī turpmāk!"
Komponists Aldonis Kalniņš: "Nekādu pretenziju pret Lilijas dziedājumu man nebija: to, kā viņa visu sagatavoja, pieņēmu kā pilnīgi dabisku lietu. Lilija ļoti labi saprata, ko dara, un viņai mani norādījumi nebija vajadzīgi. Viss bija ļoti, ļoti labi sagatavots! Vislabākās domas man bija par viņu - vienmēr gaidīju, kad Lilija atkal piedalīsies [manas mūzikas astskaņošanā]. Lai Lilija ir vesela un lai atceras ar labu! Es par to priecātos!"
Diriģents Viesturs Gailis, Lilijas Greidānes kādreizējais kolēģis Latvijas Mūzikas akadēmijā:
"Visprecīzāk Liliju raksturo viņas ļoti lielā rūpe par saviem studentiem, kurus viņa turēja ļoti augstā vērtē un rūpējās par viņiem kā mamma. Tas, ko viņa darīja kā profesore vokālajā mākslā, vainagojies ar panākumiem, viņas studenti bija tiešām labi, progresēja ļoti ātri.
Un otra lieta: kad Lilija vadīja vokālās mākslas katedru Mūzikas akadēmijā, viņas atticības ar kolēģiem un darba stilu raksturoja viens vārds – precizitāte. Viņas plāni, darbība, studiju gada norise bija ļoti, ļoti precīzi izdomāta, definēta un arī realizēta. Strādāt Lilijas vadībā un arī sastrādāties ar viņu kā kolēģi bija ļoti viegli. Lielā mūzikas balva ir ļoti, ļoti pelnīta! Galvenais vēlējums Lilijai – veselību, veselību un veselību visus turpmākos gadus!"
Dziedātāja Jūlija Vasiļjeva, Lilijas Greidānes studente Latvijas Mūzikas akadēmijā: "Mani studiju gadi saistīti ar laiku, kad Lilija Greidāne bija mūsu katedras vadītāja. Arī maģistrantūrā mācījos pie viņas, un tagad kaut kā sakritis, ka dziedu tās pašas lomas, ko savulaik dziedājusi Lilija Greidāne! To sakarībā vienmēr atceros, ko viņa mācījusi skaņveides jomā. Iestudējot Leldes lomu Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju", ļoti daudz balstījos uz to, kā to ir darījusi Lilija Greidāne, par to runājos arī ar vecākajiem kolēģiem, kuri vēl atceras viņas tēlojumu. Profesorei piemīt ļoti laba vokālā dzirde, viņai ir labs skaņas etalons: no studentiem viņa prasīja toņa tīrību, dzidrumu, intonatīvo precizitāti. Ja dziedātājam ir šīs īpašības, viņš var izpausties muzikāli, attēlojot dažādas emocijas, situācijas un tā tālāk. Atceros, cik ļoti viņa strādāja pie niansēm, cik daudz tika ieguldīts muzikalitātes attīstībā.
Lilija Greidāne ir arī ļoti jauks cilvēks, un domāju, ka tas ir pats galvenais: jo bez tā, ka mēs esam dziedātāji, pasniedzēji, profesori vai vēl kas, pirmkārt, mēs esam cilvēki. Un Lilija Greidāne ir cilvēks ar lielo burtu.
(..) Apsveicu savu skolotāju, savu mīļo profesori, ar šo balvu - tas ir tik skaisti! No sirds vēlu viņai stipru veselību: mēs savu profesori atceramies, mēs viņu mīlam un sūtām vissirsnīgākos novēlējumus šajā dienā. Liels paldies Skolotājai!"
"Lielās mūzikas balvas" pasniegšanas ceremonijas tiešraidei varēs sekot līdzi Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.LV, savukārt pulksten 21.10 tā būs vērojama LTV1.
